Kurzemes Vārds

09:32 Ceturtdiena, 18. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – Ls 0,35 (EUR 0,50), 30 dienām – Ls 4,80 (EUR 6,83)).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam ! Šājā lapā derīga ir arī portāla liepajniekiem.lv reģistrācija. Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Arheologs un skolotājs Pēteris Stepiņš

Šopavasar apritētu 90.mūža gads arheologam Pēterim Stepiņam, kas daudzu liepājnieku atmiņā palicis kā vieds vēstures skolotājs, lielisks ekskursiju vadītājs, muzeja darbinieks un pieminekļu aizsardzības entuziasts. Viņš dzimis 1914.gada 27.aprīlī Krāslavas rajona Aulejas pagasta Ančos jeb, kā viņš pats raksta, pēc toreizējā administratīvā iedalījuma "Vitebskas guberņā, Dvinskas ujezdā, Izvoltas volostē, Anču skolā".

1932.gadā viņš sāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā. Nepieciešamība pelnīt iztiku aizkavēja studiju beigšanu līdz 1941.gadam. Šajā laikā Pēteris Stepiņš piedalījās aizsardzības izrakumos Klaņģu, Daugmales, Talsu un Jersikas pilskalnos, kā arī Rūsīšu-Debešu kapulauka izrakumos Rubas pagastā. 1939.gadā viņš patstāvīgi veica senās Aizkraukles baznīcas atrakšanu Daugavas krastā, bet 1940.gadā vadīja arheoloģiskos izrakumus Īlē. No 1941. līdz 1944. gadam, būdams Pieminekļu valdes inspektors, viņš pārlūkoja pilskalnus Kurzemē. Veikdams arheoloģisko pieminekļu apsekošanu, viņš krustām šķērsām apceļoja visu Latviju un kļuva par vienu no kompetentākajiem speciālistiem.

Pēterim Stepiņam pēc Otrā pasaules kara par maizes darbu bija jāizvēlas pedagoga darbs. Tomēr, gan būdams Liepājas Vēstures un mākslas muzeja ārštata līdzstrādnieks, gan dažus gadus strādādams muzejā, viņš sabiedriskā kārtā turpināja arheoloģisko izpēti un apsekošanu: veica izrakumus Vārtājas senlejā atklātajā senpilsētas daļā pie Vārtājas pilskalna, pētīja uzkalniņkapus Bārtas Pukuļos un 1960.gadā veica izrakumus Durbes Dīros. Šie izrakumi un vēstures pirmavotu studijas ļāva izdarīt secinājumus par kuršu karavīru izšķirošo lomu Durbes kaujā 1260.gadā. Savu pētījumu rezultātus Pēteris Stepiņš apkopoja 1967.gadā izdotajā brošūrā "Durbes kauja". 1970.gadā, izpētot agrā dzelzs laikmeta kuršu apbedījumus Grobiņā līdzās skandināvu kapu laukam, arheologs pierādīja, ka Grobiņas pirmie apdzīvotāji bijuši kurši.

Viņš iesaistījās arī gadsimtu ilgajā diskusijā par Beverīnas pils atrašanās vietu un savu argumentāciju, ka tā atradusies Vaidavas pilskalnā, izklāstīja 1993.gadā izdotā brošūrā "Beverīna".

Pētera Stepiņa mūžs noslēdzās 1999.gada 24.novembrī. Viņa nepublicēto darbu skaitā atrodams plašs autobiogrāfisks apcerējums "Mana tauta un es", no kura lasītāju uzmanībai piedāvāju fragmentus par viņa dzīves posmu Liepājā.

Arnolds Bērzs,

vēsturnieks

Pēteris Stepiņš

Pēteris Stepiņš

Mana tauta un es

(Fragmenti)

No Sibīrijas nometnes esmu atgriezies ne nu gluži pliks, bet gan tāds, kā no taigas izbēdzis.

"Brauc uz Liepāju, Pēter! Tur ir liels muzejs, tā direktoram Sudmalim tu būsi palīgs īstā laikā," saka mans draugs Roberts Malvess.

Stacija ļaužu pilna. Ir daudz mūsējo taigas uniformās. Skatos, kā tie veikli mango: aptur kādu tautieti un lūdz naudu biļetei uz mājām. Rīdzinieki ir devīgi, dažs labs iedod pat pāris desmitnieku. Dzelzceļnieki latvieši aicina: "Kāpiet iekšā, zēni! Aizvedīsim bez biļetes."

Liepāja – drupu pilsēta. Pazinu vismaz tās centru pēc lielā grautiņa 1941.gadā. Biju kādu laiku te Kurzemes cietoksnī, kur vienīgi laimīga nejaušība paglāba no aviobumbas sprādziena. Liktenis bija lēmis te nu palikt uz gadu desmitiem, iemīļot jūru, pavadīt mūža lielāko daļu. Bet liktenis bija arī lēmis atsacīties no iemīļotās profesijas, samierināties ar to, ko dzīve piedāvā.

Mans "tautiskais tērps" bušlats labi iederējās kara smagi piemeklētajā pilsētā. Bet pazīstami man te pagaidām bija tikai divi cilvēki – bez krustmātes vēl muzeja direktors Jānis Sudmalis, arī likteņa smagi piemeklēts cilvēks. Uz štata vietu muzejā nebija nekādu izredžu, toties viņš solījās runāt pa tālruni ar Pedagoģiskās skolas direktoru Jāni Hūnu, kuram esot vajadzīgi skolotāji.

Mana priekšrocība bija tā, ka visā skolā es biju vienīgais īstenais padomju skolotājs, jo 1941.gada februāra sākumā beidzu LU vēstures studijas ar izcilību un kļuvu diplomēts vēsturnieks. Tiesa gan, nebija nekāds noslēpums, ka es drusku vairāk par gadu biju bijis latviešu leģionārs, un neslēpu arī to, ka mans vecākais brālis Matīss tajā pašā 19.divīzijā bija kalpojis par kurpnieku un filtrācijas nometnē pie Maskavas miris. Taču visi citi mani radu raksti liecināja, ka esmu pēc izcelsmes lauku proletārietis. Man nenoliedzami par sliktu bija tas apstāklis, ka mana ģimene bija DP nometnē pie Hamburgas. Sieva Baltijas universitātē centās pabeigt ķīmijas studijas, ko bija sākusi Latvijas Universitātē, un atteicās atgriezties padomju Latvijā. Mani bijušie priekšnieki prof. F.Balodis un V.Ģinters bija diezgan pazīstami Zviedrijā, un zināmu laiku rēgojās jautājums, kādēļ es esmu apmeties tik tuvu pie jūras.

Liepāja vēl ir ļoti maza pilsēta, un arī skolu vēl ir maz – viena latviešu un viena krievu vidusskola, kā arī 7 septiņgadīgās skolas. Notiek brīnums: 1.latviešu vidusskolas direktore Liene Bērziņa ir panākusi vienošanos ar savu vēstures skolotāju Elizabeti Bumbergu, kura atsakās no viņai iedalītām 6 vēstures stundām man tik mīļajā seno laiku vēsturē, un aicina mani par skolotāju.

Miteklis pilsētas nomalē ezermalā – tumšs un auksts. Elektriskā gaisma tur iedegās divas reizes gadā (Vecgada vakarā un Oktobra svētkos). Pārējā laikā bija jāiztiek ar ploškām, ko varēja pirkt vietējā krāmu tirgū. Trūka arī malkas apkurei. Tādēļ meklēju iespēju pēc stundām nākamajai dienai sagatavoties muzejā, Zinātniskajā bibliotēkā vai Pedagoģiskajā skolā. Vēlu naktī, ejot pa tumšajām ielām uz mājām, man nebija jābaidās no gangsteriem: mans tērps drīzāk atbaidīja, nekā pievilināja.

Pedagoģiskā skola lielu popularitāti ieguva ar savu neklātienes nodaļu. Iekārtojām pedagoģisko klasi arī vidusskolu beigušajiem, lai gada laikā viņi varētu iegūt pamatskolas skolotāja tiesības. Šī klase bija skolas lepnums, jo, trūkuma spiesti, bieži vien tajā iestājās vidusskolu beigušie ar teicamām zināšanām visos mācību priekšmetos. Saimnieciskie apstākļi skolotājiem, sevišķi tiem, kas bija ienācēji Liepājā, kā arī lauku skolotājiem, bija ļoti smagi. Tie neuzlabojās arī nākotnē. Tomēr no lauku skolām nāca iegūt pilnu pedagoģisko izglītību ļoti apdāvināti jaunieši, no kuriem daudzi pēc tam turpināja mācīties augstskolās. (..)

Ar muzeja direktoru Jāni Sudmali man izveidojās sirsnīgas attiecības. Ar viņa starpniecību iepazinos ar Liepājas māksliniekiem Arturu Baumani (marīnistu), Pēteri Kļaviņu u.c. Ieguvu jaunus draugus mākslinieku vidū. Man piedāvāja stundas tur, kur audzināja jaunos māksliniekus, – Lietišķās mākslas vidusskolā.

Es biju liecinieks tam, kā Liepāju pārpludināja migranti, kā viņi ieņēma vietas un amatus, kur viņiem nebija nekādas jēgas par darbu, kā daži latvieši centās ar visiem spēkiem izkalpoties un arī izkalpojās.

Lūk, piemērs! Zinātniskās bibliotēkas lasītavā iepazinos un pat sadraudzējos ar Oti Tiliņu, kas no Kurzemes cietokšņa uz laiku bijis nosūtīts Karēlijā atjaunot zināmo kanālu, pēc tam atgriezās savā pirmskara bibliotekāra darba vietā. Man bija prieks un labums no tā, cik mans jaunais paziņa labi pārzināja literatūru. Bet tas, ko viņš man pastāstīja par savas priekšnieces – Liepājas Zinātniskās bibliotēkas direktores, šķietami labsirdīgās Šēnbergas, piemērotību šim amatam, patiesi atgādināja anekdoti.

Ienākot bibliotēkas lasītavā kāds pavecāks vīrs un griežoties pie direktores, kas tobrīd apkalpo apmeklētājus, ar jautājumu: "Lūdzu, vai jums ir Gētes "Fausts"?"

– Es apskatīšos.

Šēnberga ilgi meklē, bet nevarēdama prasīto grāmatu atrast, griežas pie sava palīga: "Biedri Tiliņ, vai mums ir Gētes "Fausts"?"

– Vajag būt!

Šēnberga atkal ilgāku laiku meklē, līdz griežas pie sava palīga vēlreiz: "Bet, biedri Tiliņ, vai jūs esat pārliecināts, ka tās grāmatas autors ir Gēte?"

Pēc vairākiem gadiem, Hruščova laikā, Šēnbergu iecēla jaunā amatā – par Korķu un linoleja rūpnīcas sardzes priekšnieci. Viņa bija no Krievijas atgriezusies latviete, labi prata latviski. Bet par viņu labākas nebija arī nesen Latvijā dzimušās bibliotekāres, par postu šai grāmatu krātuvei, kuras sākumi meklējami XVIII gadsimtā. Par tā saukto vecbibliotēku "apžēlojās" Jānis Sudmalis un, neskatoties uz briesmīgo telpu trūkumu, pievāca to muzejā.

Pēc dažiem gadiem kāda cita biedre Gunta Birkmane no kādas citas bibliotēkas, kas bija zem viena jumta ar Zinātnisko, pabeidza Kultūras darbinieku tehnikumu un reklamēja sevi par labāko bibliotekāri Liepājā, ļoti veiksmīgi izmantoja to apstākli, ka fašisti 1941.gadā kā komunistu bija nošāvuši viņas tēvu. Viņa bija iekārtojusies ļoti ērtā darbā Liepājas Neklātienes vidusskolā un enerģiski organizēja slepenas akcijas, kurās iesaistīja ne vien lielu daļu skolotāju, bet arī daudzus audzēkņus, lai "fašistiskās skolas vadības" vietā par direktoru dabūtu sev tīkamu cilvēku, pazīstamu ar saviem amorālajiem gājieniem, lepni dēvējot viņu par "padomju armijas virsnieku".

Daudz lielāka izmēra avantūristu pāris bija krievu vidusskolas direktors Kondakovs un viņa sieva Vera Vasiļjevna Kondakova, kas ilgus gadus bija Pedagoģiskās skolas partijas organizācijas sekretāre un visas Liepājas skolotāju saimes nekronētā karaliene – atklāja un slēdza skolotāju konferences un bija nepārspējama visur tur, kur vajadzēja atskaitīties.

Pedagoģiskās skolas absolvente, komjauniete Dzidra Baltgalve strādāja par pionieru vadītāju krievu vidusskolā, kuras direktors bija Kondakovs. Viņa iedrošinājās kādā konferencē no tribīnes kritizēt šīs skolas skolotājas, ka viņas ļoti bieži savās sarunās lietojot frāzi: "Prokļatije latiši!" ("Nolādētie latvieši.") Varat iedomāties, kādu paniku tas izsauca! Vispirms katedrā kāpa pats direktors un kategoriski apgalvoja, ka viņa skolā tas nekad neesot dzirdēts. Pēc tam to pašu apgalvoja arī partijas komitejas sekretārs Ķīlis.

Abu Kondakovu laiks beidzās, kad noskaidrojās, ka Veras Vasiļjevnas izglītības dokuments ir viltots. Pats Kondakovs līdz ar to aizgāja pensijā.

Visspilgtākā personība izglītības jomā 50. un 60. gados Liepājā bija Minna Kalniņa. Pirms Minnas Kalniņas ierašanās Liepājas Pedagoģisko skolu ar lieliem panākumiem bija vadījis Kuldīgas skolotāju semināru beigušais jau minētais Jānis Hūns, kas ap sevi bija pulcinājis savus semināra biedrus Kārli Eņģeli, Jāni Šperliņu, Jēkabu Grīnbergu, kuriem pievienojās pirms kara Rīgas Skolotāju institūtu beigušie Arturs Sika, Jānis Mencis un padomju laika vēsturnieka izglītību ieguvušais Pēteris Stepiņš. Tiem vēl pieskaitāms Jelgavas Skolotāju institūtu beigušais 4.bāzes skolas direktors Ludvigs Leitis. Populāri Pedagoģiskajā skolā bija arī fizikas skolotājs Fricis Zauers, ģeogrāfijas skolotājs Arvīds Lācgalvis, metodiķe Vilma Skalde, pedagoģijas skolotāja Hilda Zērmane u.c.

Jānis Hūns cerēja, ka mēs visi kļūsim par topošā Skolotāju institūta pasniedzējiem, bet notika katastrofa – partija izsūtīja Hūnu trimdā uz Dagdu, bet Arvīds Lācgalvis un Arturs Sika man nezināmu cēloņu dēļ tika apcietināti un notiesāti. Acīmredzot viss kolektīvs čekai likās aizdomīgs, un Jāni Hūnu uzskatīja par vainīgu, ka viņš mūs sapulcinājis. Skolotāju institūtā Minnas Kalniņas vadībā tika pieņemti jauni pasniedzēji, no vecajiem palika tikai tie, kas pabeidza mācīt dilstošās Pedagoģiskās skolas klases.

Visu laiku, kamēr dzīvoju Liepājā, cik varēdams palīdzēju muzejam. Bet 1959.gada nogalē paturēju vairs tikai 6 mācību stundas 5.vidusskolā un aizgāju pamatvietā uz Liepājas muzeju, kurp aicināja mans bijušais Mākslas vidusskolas audzēknis Imants Lukažs, kas pēc Tēlniecības nodaļas pabeigšanas Mākslas akadēmijā tika iecelts par Liepājas muzeja direktoru. Viņš neatlaidīgi aicināja mani uz muzeju par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un filiāles "Pētera namiņš" vadītāju. Alga (bruto) 79 rubļi gan bija smieklīgi maza. Bet solīja, ka es varēšot vēl zināmās dienās pasniegt stundas skolā pedagoģiskā stāža saglabāšanai.

1958.gadā Durbes Dīros bija noticis vēl nepieredzēts vandalisms: ar buldozeru bija norakta zemes virskārta valsts aizsardzībā pārņemtajam Kuršu kapulaukam un sākta rakt grants ceļu remontam. Ļaudis nesa uz muzeju uz ceļa atrastās senlietas. Vajadzēja kaut ko glābt.

Cik bīstams toreiz skaitījās "buržuāziskais nacionālisms", to zināju, bet nolēmu riskēt – kaut kā atzīmēt vienreizēji svarīgā Latvijas notikuma – Durbes kaujas 700 gadu atceri. (Kauja notika 1260.gada 13.jūlijā.) Vispiemērotāk šo notikumu varēja atzīmēt, kaut kur pie Durbes izdarot arheoloģiskos izrakumus. Kur ņemt naudu izrakumiem?

Nauda pati pieteicās! Liepājas rajona Ceļu daļai bija vajadzīga grants, un tā nebija aizmirsusi papostīto senkapu kalniņu. Kādā jaukā agra pavasara rītā mani aicināja izbraukumā parādīt robežu Dīru kapu kalnā, līdz kurai granti rakt drīkst. Izbraucām. Parādīju kapu kalnu, kur nedrīkst granti grābt. Ceļu daļas vadītājs nokliedzās: "Tad nu ir laiki pienākuši, ka kaut kādu vecu dzelžu dēļ mums aizliedz granti grābt!" Mierīgi paskaidroju, ka šiem "vecajiem dzelžiem" un bronzas priekšmetiem ir neatsverama vēsturiska vērtība un ka šādu senvietu postīšanu aizliedz likums. Ieteicu gādāt līdzekļus racēju algošanai. Es no savas puses solījos sagādāt izrakumu atļauju. "Cik jums tās naudas vajadzēs?" Nosaucu 200 rubļu (Hruščova naudā). Zināju, ka tā ir niecīga summa, bet no tāda nabaga, kāds toreiz bija Brunzāta vadītais kolhozs "Komunisma ceļš", kauns bija vairāk prasīt. Tieši šim kolhozam vajadzēja to naudu dot, jo tas savu ceļu labošanai paredzēja te granti grābt.

Sākās sagatavošanās darbs. Muzeja vecbibliotēkā atradu Vācu ordeņa hronista Dusburgas Pētera Prūsijas hronikas XVII gadsimta izdevumu latīņu valodā. Lai gan nebiju latīnists, bet sapratu šinī hronikā aprakstīto Durbes kaujas norisi. Biju vai mēms aiz pārsteiguma, kad no apraksta bija droši secināms tas, ko bijušais Rīgas pilsētas arhīva direktors un pazīstamais viduslaiku vēstures speciālists V.Biļķins hronikā nav spējis saskatīt, proti, droši bija norādīti apstākļi, kādos kauja notika, t.i., kaujas vieta – purvaina senleja pie Durbes Vecupes. Hronikā bija skaidri pateikts, ka uzvaru kaujā izcīnīja ne lietuvji (žemaiši) vieni, kā līdz šim bija parasts domāt, bet gan kurši ar savu pēkšņo uzbrukumu.

No Rīgas ieradās studenti praktikanti, un Durbē notika neticamas lietas. Tulznainām rokām jaunie cilvēki Dīru senkapu kalniņā raka sablietēto zemi kādreizējo Kristiņu māju pagalmā un pieteica izstādi Durbes Kultūras namā – vecajā Kronvalda Ata skolā. Pusdienas laikā kolhoznieki nāca skatīties savu senču ieročus, darba rīkus (izkaptis!) un bronzas rotas. Tieši 13.jūlijā durbenieki saviļņoti lasīja Liepājas laikrakstā "Komunists" (redaktors Fricis Arnis) Pētera Stepiņa Durbes kaujas jubilejas rakstu. Vēlāk uzzināju, ka par mani viduslaiku vēsturē daudz zinošākais un pieredzējušākais Roberts Malvess bija piedāvājis laikrakstam "Padomju Jaunatne" rakstu par vēsturisko kauju, bet noraidīts "telpas trūkuma dēļ" avīzē.

Izrakumus pabeigt vasarā mums nebija iespējams: daļa platības bija apstādīta ar kolhoznieku kartupeļiem – vajadzēja gaidīt rudeni.

Oktobrī atsākām izrakumus abi ar muzeja mākslinieku Pāvilu Lūciņu. Liktenis mūs bagātīgi atalgoja par centību: atradām tādu senlietu – īpaši ieroču – bagātību, turklāt vēl kuršu karavīra bruņu cepuri, kādas līdz tam nebija vēl nevienā Baltijas muzejā. Nešaubos, ka bijām atraduši mūsu senču – Durbes kaujas varoņu – kapus.

Izrakumu materiāli bija jāpublicē. Pēc septiņiem braucieniem uz Rīgu un bezgalīgas kaulēšanās ar Glavļitu (Galvenā literatūras pārvalde), tas beidzot 1967.gadā arī izdevās.

Manu kultūras pieminekļu meklēšanas, aizsardzības un pētīšanas darbu atbalstīja Liepājas pilsētas Izpildkomitejas Kultūras nodaļas vadītājs Gunārs Balodis, ieplānojot šim nolūkam muzejam ap 200 rubļu budžetā, ko samaksāt strādniekiem, maniem skolniekiem, kuri bija ar mieru sava atvaļinājuma laikā piedalīties izrakumos.

Izcili liela zinātniskā nozīme bija kuršu kapulauka atklāšanai Grobiņā pie jau pazīstamā skandināvu kapulauka Priedienā. 1969.gada agrā pavasarī ceļu darbu ekskavatorists atnesa uz muzeju vecajās grantsbedrēs atrasto bronzas aproci, kas neapšaubāmi liecināja, ka ir atklāts mūsu sen meklētais kuršu kapulauks. Izdarot izrakumus, tas pilnīgi apstiprinājās: atklājās kapi jau sākot ar II–III gadsimtu, un arī vēlāki, kā pierādījums tam, ka nevis skandināvi, kā to apgalvoja zviedru arheologs Nermans, ir dibinājuši Grobiņu, bet gan kurši ir bijuši tās senākie iemītnieki.