Kurzemes Vārds

04:18 Otrdiena, 14. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Kas par ko vairāk jāpārliecina?

Andžils Remess

Nekas nav nepateicīgāks par mēģinājumu prognozēt notikumu attīstību Latvijā un pasaulē, kur notikumi mainās katru mīļu brīdi, un gan vienā, gan otrā gadījumā tas atgādina laika apstākļus pie mums šopavasar, te saulei sildot pavisam vasarīgi, te vējiem aurojot kā rudenī.

Mēģinājumi attaisnot gausumu

Tikko Latvijas ārpolitikas norisēs uzmanības centrā bija mūsu ceļš uz NATO, kas sāka šķist īsāks un varbūt pat līdzenāks nekā uz Eiropas savienību, jo Eiropā un aiz okeāna atskanēja nozīmīgas balsis, ka Baltijas valstu neiekļaušana Ziemeļatlantijas blokā jau nākamā gada beigās būtu lielākā kļūda NATO pastāvēšanas laikā. Par NATO vēl runās daudz, varbūt kādu skaidrību varētu radīt ASV prezidenta Džordža Buša vizīte nākammēnes Eiropā un tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un tomēr ticamāka liekas reālpolitiķu prognoze, ka 2002.gada beigās Prāgā izskanēs formāls aicinājums visām deviņām kandidātvalstīm iekļauties blokā, bet reālas sarunas sāksies tikai ar trīs valstīm, kuru vidū būs labākajā gadījumā viena Baltijas valsts.

Jā, tikko priekšplānā bija izvirzījušās mūsu attiecības ar NATO, bet tagad šo tēmu atkal tālāk pabīda jautājums par Eiropas savienību, tikai diemžēl vairs ne tik pozitīvā, ne tik pacilājošā nozīmē kā agrāk, kad Latviju jau skatījām, ieejot pa atvērtajām durvīm.

Pirmkārt, Eiropas savienības paplašināšana joprojām tīta miglā tāpēc, ka šī savienība netiek galā pati ar savām problēmām. Nosacīti nabadzīgākās dalībvalstis nobažījušās, ka paplašināšanās gadījumā tās vairs nesaņems tik lielu palīdzību, savukārt bagātākās baidās par darbaspēka ieplūšanu no jaunuzņemtajām valstīm. Un paplašināšanas procesu var kavēt arī Eiropas savienības vadošo valstu domstarpības par kontinenta jaunām pārvaldes formām, jo Vācija velk uz Eiropas federācijas izveidošanu ar savu valdību un prezidentu, savukārt citas valstis ir atturīgas, baidoties no vāciešu nodoma iegūt šajā jaunajā struktūrā noteicošo lomu.

Jūtot Eiropas savienības minstināšanos, atkal aktivizējusies Krievija, kura negrib no savas interešu sfēras izlaist bijušās PSRS republikas. Maskava palielina savu ietekmi Moldovā, Uzbekistanā, Gruzijā, tā panākusi Ukrainas pārorientēšanos no Rietumiem uz Austrumiem, bet Krievijas bijušā valdības vadītāja Viktora Černomirdina iecelšana par vēstnieku Kijevā liek domāt, ka Krievija piesaistīs Ukrainu ar ciešām ekonomiskām saitēm, un Ukraina sāks zaudēt savu politisko un ekonomisko neatkarību.

Tā kā Baltijas valstis savā pārziņā vairs nav iespējams noturēt, Krievija cenšas iegūt sev lielāku labumu no Eiropas savienības paplašināšanas procesa, tagad izvirzot jaunas prasības - noformulēt savas attiecības ar Eiropas savienību jau pirms paplašināšanas, kas praktiski var radīt sarežģījumus un paplašināšanas procesu bremzēt.

Taču pats nepatīkamākais, ka sarunās par mūsu valsts atbilstību Eiropas savienībai sākam atpalikt, ka mūs apsteigusi nu jau arī Lietuva un nav īstenojusies iecere pavirzīties tālāk pašreiz, kad Eiropas savienības prezidējošā valsts ir mums simpatizējošā Zviedrija. Var jau uzskatīt, ka svarīgākais nav tikt uz priekšu šajās sarunās, bet gan savu nacionālo interešu aizstāvēšana, ko Latvijas vadītāji tagad akcentējot, un tomēr tas vairāk izklausāt pēc mēģinājuma attaisnot savu gausumu. Tāpat kā cenšanās iestāstīt, ka nozīmīgāk par sarunām ar Eiropas savienību esot pārliecināt mūsu sabiedrību par nepieciešamību iekļauties Eiropas savienībā. Galvenās uzmanības veltīšana pārliecināšanai var beigties ar to, ka tad, kad sabiedrība būs pārliecināta, ka citādi kā bez Eiropas savienības mēs pastāvēt nevaram, Eiropas savienība vairs var nebūt pārliecināta, ka Latvija atbilst tās prasībām?

Kalējs un Salaspils

Šonedēļ uzmanību turpinās piesaistīt Austrālijā notiekošais tiesas process par līdzdalību nacistu noziegumos Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā vainotā Konrāda Kalēja izdošanu tiesāt Latvijā.

Protams, tas ir tikai un vienīgi tiesas kompetencē - izdot vai neizdot, tikai dīvaini ir klausīties pārmetumus Latvijai, ka tās interesēs neesot, lai Kalēju tiesātu Rīgā, jo tas mestu ēnu uz Latviju. Drīzāk gan liekas, ka tas izsistu no rokām propagandas ieročus tiem, kuri šo ēnu uz mūsu valsti met, meklējot katru iespēju Latviju saistīt ar nacismu, un brīžam rodas iespaids, ka tā citadele savulaik bijusi Latvija, nevis Vācija. Arī nupat Krievijas Ārlietu ministrija kārtējo reizi pārmeta Latvijai vēlēšanos pārskatīt Otrā pasaules kara iznākumu, jo, lūk, 8.maijā neesot oficiāli godināti fašisma upuri. Protams, Latvijā dzīvojošajiem tas izklausās absurdi. Jo par kādu kara iznākuma pārskatīšanu var būt runa, ja Latvija oficiāli atzīmē nacisma sagrāves dienu, un kāda vispār Latvijai varētu būt interese kaut ko pārskatīt. Tāpat par kādu upuru negodināšanu var būt runa, ja katrs pats savām acīm varēja pārliecināties par ceremonijām kapos un citās piemiņas vietās. Taču pasaulē šādi pārmetumi aizskan.

Bet Kalēja prāva būtu vajadzīga Latvijai arī tāpēc, ka tā ļautu pasaulei labāk izprast Otrā pasaules kara laikā Latvijā notikušo. Kaut vai to pašu jau līdz apnikumam deldēto leģionāru jautājumu. Kaut vai pretošanos kustību abiem totalitārajiem režīmiem. Un Salaspils koncentrācijas nometnes apsardzes virsnieka Konrāda Kalēja prāva palīdzētu atbildēt uz jautājumu, kam taisnība. Vai līdz šim uzskatītajam, ka tā bija nāves nometne un tika nobendēti 100 000 cilvēku, vai arī darba un tranzīta nometne, kurā upuru skaits bija 50 reizes mazāks, un to vēsturnieki pierāda tagad.

Būtu aplami arī to saukt par mēģinājumu pārvērtēt nacisma zvērības, jo pietiek jau arī šiem diviem tūkstošiem, lai Salaspili uzskatītu par moku vietu, un tomēr skaidrību tas rastu. Galu galā vēl taču ir dzīvi šajā nometnē ieslodzītie, un jāšaubās, vai viņi liecinātu nepatiesību par savām ciešanām.

Vai rubikieši pildīs tēvzemiešu pieņemtos lēmumus?

Acīmredzot Rīgas pārvaldīšanā nekāda stabilitāte nav gaidāma, kaut arī rīt Rīgas dome nobalsotu par jaunas struktūras radīšanu, kas ļautu pārvaldes darbībā iesaistīties arī "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK. Tēvzemieši piekritīs parakstīt līgumu ar sociāldemokrātiem tikai tad, ja būs mazo partiju pietiekams atbalsts stabilas koalīcijas veidošanai, taču pagaidām šis atbalsts ir visai niecīgs, lai izdotos mazināt kreiso spēku ietekmi, un skaidrs, ka pašreiz iniciatīva ir "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" rokās.

Var jau būt, ka tēvzemieši vilcinās parakstīt līgumu, lai radītu paliekošāku iespaidu par sociāldemokrātu tuvināšanos ar sarkanajiem, par neprasmi tikt galā ar iegūto varu, un tādējādi mazināt viņu ieceri uzvarēt nākamajās Saeimas vēlēšanās, un ja tā, tad tas jau sāk izdoties, jo no sociāldemokrātiem sabiedrība sāk prasīt attaisnot uzticības kredītu un viņu popularitāte krītas. Bet varbūt tēvzemieši vilcinās tāpēc, ka gaida sabiedrības spiedienu uzņemties iniciatīvu koalīcijas pamatu veidošanai, ko pienāktos darīt domes priekšsēdētājam, bet kas to nespēj. Lai nu kā, bet Rīgas valdības veidošana joprojām buksē. Arī bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis šādam Rīgas domes sastāvam acīmredzot neredz nākotni, jo atteicies no piedāvātā augstā posteņa, un tagad arvien skaļāk ieskanas balsis par nepieciešamību meklēt citu modeli.

Iespējams, ka šonedēļ "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK un sociāldemokrāti panāk vienošanos un to arī apstiprina, jo citas iespējas pagriezt atpakaļ pa kreisi noslīdējušo Rīgu pagaidām nav, un tomēr maz cerību, ka Rīgas pārvaldīšana varētu būt konstruktīva un efektīva, ja pie teikšanas ir dažādi spēki un ja rubikiešiem būs jāpilda tēvzemiešu pieņemtie lēmumi.

Draudīgā liesma no gruzdošā ugunskura

Visriskantāk ir mēģināt prognozēt notikumu attīstību Tuvējos Austrumos un Balkānos, jo tur iespējami visnegaidītākie pavērsieni. Pirms pagājušās nedēļas šķita, ka pirmajā no šiem reģioniem tikai turpinās gruzdēt nemiers, bet otrajā vispār apklusīs ieroči. Taču kā vienā, tā otrā reģionā notikumi attīstījās pavisam citādāk.

Nacionālās vienotības valdības izveidošana Maķedonijā tomēr neapstādināja albāņu kaujinieku akcijas šajā valstī, vēl vairāk - viņi uzbruka divās frontēs, arī pret Serbijas militārajiem spēkiem. Un atkal uz Maķedoniju risināt konfliktu nācās doties Eiropas savienības vadītājiem, atkal NATO brīdināja albāņus, bet Maķedonijas un Dienvidslāvijas armiju vadītāji izvirzīja kaujiniekiem ultimātus. Vai ar to būs līdzēts - rādīs arī šī nedēļa.

Taču Balkānos jau tiek krauta malka jaunam nemieru ugunskuram. Jūnijā Melnkalnē var notikt referendums par neatkarību, bet rudenī Kosovā paredzētas šīs provinces parlamenta vēlēšanas, kas nozīmē lielākas pašnoteikšanās tiesības, bet albāņi cer, tas ir ceļš uz Kosovas pilnīgu neatkarību.

Tuvējos Austrumos no gruzdošā ugunskura izšāvās draudīga liesma. Atbildot uz palestīniešu ekstrēmistu terora aktiem, Izraēlas karaspēks izdarīja pret palestīniešu apdzīvoto teritoriju spēcīgāko triecienu kopš konflikta sākšanās pagājušajā gadā, pirmo reizi izmantojot arī kaujas lidmašīnas. Šis vairākas dienas ilgais uzbrukums kļuva par bīstamāko incidentu pasaulē, un tā apslāpēšanā iesaistījās gan ANO, gan lielvalstu vadītāji. Tikai jāatkārto atkal un atkal - pretrunas ir pārāk dziļas, lai tās tik drīz atrisinātu.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

"Latvijas kuģniecības" privatizāciju nolemts sākt no jauna.

Rīgas domē joprojām nevar izveidot stabilu koalīciju.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga piedalās "Atēnu forumā" Grieķijā.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Tiesa Austrālijā izskata nacisma noziegumos vainotā Konrāda Kalēja izdošanu Latvijai.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Izraēlas bruņotie spēki vērš spēcīgus uzbrukumus pret palestīniešiem.

Albāņu kaujinieki apdraud Maķedoniju un Serbiju.

Maskavā tiekas Eiropas savienības un Krievijas vadītāji.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Silvio Berluskoni vadītā labējā alianse uzvar parlamenta vēlēšanās Itālijā.