Kurzemes Vārds

06:08 Otrdiena, 14. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Vīrišķības skolas azartiskais sludinātājs

Edgars Lūsēns

Sporta līdzjutēju jaunākajām paaudzēm, kas nav redzējušas Aleksandru Maksimovu cīnāmies ringā, grūti iedomāties, ka šis nelielā auguma azartiskais stāstītājs un labsirdīgais jokdaris ir viens no izcilākajiem savas paaudzes bokseriem, kurš līdzvērtīgi spējis spēkoties gan ar latviešu dūru cīņu leģendu Aloizu Tumiņu, gan citu Eiropas čempionu - Valēriju Frolovu. Grūti to iedomāties arī tādēļ, ka Liepājas Kompleksās sporta skolas treneris un boksa tiesnesis Maksimovs bez piepūles bārsta skaitļus un faktus par pirms vairākiem gadu desmitiem notikušajām cīņām ringā un lietišķi spriež par svaigākajām tendencēm savā sporta veidā, pie reizes azartiski, bet pacietīgi un tādēļ neuzbāzīgi sludinot sava sporta veida priekšrocības. Ja vēl ņem vērā faktu, ka Melnais Roks, kā viņu pirms daudziem gadiem kādā atraisītākā brīdī iekristījis tagadējais "Kurzemes Vārda" redaktors, ringā vai ap to pavadījis jau teju pusgadsimtu, tad, kā lai tu notici mītam, ka bokss ir ne tikai viens no vīrišķīgākajiem, bet arī viens no nežēlīgākajiem sporta veidiem, kas it kā pēc saņemtajiem sitieniem bojājot atmiņu, it kā neļaujot koncentrēties, it kā...

"Es nesaku, ka bokss nav bīstams," - Maksimovs neizvairīsies no atbildes, ja, mēģinot izprovocēt allaž nosvērto speciālistu, šo jautājumu uzdosit viņam tieši. "Pirmajā desmitniekā mēs esam noteikti. Bet tikpat pārliecinoši statistika vēsta, ka tādi līdzjutēju apjūsmoti sporta veidi kā hokejs, motosports, vingrošana un daiļslidošana jo tālu apsteidz mūsu sporta veidu." Ne mazāk tiešs vairākus gadu desmitus par dūru cīņas meistaru audzinātāju nostrādājušais Maksimovs ir tālākajā šīs problēmas vērtējumā. "Vienalga, vai tas būtu bokss, kikbokss vai kāds no austrumu cīņas veidiem, - ja sportists tiek traumēts, tad vainīgs ir treneris. Jo tieši viņš nav izdarījis līdz galam savu darbu - sagatavojis sportistu tā, lai viņš spētu līdzvērtīgi spēkoties ar pretinieku." Maksimovs atceras, ka savulaik boksā bija vecuma cenzs, no kura puikas drīkstēja doties ringā, tādēļ pirms tam vajadzējis uzkrāt pietiekami daudz boksa ābeces patiesību un trenēt fizisko sagatavotību citos sporta veidos. Viņš pats to darījis gan vingrošanā, gan basketbolā pie leģendārā Lejnieka. "Bet kas gan no manis par basketbolistu," ar izteiksmīgu rokas žestu imitējot savus auguma parametrus, smejas Aleksandrs. "Tāpēc izvēlējos boksu."

Treneris iedegas ne pa jokam, uzaicināts atcerēties spilgtākās cīņas ringā. Maksimovs kolorīti vēsta par saviem līdzjutēja iespaidiem Maskavas olimpiādē, par tehniskajiem kubiešu bokseriem, poļiem, vāciešiem, amerikāņiem un izcilajiem krievu meistariem. Krietni biklāks kļūst Maksimova stāstījums, kad viņš tiek lūgts pastāstīt paša spilgtākos piedzīvojumus, bet Melnais Roks ar sev raksturīgo apķērību ātri atrod izeju no tā ringa stūra, kurā viņam, cik jūtams, ne īpaši labi tīk atrasties. Un viņš stāsta, cik daudz viņam savulaik Ļeņingradā boksā iemācījis Nopelniem bagātais treneris Ivans Kņazevs un cik izcils meistars bijis treniņu partneris augstskolā - olimpiskais čempions Genadijs Šatkovs, bet it kā starp citu piemin, ka vienlaikus absolvējis pazīstamo Leshafta institūtu. Viņš stāsta, ka, vairākkārt līdzīgi spēkojoties, tā arī nav spējis uzvarēt Tumiņu, bet nepiemin savas Latvijas čempionāta astoņas medaļas, Latvijas spartakiādes uzvarētāja titulu un tolaik tik nozīmīgo sporta meistara nosaukumu. Maksimovs ar neviltotu sajūsmu atceras savu treneri Liepājā - boksa leģendu Alfrēdu Deģi un, vēstot par mūsu pilsētas bokseriem, līdz perfektai niansei uzbur ainas, kas apliecina Turaida Draguna, Agra Šokoleja un Andreja Trocenko talanta spozmi, bet izliekas nedzirdam jautājumus par to, kāpēc viņš pats savulaik dēvēts par vienu no gudrākajiem un tehniskākajiem Latvijas bokseriem. Tāpēc nākas vaicāt zinātājiem, kas atzīst, ka tur, kur citiem talkā nācis talants un spēks, Aleksandrs pretim licis cītīgu darbu treniņos. Toties Maksimovs pats spēj tēlaini stāstīt visdažādākos atgadījumus no izcilu lielmeistaru cīņām un tikpat strauji pāriet uz līdzjutējiem nezināmās, taču interesantās un šā sporta veida tienešiem labi pazīstamās boksa virtuves pelēcīgo garaiņu aprakstiem, līdz klausītājam šķiet, ka viņam, tāpat kā runātājam, nudien vairs nav nekādu noslēpumu šajā sporta veidā.

Bet kā gan ar pašu boksa pamatelementu - sitienu pretiniekam?

"Lai kļūtu par bokseri, vispirms jākļūst par cilvēku. Par cilvēku, kuram nav sveša vīrišķība, mērķtiecība, gribasspēks. Par cilvēku, kuram bokss ir tikai un vienīgi sacensība ringā. Tad bokss nekādu ļaunumu nespēs nodarīt, vienīgi norūdīs puikas pret grūtībām," saka Aleksandrs, ar elegantu manevru atvairot vēl vienu provokatīvu uzbrukumu.

Un jūs ar Maksimovu varat turpināt par boksu spriest stundu, divas vai līdz rīta gaismai, ja vēlaties. Toties sarunas noslēgumā jums vairs nešķitīs savādi, kā par vīrišķības skolu dēvētajā sporta veidā daudzus gadu desmitus spēj dzīvot tik lādzīgs vīrs, kurš pēc savas būtības šķiet bezmaz pretpols skarbajam boksam. Bet varbūt tieši šī vīrišķīgā labsirdīguma dēļ mazie puikas, kas grib kļūt par īstiem vīriem, ap savu treneri joprojām liptin līp? Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka apaļajā jubilejā vīrišķības skolas azartiskajam sludinātājam Aleksandram Maksimovam apsveicēju netrūks.