Kurzemes Vārds

14:18 Sestdiena, 23. marts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kad elementāra cilvēcība kļūst par varonību
Kristīne Pastore

Diemžēl tādi nu ir laiki – palīdzība un cilvēcība vairs nav vis elementāri saprotama rīcība, bet kļuvusi par varonību. Lai mudinātu cilvēkus būt izpalīdzīgiem, saprotošiem un neatstāt nelaimē citus cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, pat visas valsts mērogā notiek sarīkojumi, kuros sumina tos, kas kādam palīdzējuši grūtā brīdī. Skaisti, cēli un vajadzīgi brīži. Tas no vienas puses. No otras – tomēr nesaprotu, vai izpalīdzīga rīcība nav katra cilvēka viscilvēciskākais pienākums? Izrādās, ka pašlaik nē.

Divas skolnieces – Kristīne un Dita – pagājušajā pirmdienā autobusu pieturā mēģināja glābt kādu vīrieti. Patiesībā viņas pat nedomāja, ka glābj dzīvību, viņas tikai darīja to, ko, viņuprāt, būtu darījis jebkurš cits cilvēks, ja būtu nonācis līdzīgā situācijā. Katrā ziņā viņas nejutās tā, it kā būtu veikušas varoņdarbu, meitenes vienkārši palīdzēja cilvēkam, mēģinot izsaukt ātro palīdzību. Taču nespēja, jo viņām nenoticēja. Un nenoticēja, visticamāk, tāpēc, ka operatīvo dienestu izāzēšana pie mums kļuvusi gandrīz vai par tādu kā izklaides veidu. Ja atceramies kaut vai tikai vienu gadījumu – izsaukums vēstīja par nopietnām veselības problēmām, tāpēc ātrie ar ieslēgtām bākugunīm pavisam ātri bija klāt. Bet tur viņus sagaidīja vietējie eksperti – jaunieši, kas pavēstīja, ka mediķi var droši doties atpakaļ, viņu palīdzība te nav vajadzīga, izsaukums bijis eksperiments, cik ilgā laikā palīdzība ieradīsies. Paldies – esot bijuši ļoti operatīvi! Un eksperti prom bija. Nožēlojami, tomēr šādi gadījumi gan nav attaisnojums, lai citkārt neticētu palīdzības saucējiem.

Bet atgriežamies pie varonības. Vecās sieviņas acīs mirdz prieka un pateicības asaras. Viņa, balstoties uz spieķīša, aizklidzinājusi līdz metalurgu poliklīnikai, nogurusi, rindā gaidīdama un pa kāpnēm iedama. Un tad vēl atpakaļceļš uz mājām. Laiks auksts, mētelis smags. Labi, ka laipnā sieviete garderobē. "Tik gaišu un saprotošu cilvēku redzēju pirmo reizi," sacīja sirmgalve. "Viņa mani apkalpoja tā, kā nekur un nekad! Palīdzēja uzģērbt mēteli un uzsiet lakatu. Lai viņai Dieva svētība un labvēlība līdz mūža galam!"

Labus vārdu un pateicību, pat to vienkāršo paldies saņemt vienmēr ir patīkami, bet diezin vai šī sieviete tobrīd jutās kā varone, viņa vienkārši darīja savu darbu un izdarīja mazliet vairāk, nevis tikai pasniedza vecajai sieviņai mēteli, bet palīdzēja to uzvilkt, redzot, ka cilvēkam pašam ir grūti. Tik cilvēciski! Bet tam, kuram palīdzēts, šī cilvēcība šķiet gandrīz vai varonība. Vai tas patiešām nozīmē, ka ikdienā cits pret citu esam tik neuzmanīgi, tik neizpalīdzīgi, tik noraidoši, ka elementāru cilvēcību jāsāk uzskatīt par varonību? Ja tā, tad gan žēl.