Kurzemes Vārds

11:23 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Viens no leģendas sācējiem
Andžils Remess

Vienā no pirmajām vasarām pēc Latvijas valsts dzimšanas pulciņš jaunekļu ieradās pie sporta biedrības "Olimpija" vadītājiem un teica, ka gribot spēlēt futbolu. Savu komandu viņi jau bija nodibinājuši, zvērējot glāzītes necilāt, pie meitām neiet, turēties visiem kopā un visus spēkus atdot futbolam. Vajadzēja tikai vietu, kur trenēties un spēlēt, un tādu vietu viņi bija noskatījuši blakus velotrekam, ko "Olimpija" būvēja Kūrmājas prospekta galā pie vecajiem nocietinājumu fortiem. "Olimpijā" gan ar futbolu nenodarbojās, taču, ja jaunekļi esot ar mieru nolīdzināt paugurus un izcirst krūmus, lai darot to un spēlējot, cik tīk.

Tā pirms vairāk nekā 85 gadiem sākās "Olimpijas" futbola komanda, kas ievadīja un nostiprināja šī sporta veida spožās tradīcijas Liepājā, kļūstot par mūsu pilsētas sporta lepnumu un vēlāk arī leģendu. Un tā tapa pirmais stadions Liepājā.

Viens no šiem jaunekļiem bija 18 gadu vecais Harijs Pikols, kas savām rokām veidoja "Olimpijas" futbola laukumu, spēlēja "Olimpijā" pirmās 12 sezonas un palīdzēja Liepājas futbolam ne tikai iziet Latvijas arēnā, bet arī gūt pirmos spožos panākumus.

Ja Pikola laikos "Olimpija" tikai vienās Latvijas meistarsacīkstēs zaudēja vairāk vārtu nekā konkurenti, tad tas bija arī slaidā centra aizsarga Pikola nopelns. Ja "Olimpija" pret Vīnes "Hertu" savos vārtos ielaida 5 bumbas, pret Austrijas VAC – 7, pret Helsinku izlasi – 8, bet pret ungāru "Nemzeti" – 9 bumbas, tad vainīgs bija arī Pikols. Pikols bija stabils pamatsastāva spēlētājs, kas gan stāvēja aizsardzības centrā drošs kā mūris, gan dažkārt kļūdījās uz līdzenas vietas.

Pikolam bija spēcīgs sitiens. Kad tiesneši "Olimpijas" labā piesprieda 11 metru soda sitienus, tos izpildīt devās Pikols. Viņa raidījumi vairākkārt izšķīra spēļu iznākumus, arī pret liepājnieku principiālo sāncensi Latvijas meistarsacīkstēs RFK, tie palīdzēja "Olimpijai" uzvarēt Latvijas izlasi, Austrumprūsijas čempionu "Lithuania" un Igaunijas meistaru Tallinas "Kalev", taču gadījās arī, ka bumba aizlidoja augstu pāri vārtiem.

Pikols bija viens no pirmajiem liepājniekiem, kuru uzaicināja spēlēt Latvijas izlasē, un sarkanbaltsarkanās krāsas viņš aizstāvēja Rīgā, Tallinā, Kauņā, Helsinkos. Droši vien tas būtu noticis vēl kādu reizi 20.gadu beigās vai 30.gadu sākumā, kad Pikola spēle bija vispārliecinošākā. Taču viņa tēvam piederēja piena veikals, un kāda tur braukāšana apkārt dauzīt bumbu, ja jāved no laukiem piens. To vēl varēja pārdzīvot, ka tēvs nelaida uz Rīgu, taču kremta, ka nācās atteikties no brauciena uz Stokholmu spēlēt pret zviedru izlasi.

Pikolu pazina ne tikai futbola aprindās. Viņš ne vienreiz vien izcīnīja 1.vietas galda tenisa turnīros un bija viens no tiem, kuri 20.gadu vidū Liepājā sāka spēlēt bendiju, bet pēc dažiem gadiem arī hokeju. Kā vienā, tā otrā sporta veidā Pikols palīdzēja "Olimpijai" uzvarēt Liepājas meistarsacīkstēs, bendijā bija savas komandas ražīgākais vārtu guvējs, bet hokejā viens no ātrākajiem uzbrucējiem.

Kad gadu skaits sniedzās pāri 30 un "Olimpijas" aizsardzības centrā sevi arvien drošāk pieteica Fricis Laumanis, trīskārtējais Latvijas čempions Pikols atvadījās no futbola, atstājot par sevi tikai atmiņas. Vēl pēc daudziem gadu desmitiem cienījami sirmi vīri, kuri Pikola ziedu laikos bija spēlējuši "Olimpijas" zēnu vai jauniešu komandās, viņu dēvēja par savu elku.

Droši vien tāds viņš bija arī abiem saviem dēliem. It sevišķi Uldim, kas sporta skolas un "Sarkanā metalurga" jauniešu komandās piedalījās arī Latvijas mēroga futbola turnīros, un pats par sevi saprotams, ka Ulda postenis bija centra aizsargs. Tajā viņš konkurēja ar tagad viena no Latvijas labākajiem uzbrucējiem Ģirta Karlsona vectēvu Antonu Karlsonu. Tikai, ja Antons piecdesmito gadu beigās iekļuva "Sarkanā metalurga" lielajā komandā un vēlāk palīdzēja LMR futbolistiem divas reizes iegūt Latvijas kausu, tad Uldis tikai sāka iet pa tēva sporta ceļu, bet apstājās.

Bet Harijs Pikols bija no "Olimpijas" tās paaudzes spēlētājiem, kuri pēc atvadīšanās no laukuma futbolā vairs neiesaistījās. Treneri tolaik nebija nepieciešami, pietika ar austriešu speciālistiem, kuri nomainīja cits citu – ar Zingeru, Hīringeru, Fišeru. Kamēr bija savs piena veikals, Pikols braukāja ar velosipēdu pa apkārtnes lauku saimniecībām, apkrāvās ar kanniņām un veda uz Liepāju. Vēlāk strādāja par krāsotāju, visilgāk Remonta un celtniecības pārvaldē, un mācīja jauniņajiem šo amatu.

Taču mācīja darbabiedriem arī ko citu, proti, domāt pašiem, nevis tikai pieņemt par patiesību visu, ko raksta avīzes un stāsta radio. 18.novembris Pikolam bija lielākie svētki arī tajos laikos, kad runāt skaļi par šo datumu nedrīkstēja, un neatkarīgās Latvijas idejas viņam bija svēta lieta.

Bet visbiežāk Pikols darbabiedriem mācīja dziļāk ieskatīties futbola norisēs. Kad tika apspriestas televīzijā vērotās pasaules čempionāta spēles, Pikols bija saskatījis dažu labu taktikas variantu, ko jau viņa spēlēšanas laikā bija mācījuši treneri un ko Pikols bija saglabājis atmiņā no austriešu, ungāru, čehu, angļu, somu klubiem, pret kuriem viņam nācies spēlēt.

Piecdesmito gadu beigās Pikols uzbūvēja māju Saldus ielā, daudz darot pats savām rokām. Goda vietā stāvēja viņa izcīnītās godalgas. Pikols lepojās ar tām, jo balvas lika atcerēties skaistos "Olimpijas" laikus, kurus viņš pats bija palīdzējis ievadīt. Tāpat viņam patika rādīt savu pavāra mākslu. Godību reizēs Pikols ne vienmēr uzticējās ģimenes sievietēm, bet pats stājās pie plīts, it sevišķi, ja vajadzēja izgatavot izsmalcinātākus ēdienus, un viņa speciālnumurs bija cepešu mērces. Kad ciemiņi nobrieda dziesmai, Pikols bija sācējs.

Vēl septiņdesmito gadu beigās Dienvidrietumu rajona iedzīvotāji bija pieraduši vai ik dienas redzēt staltu, kalsnu, dungriņos tērptu vīru ar divriteni braucam uz darbu un no darba. Kamēr Siena tirgū stāvēja kiosks, viņš atceļā uz mājām piestāja pie tā, velosipēdu atslēja pret žogu un paņēma kausu alus. Ja bija pievests lētais vīns, ap kiosku spietoja vīri. Ieraudzījuši piebraucēju, viņi piebakstīja cits citam ar elkoņiem: skaties, vai pazīsti, tas ir Pikols.

Uzziņai
Harijs Pikols
Viens no "Olimpijas" futbola komandas dibinātājiem. Šajā komandā aizvadījis 12 sezonas – no 1921. līdz 1932. gadam.
Palīdzējis iegūt trīs Latvijas čempiona nosaukumus – 1927., 1928. un 1929. gadā, kā arī četras 2.vietas un trīs reizes "Rīgas kausu", kā tolaik dēvēja Latvijas kausu.
1926. un 1927. gadā piecas reizes pārstāvējis Latvijas izlasi – pret Lietuvu (3:2, 6:3), Igauniju (1:4, 4:1) un Somiju (1:3).
Liepājas čempions bendijā un hokejā, 2.vietas ieguvējs Latvijas meistarsacīkstēs hokejā.