Kurzemes Vārds

10:38 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie politikas krustugunīs

"Joprojām esmu Aizputes, Liepājas un visas Kurzemes patriots"

Sarmīte Pelcmane

Tā apgalvo 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas Māris Vītols, kurš parlamentā darbojas nu jau otro sasaukumu pēc kārtas. Kaut arī šķiet, ka tieši M.Vītols ir viens no tiem deputātiem, kurš pēc veiksmīgas karjeras Rīgā mūspusē parādās arvien retāk un retāk, pats deputāts ir citās domās - viņaprāt, nav būtiski, cik bieži viņš ierodas Liepājas pusē, lai arī to viņš joprojām regulāri darot, bet svarīgākais ir tas, ko deputāts spēj paveikt Rīgā savas dzimtās puses labā. M.Vītols vēlētājiem palicis prātā kā politiķis, kurš mainījis partijas - no kristīgā demokrāta kļūdams par Tautas partijas biedru, bet visvairāk viņu atceras kā jaunāko un ekscentriskāko ministru, jo pēc partijas biedres, izglītības ministres Silvas Goldes demisijas viņš nepilnu gadu pildīja ministra pienākumus. Šobrīd M.Vītols, kurš tikko 13.jūnijā sagaidīja apaļu jubileju - kļuva 30 gadu vecs, šķiet nomierinājies, kļuvis pragmatiskāks un vairs nešokē kolēģus ar izaicinošām izdarībām. M.Vītols, šķiet, iegājis jaunā brieduma pakāpē, par ko liecina arī tas, ka partija un Saeima viņam uztic nu jau vairs ne tikai jauniešu lietas, bet arī sarežģīto pensionāru jautājumu.

- Vai toreiz, kad tikāt ievēlēts 6.Saeimā, nebijāt viens no jaunākajiem, varbūt pat pats jaunākais Saeimas deputāts?

- Tā ir taisnība. Sākot darboties politikā, man visu laiku ir nācis līdzi šis apzīmējums - jaunākais, esmu bijis gan jaunākais deputāts iepriekšējā, gan viens no jaunākajiem arī šajā Saeimā. Iepriekšējā Saeimā mēs ar Kristiānu Lībani bijām vienīgie vecumā zem 30 gadiem no simts deputātiem. Tagad gan ir nākuši klāt vairāki gados vēl jaunāki kolēģi.

Vēlāk, Andra Šķēles valdībā, kā noskaidrojuši statistiķi, esmu bijis arī jaunākais visu laiku ministrs Latvijā. Bet tikko sagaidītā 30 gadu jubileja ir tāds vecums, kuru sasniedzot, ir pamats atskatīties gan uz uzkrāto pieredzi, gan arī atbilstošais briedums un stabilitāte sasniegta personīgajā dzīvē.

- Savā Saeimas deputāta darbības sākumā bijāt slavens ar to, ka ļoti atbalstījāt studentu aktivitātes. Piedalījāties arī piketos pie Brīvības pieminekļa, ar ko izpelnījāties kolēģu kritiku. Kā tas ir šobrīd, vai vēl piedalāties tādās aktivitātēs, vai tas bija tikai tāds jaunības trakums?

- Laikam daudzi cilvēki atceras šos studentu nemierus un protestus saistībā ar vispārējā obligātā karadienesta likumu. Jāteic, šodien, atskatoties uz tā laika notikumiem, redzams, ka studentu aktivitātes ir devušas vēlamo rezultātu, jo likumdošana, kādu toreiz izdevās saskaņot starp studentu organizācijām un citām iesaistītajām pusēm, ir spēkā vēl šobaltdien un veiksmīgi darbojas. Šobrīd studentiem ir iespēja apgūt minimālo militāro apmācību paralēli studijām, augstskolām slēdzot attiecīgus līgumus ar Bruņotajiem spēkiem un ar Zemessardzi. Manuprāt, daudzus studentus šī kārtība, kādu toreiz izdevās panākt, arī apmierina.

- Un jūs būtu gatavs arī pats tagad iet armijā?

- Tas vecums jau ir pāri, bet es uzskatu, ka ļoti nepieciešams, lai Saeimā tiktu pieņemts mobilizācijas likums, ko Aizsardzības ministrija šobrīd jau gatavo. Likums paredzētu periodisku visu Latvijas stiprā dzimuma pilsoņu apmācību tā, lai, gadiem ejot un mainoties gan bruņojumam, gan ekipējumam, gan apmācības metodēm, bruņotajos spēkos šīs zināšanas tiktu atjaunotas. Domāju, ka daudzi būtu tikai priecīgi un uzskatītu par goda lietu, ja viņiem radītu iespēju reizi piecos vai septiņos gados iziet apmācības, kuras organizētu mūsu bruņotie spēki. Tādā veidā katrs no pilsoņiem būtu sagatavots ar nepieciešamām iemaņām stundai, kad Latvija būtu jāaizstāv.

- 1995.gadā jūs tikāt ievēlēts Saeimā no kristīgajiem demokrātiem, bet 1998.gadā - jau no Tautas partijas. Kāpēc mainījāt partijas?

- Uzskatīju un joprojām uzskatu, ka Latvijā partiju ir pārāk daudz un atšķirībā no tiem, kas domā, ka ir nepieciešams atkal dibināt jaunas un jaunas partijas, esmu pārliecināts - lielais partiju skaits ir viens no iemesliem, kāpēc mēs ikdienā gan Saeimā, gan valdības darbā varam redzēt dažādas nesaskaņas un kāpēc politiķi tik bieži strīdas un nevar vienoties. 6.Saeimā, kur bija pārstāvētas turpat 13 partijas, šīs savstarpējās nesaskaņas izpaudās ļoti asi dažādos likumdošanas jautājumos. Mana personiskā pārliecība ir tāda, ka iemesls, kāpēc tolaik tika dibināta Tautas partija, un es arī esmu viens no tās dibinātājiem, - politiķiem no mazām partijām, kuri spēj vienoties par kopīgas programmas īstenošanu, ir jānoliek malā savas personiskās ambīcijas, lai veidotu plašus politiskos spēkus ar pēc iespējas lielāku tautas - vēlētāju atbalstu. Tas bija arī pamats Tautas partijas veidošanai. Esmu pārliecināts, ka ar laiku nacionālās partijas, pie kurām pieskaitāma arī Tautas partija, būs spiestas vienoties un veidot lielākas grupas, iespējams, arī vienotas partijas, lai nebūtu tāda situācija, kāda vērojama šobrīd, kad programmas partijām it kā pietiekoši līdzīgas, bet panākt vienošanos un strādāt vienoti, lai varētu īstenot valsts intereses, bieži vien ir pārlieku grūti.

- Drīz pēc ievēlēšanas 7.Saeimā kļuvāt par jaunāko ministru visā Latvijas vēsturē - izglītības ministru, bet pildījāt šos pienākumus tikai nepilnu gadu. Kāpēc tā?

- Uzņēmos pildīt šos ministra pienākumus situācijā, kad skolotāju vispārējā streika dēļ bija atkāpusies iepriekšējā izglītības ministre Silva Goldes, kura arī ir mūsu novadniece. Tobrīd situācija prasīja ļoti radikālus risinājums, kas būtu saistīti ar pedagogu darba samaksas paaugstināšanu. Jo 1999.gadā pedagogu darba samaksa jau vairāk nekā piecus gadus bija atstāta nemainīga un skolotāju atalgojumam bija atvēlēts ļoti niecīgs finansējums.

Septiņus mēnešus pildīju izglītības ministra pienākumus līdz brīdim, kad demisionēja Andra Šķēles vadītā valdība un līdz ar to arī viss Ministru kabinets. Šajā laikā galvenais panākums, ka izdevās valdībā apstiprināt ilgtermiņa pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku, kuru šobrīd pilda arī nākamā valdība, un tas katra mācību gada sākumā garantē skolotāju algas pieaugumu. Šī lēmuma darbības rezultātā arī šis gads nebūs izņēmums, un rudenī plānots kārtējais pedagogu algas paaugstinājums. Līdz ar to pildām visus tos solījumus, ko esam devuši gan pedagogiem, gan pedagogu arodbiedrībai.

Otra būtiskākā lieta, ko izdevās veiksmīgi uzsākt, ir jautājumi, kas ir saistīti ar Pasaules bankas izglītības kreditēšanu. Pirmoreiz Latvijā ir īstenots tāda mēroga investīciju projekts izglītības iestādēm, paredzot skolu ēku renovāciju un siltināšanu, arī Liepājas rajonā trim vidusskolām - Aizputes, Grobiņas un Priekules.

Un trešā lieta, kas šobrīd jau sāk funkcionēt arvien veiksmīgāk un ko var uzskatīt par ļoti pozitīvu rezultātu, ir jau minētā vispārējā augstākās izglītības kreditēšanas sistēmas izveidošana. Interesanti tas, ka 2001.gadā Latvijas studentu apvienība man kā Saeimas deputātam piešķira titulu "Labākais studentu draugs", tas bija saistībā ar likumdošanu, kas bija ieviesta, lai izveidotu vispārēju studiju kreditēšanu valstī un radītu priekšnoteikumus, lai arī studentiem no trūcīgām ģimenēm būtu iespēja iegūt augstāko izglītību.

- Šķiet, ka jūs joprojām daudz nodarbojaties tieši ar jaunatnes un sporta lietām.

- Strādāju Saeimas sporta apakškomisijā, un šobrīd Saeimā izskatām Sporta likumu, kurš noteiks juridisko bāzi sporta sistēmas funkcionēšanai Latvijā un paredzēs skaidru atbildību un pienākumus starp valsts, pašvaldības un nevalstiskajām institūcijām, sporta klubiem. Izveidos ļoti skaidru un precīzu šo sporta piramīdu, sākot no jaunatnes sporta līdz olimpiskajām spēlēm. Sporta sabiedrība šāda likuma pieņemšanu gaida jau sen. Šobrīd sporta apakškomisija jau pabeigusi šā likuma izskatīšanu, un šajā Saeimā šis likums tiks pieņemts.

- Un jūs vēl tikko bijāt arī šogad dibinātās sabiedriskās organizācijas "Sporta spēļu atbalsta fonds" priekšsēdētājs?

- Tā ir. "Sporta spēļu atbalsta fonds" tika izveidots, lai atbalstītu un veicinātu komandas sporta spēļu attīstību Latvijā, un šajā organizācijā ir apvienojušās piecu populārāko sporta veidu federācijas - volejbola, basketbola, hokeja, rokasbumbas un futbola, kuras ir nolēmušas turpmāk strādāt kopā, lai kopīgiem spēkiem atrastu labākos risinājumus, kā atbalstīt tieši šo sporta spēļu veidu attīstību. Galvenie darbības virzieni šai organizācijai ir trīs - mūsu valsts nacionālo izlašu piedalīšanās Eiropas un pasaules meistarsacīkstēs un starptautiskās sacensībās, finansiāla atbalsta organizēšana nacionālo čempionātu norisei un jaunatnes sporta programmu atbalstīšana konkrētajos sporta veidos.

- Taču ārpusfrakciju deputāte Ingrīda Ūdre un vēlāk arī jūsu partijas biedrs Dzintars Ābiķis norādījuši, ka, esot šā fonda priekšgalā un lemjot par daļu cigarešu akcīzes nodokļa novirzīšanu šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā, jūs esot nokļuvis interešu konfliktā...

- Kaut arī uzskatu, ka interešu konflikta nav, jo fonda priekšsēdētāja amatu pildu sabiedriskā kārtā un nesaņemu atalgojumu, turklāt, manuprāt, tas ir tikai apsveicami, ja daļa ienākumu no cigaretām tiek novirzīta sportam un jaunatnes veselīga dzīvesveida veicināšanai, tomēr, lai atvairītu nepamatotās aizdomas, esmu nolēmis atteikties no "Sporta spēļu atbalsta fonda" priekšsēdētāja pienākumiem. Manuprāt, amats nav galvenais, un, turpinot darboties Saeimas sporta apakškomisijā, arī turpmāk mēģināšu veicināt jaunatnes sportisko attīstību.

- Tagad esat Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētāja biedrs. Tas droši vien uzliek papildu pienākumus. Ar ko vēl nodarbojaties, izņemot jaunatnes un sporta lietas?

- Ir viena likumdošanas joma, kur es vairāk nekā gadu esmu pamatīgi iedziļinājies, esmu atbildīgs par to mūsu frakcijā, proti, tie ir visi jautājumi, kas saistīti ar pensiju likumdošanu. Es arī vadīju darba grupu, kas izstrādāja pēdējos pensiju likuma grozījumus, kuri stājās spēkā no 1.janvāra. Un tā ir viena no tēmām, kurai es pēdējā pusotra gada laikā veltu vislielāko uzmanību. Jo uzskatu, ka pensiju jautājumi ir vieni no visaktuālākajiem un ka tieši šajā jomā Saeimai ir vēl ļoti daudz iespēju uzlabot dzīvi vecajiem cilvēkiem, kuri ir pilnībā atkarīgi no pensiju maksājumiem. Daudz ir arī izdevies panākt. Sadarbībā ar Pensionāru federāciju izstrādātie pēdējie Pensiju likuma grozījumi uzlaboja situāciju vairākām pensionāru kategorijām, bet pats būtiskākais, ko izdevies panākt, ka, sākot ar šā gada 1.oktobri, kad būs kārtējā pensiju indeksācija, pensijas tiks indeksētas diferencēti, un pirmoreiz tiks ņemts vērā arī vidējais darba algu pieaugums valstī, lai nodrošinātu tieši mazo pensiju straujāku pieaugumu.

- Tagad parunāsim par ko citu. Esat dzimis, audzis aizputnieks, no mūsu novada ievēlēts Saeimā, bet šķiet, ka mūspusē esat redzams arvien retāk. Jums esot valdījumā dzīvoklis Rīgā, pieder zeme Limbažos, vai jums vispār saglabājusies kāda saikne ar Liepājas reģionu, vai arī esat kļuvis par īstenu rīdzinieku?

- Ar Liepājas pusi man joprojām ir visciešākā saikne - mana brāļa ģimene dzīvo Aizputē, bet vecāki ir pārcēlušies uz Kazdangu, kur apsaimnieko vectēva mājas un lauku saimniecību. Iespēju robežās es arī apmeklēju savu dzimto pusi. Jāteic, ka no aizputniekiem visciešākā sadarbība un kontakts ir izveidojies ar Aizputes domi un tās priekšsēdētāju Pēteri Hanku, kurš visus šos gadus, manuprāt, ļoti prasmīgi vada pilsētas pašvaldības darbu, kā arī ar Aizputes vidusskolu, kur gan kā deputāts, gan strādājot izglītības ministra amatā, esmu centies palīdzēt skolai ar materiāliem līdzekļiem, ar nepieciešamo inventāru. Tāpēc, kaut arī tikties personīgi neizdodas bieži, tomēr kontakts ir ļoti ciešs, un tiek darīts viss iespējamais, lai savējos atbalstītu. Runājot par to Rīgas būšanu, jāteic, ka man, kurš sevi joprojām uzskata par aizputnieku un visas Kurzemes patriotu, nav pieņemama tāda pieeja, ka, gadiem ejot, skatos - viens otrs kolēģis jau faktiski aizstāv nevis savas dzimtās puses un reģiona interes Rīgā, bet otrādi - sāk aizstāvēt Rīgas intereses savā dzimtajā pusē. Es joprojām esmu pārliecināts, ka mans deputāta pienākums ir aizstāvēt Liepājas reģiona intereses Rīgā, nevis otrādi. To es arī cenšos gan sadarbībā ar pašvaldību vadītājiem, gan skolas, gan citu iestāžu vadītājiem. Kā piemēru varu minēt, ka šogad tieši pēc maniem iesniegtajiem priekšlikumiem ir piesaistītas investīcijas no valsts budžeta Kalvenes Kultūras nama renovācijai, Aizputes Mūzikas skolas remontam, Apriķu baznīcas remontam u.c.. Un tas ir arī galvenais gandarījums deputāta darbā, ja izdodas palīdzēt konkrētu problēmu risināšanā, tad arī cilvēki nepaliek pateicību parādā un to atceras.

Runājot par vēl vienu lietu, kas, manuprāt, ir ļoti interesanta un liecina par to, ka saikni ar savu pusi zaudējis neesmu - visus šos gadus, ko strādāju Rīgā, esmu reģistrējies kā nodokļu maksātājs Aizputē, un katru mēnesi 25 procentus no manas deputāta algas ieskaita pilsētas budžetā. Un, kamēr vien likums to atļaus, es vienmēr kā vietu, kur maksāt nodokļus, deklarēšu Aizputes pilsētu, jo tas ir viens no veidiem, kā netieši varu palīdzēt savai pilsētai.

- Tas ir jauki. Bet kā ar to Liepājas SEZ, vai arī bijāt to deputātu skaitā, kas protestēja pret nodokļu atvieglojumu vienādošanu visām SEZ un brīvostām?

- Es faktiski biju tieši tas deputāts, kurš kā Budžeta komisijas loceklis to noprotestēja. Man šķita nepieņemami, ka Rīgas un Ventspils brīvostas mēģina pielīdzināt nodokļu atvieglojumu ziņā Liepājas un Rēzeknes SEZ, jo uzskatu, ka jau tā Ventspils un Rīga ir privileģētākā situācijā un jau šobrīd visvairāk investīciju un ieguldījumu tiek veikts tieši tur. Tāpēc, radot papildu nodokļu atvieglojumus lielajām brīvostām, turklāt vēl lielākus nekā Liepājā un Rēzeknē, uzņēmējiem tiek dots signāls, ka ārpus Rīgas un Ventspils ieguldīt līdzekļus nav vērts. Faktiski Tautas partija bija vienīgā, kas iebilda pret šo pārmērīgo atlaižu piešķiršanu Ventspilij un Rīgai, nostādot Liepājas ostu un SEZ nevienādos konkurences apstākļos. Un, kad Saeimā izšķīrās balsojums, principā pret šiem nodokļu atvieglojumiem balsoja tikai 24 Tautas partijas deputāti.

- Tomēr neizdevās to apturēt...

- Palikām vienīgie, un tāpēc liepājnieki var vērtēt, kurš cik lielā mērā pārstāv Liepājas intereses Rīgā un kuri ir tie, kas Rīgas intereses pārstāv Liepājā.

- Bet kāpēc jūs tik reti pie mūsu vēlētājiem braucat? Viens otrs Saeimas deputāts te šad tad parādās, tiekas ar vēlētājiem, bet jūs sen neesat bijis. Un kad būsit?

- Ir doma braukt uz Liepājas pusi uzreiz pēc Jāņiem, pašus Līgo svētkus gan neiznāks svinēt šaipusē. Bet pēdējā reize, kad izdevās satikties ar šejienes cilvēkiem un daudz ko pārrunāt, bija "Lauku Avīzes" dienas Aizputes vidusskolā, kur bijām uzaicināti kā bijušie Aizputes vidusskolas absolventi - gan Mareks Segliņš, gan es, gan arī Oskars Spurdziņš.

- Tomēr piekrītat, ka vajadzētu biežāk mūspusē parādīties?

- Protams.

- Uz to arī cerēsim!

Foto no Saeimas arhīva

LODZIŅĀ

"Skatos - viens otrs kolēģis jau faktiski aizstāv nevis savas dzimtās puses un reģiona intereses Rīgā, bet otrādi - sāk aizstāvēt Rīgas intereses savā dzimtajā pusē."

"Galvenais gandarījums deputāta darbā - ja tev izdodas palīdzēt konkrētu problēmu risināšanā, tad arī cilvēki nepaliek pateicību parādā un to atceras."

Māris Vītols

Dzimis 1972.gada 13.jūnijā Aizputē.

Absolvējis Rīgas Industriālo politehnikumu, pēc tam LVU Vēstures un filozofijas fakultātes politoloģijas nodaļu.

Bijis KDS ģenerālsekretārs.

Studējis Berlīnes Brīvajā universitātē Vācijā makroekonomiku un starptautiskās tiesības.

Ievēlēts par deputātu 6.Saeimā no KDS rindām.

1998.gadā izstājies no KDS un iestājies topošajā Tautas partijā.

1998.gadā ievēlēts 7.Saeimā no TP saraksta.

1999.gadā pēc S.Goldes demisijas kļuvis par izglītības un zinātnes ministru.

Šobrīd Saeimas Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētāja vietnieks.

Precējies, kopā ar sievu Irinu audzina dēlu Kārli.