Kurzemes Vārds

15:29 Ceturtdiena, 17. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – Ls 0,35 (EUR 0,50), 30 dienām – Ls 4,80 (EUR 6,83)).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam ! Šājā lapā derīga ir arī portāla liepajniekiem.lv reģistrācija. Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pētījums – Kas notiek bijušo fabriku korpusos?

Sarmīte Pelcmane

Diemžēl par veselu virkni Liepājas fabriku jārunā pagātnes formā, proti, bija... Patiesību sakot, pilsētā maz kas vairs atlicis no kādreizējās rūpniecības godības. Jā, laika gaitā ir radušies jauni uzņēmumi, taču lielāko daļu vēsturisko rūpnīcu dažādu apstākļu dēļ pilsēta ir zaudējusi. Dažas bijušās rūpnīcas jau nojauktas, to vietā rēgojas tukšs lauks, daļā kādreizējo fabriku organizēta cita ražošana vai arī ēkas piemērotas ar ražošanu nesaistītām vajadzībām, bet vairums kādreizējo rūpnīcu korpusi skumst tukši un pamesti.

Tā aiziet vecā godība

Ja tā padomā – kā tikai kādreiz Liepājā nebija: Linoleja rūpnīca, Eļļas ekstrakcijas fabrika, Piena kombināts, Gaļas kombināts, Labības produktu kombināts, Ādu fabrika, Apavu fabrika, Liķieru fabrika, Silikātķieģeļu rūpnīca, Korķu fabrika, kokapstrādes kombināts "Baltija", Kaļķu ceplis, Ķieģeļu fabrika, Cukurfabrika, Kafijas fabrika, Maizes kombināts utt.

Tas, ka šīs rūpnīcas zaudētas, protams, vispirmām kārtām nepatīkami no ekonomiskā viedokļa, jo galu galā ražošana ir katras pilsētas uzņēmējdarbības mugurkauls. Tā rada ne tikai darbavietas, bet arī ražo produkciju ar pievienoto vērtību, kas papildina pilsētas kopējo maku. Bet ne tikai tas. Daļa veco rūpnīcu, kuru korpusi stāv pamesti un pa pusei izgrauti, ir tā sauktais industriālais mantojums, kurš nav mazāk svarīgs par mākslas un kultūras vēsturiskajām vērtībām.

Kā uzskata Latvijas industriālā mantojuma fonda vadītājs Andris Biedriņš: "Industriālais mantojums – tā ir kultūrvēstures liecība par pagātni. Ar ko rūpnīca sliktāka par muižu? Tajā tāpat izpaužas arhitektu veikums, radošās domas ieguldījums. Cariskajā Krievijā Latvija bija ļoti attīstīta industriāla province, varam lepoties, ka tajos laikos daudzi jaunumi, kas nāca no Rietumiem, vispirms tika ieviesti Rīgā un Liepājā. Tas ir pilsētas lepnums. Mantojuma saglabāšanā jābūt izpratnei, attieksmei, interesei un idejai, kā to izmantot."

Jo īpaši tas būtu vajadzīgs Liepājā, kur daudzas fabrikas būvētas pēc pazīstamā arhitekta Paula Maksa Berči projekta, un skumji redzēt šīs vēsturiskās celtnes pamestas un brūkošas.

Linoleja un alus fabriku posts

Tieši tāds – tukšs un, šķiet, aizmirsts stāv viens no skaistākajiem Berči projektētajiem ražošanas kompleksiem – bijusī Linoleja fabrika Aldaru ielā. Tās fasāde joprojām fascinē ar savu varenību, greznību un smalkumu reizē, par spīti ugunsgrēku pēdām un caurumiem logos. Šī kompleksa būvniecība savulaik tika uzsākta 1887.gadā, toreiz to uzcēla kā Korķu fabriku, bet ar laiku rūpnīca tika paplašināta un te izveidoja Linoleja rūpnīcu. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Linoleja rūpnīca bija viens no lielākajiem Latvijas ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem. Rūpnīcā vairāk nekā 1000 liepājnieku ražojuši desmitiem veidu rakstaina linoleja. Tagad Linoleja fabrika jau daudzus gadus slēgta, mēms klusums valda arī blakus esošās Silikātķieģeļu rūpnīcas teritorijā.

Bijušās Linoleja fabrikas ēkas pieder akciju sabiedrībai "Liepājas metalurgs", bet zeme – vairākiem īpašniekiem. Pašlaik tur nekas nav paredzēts, tiek tikai nodrošināta apsardze, jo prioritāte ir "Liepājas metalurga" rekonstrukcijai.

Tikpat pamesta izskatās netālu esošā Berči projektēta alus darītava. Savulaik alus darītava "Ramsay&Co" bija viena no pirmajām slēgtajām akciju sabiedrībām Liepājā, būvēta 1880.gadā. Kompleksam vairākkārt mainījušies īpašnieki, pirms kāda laika to iegādājās uzņēmums "Laskana", bet ideju, ko ar to darīt, pašlaik neesot.

Liķiera fabrikai – iespēja atdzimt jaunā veidolā

Salīdzinājumā ar iepriekšminētajiem bēdīgajiem piemēriem, šķiet, krietni vairāk veiksies bijušajai Liķieru fabrikai, ko iegādājusies akciju sabiedrība "Mēs Liepājai". Kādreizējo Liķieru fabriku, kas padomju laikā bija pārveidota par Apavu fabriku, bet pēdējos gados stāvēja tukša, iecerēts rekonstruēt par modernu darījumu centru.

Bijušās Liķieru fabrikas ansamblis atrodas Liepājas centrā, Tirdzniecības kanāla malā. Vairāk nekā 120 gadu vecie fabrikas korpusi ir dramatisku notikumu apvīti. Tagadējās fabrikas gruntsgabals Liepājas kartē iezīmēts 1875.gadā. Ansambļa mūra ēkas celtas ap 1882.gadu kā Liepājas Liķieru fabrika, kas vairāk nekā 30 gadu ražoja dažādus liķieru uzlējumus. 1914.gadā Pirmais pasaules karš pārtrauca Liepājas Liķieru fabrikas darbību. Fabriku izdemolēja, iekārtas tika salauztas. Vairāk nekā 20 gadu ēkas stāvēja tukšas. 1936.gadā notika Jelgavas ādu fabrikas "Korona" apvienošanās ar Liepājas Ādu fabriku, īpašnieki nopirka fabrikas ēkas Liepājā. Līdz 1938.gadam tika pārbūvētas un paaugstinātas mūra ēkas, iegūstot pašreizējo veidolu. Pēc Otrā pasaules kara, 1945.gadā, tur ierīkoja Liepājas Apavu fabriku, kas darbojās līdz 1995.gadam.

Bijušās fabrikas apjomīgo pārbūves projektu izstrādājis arhitektes Zaigas Gailes birojs, tā priekšlikums atspoguļo autoru izjūtu par industriālās Liepājas piemērošanu darījumu laikmetam. Liķieru fabrikas rekonstrukcija, pēc arhitektes domām, būs labs signāls industriālā mantojuma, kāda Liepājā netrūkst, atdzimšanai jaunai dzīvei modernajā situācijā. "Pasaulē pašlaik tā ir plaša prakse, kad bijušās rūpnīcas, kas paliek tukšas, atrod jaunu pielietojumu – tur ierīko muzejus, viesnīcas, dzīvokļus, tās pilda arī kultūras iestāžu funkcijas. Mainījusies cilvēku estētikas izjūta. Ir jauna dzīves formula, meklējam jaunas izjūtas, nevis turpinām, kā ieprogrammēts," uzskata Z.Gaile.

Biznesa pārorientācija

Nav jau gluži tā, ka nekādas darbības nenotiktu kādreizējo rūpnīcu teritorijās. Tā, piemēram, bijušās Eļļas ekstrakcijas rūpnīcas vēsturiskā kompleksa galvenais korpuss vēl gan izskatās samērā neapdzīvots, bet teritorijā notiek rosība.

Pati rūpnīca Liepājā parādījās ap 1880.gadu, kad tiešā jūras un ostas tuvumā ierīkoja eļļas spiestuvi, te bija dzelzceļš un lēts darbaspēks. Ievērojamāko uzplaukumu eļļas spiestuve piedzīvoja 19.gadsimta 90.gadu beigās, kad tā ar 250 strādājošajiem kļuva par vienu no lielākajiem uzņēmumiem pilsētā. Pēc Otrā pasaules kara rūpnīca atsāka darbību un turpināja ražot arī Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados, tomēr 2003.gadā tam pienāca gals, jo akciju sabiedrības īpašnieki paziņoja par rūpnīcas slēgšanu un darbinieku atlaišanu. Tikai mazliet pietrūka līdz rūpnīcas 123.gadadienai.

Kopš 2003.gada stājies spēkā kompānijas "Liepājas osta LM" patapinājuma līgums par Liepājas Eļļas ekstrakcijas rūpnīcas ražošanas un noliktavu telpu jeb uzņēmuma infrastruktūras izmantošanu. Līdz ar to bijušās rūpnīcas teritorijā izveidota slēgtu noliktavu saimniecība dažādu kravu uzglabāšanai un apstrādei, tādējādi notikusi biznesa pārorientācija no eļļas ražošanas uz tranzītbiznesu un noliktavu saimniecību.

Tomēr biznesa pārorientāciju vairāk piedzīvojušas jaunāku laiku rūpnīcas, kuru kompleksus acīmredzot vieglāk piemērot citām darbībām. Spilgtākais piemērs – bijušais Gaļas kombināts Kapsēdes ielā, kur izveidots industriālais parks jeb Liepājas Biznesa centrs un ražošanu izvērš jau tuvu 20 Skandināvijas uzņēmumu. Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvaldnieks Guntars Krieviņš uzsver, ka savulaik pamestajā teritorijā tiešā veidā var redzēt, kā jāizskatās industriālajam parkam. Liepājas Biznesa centrs ir viens no veiksmīgākajiem projektiem, kas realizēts Liepājas SEZ teritorijā. Bijušā Gaļas kombināta teritorijā darbojas uzņēmumi, kas galvenokārt saistīti ar metālapstrādi. Liela daļa kādreizējā Gaļas kombināta teritorijas ir noasfaltēta, sakārtota, infrastruktūrā ieguldīts ap 70 000 latu. Pirmais uzņēmums, kas šeit ienāca, bija ar dāņu kapitālu – SIA "Pumac Liepāja", kas, paplašinot ražošanu, meklēja lielākas telpas un atrada tās bijušā Liepājas Gaļas kombinātā. SIA "Pumac Liepāja" plašajā bijušā kombināta teritorijā apguva arvien vairāk telpu un piesaistīja arī citus ārvalstu uzņēmumus, no kuriem lielākā daļa bija skandināvu kompānijas.

Bet Zaļajā birzī bijušā Liepājas Labības produktu kombināta rekonstrukciju veikusi kompānija "Baltic Holding Company". Tagad tur notiek rapša kravu pieņemšana no visas Kurzemes un rapša pirmapstrāde. Īstenot rapša un graudu pirmapstrādes un rapšu eļļas ražošanas kompleksa vērienīgo projektu akciju sabiedrība "Baltic Holding Company" sāka 2002.gadā. Projekts bija izpelnījies Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu, kā arī uzņēmēju neatlaidība guva virsroku, un bankrotējušā Labības produktu kombināta milzīgajos korpusos pamazām vien atkal atgriezās dzīvība. ES struktūrfondu līdzekļus paredzēts ieguldīt turpmāko plānu īstenošanā. Neesot tālu brīdis, kad arī Liepājā tiks ražots biodīzelis.

Savukārt bijušā kokapstrādes uzņēmuma "DuCons" ražotnes telpās Flotes ielā kopš šā gada sākuma ierīkota slēgtā kartingu trase "Hobiparks". Parku iecerēts attīstīt kā aktīvās atpūtas centru, apvienojot vairāku uzņēmumu piedāvājumus. Līdzās kartinga hallei – Peintbola kluba izveidots jauns peintbola laukums, tepat arī iecerēts ierīkot radio vadāmu auto modelīšu sacīkšu trasi utt. Tātad ražošanas vietā stājusies izklaides industrija.

Kas būs?

Vēl jau Liepājā netrūkst vietu, kur iepriekš bija ražošana, tagad manāma vien neliela kustība un pār nākotni nav skaidru ziņu. Tā, piemēram, tukši stāv SIA "Liepājas sērkociņi" ražošanas korpusi ezermalā. Pērn tiesa nolēma izbeigt "Liepājas sērkociņu" maksātnespēju, jo konstatēja, ka sanācijas plāna pasākumi ir izpildīti, parādu saistības nokārtotas. Par krietnu summu palielināts uzņēmuma pamatkapitāls un "Liepājas sērkociņos" kā dalībnieks ienācis SIA "Latvian Match". Bet Privatizācijas aģentūra turpina uzņēmuma "Liepājas sērkociņi" kapitāldaļu izsoli, un nav nekādu konkrētu ziņu, kas turpmāk notiks SIA "Liepājas sērkociņi" korpusos. Vai te tiks atjaunota sērkociņu ražošana? Maz ticams.

Tāpat rosība manāma bijušās rūpnīcas "Seļmaš", kādreizējās slepenās 29.rūpnīcas teritorijā, te darbojas dažādas firmas, ierīkotas noliktavas. Arī Liepājas tipogrāfijas ēkas iekšienē viss nav rimis, neliela kustība notiek, kaut arī no ārpuses par to nepateiksi, tāpat kā vēl virknē kādreiz spēcīgo rūpniecības uzņēmumu valda neziņa. Patlaban nevienam nav zināms, kas ar tiem notiks tuvākajā nākotnē, šķiet, arī pašiem īpašniekiem perspektīva ir miglā tīta.

Zaudēts uz neatgriešanos

Toties ir pilnīgi skaidrs, ka bijušā Piena kombināta, pēdējos gados – akciju sabiedrības "Kurzemes piens" – teritorijā vairs neražos piena produktus, jo nojauktā kombināta vietā nu jau slejas lielveikals un autostāvvietas.

Tāpat ar cukura ražošanu Liepājā ir cauri, jo bijušā Cukurfabrika nu jau ir pilnībā nojaukta un te plešas tikai tukšs laukums. Fabrikas senākā daļa bija saglabājusies no 1904.gada. Pirms atļaut ārdīšanu, mantojumu izvērtēja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Būvvalde. Tomēr bijusī fabrikas direktore Valija Zabe nesaskatīja vajadzību satraukties par senajām ēkām. "Kāds tur kultūras mantojums – netērējiet laiku šīm muļķībām," viņa iepriekš noskaldīja žurnālistiem.

Šķiet, tikpat skumjš liktenis sagaida tikko ražošanu pārtraukušo Kafijas fabriku, kas, atrodoties bijušās Cukurfabrikas teritorijā, varētu apgrūtināt zemes pārdošanu. Aizkulisēs tiek runāts, ka nojauktās Cukurfabrikas teritorijai jau esot pircēji no ārvalstīm. Šīs ziņas gan tiek pamatīgi slēptas no sabiedrības, aizbildinoties, ka informācijas noplūde varētu kaitēt potenciālajiem investoriem. Žēl gan, ka par tiem tiek domāts daudz vairāk nekā par šejienes ražošanas saglabāšanu un savu cilvēku nodarbināšanu...

Visbeidzot – nevienam nav zināms, kāds liktenis varētu piemeklēt tikko darbību pārtraukušā bijušā Maizes kombināta, tad akcija sabiedrības "Liepājas maiznieks", visbeidzot SIA "JLM grupa" korpusus Rīgas ielā. Te maizes ceptuve darbojās kopš 1890.gada, bet nu cehos valda klusums. Līdz jaunajam gadam apkopos kreditoru pieprasījumus un tikai tad kreditoru kopsapulcē lems par turpmāko. Diemžēl šim pēdējam bēdīgajam sena uzņēmuma apstādināšanas piemēram maz ticamas ir laimīgas beigas. Un vēl jo lielāka ir neziņa, kas varētu perspektīvā norisināties pamestajos maizes cehos. Vai tiešām te, uz vienas no Liepājas galvenajām ielām, atkal būs par vienu gadiem pamestu, tukšu ražošanas kompleksu vairāk?

Perspektīvas neskaidras

Pagaidām vienīgā, kas iekļauta valsts kultūras pieminekļu projektu sarakstā, ir Linoleja rūpnīca, bet pieminekļa statusa nav nevienai Liepājas rūpnīcai. VKPAI vadītājs Juris Dambis aizrāda, ka ne vienmēr nepieciešams pieminekļa statuss. "Vajadzīga pārdomāta pilsētas plānošana ilgtermiņā – novērtēt, kas ir vērtīgs, saglabājams. Tad rodas risinājums, kas respektē sabiedrības vairākuma viedokli," viņš ir pārliecināts.

Neviena no rūpnīcām nav iekļauta arī Pilsētas domes Liepājas vēsturiski un arhitektoniski vērtīgāko ēku sarakstā, kas apstiprināts 1997.gadā. Rūpnīcas toreiz nešķita apdraudētas, tāpēc patlaban tiek mēģināts veikt pilsētas industriālā mantojuma izvērtējumu, lai panāktu vietējā vai valsts pieminekļa statusu vērtīgākajām un apdraudētākajām, kā arī vienlaikus saglabātu pilsētvides raksturu un ainavu.