 |
2005. gada 19. augusts Sendienās |
Kinoteātri Liepājā
mūžīgais un pārejošaisKRISTĪNE JĀKABSONE,
kino vēstures pētniece
Pirms gandrīz simt gadiem
1912.gadā Liepājā arī ritēja vasara, tāpat kā pašlaik. Mēs nezinām, vai tā bija silta, vai pavēsa, bet pilsētas valdē šajā vasarā tika saskaņots kāds Maksa Berči (dēla) projekts. Saskaņā ar to nākamajā, 1913.gadā ekspluatācijā nodeva namu Graudu ielā 36/38. Tas bija K.Fišera īres nams, kas savā vietā stāv vēl šodien.Tagad namā no ielas puses ir pārtikas veikals "Paula", no sētas puses sporta klubs "Makkabi". Taču liepājnieki vēl atceras, ka savulaik tagad atsevišķās struktūras veikals un sporta klubs bija vienots vesels un abi kopā veidoja kinoteātri "Uzvara".
Jā, tas bija interesants kinozāles projekts. Veikala telpās kādreiz bija kinoteātra foajē, kuram cauri kinoskatītājs devās uz sētas celtnītē noslēpušos kinoteātri (tagadējās sporta kluba telpās). Kinoteātris "Uzvara" dienasgaismu ieraudzīja ar sava pēckara nosaukuma latīnisko tulkojumu, proti, "Viktorija".
"Viktorija" tika atvērta gandrīz vienlaikus ar šajā rakstu sērijā daudzkārt minēto "Palasu". Rakstā par "Palasa" griestu gleznojumu autoru, daiļkrāsotāju Alfonu Jirgensu ir paskaidrots termins, kuram atbilda "Palass" "greznais centra kinoteātris". Šim terminam atbilda arī "Viktorija". "Viktorija" lieliski raksturo vēl kādu tendenci kinoteātru arhitektūrā tajā laikā. "Arhitektūras teorijā" to formulēja tā: "Foajē jābūt labi redzamam no ielas." Tāpēc "greznajā centra kinoteātrī" foajē logus būvēja kā lielus skatlogus, vitrīnas. To mēs vēl šodien varam labi saskatīt gan "Palasa", gan "Viktorijas" celtnēs. Nepieciešamība pēc foajē ar lielajiem skatlogiem tika teorētiski aprakstīta: "Tiem jābūt gaismas pilniem, iekārtotiem mīkstām mēbelēm, ja iespējams ar tropiskiem augiem, ziemas dārzu miniatūrā, lai sliktā laikā, lielā salā, tumšā vakarā tie vilinātu skatītāju ar savu mājīgumu." Par foajē tika izplatīts arī tāds uzskats kinoteātrī, tāpat kā teātrī, tas nepieciešams, lai smalkā publika varētu parādīt sevi un apskatīt citus. Nu, lai būtu tā.
Kaut gan arhitekti ir gandrīz vienprātīgi atzinuši, ka foajē kinoteātrī ir aizguvums no teātra, kura lietderīgumu vēl varētu apstrīdēt, patiesība ir tāda, ka foajē nepieciešamība kinoteātrī parādījās tad, kad sākās noteikti kinoseansi ar cieti noliktu sākumu un beigām. Publika vairs nevarēja iet un nākt, kad iepatikās, tai reizēm vajadzēja arī gaidīt. Lūk, tad tai kļuva nepieciešams foajē.
"Viktorijas" projektā (tas saglabājies Berči arhīvā) ir redzams, ka kinozāles aizmugurē bijušas arī dažas ložas. Ložas tika uzskatītas par "jaunu vēsmu" tā laika Krievijas impērijas kinoteātros, ko tāpat ierīkoja tikai greznākajos kinoteātros pilsētas centrā. Uz ložām pārdeva abonementus; tās varēja noīrēt arī, piemēram, uz vienu dienu. Maskavas un Pēterburgas greznāko un dārgāko kinoteātru ložās bija pat telefoni. Vai tā bijis arī "Viktorijā", nav zināms. 1916.gadā krievu dzejnieks T.Večorks ir sacerējis zobgalīgu dzejoli par kinoteātru ložu cienītājiem, kura pamatdoma ir tāda, ka tie gandrīz visi kā viens ir laulības pārkāpēji, kuri šīs ložas izmanto slepeniem randiņiem, daudz neinteresējoties par to, ko rāda uz ekrāna.
Apskatot "Viktorijas" projektu, ieraugām vēl ko. Proti, Krievijas impērijā pastāvēja stingri noteikumi, kas pieprasīja, lai kinozālei būtu pietiekams skaits izeju. Policija stingri sekoja šo noteikumu ievērošanai, un neviens kinoteātra projekts nevarēja tikt pilsētas valdē ne saskaņots, ne apstiprināts, ja tā nebija. Iemesls tam bija šāds. Gaismu tā laika kinoprojektorā nenodrošināja vis elektrība, bet tā sauktie saturatori, ēteraskābekļa degļi. Tie ātri uzkarsa, bet kinolentes tajā laikā ražoja no samērā ugunsnedroša materiāla nitrocelulozes. Tāpēc gadījās, ka kinozālē izcēlās ugunsgrēks, gadījās pat, ka ar cilvēku upuriem. Pret to centās nodrošināties.
Visplašāk reklamēto, "Viktorijā" rādīto filmu skaitā bija 1925.gadā uzņemtā austriešu filma "Cirka karalis" ar Maksu Linderu galvenajā lomā. Lielu popularitāti šī filma ieguva tāpēc, ka tā bija Lindera pēdējā filma un viņa nāvi tā laika publika uzskatīja par intriģējoši "romantisku" viņš, kādreiz populārs franču komēdijas aktieris, baudījis slavu Amerikā, Krievijā, Austrijā, Vācijā un Spānijā, atstājis spēcīgu ietekmi uz Čaplina daiļradi, nepārdzīvoja savu filmu popularitātes krišanos, saslima ar nerviem un 1925.gada 30.oktobrī izdarīja pašnāvību. Īstajā vārdā aktieri sauca Gabriēls Maksimiliāns Levjēls.
Vēl tika plaši reklamētas tādas "Viktorijā" rādītas filmas kā "Grimstošā slava mīlas triumfs", "Sievietes upuris" (pieteikta kā drāma no mākslinieču dzīves), "Lielais vinnests" u.c.
1940.gadā nams piederēja K.Fišera bērniem Emīlam Fišeram un Elizabetei Bredžs. Par kinozāles īpašnieku skaitījās K.Fišera znots, Elizabetes vīrs Teodors Bredžs. Starp citu, viņš vairākkārt pirmskara laika Liepājas presē ir pateicies tai "Viktorijas" pastāvīgās publikas daļai, kas nekad neaizmirsa kinoteātra darbiniekus apsveikt kinoteātra pastāvēšanas jubilejas reizēs, sevišķi apaļajās.
Sekoja pirmais padomju okupācijas gads un Otrais pasaules karš. Fišeru ģimene nevarēja palikt izņēmums. To ceļi aizveda svešumā. Pēc kara "Viktorija" turpināja darboties, tikai tagad jau ar "Uzvaras" vārdu. Šajā kinoteātrī par kinomehāniķi strādājis Liepājā labi pazīstamais fotomākslinieks Huberts Stankevičs.
1974.gada gadumijas priekšvakarā, 28.decembrī, vēsturiskais kinoteātris "Viktorija"/"Uzvara" pēdējo reizi pulcināja kinoskatītājus, jo administratīvās iestādes bija nolēmušas to slēgt. Šīm iestādēm bija šķitis, ka vienā mikrorajonā būs par daudz kinoteātru. Kāpēc?
Tāpēc, ka pašā aizejošā gada nogalē mūsu pilsēta piedzīvoja grandiozu notikumu 29.decembrī ar jauno Androna MihalkovaKončalovska filmu "Romance par mīlētājiem" atklāja tobrīd lielāko platformāta kinoteātri Baltijā "Liepāja".
Padomju valstī, kur daudz kas noritēja pēc greizo spoguļu karaļvalsts principa, nebija nekas neparasts, ka ziemeļnieciskajā Liepājā kinoteātri nolēma celt pēc projekta, kas bija domāts Sočiem un Jaltai. Kaut kādus uzlabojumus apkures jomā jau veica, bet kopumā tomēr fakts paliek fakts ziemas mēnešos modernajā "ķinītī" allaž bija tā kā pavēsi.
Arī kāda drūma stīga vienmēr paliks Liepājas vēstures lappusēs saistībā ar šā kinoteātra celtniecību. Vietā, kur tagad slejas kaunpilnās atliekas no tā, kas reiz bija skaists kinoteātris, pirms tam stāvēja vecas mājiņas ar šķūnīšiem pagalmos. 1969.1970. gadā sāka atbrīvot vietu paredzamajai celtnei, nojaucot iepriekšējo apbūvi. Un uzgāja gestapo dokumentāciju. Pilnīgi negaidot atradās ziņas par cilvēkiem, kas nebija vis kā latviešu leģionāri pret savu gribu iejaukti vēstures peripetijās, bet diemžēl pilnīgi apzināti sadarbojušies ar fašistisko režīmu. Barga, taču neapstrīdama apsūdzība pēkšņi vērsusies pret vairākiem it kā cienījamiem cilvēkiem, kuri mierīgi dzīvojuši un strādājuši pārējo starpā. Sekoja aresti, skarba tiesas prāva, rezultātā vienpadsmit cilvēkiem piesprieda augstāko soda mēru nošaušanu, vairāki saņēma tolaik garāko ieslodzījuma termiņu 15 gadu.
Par spīti komiskajam, par spīti traģiskajam kinoteātris tapa. Un arī slikta aura tajā nepavisam nebija jūtama. Tas bija skaists, mājīgs, tiem laikiem tiešām moderns. Foajē vienmēr bija izstādīti mākslas darbi fotogrāfijas, gleznas, grafika. Neizlutinātajai 80.gadu nogales jaunatnei, pie kuras pieder arī šo rindu autore, kinoteātra bārs bija tiešām šiks.
Un tā, divdesmitā gadsimta 70.gadu vidū tolaik stipri pelēkā, "slēgtā" Liepāja ieguva kinoteātri, kam tā deva savu vārdu un kas ilgus gadus bija rosīgs kultūras centrs kinomākslas jomā. Jaunā 1975.gada sākumā uz Liepājas ekrāniem parādījās jaunais grāvējs filma "Esēnija". Liepājas Kinodirekcijas kādreizējais direktors V.Petrovskis atceras, ka filma uz ekrāniem noturējās rekordilgu laiku trīs nedēļas pa četriem seansiem dienā. Kinoteātris vienmēr bijis pārpildīts, un filma devusi ienākumus, kādus Liepāja nebija redzējusi.
Divdesmitā gadsimta 80.gadu nogalē padomju cilvēkam bija atļauts oficiāli uzzināt vārdu erotika. Protams, filmas, ko toreiz dēvēja par erotiskām un kas bija oka terapija tā laika publikai, mūsdienās vairs nepārsteidz pat mazuļus bērnudārzā. V.Petrovskis dalās atmiņās par "programmas naglu" filmu "Guļamistabas logs". Tā rādīta deviņos seansos dienā, un zāle bijusi pārpildīta pat deviņos no rīta un vienpadsmitos vakarā! Īpašs stāsts Petrovska kungam ir par japāņufranču kopražojumu "Mīlas korrida". Vienmēr sevi par avangardisko uzskatījusī metropole Rīga nobijās un atteicās šo filmu izlaist uz ekrāniem. Provincē Liepājā to tomēr parādīja. Pēc seansiem cienījamas kundzes traukušās uz augšstāvu, kur atradās kinodirekcijas telpas. "Где директор? Где прокуратура? В тюрьму посадить, и сразу!"*
Kinoteātrī "Liepāja" ne reti demonstrēja patiešām labas filmas, kinomākslas pērles Maskavas kinofestivāla programmā iekļautās filmas. Spilgtā publikas atmiņā ir palikusi filmas "Ilgais ceļš kāpās" demonstrēšana. Filma tajā laikā bija liela uzdrīkstēšanās 80.gadu sākumā runāt par deportācijām un Sibīriju! "Ilgajā ceļā kāpās", protams, visas šīs lietas vēl parādītas stipri klusinātos toņos. Un tomēr tas bija drosmīgi. Filmas operators inscenētājs bija pāragri no dzīves aizgājušais Jānis Mūrnieks Nikolaja Mūrnieka un Irmgardes Mitrēvicas dēls, kas savas kinogaitas sāka kā vidusskolnieks jauneklis Liepājas kinoamatieru vidū.
Kinoteātrī "Liepāja" notika regulāri kinolektoriji. Tos vadīja un tajos piedalījās tautā iemīļoti cilvēki kinokritiķis Ģirts Dzenītis, režisors Jānis Streičs, aktrises Vija Artmane, Lilita Ozoliņa, Lidija Freimane, Olga Dreģe. Lilita Ozoliņa uz kinolektoriju ieradās tieši pēc filmas "Ilgais ceļš kāpās" iznākšanas, un, protams, publika dega nepacietībā apspriest simpātiskās Martas lomu. Starp citu, sievietes nemitējās aktrisei jautāt: ko viņa sieviete, Lilita Ozoliņa, nevis Marta izvēlētos: Arturu vai Rihardu? Aktrises atbilde nāca nevilcinoties un bez šaubīšanās Rihardu! Arī tā bija uzdrīkstēšanās. Pēc oficiālās versijas, Rihards bija fašists. Ar viņa lomu saistās tāda traģikomiska epizode, kas sāpīgi ievainoja lomas atveidotāju, lietuviešu aktieri Romualdu Ramanausku. Filma bija patiešām ģeniāla, uzņemšanas grupa un galveno lomu atveidotāji saņēma PSRS Valsts prēmiju augstu apbalvojumu tajā laikā, kas bija ievērojams arī naudas izteiksmē. Romualds Ramanausks ne! Jo Padomju Savienībā bija nolikums negatīvo tēlu atveidotāji, par spīti aktiermākslas sniegumam, nekādus apbalvojumus nesaņem. Punkts.
Līdz 80.gadu nogalei kinoteātri "Liepāja" varēja apzīmēt ar vārdu "ejošs". Tālāk Nu, tad nāca video ēra. Liepājā cita aiz citas saradās mazas videozālītes. Kinoteātris izmisīgi cīnījās par savu izdzīvošanu liepājnieki taču vēl labi atceras veikalu būceņus, kuri bija sabūvēti foajē. Tomēr tam, lai izdzīvotu, bija vajadzīgas dotācijas, taču pašvaldība izlēma, ka to nebūs.
Par dotācijām ir tāds stāsts. Ir jāsaka pašvaldībai nav ko pārmest. Tirgus ekonomikas likumība ir nepielūdzama izdzīvo tas, kas var sevi uzturēt. Varbūt vienīgi mēs varam teikt, ka to cilvēku pienākums bija nepieļaut, lai situācija pilsētā kļūst tik bezcerīga, ka tajā vairs nevar izdzīvot pat viens kinoteātris. Jo video cilvēku dzīvē taču ienāca visur, kur līdz tam tā nebija bijis, Rīgā, Maskavā Taču tur kinoteātri izdzīvoja. Liepājā ne.
Bet kinoteātris "Rīga" vēl šodien saņem pašvaldības dotācijas. Jo tas ir vēsturiska vērtība. Labi, "Liepāja" tāda nebija. Bet "Palass" taču bija! Vēsturisko kinoteātri "Palass" tā laika Liepājas pašvaldība ar Latvijas brīvības vārdu uz lūpām iztirgoja plastmasas spaiņu un ģipša rūķu tirgotājiem
1997.gada 12.decembrī "Liepājā" notika pēdējais kinoseanss latviešu filma "Likteņdzirnas". Apklusa projekcijas aparāts, zālē iedegās gaisma. Viss. Par nepilnām trim nedēļām kinoteātris nesagaidīja savu divdesmit trešo dzimšanas dienu.
Tā "Viktorija" nogāja no skatuves, lai dotu ceļu "Liepājai". Bet dzīvē ir iznācis tā, ka "Viktorija" (vismaz tās celtne) stāv gandrīz simt gadu un droši vien vēl tikpat un vairāk nostāvēs. Bet šis stāsts par savdabīgo "Viktorijas" un "Liepājas" pēctecību ir iznācis tāds kā rekviēms pēdējai.
Izmantojot tekstu, atsauce uz laikrakstu ir obligāta!
Oriģināls Internetā: http://www.kurzemes-vards.lv/?doc=33193