1918.gada novembra sākums mūsu pilsētā pienāca dažādu baumu apvīts. Bija zināms, ka valstī kaut kas notiek, bet nebija nekādu skaidru ziņu, jo sazināšanās iespēju ar Rīgu nebija - telefons un telegrāfs darbojās tikai vācu karaspēka vajadzībām. Tā mūsu pilsēta dzīvoja neziņā līdz pat vēsturiskajam 18.datumam.

Pirmās ziņas par pasludināto Latvijas neatkarību pienāca Liepājas Latviešu biedrībā, kas atradās Suvorova ielā 20 (tagad - Raiņa un Rīgas ielas krustojumā). Taču pirmais sarkanbaltsarkanais karogs mūsu pilsētā uzvijās tikai 20.novembrī - tad beidzot pienāca skaidras ziņas par to, ka ir pasludināta Latvijas neatkarība. Kā liecina atmiņu stāstījumi, karoga iegāde radījusi ne mazums grūtību, jo neviens īsti skaidri nav zinājis, kādam tam jāizskatās. Tikai izmantojot kāda agrāk notikuša nacionāla sarīkojuma lentīti, izzināta karoga īstā krāsa. Kad Latviešu biedrības locekļi ieradušies brāļu Zebbu veikalā un pirkuši audumu karogam, veikala saimnieki brīnījušies, kādai gan nezināmai valstij esot šādas krāsas?

24.novembrī Sv.Annas baznīcā notika dievkalpojums, uz kuru atnāca tik daudz cilvēku, ka visiem pat nepietika vietas baznīcā - bija paklīdušas runas, ka šajā dievkalpojumā beidzot uzzināšot kādu skaidrību, kas valstī ir noticis. Jau visapkārt plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, un orķestris vienā laidā spēlēja "Dievs, svētī Latviju!". Pēc dievkalpojuma cilvēki devās pa Zivju ielu uz Pilsētas valdes namu, kas atradās blakus Sv.Trīsvienības baznīcai. Tad arī runasvīri paziņoja, ka tagad Latvijā vara pieder pašiem. Tālāk gājiens turpinājās pāri tiltam uz Latviešu biedrības namu. Tur ārsts Jēkabs Alksnis vēlreiz pavēstīja labo ziņu un nolasīja apsveikuma telegrammu, ko sūtīt uz Rīgu.

1919.gada 2.janvārī Latvijas pagaidu valdība ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani pārnāk uz Liepāju, kur pavadīja veselus sešus mēnešus - līdz 1919.gada 8.jūlijam, kad atkal atgriezās Rīgā, kur valdību jūsmīgi sagaidīja sirmās metropoles iedzīvotāji.

Bet līdz šim sajūsmas pilnajam notikumam bija nopietni pārbaudījumi. Kā zināms, 1919.gada janvāra sākumā Latvijas valdība bija spiesta atstāt Rīgu un pārcēlās uz Liepāju, tādējādi dodot tai iespēju pildīt tos solījumus, ko tā pirms tam devusi, - visiem spēkiem atbalstīt pagaidu valdību. To arī liepājnieki darīja, īpaši tie, kas tolaik bija pie varas. Bet 1919.gada 16.aprīlis pienāca nepatīkams - Liepājā notika vācu organizēts valsts apvērsums jeb aprīļa pučs. Tobrīd par Latvijas armijas virspavēlnieku kļuvušais vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs aizsūtīja uz fronti latviešu vienības, toties it kā atpūtai uz Liepāju atsauca daļu savas divīzijas kareivju, tādējādi radot vāciešiem Liepājā lielu pārsvaru. Arestēja M.Valteru un J.Blumbergu, bet pārējie ministri un Ministru prezidents K.Ulmanis patvērās angļu militārās misijas ēkā. Dažas dienas pēc puča valdība pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Angļu un franču eskadras apsargāts, tas izgāja reidā, un turpmākos divus mēnešus pavadīja uz ūdens.

Tikmēr vācieši mēģināja izveidot valdību ar pazīstamu sabiedrisku darbinieku piedalīšanos. Tas gan neizdevās, jo 26.aprīlī izsludinātajā Ministru kabinetā bija tikai viena plaši pazīstama persona - mācītājs Andrievs Niedra, kas kļuva par Ministru prezidentu. Viņš Liepājā uzturējies pavisam īsu brīdi 20.gadsimta sākumā, turklāt tieši ievēlēšanas laikā šeit nemaz nebija. Viņa darbošanās šajā amatā gan bija visai īsa - no jau minētā aprīļa līdz jūnijam. Šie notikumi A.Niedram, kas tomēr vairāk pazīstams nevis kā politiķis, bet kā rakstnieks - stāstu, romānu, eseju, lugu un dzejoļu autors, uzspieda tautas nodevēja zīmogu.

Tā kādu brīdi Latvijai bija divas valdības: viena uz ūdens, kura nevarēja ietekmēt notikumu gaitu, otra - pilsētā, bet tai neļāva neko ietekmēt. 16.aprīļa notikumi bija ievērojami nostiprinājuši Ulmaņa valdības prestižu. Turklāt šie notikumi parādīja, ka tai nav nekādas saistības ar vāciešiem, kā pirms tam daudziem bija šķitis. Un līdz ar to septiņas latviešu politiskās partijas aicināja neatzīt A.Niedras valdību. 12.maijā notika Tautas Padomes sēde, kurā izteica prasību netraucēt Ulmaņa valdības atgriešanos un sodīt 16.aprīļa puča dalībniekus. Pirmo reizi Tautas Padomes pastāvēšanas laikā K.Ulmanim uzticību izteica visas politiskās partijas. 27.jūnijā parakstīja pavēli, saskaņā ar kuru vācu karaspēks atstāja Liepāju, un tajā pašā dienā ar to pašu tvaikoni "Saratov" pagaidu valdība, kupla ļaužu pulka sagaidīta, atgriezās Liepājā, bet 7.jūlija pievakarē atstāja mūsu pilsētu, lai dotos atpakaļ uz Rīgu.

"Kad man prasa, kur es dzīvoju, atbildu - Kārļa Ulmaņa mājā," saka S.Gotfridsone. Kaut gan Ministru prezidents esot dzīvojis pirmajā stāvā, bet Silvijas kundze ar tēvu - otrajā, viņa joprojām jūtot nama īpašo auru un enerģiju. Taču mājas šodienu, pēc to iemītnieku domām, varētu vēlēties labāku.

"Bijuši arī nepatīkami brīži, kad pie mums ienāk ārzemnieki, lielākoties Amerikas latvieši, kas, izlasījuši piemiņas plāksnes uzrakstu, grib tuvāk uzzināt par vēsturiskajiem notikumiem un šo māju. Un tad viņi brīnās - kāpēc tik svarīgs nams tā nolaists. Un man ir kauns," atzīst Silvijas kundze.

Silvija ir dzimusi Sibīrijā, Jeņisejskā, turklāt zīmīgā laikā - 17.novembrī, tā kā dzimšanas diena sanāk gandrīz vai reizē ar Latvijas valsts svētkiem. Tā nu arī padomju laikos ģimenei, kam ļoti labi zināma un izbaudīta Latvijas sāpīgā vēsture, bija iespēja svinēt 18.novembri, kaut arī padomju ierēdņi to apkaroja. Vienkārši varēja teikt, ka turpina atzīmēt Silvijas dzimšanas dienu. Arī šogad, tāpat kā visus gadus, Toma ielas nama logos degs svecītes, tagad jau atklāti, bez slēpšanās, kā tas bija nepieciešams padomju gados. Šīs ēkas iemītnieki arvien tur godā savas valsts vēsturi.

Liepājai ir nozīmīga vieta arī pirmās Latvijas naudas drukāšanā. Četrus mēnešus pēc brīvās Latvijas pasludināšanas - 1919.gada 23.martā - pagaidu valdība deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas. Tieši šie rubļi bija tie, kurus drukāja mūsu pilsētā - G.D.Meijera poligrāfijas uzņēmumā. Kā zina stāstīt vēsturnieks Juris Raķis, tas atradās Pasta ielā. Padzirdot šās ielas nosaukumu, daudziem nāk prātā vieta, kur šobrīd atrodas "Kurzemes Vārda" redakcija. Taču nekā! "Tagadējo Pasta ielu gadsimta sākumā dēvēja par Helēnes ielu," saka J.Raķis. "Bet Pasta iela bija tagadējā A.Pumpura iela, un tur arī drukāja Latvijas rubļus."