Kurzemes Vārds

11:04 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Vieta, kur cerēt uz palīdzību

LĪVIJA LEINE

Ārija Bergmane. Vienu gadu liepājniece. Pirms tam - rīdziniece, bijušās Komunālās saimniecības ministrijas inženiere. Tagad viņas amats - Pestīšanas armijas kapteine un tās Liepājas korpusa vadītāja.

Pestīšanas armija

Ārijai Bergmanei nekad nav bijis tikai literatūrā vai pirmskara filmās lietots termins. Viņas vecāki jau 1923.gadā, laikā, kad Latvijā izveidoja Pestīšanas armiju, bija tās pirmie virsnieki. Tāpēc arī pati Bergmanes kundze kļuvusi par pirmo atkalatjaunotās Pestīšanas armijas virsnieci Latvijā.

Kāpēc nolēmusi turpināt vecāku darbu?

Zināju, saka Bergmanes kundze, kas ir Pestīšanas armija, cik lielu un svētīgu darbu tā dara visā pasaulē. 1990.gadā (tas jau bijis Atmodas laiks) viņas mammu pirmskara kolēģes bija uzaicinājušas paciemoties Zviedrijā. Bijusi līdzi un tur atkal izjutusi to labestības un cilvēkmīlestības atmosfēru, ko bija iepazinusi bērnībā, kad vecāki strādāja Pestīšanas armijā un pati apmeklēja tās svētdienas skolu. Sirds sāpēja, kā gribējās, lai tas viss atkal būtu pie mums, viņa atceras.

Pirmais ceļš bijis uz Reliģijas lietu departamentu. Tur saņemts atbalsts: drīkst.

Lūdzām Dievu kopīgi - mēs ar mammu, arī daži Zviedrijas draugi - turienes Pestīšanas armijas pārstāvji, lai tikai izdotos, atceras Bergmanes kundze. Lai zinātu, ko un kā darīt, viņa divarpus gadus mācījusies Stokholmā (šogad 1.aprīlī Pestīšanas armijas virsnieku skolu atvērs arī Rīgā).

Latvijas Pestīšanas armijas atkalatklāšana notika 1990.gada 18.novembrī. Un, lai arī tās darbs vēl nav tik izvērsts kā pirms kara, kad Latvijā bija 17 šīs armijas korpusi (tā šajā kristiešu organizācijā dēvē draudzes), naktspatversme Rīgā, kur apmetās tūkstošiem cilvēku, zupas virtuves, darbs ar bērniem, lielas iespējas palīdzēt trūcīgajiem, ir jau pirmie rezultāti. Rīgā patlaban divi korpusi, pa vienam - Iecavā, Bauskā, Cēsu rajona Liepas pagastā un Liepājā (pirms kara tas atradās Bāriņu ielā, bet kara laikā nams gājis bojā). Tieši mūsu pilsētā izveidot Pestīšanas armijas baznīcu ieteikuši Stokholmas Pestīšanas armijas vadītāji. Vēl viens korpuss top arī Cēsīs, kur iecerēts izveidot namu vientuļām mātēm ar bērniem.

Bergmanes kundze ir pateicīga Liepājas tā laika domei par sapratni. Bijušās bērnu slimnīcas telpas Liepu ielā izrādījušās kā paša Dieva dāvātas. Arī ar dakteri Jaunzemu izveidojušās labas attiecības. Īpaši aizkustināts viņš bijis, kad ieraudzījis, ka lūgšanu zālē altāris tajā pašā vietā, kur atradusies Bērnu slimnīcas Reanimācijas nodaļa. Paši Pestīšanas armija darbinieki to nemaz nav zinājuši. Bet - savā ziņā simboliski: vietā, kur dakteri cīnījās par bērnu dzīvībām, tagad notiek cīņa par dvēselēm.

Kas īsti ir Pestīšanas armija?

Bergmanes kundze stāsta tā:

Pēc savas būtības - starpkonfesionāla baznīca. Tās pirmsākumi meklējami 1856.gadā, kad Londonas austrumu daļā strādājis kāds jauns metodistu mācītājs, kura sirdī Dievs ielicis pārliecību, ka viņam jāiet ārā no baznīcas pie tiem, kas nenāk dievnamā un tāpēc nekad neuzzinās to, ka Dievs arī viņus mīl, tāpat kā mīl visus cilvēkus, un viņiem to teikt. Viņš paklausījis šai Dieva balsij. Paņēmis savu Bībeli un savu ģitāru, gājis parkā, nostājies un sācis dziedāt, lai pievērstu garāmgājēju uzmanību. Ap viņu sastājušies klaidoņi, dzērāji un prostitūtas, visi tie ļaudis, ko sauc par izstumtajiem. Un viņš tiem teicis to pašu, ko bija sacījis cilvēkiem baznīcā: Dievs jūs mīl, jūs visi esat dārgi Dieva acīs. Un viņa vārdi bijuši tik pārliecinoši, ka šie cilvēki pieņēmuši viņa vēsti. Turpat parkā pie soliņa metušies uz ceļiem, lai sūdzētu savus grēkus. Tad viņš vedis tos uz savu baznīcu (tajā brīdī viņš vēl neesot domājis dibināt citu, jaunu baznīcu). Bet baznīcā labi ģērbtie baznīcēni bijuši dziļi sašutuši: ko šie smirdoņas te nāk, tādiem te nav vietas! Tad mācītājs teicis: ja viņiem te nav vietas, tad arī man te nav vietas, un pametis grezno baznīcu.

Ļoti strauji pieaudzis viņa sekotāju pulks. Tad viņš nodibinājis misiju. Pēc tam, vēlāk, kad šī kustība jau gājusi plašumā un sākusi izplatīties pa citām valstīm, kādā sanāksmē viens teicis: mēs jau esam kā armija. No tā arī radies nosaukums - Pestīšanas armija.

Kāda atšķirība no citām baznīcām?

Visas baznīcas darbojas sevī, iekšienē, skaidro Bergmanes kundze, bet Pestīšanas armija iet ārā, uzmeklē tos cilvēkus, ko sauc par pazudušiem, pagrimušiem. Tos, kuri citādi nenāktu pie Dieva. Un veic arī ļoti lielu palīdzības darbu. Dibinātājs tā arī teicis: Pestīšanas armijas pamats ir trīs "S" ( angļu soup, soap un salvation - latv. zupa, ziepes, pestīšana). Ar to viņš gribējis akcentēt, ka nevar cilvēku, kurš ir izsalcis, netīrs un noskrandis, sākt audzināt ar dievvārdiem. Viņu vispirms vajag apģērbt, nomazgāt, paēdināt, saka Bergmanes kundze, un tad vari stāstīt par Dievu, un tad, iespējams, viņš tevi uzklausīs.

Liepājā pagājušajā gadā bijusi zupas virtuve Tautas frontē (Pestīšanas armijas finansējums). Arī uz Liepu ielu nākuši cilvēki saņemt ēdienu, ko gatavojuši paši Pestīšanas armijas aktīvisti. Kad Bergmanes kundze no saviem personīgajem Zviedrijas draugiem saņēmusi naudu, pirkusi pārtiku. Pērngad pusdienas pasniegtas 7869 cilvēkiem.

Lai palīdzētu trūcīgajiem apģērbties, izdala drēbes, apavus, gultas drēbes. Tās saņēmis jau 3971 cilvēks. Tikai, saka Bergmanes kundze, maldās tie, kas uzskata, ka tā ir humanā palīdzība. To visu sūtot viņas personīgie draugi. Un kaut arī šie sūtījumi domāti tikai draudzei, tiek dots arī citiem, kas lūdz. Bet skumji paliek, saka Bergmanes kundze, kad cilvēks atnāk un saka: "Mņe pologajetsa!" Tie anonīmie sūdzētāji, kas zvana "pa drāti" jūsu avīzei, skumji saka Bergmanes kundze, nav īsti patiesi. Reiz kāda "vientuļā pensionāre" bijusi pie viņas pēc drēbēm jau reizes četras, kad piektajā atteikts, lai arī citiem kas tiek, tai sanākušas dusmas, un viņa sākusi ķengāties. Mēs nevienam neko neesam parādā, to, ko man atsūta, es varētu dalīt arī tikai saviem draudzes locekļiem, vēlreiz uzsver Bergmanes kundze. Viņa uzskata, ka galvenokārt jāpalīdz ģimenēm ar bērniem. Viņasprāt, pensionāri ir materiāli labāk nodrošināti nekā mazo algu saņēmēji, no tās ne tikai jāiztiek pašam, bet arī vēl jāuztur visa ģimene.

Tieši tajā dienā, kad notika šī saruna, Bergmanes kundze tikko bija atgriezusies no Embūtes, kur bija ciemojusies pie ģimenes, kurā māte viena audzina vienpadsmit bērnus.

Biju satriekta, redzot to nabadzību, kas tur valda, saka Bergmanes kundze, bērniem nav pat lāga kur gulēt, pa visiem viens vecs, nodilis dīvāns ar gandrīz plikām atsperēm. Māte - ne dzērāja, ne sliņķe, bet šodienas lauku situācija nu ir tāda, kāda tā ir. Vīrs gan kaut kur strādā, bet pie ģimenes neturas. Tai sievietei visu laiku lija asaras, kamēr mēs tur bijām. Aizvedām, ko varējām, no drēbēm, un arī produktus, jo zinu, ka tik tālās mājās bieži nevarēšu būt, saka Bergmanes kundze.

Un tik nabadzīgi cilvēki nav laukos vien, viņa saka. Mums zināma gimene tepat Liepājā, kur tēvs dzer, bet ģimenē ir pieci bērni, mazākās - dvīnītes - dzimušas šovasar. Arī tur nabadzība ir briemīga.

Vai Pestīšanas armija iespēj visiem palīdzēt?

Nespējam, saka Ārija Bergmane. Un arī tāpēc, ka mums nav iespēju pārbaudīt, kurš melo, kurš nāk ar viltu un grib kaut ko no mums izkrāpt. Pie visiem, kas nāk lūgt, uz mājām mēs nevaram aiziet. Tik liela draudze vēl nav. Patlaban tajā ir 19 kareivji (īstie draudzes locekļi), 15 rekrūti (gatavojas kļūt par draudzes locekļiem) un ir cilvēki, kas nāk tikai uz dievkalpojumiem. Ir piecu cilvēku liels aktīvs, bet praktiski ar palīdzības darbiem nodarbojas pati Bergmanes kundze ar savu asistentu - Pestīšanas armijas kareivi Jevgēniju Pužuli.

Ko vēl dara Pestīšanas armijā?

Liepu ielas namā notiek dievkalpojumi, tāpat kā visās baznīcās. Tie ir divas reizes nedēļā - svētdienās pulksten desmitos un ceturtdienās sešos vakarā. Svētdienās pulksten pusdivpadsmitos - svētdienas skola, kurā patlaban mācās 110 bērni. Ir jauniešu pulciņš (14 līdz 20 gadu veci), kam sestdienās - pulksten piecos pēcpusdienā notiek speciāli vakari, kuros tiek radīta nepiespiesta, vaļsirdīga atmosfēra. Jaunieši tad dzer tēju, pārrunā aktuālas jauniešu problēmas, lūdz Dievu. Uz šiem vakariem nāk tie, kam ir kādas problēmas, kam vajag draugu pulku, atbalstu. Ir jauki redzēt, saka Bergmanes kundze, atnāk puisis no nelabvēlīgas ģimenes, kas līdz tam skolā sastapis vienīgi ironiju un izsmieklu, sabozies iekšienē, neticēdams nevienam, bet, sajutis, ka pret viņu izturas ar sirsnību, ar mīlestību, atkūst, kļūst sabiedriskāks, atraisītāks.

Lai gan, viņa saka, cilvēki lielākoties tomēr uz Pestīšanas armijas mītni nāk cerībā uz kaut jel kādu materiālu palīdzību. To ir tik daudz, ka nu jau Bergmanes kundze spiesta no rītiem lūdzējiem izsniegt taloniņus drēbju saņemšanai, bet rinda iestiepusies jau martā.

Katru rītu pulksten deviņos notiek rīta lūgšanas. Arī palīdzības lūdzējus aicinām tajās piedalīties, saka Bergmanes kundze, citi tajās piedalās ar prieku, citi saka - nē, man tur nav ko meklēt, man vajag tikai drēbes.

Tā nu viņas ikdiena.

Rīgā palikuši divi dēli un septiņi mazbērni. Vai vecmāmiņa viņiem nav vajadzīga?

Bergmanes kundze saka:

esmu vajadzīga daudziem.

Ne tik sen Liepāju satrauca ziņa par kādu Juri, kas bija seksuāli izmantojis puisīti. Pestīšanas armijas Liepājas korpusa vadītāja toreiz tiesā viņu lūdza saudzēt. Lai arī šis cilvēks bija slims, daudziem tas nebija saprotams. Kā pati Bergmanes kundze šodien vērtē savu iestāšanos par šo cilvēku? Vai viņa varētu piedot cilvēkam, kas būtu tā izdarījies ar viņas mazbērnu?

Kungs un Pestītājs taču piedeva tiem, kas viņu sita krustā, kas sita viņam naglas rokās, apgalvo Bergmanes kundze, un šai pasaulē jābūt arī kādam, kas spēj pasniegt roku tam, kas izdarījis ko ļaunu. Tā ir īsta kristieša sūtība, viņa saka. Novērsties, spļaut uz tādu ir vieglāk nekā mēģināt viņā atmodināt cilvēcību. Es neko sliktu viņam nemācīju, tikai mīlēt Dievu, saka Bergmanes kundze.

Par saviem mazbērniem Bergmanes kundze saka: zinu, ka Dievs sargā manus bērnus. Un vēl - viņi ir audzināti tā, ka tādās vietās neiet. Nesaprotu, viņa saka, kāpēc visi uztraucas par sekām, bet neviens par cēloņiem, par sakni, viņa jautā. Kāpēc ne mātes, ne tēvi nekliedz, ka televīzija pārpildīta ar filmām, kas slavina vardarbību un izvirtību, viņa jautā jau satraukusies. Kāpēc neviens tos nesoda, kāpēc tos cilvēkus, kas rāda šādas filmas, sauc par godājamiem? Ja to skatās diendienā, ja vēl cilvēkam pašam ar veselību un domāšanu nav kaut kas kārtībā un vēl klāt alkohols - tad arī ir tāds rezultāts.

Pestīšanas armija jau ir tāda

vieta, kur palīdzību meklēt

tiem, kam nav vairs kur iet, saka Bergmanes kundze, gadās, kāds piezvana pie durvīm vēlā vakarā: ēst griboties, divas dienas ne kumosa neesot dabūjis. Jau no pirmā skata redzams, bez grēka nedzīvo. Bet, viņa saka, vai arī tas nav cilvēks? Vai viņam ēst negribas? Ja cita nekā nav, ieleju burciņā to pašu zupīti, ko pati ēdu, un iedodu, viņa atzīstas.

Šogad gan nekādas virtuves, kur varētu pa velti pabarot, Pestīšanas armija uzturēt nevarot. Zviedru draugiem arī vairs tik spoži neejot, tāpēc arī viņu ziedojumi kļuvuši knapāki, pietiek tikai telpu uzturēšanai. Ik pa brīdim nākoties pat atvienot apkuri.

Vietējo labdaru - uzņēmēju ziedojumi?

Nē, līdz šim Pestīšanas armija ne no viena neko nav saņēmusi. Mūsu cilvēki vēl Dieva darbam neprot nesavtīgi ziedot, saka Bergmanes kundze. Vēl jau tiem, kam šodien labi klājas, nav līdz matu galiņiem nonākusi tā atjēga, ka, ziedojot trūcīgajiem, dzīves pabērniem, lai viņiem tiek kaut maizes gabals, no zagšanas tiek pasargātas pašu mašīnas, pagrabi un dzīvokļi, ka mazāk būtu to pusaudžu, kas diedelē un apzog mazākos. Bada sajūta ir nežēlīga, un, ja nav atbalsta punkta, kur rast palīdzību, katrs meklē, kur un kā māk.

Pirmā dienā, kad man pateica, ka jābrauc uz Liepāju, ka jāatstāj mazbērni, raudāju, saka Bergmanes kundze. Ļoti negribējās. Bet tad saņēmos, lūdzu Dievu un teicu: Dievs, kur tu mani sūtīsi, tur iešu. Kaut vai tā būs Sibīrija. Jo Pestīšanas armijā ir tāpat kā armijā, saka Bergmanes kundze: virsniekus var sūtīt strādāt uz jebkuru vietu.

Jā, Bergmanes kundzei ir arī savs - virsnieces formas tērps. Viņa saka: tajā eju arī pa ielu. Liecības dēļ. Lai jebkurš pretīmnācējs zinātu: pie šā cilvēka es varu pieiet, runāt un lūgt palīdzību.