Kurzemes Vārds

12:32 Otrdiena, 24. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kara sākums

Gudrais kalnā nerāpsies, gudrais kalnam apkārt ies

Rihards Rubīns

Liepāja. 1941.gada 14.jūnijs. Īsi pirms saullēkta, kad sapņi visskaistākie, dvēsele vaļā, rasotā zāle tik zaļa, zaļa. Kājas spēriens atdara durvis, šautene ķērc: "Von otsjuda, buržujskaja svoloč?"

Mūsu mīļajiem ceļš zem kājām.

Ko toreiz vēstīja vienīgā Liepājas avīze? 15.jūnija numura ievadraksts "Atpūtai jābūt kulturālai, organizētai". Totalitārismam tāds stils. Jādzīvo tautai tumsā. "Negribu, lai mani mīl - vēlos, lai baidās" (J.Staļins).

Būs negaiss. Toreiz visapkārt tāda jušana. Priekšnieki, poļitruki, žurnālisti mierināja tautu, lai velti nesatraucas. Karš tikai Eiropā trako. Pie mums nebūs, jo, raugi, Hitlers un Staļins labi draugi.

Patiešām, skatās un brīnās liepājnieki - ostā daudz vācu tirdzniecības kuģu. Atvestās preces lādē vagonos iekšā un prom uz varenplašo. Pat atdeva kuģus krieviem. Friču liellaivas apšuva "Tosmarē" ar mūsu plankām, pēc tam pa jūru uz Pēterpili.

Pēdējais kuģis - apmēram nedēļu pirms kara. Pietauvojās netālu no Tirdzniecības kanāla tilta. Izkrāva darbgaldus rūpnīcām. Pedantiski glīti. Tas tur arī palika mēnešiem ilgi.

"Partija un tauta vienoti!", "Sarkanā armija tevi sargās". Tā bija rakstīts gandrīz uz katra stūra. Publika lasot grima šaubās. No nepabeigtā Grobiņas lidlauka gaisā trauca lidmašīnas. Rūkoņa dienu un nakti. Karakuģi no kanāla izbrauca, enkurojās reidā, skraidīja ap jūras vārtiem ātrlaivas. Zvejniekus vairs nelaida jūrā. Lai tvarsta mailītes ostā. Makšķerniekiem neļāva doties uz mola. Ampelēšanās ar slepenību kļuva makten traka. Tramvaja galapietura vairs nebija Kalpaka tilts, bet gan Ziemeļu kapi. Dokumentu pārbaude ik uz soļa. Ja izgāji vakarstundā liedagā, tevi tvēra aiz čupras: "Labuk, ko tur tālumā lūrē?"

Uz jumtiem rosījās celtnieki. Būvēja platformas, kur uzstādīt puškas. Pavisam spocīga šķita tā jaunbūve virs Karostas ūdens torņa. Tie, kas radio klausījās, pilnīgi šokā. No Karalaučiem skaidri mūsu mēlē: "Galējiet, latvieši, nost savus poļitrukus. Pārnāciet mūsu pusē. Dosim jums brīvību, turklāt vēl labi paēst."

Viss tapa skaidrs. Draugi viens otram dos pa aci. Paši gudrākie saprata - pašiem fričiem ir problēmas ar paiku. Diskutēts darbavietās - kurš sitīs pirmais.

"Ikvienam jāņem vērā, ka, ceļot sociālismu, ienaidnieku kļūst arvien vairāk?" (Staļins). Koba zināja, ko saka. Tas tapa redzams Baigajā gadā.

Čekisti, sūtot bāliņus un māsiņas uz Sibīriju, filozofēja - nedraugu kļūs mazāk. Bet sanāca savādāk, kļuva vairāk. Pēc 14.jūnija pat tie, kam līdz tam politika pilnīgi riebās, sāka kabatā rādīt padomju varai dūri. No vienas puses mūsu krievi, proti, tie latvieši, kas pirms gada bučoja krievu tankus. No otras - izsūtīto draugi. Vidū naida bezdibenis. Zobs pret zobu. Brāļu karš Tēvzemes pagalmos. Dialektiskais materiālisms - šķiru cīņa.

Neticami, bet bija arī tādi ļautiņi, kas, neskatoties uz draudošām briesmām, sēja sieru, darīja alu. Lai citi kaujas, viņi pamatīgi līgos.