Kurzemes Vārds

07:32 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Dejas asums pret dzīparu spozmi. Te zaudētāju nav

Ir pieņemts uzskatīt, ka latvieši ir dziedātāju tauta, ka mums patīk spēlēt teātri, arī nepretendējot uz profesionāļu statusu, iecienīta ir tautiskā deja. Tāpat izskan apgalvojums, ka tieši ar savu tautas mākslu mēs esam stipri un interesanti pasaulei. Sociologi ir tie, kuru uzdevums ir izzināt, izpētīt un izdarīt secinājumus, apliecinot vai apgāžot kādu apgalvojumu. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas lietišķās socioloģijas studiju programmas studentes Laura Bērziņa un Līga Tillere nolēma noskaidrot liepājnieku attiecības ar tautas mākslu un amatiermākslu.

Viņas aptaujāja 60 respondentu, iedalot tos četrās vecuma grupās, to vidū bija 24 vīrieši un 36 sievietes.

Līdera pozīcijas saglabā koris

Jā, izrādās, ka tiešām arī liepājnieki ir to vidū, kuri par jaukāko sava brīvā laika pavadīšanas veidu uzskata dziedāšanu korī. Ne velti par vienu no grandiozākiem sarīkojumiem, kurš nes sev līdzi tik saviļņojošus brīžus gan skatītājiem, gan dalībniekiem, var nosaukt Dziesmu un deju svētkus. Tāpēc nav brīnums, ka arī aptaujātie visās vecuma grupās apgalvoja, ka viņi vai nu dzied, vai ir dziedājuši korī. Un visaktīvāk korus apmeklē tieši pusaudži un jaunieši vecumā no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Jāpiebilst, ka te noteikti sava loma ir skolu un ārpusskolu iestāžu kolektīviem, kuri viņiem dod šo iespēju. Mazāk to dara cilvēki brieduma gados, jau sākot no trīsdesmit pieciem gadiem, kora dziedāšanas entuziasms samazinās. Bet varbūt samazinās iespējas, kur to var darīt?

Tāpat jaunieši par savā vidū ļoti populāru uzskata dejošanu. Bet tautiskās dejas nezaudē savu pievilcību, arī gadiem ritot. Gan sievietes, gan vīrieši, sākot no piecpadsmit gadiem un pāri četrdesmit pieciem gadiem, vairāk vai mazāk dejo, un visaktīvākās šajā ziņā ir tieši dāmas ap trīsdesmit gadiem.

Jau mazāk populāra plašās masās ir darbošanās amatierteātrī, tēlotājmākslas studijās, instrumentālos ansambļos, folkloras un etnogrāfiskās kopās. Bet pārmetumi par mūsu inerto jauno paaudzi, kura neko nevēlas, ir nevietā, jo, nākot vecākiem, liepājnieki vismazāk izvēlas folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus. No aptaujātajiem neviens, kuram ir pāri par trīsdemit pieciem gadiem un vecumā līdz četrdesmit pieciem gadiem, nebija atradis savu vietu šajās grupās. Bet sievietes un vīrieši, kuriem pāri četrdesmit pieciem gadiem, savukārt vairs nespēlē teātri amatierteātru trupās. Lai gan tēlotājmākslas veidi neiezīmējas ar masveidību, tomēr gandrīz katrā no vecuma grupām kā starp vīriešiem, tā starp sievietēm ir kāds, kurš šādi izteic sevi.

Tāpēc, ka patīk!

Jautāti par iespējām nodarboties ar tautas mākslu, vairāk nekā puse no aptaujātajiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem uzskata, ka tās ir pietiekošas. No pārējiem gandrīz puse uz pusi saka nē un saka, ka nezina.

Ja reiz ir vēlēšanās, ko darīt, un ir vieta, kur darboties, tad interesanti, kas ir tas celiņš, kas aizved līdz vienam vai otram nodarbošanās veidam? Visvairāk paši izvēlas sev vietu un veidu, kādā izteikties. Tātad - primārās ir intereses. Starp citu, paša intereses pirmajā vietā liek tieši gados visjaunākā respondentu grupa, kura piebilst, ka ieguvuši informāciju ne tikai no draugiem, bet arī no saviem vecākiem. Bet tikpat daudzi paklausa draugu mudinājumam un tādējādi iesaistās korī vai deju ansamblī, vai aiziet līdzi uz kādu mākslas studiju, lai nākamreiz jau nāktu atkal.

Sevi parādīt un uz citiem paskatīties

Kas būtu jādara, lai veicinātu tautas mākslas attīstību mūsu pilsētā? Visvairāk aptaujāto - kā vīrieši, tā sievietes - uzskata, ka jārīko pasākumi publiskās vietās. Un šis apgalvojums ir saprotams, jo galu galā tādos sarīkojumos ir iespēja sevi parādīt skatītājiem tiem, kuri garu garās vakaru un brīvdienu stundas ir pavadījuši mēģinājumos, lai apgūtu kora repertuāru, deju soļus vai lugu tekstus, kā arī skatītājiem apjaust, cik dzīva un paliekoša ir līdzcilvēku mākslinieciskā izpausme. Tāpat visa vecuma respondenti ir par to, lai Liepājā vairāk popularizētu tautas mākslu, un labprāt viņi gūtu vairāk informācijas par šo jomu no masu saziņas līdzekļiem.

Lai tautas māksla un amatiermāksla būtu vēl vairāk populāra un pieejama, jaunieši domā, ka vajag "labāk dziedāt un dejot", tad jau arī visi citi to sadzirdēs, saredzēs un iepazīs, tāpat puiši un meitenes vecumā līdz divdesmit pieciem gadiem ieteic, lai tautas māksla dzīvotu, "to vajag apvienot ar modernismu". Gadiem ejot, cilvēki kļūst racionālāki, arī ieteikumi, kā saglabāt un popularizēt gadu gaitā uzkrātās tautas gara mantas, ir citādāki, kā, piemēram, "vajag paplašināt sadarbības iespējas", "jādod iespējas apgūto repertuāru parādīt citur, ne tikai mūsu pilsētā", kas vēl vairāk celtu mūsu mākslas un amatieru grupu prestižu ne tikai tajās vietās, kur viņi uzstājas, bet arī liepājnieku vidū. Aptaujājot cilvēkus, kuri jau tuvojas četrdesmit gadu slieksnim, un vecākus, nākas secināt, ka viedokļu vidū sāk dominēt dzīves smagums un nogurums, tāpēc ir respondenti, kuri izteikušies, ka neko vispār nevajag darīt, jo viss jau ir izdarīts, un ka "vispirms ir jāuzlabo dzīves līmenis", un tikai tad, viņuprāt, varēs dejot, dziedāt un muzicēt ar patiesu prieku.

Līderu nav

Respondenti novērtē visus radošās izpausmes veidus, neviens no tiem nav tāds, kuram dotu priekšroku. Pat ne vecuma grupās. Lai gan to aptaujāto vidū, kuriem ir pāri par četrdesmit pieciem gadiem līderos izvirzās lietišķā māksla (katrā ziņā šī grupa tai dod priekšroku vairāk nekā citi), tad arī vecumā līdz divdesmit pieciem gadiem jaunieši uzskata, ka jādod iespējas attīstīties ne tikai muzikāliem ansambļiem, bet arī folkloras un etnogrāfiskajām kopām, amatierteātriem un lietišķajai mākslai. Vecuma grupās no trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit pieciem gadiem visvairāk atbalsta tiek koriem, bet no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit pieciem par lielākas uzmanības vērtiem uzskata deju kolektīvus, bet neatpaliek arī kori un amatierteātri.

Lai gan savs viedoklis nebija jāpamato, tomēr lielākā daļa no visiem respondentiem visās vecuma grupās stipri šaubās par to, ka kultūras mantojuma saglabāšanas un popularizēšanas labā tiek darīts viss iespējamais. Viņi visai negatīvi vērtē valsts un pašvaldību ieguldījumu tautas mākslas tradīciju saglabāšanā un izkopšanā.

Sagatavoja Daina Meistere