Kurzemes Vārds

11:20 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Leģendārais "Saratov" jeb Valdības kuģa stūre A.Remesa rokās

DZIDRA ZEĻENKO

Esam iegājuši vēsturiskā gadskārtā: šogad svinēsim Latvijas 80.jubileju. Un tad jāatceras, ka neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmās dienas vistiešāk saistītas ar mūsu pilsētu. Liepāju pat var uzskatīt par tās pirmo galvaspilsētu.

Kad lielinieki 1919.gada 3.janvārī ieņēma Rīgu, Pagaidu valdība jau 2.janvārī bija pārcēlusies uz Jelgavu un tālāk uz Liepāju. Kad kalpakiešiem izdevās pie Ventas apturēt ienaidnieka spēku tālākiešanu, Pagaidu valdības rokās bija palikusi tikai neliela zemes strēle, apmēram 50 kilometrus plata, uz rietumiem no Ventas līdz Liepājai, kur arī 6.janvārī ieradās mūsu valsts likumīgā valdība. Vācu okupācijas pārvalde Pagaidu valdību sagaidīja naidīgi.

Liepājas gubernators ģenerālleitnants grāfs fon der Golcs bija sīvs Baltijas jauno valstu neatkarības pretinieks. Šis naids pārauga aktīvā darbībā. 16.aprīļa rītā vācieši ar karaspēka palīdzību uzbruka Latvijas valdības iestādēm, lai arestētu Pagaidu valdības locekļus un ierēdņus. Vācieši bija nodibinājuši jaunu valdību ar mācītāju Andrievu Niedru priekšgalā. Taču īstais noteicējs palika fon der Golcs.

16.aprīlī valdības locekļi, kuri pirmās sacelšanās dienās bija patvērušies uz angļu karakuģiem, kā arī daļa ģenerālštāba virsnieku, kuriem pa dumpja laiku bija iznākušas sadursmes ar vāciešiem, pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas stāvēja, noenkurojies Liepājas ostas ārējā reidā.

Sākās Latvijas neatkarības izcīņas posms, ko Kārlis Skalbe nosaucis - "Republika uz ūdens".

1919.gada 5.jūlijā viņš rakstīja:

"Viss tiek aizmirsts, bet ilgi tauta uzglabās atmiņā "Saratovu", šo pasakaino kuģi, uz kura glābās mūsu Pagaidu valdība no landesvēra un nodevīgiem mācītājiem. Še, uz ūdens, valdīja Ulmaņa kabinets un uzturēja sakarus ar pasauli... No neatkarīgās Latvijas beidzot bija palicis pāri tikai šis kuģis, kurš gulēja ostā, noenkurojies starp divām angļu mīnu laivām."

Pieminot "republiku uz ūdens", bieži atskan jautājums: bet kas tad šis "Saratov" bija par kuģi?

Par to ir visai maz publikāciju. Pati plašākā - K.Siljakova 1978.gadā publicētais apraksts "Tvaikonis "Saratovs"".

Izrādās, "Saratov" bijis trīsklāju preču kuģis, kas būvēts 1888.gadā Kopenhāgenā. Tā garums - 261 pēda (79,6 m), platums 34,1 pēda (10,4 m) un dziļums 23,7 pēdas (7,2 m). Ielaižot ūdenī, kuģim deva vārdu "Leopold II".

1911.gadā tas kļuva par krievu akciju sabiedrības "Ziemeļu-rietumu kuģniecība" īpašumu. Tajā gan visas akcijas piederēja dāņiem, un rēderejas sēdeklis atradās Kopenhāgenā. No šī brīža "Leopold II" arī kļuva par "Saratov", un kuģi pierakstīja Liepājas ostā. Kapteinis bija A.Remess, bet virs kuģa plīvoja Krievijas karogs.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gada 8.maijā, kad vācieši okupēja Liepāju, viņu rokās nonāca arī "Saratov", bet tā kapteinis joprojām bija A.Remess, un joprojām tas bija pierakstīts Liepājas ostā. Tur tas nostāvēja arī visu kara laiku. Okupācijas iestādes to izmantoja par preču noliktavu.

1919.gada janvāra pirmajās dienās no Jelgavas Liepājā ieradās Pagaidu valdība, kuru pavadīja Studentu rota. Vācu okupācijas militāro spēku attieksme bija naidīga. Šādā situācijā valdības locekļus, kā arī latviešu karavīrus nodarbināja doma: kas notiks, ja būs jāatkāpjas vēl tālāk?

Vienīgais atkāpšanās ceļš varēja būt - jūra.

Šīs domas vadīts, Studentu rotā dienējošais inženieris Arturs Ozols (vēlākais Jūrniecības departamenta direktors) pēc savas ierosmes apstaigāja Liepājas ostu, meklēdams piemērotu kuģi. Viņa uzmanību piesaistīja "Saratov". Uz tā klāja Ozols sastapa kurinātāju Kaimiņu, kas tolaik to sargāja. Viņš Ozolam pastāstīja, ka kapteinis A.Remess dzīvo pilsētā un vēl joprojam atrodas rēderejas dienestā, tātad ir arī oficiālais pārstāvis visās lietās, kas saistās ar kuģi. Tvaikonis tolaik bija ļoti sliktā stāvoklī - sasvēries uz kreisajiem sāniem, nedarbojās balasta sūknis, mašīntelpā ūdens sniedzās līdz grīdai, bet kreisajā pusē pat virs tās.

Ozols, reiz izpalīdzēdams kādam vācu intendantūras padomniekam Sevastopolē, kopā ar saviem brāļiem Markusu un Oskaru (vēlākajiem Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem) bija īsā laikā vāciski pārtulkojis krievu "Kara flotes dienesta reglamentu". Un, būdams klāt arī kādā Tautas padomes sēdē Rīgā, bija informēts, ka visi cariskās Krievijas likumi, ja tie nerunā pretī Latvijas Pagaidu Satversmei, paliek spēkā. Apskatot "Saratov", Arturs Ozols to atcerējās. Tas atļāva Latvijas Pagaidu valdībai lkumīgā ceļā mobilizēt "Saratov" kara vajadzībām. Savu atzinumu Arturs Ozols darīja zināmu kapteinim Remesam, un 10.janvārī "Saratov" pārņēma Pagaidu valdība. Tā mastā pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Uz klāja apsargāt kuģi kāpa Studentu rotas karavīri.

"Saratov" kļuva par otro kuģi, virs kura plīvoja Latvijas karogs. Pirmais bija "Maiga", virs kura to pacēla 1918.gada decembrī Rīgā. Cita starpā, arī tas tolaik atradās Liepājā.

Arturu Ozolu norīkoja par "Saratov" pirmo un pagaidām vienīgo mehāniķi. Viņam bija cik ātri vien iespējams jāsakārto kuģa mašīnas.

Janvāra beigās, gan tikai ar vienu izlabotu mašīnu, barga sala laikā, kad ostā nāca iekšā vēja dzīti ledus gabali, paklausot Pagaidu valdības rīkojumam, "Saratov" izgāja jūrā. Pagaidām gan tikai līdz angļu karakuģiem, lai saņemtu Latvijas armijai domātos ieročus. Uz "Saratov" pārkrāva 50 patšautenes un 5000 krievu tipa šautenes, kā arī bagātīgus munīcijas krājumus. Iekraušanas laikā arī Ozolam bija jāatrodas uz klāja, lai ar savām angļu valodas zināšanām palīdzētu Studentu rotas kareivjiem saprast, ko angļu instruktori stāsta par ieroču lietošanu. Angļi "Saratov" bagātīgi apgādāja arī ar dažādiem materiāliem un instrumentiem, kuri nebija dabūjami Liepājā.

Artura brālis Markuss, vēlākais Studentu rotas komandieris, apliecināja, ka "Saratov" sniegtā palīdzība ļoti stiprinājusi latvju kareivju drosmi un paļāvību saviem spēkiem, cīnoties par brīvību.

Pēc 16.aprīļa puča, kad uz "Saratov" paglābās valdības vadītājs Kārlis Ulmanis ar visiem saviem ministriem, kuģis devās uz iekšējo reidu.

Kārlis Skalbe: "Pa vienkāršām striķa trepēm gar aprūsējušo kuģa sienu uzkāpa un nokāpa sabiedroto diplomātiskie aģenti, Tautas padomes locekļi, kuri sanāca uz starptaustiskajām sēdēm, ierēdņi, kuri saņēma pavēles, un tautas sūtītie, kas griezās pēc padoma... Arī es reiz tiku uzkāpis uz šā pasakainā peldošā Zilā kalna, uz kura ik rītu iznāca ministru prezidents Ulmanis un skatījās, "vai migla nozust sāk". Šaurā kuģa telpa - piecdesmit soļu garumā, desmit jeb piecpadsmit platumā toreiz priekš viņa bija viss - valsts, apburta ķēniņa pils, labprātīgs cietums."

Pēc Cēsu kaujām, jūnija pēdējās dienās, "Saratov" ar Pagaidu valdību atgriezās Liepājas ostā. Vācu karaspēks 23.jūnijā aizgāja no mūsu pilsētas, un 27.jūnijā Latvijas valdība, iedzīvotāju sveikta, nokāpa krastā.

Apmēram pēc nedēļas "Saratov" devās savā trešajā braucienā - uz Rīgu. 7.jūlija pievakarē tas atstāja Liepāju un otrā rītā ap pulksten 10 piestāja Bolderājā.

Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā pārvērtās par jūsmīgiem gaviļu svētkiem. Jau pirms noteiktās stundas Daugavas piekraste, apkārtējās ielas un laukumi bija ļaužu pārpilni. Tautas lūgšanai atskanot, valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā pulksten 15 nokāpa no "Saratov". Kuģis savu vēsturisko uzdevumu bija paveicis. Laiks, kad mums bija tikai republika virs ūdens, bija vēsturē.

Saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līgumu "Saratov" bija jānodod Krievijai. Jaunie saimnieki kuģi pārņēma Liepājas ostā, bet ceļā uz Petrogradu, jau apmēram pēc 20 jūras jūdzēm (37 km) viņi "Saratov" uzstūrēja Akmensraga sēklim, un kuģis vairs nebija glābjams. Tā nu iznāca, ka kuģis, kam bija lemts Latvijas likteņa lēmēja liktenis, nekad vairs neatstāja tās krastus.