Kurzemes Vārds

12:53 Trešdiena, 30. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

SKATIENS

Patstāvība veicina strādāt, "nesmērējot" vārdu

Aiva Lapiņa

Ko nozīmē strādāt darbavietā, kurā nav iedibināta un netiek ievērota normāla darba samaksas sistēma, zina daudzi novada ļaudis. Domājams, ne vienam vien būs pazīstama šāda situācija: cilvēks vienojas ar darba devēju par darbu, algu un dienām, kad tā tiks maksāta, nostrādā norunāto laiciņu. Kad pienāk algas diena, darba devējs saka: "Zini, vecīt, galīgi neiet. Naudas nav. Alga būs jāpagaida. Desmitnieku dabūsi. Kad varēsi saņemt pārējo - nezinu. Tikko būs iespēja, samaksāšu." Paiet laiciņš, cilvēks strādā, bet darba devējs ik pa laikam "atmet" piecīti vai desmitnieku, jo viņam joprojām "galīgi neiet". Šādu sistēmu (jeb nesistēmu) pārdzīvojušie zina, cik graujoša ir sajūta, kad nevari plānot savu nākotni, jo nezini, ko vari atļauties, ko ne. Tādēļ nereti cilvēki izvēlas (ja ir iespēja) tādu darbavietu, kur alga ir mazāka, bet tā tiek izmaksāta regulāri.

Ļaudis, kuri raksturoto situāciju izjutuši uz savas ādas, domājams, spēj saprast arī pašvaldību vadītāju sūkstīšanos gada sākumā par nespēju plānot pagasta vai pilsētas dzīvi. Jo tikai daļu no pašvaldības ienākumiem bija iespējams plānot, prognozēt pašvaldībā jau janvārī. Vajadzēja gaidīt informāciju par summu, kas pašvaldībām pienāksies no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda, par citiem maksājumiem, dotācijām pašvaldībām, par kurām lemj valdības līmenī. Tādēļ ne viens vien pašvaldības vadītājs teica: kā lai plāno līdzekļu sadali, ja nezini, kādi būs ieņēmumi.

Taču šoreiz gribēju atgādināt, ka pagastu padomju deputātiem un pilsētu domniekiem derētu atcerēties šo nedrošības, neskaidrības sajūtu tad, kad līdzekļi tiks dalīti tālāk - skolām, kultūras iestādēm, dzīvokļu saimniecībai, pabalstiem utt. Arī pašvaldības iestāžu vadītājiem ir vieglāk strādāt tad, ja viņiem ir zināms, cik lielu summu šajā gadā varēs izmantot viņa vadītā iestāde.

Stāstot par redzēto un iegūto pieredzi Šveices izglītības iestādēs, Dzērves pamatskolas direktors Mairolds Blūms uzsvēra, ka tur ir daudz skaidrāka un stabilāka skolu finansēšanas kārtība (protams) un skolu direktoriem dota lielāka patstāvība. Tur skolai tiek piešķirta noteikta summa, ar ko direktors rēķinās, rīkojas un par līdzekļu izlietojumu stingri atskaitās. Mūsu skolu direktoriem šādas patstāvības nav. Liepājas rajona pašvaldību attieksme pret izglītības iestādēm kopumā ir ļoti pozitīva. Taču, kā atzīmēja Mairolds Blūms, ar skolai teorētiski piešķirto naudas summu direktors reāli rīkoties nevar, katra lieta jāsaskaņo par pašvaldības vadītāju. Taču gadās situācijas, kad skolas direktoram pēkšņi rodas iespēja par zemām cenām nopirkt, piemēram, kaut kādas grāmatas vai citu skolas inventāru, bet pašvaldībai tajā brīdī līdzekļu nav. Savukārt, kad pašvaldībai līdzekļi radušies, tos nav izdevīgi izmantot. Nav gan īsti korekti salīdzināt Latvijas un Šveices ekonomisko situāciju, līdz ar to arī izglības iestāžu finansēšanas kārtību. Tomēr par to, ka iestāžu vadītājiem varētu dot lielāku patstāvību (reizē arī atbildību), varbūt derētu padomāt.

Esmu dzirdējusi dažu mūsu novada pašvaldības iestāžu vadītāju sacīto, raksturojot divas pieejas līdzekļu sadalē. Viens variants: pašvaldības iestādes vadītājam tiek pateikts, cik daudz naudas viņš konkrētajā gadā drīkst izlietot. Iestādes vadītājs ar šo summu rēķinās un pats plāno, kā naudu visoptimālāk gada laikā izmantot. Otrs variants: pašvaldības regulāri sedz savu iestāžu uzturēšanas izdevumus, bet citām konkrētajām vajadzībām iestādes vadītājs lūdz naudu no reizes uz reizi. Tad pēc pašvaldības vadītāja ieskata un pašvaldības finansiālās situācijas konkrētajā brīdī naudu piešķir vai arī ne. Patstāvīgi domājošajiem un strādājošajiem iestāžu vadītājiem, domājams, pieņemamāks šķitīs pirmais variants.

Piešķirot iestāžu vadītājiem lielāku patstāvību, viņiem, protams, jāuzņemas lielāka atbildība. Pats par sevi saprotams, ka iestāžu vadītājiem par līdzekļu izlietojumu un par paveikto stingri jāatskaitās. Kontroles mehānismu izdomāt nav nemaz tik grūti. Taču iestādes vadītājs, jūtot patstāvību un reizē arī atbildību, diez vai gribēs "smērēt" savu vārdu un strādāt tā, lai pagasta vai mazpilsētas iedzīvotāji "rādītu uz viņu ar pirkstiem". Uzturēt labu vārdu - mazpilsētā un pagastā tas nemaz nav mazs stimuls darbam. Jo ļaužu mēles var būt asas. Turklāt vadītājs savu neizdarību nevarēs aizbildināt ar to, ka pašvaldība atkal kaut kam nav iedevusi naudu. Droši vien, ka pašvaldību lietu zinātāji iebildīs par reālajām iespējām dot šādu patstāvību, bet tā jau ir cita tēma.