Kurzemes Vārds

09:39 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Liepājnieks no Lundas

olafs gūtmanis

Dažādi ir liepājnieku likteņi. Dažam palaimējas augu mūžu nodzīvot dzimtajā pilsētā, dažu atrauj no tās uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi, dažs, būdams īstens liepājnieks, dzīves lielāko daļu pavada svešumā un tālumā. Šiem sadalījumiem (daudzi vēl brīvprātīgi pārceļas uz citurieni) nav būtiskas nozīmes, lai izmērītu lokālpatriotisma jaudu, ar kādu pieķeramies savai dzimtajai pilsētai, iemīlam to un uzvedamies kā iemīlējušies. Ar to es saprotu, ka liepājnieks var atļauties par pilsētu "vētru un dzintara krastā" teikt arī skaudrākus un kritiskākus vārdus, jo tiem pamatā allaž būs mīlestība ar sāpi un lepnumu, smeldzīgām ilgām pēc šeit pavadītās bērnības, vēlēšanās redzēt Liepāju glītāku, sapostāku, kāda tā ir - vārdu sakot, iedarbosies visas tās jūtas, kas raksturīgas mīlestībai. Un allaž tāda lokālpatriotismam piemītoša ilūzija: ka mēs, liepājnieki, savu pilsētu esam iemīlējuši stiprāk, nekā citur dzimušie.

LAIMONS VADZIS, lai gan dzimis un pirmo dzīves gadu pavadījis Bārtā, kur vecāki strādājuši par skolotājiem, tomēr visu savu apzinīgo dzīves laiku, vadot bērnību un daļu jaunības Liepājā, augu mūžu saglabājot šīs atmiņas, ir viens no tiem liepājniekiem, par kuriem gribu pastāstīt, dot vārdu viņam pašam. Tā kā esam skolas un klases biedri no Čakstes pamatskolas, sarakstāmies, un Laimona sacītais būs citāti no viņa vēstulēm.

Pirmskara Liepāja

"Kad biju gadu vecs, pārcēlāmies uz Liepāju. Pirmos desmit gadus nodzīvoju Kungu ielā 46. Mans rotaļu laukums bija pati Kungu iela līdz ezermalai un visas ar šlagu nobērtās šķērsielas. Cik tur nav ar rolleri un riteni braukāts! "Futene" spārdīta ganībās, bet ziemā vecāmāte veda mani ar ragaviņām pāri uz ezera otro krastu. Bija jāuzmanās, ka neielūzt upesvietā.

Kungu ielā man bija daži pieturas punkti. Mazā mājelē dzīvoja vecs vīriņš, kuru saucām par Falku. Viņš sēdēja vienmēr pie loga un dzēra tēju, mērcēdams tajā rupjmaizi, jo mutē viņam bija tikai daži zobi. Manās acīs Falks bija kā pasaku varonis, jo piedalījies japāņu karā un zināja stāstīt par Portartūrā noglabāto kara kasi.

Kungu un Ganību ielas stūrī bija pārtikas veikals, kur varēja iegādāties Dollingera alu un L.V.Goegingera ražotās šprotes. Lielās ielas saldumu veikalā "Laima" mēdzu pirkt konfektes "505 ar svītru", Graudu ielā pie Ķuzes - lauzto šokolādi (bija lētāka), bet Kungu ielā pretī bibliotēkai - Cibuļa un Paškus pārdotavā mēs, puikas, grabinājām santīmus, lai iegādātos visdažadākās īrītes (īrisa konfektes).

Māte reizi nedēļā sūtīja uz Henka maizes ceptuvi (arī Kungu ielā). Tur cepa tik garšīgu miežu maizi, ka līdz mājām apaļo kukuli jau biju tā aplauzījis, ka dabūju pa mizu."

Vairākās vēstulēs (abpusēji) to vien darījām, kā atcerējāmies veco Liepāju, un, vienam otru rosinot, taisni brīnums, cik smalkas detaļas vēl aizķērušās atmiņā. Tā Laimons:

"Pie Rožu laukuma, sākoties Tirgoņu ielai, pirms ķinīša "Rojal" atradās Mākslinieku pagrabiņš ar skaistu kokā grieztu sievietes figūru pie kāpnēm. Ļaudis šo krodziņu nesauca par Mākslinieku pagrabiņu, bet teica: iesim pie Koka Marijas! Tad nāca Spunteļa rotaļlietu veikals, kur varēja dabūt alvas zaldātiņus, ko viņš pats lēja un krāsoja.

Ugunsdzēsēju laukumā blakus Damberga aptiekai bija Zaueršteina elektropiederumu veikals, kur tad varēja uzlādēt akumulatorus, lai klausītos radio. Tajā pašā pusē bija arī Lapiņa rāmju un mākslas veikals, bet tam otrā pusē mūsu Čakstes skolas "galma fotogrāfs" Roberts Mattis. Tirgoņu iela noslēdzās ar konfekšu un zārku veikaliem."

Prom no Latvijas, bet ne ar sirdi

Un tad jau pavisam cits stāstījums:

"Vēl šodien kā iegravēts atmiņā skats, kad mēs, Liepājas puikas, no kuģa, kurš stāvēja pietauvots krastmalā pie muitas, atvadījāmies no vecākiem, no mīļās Liepājas. Sekoja baigais laiks, ko pārdzīvoja vienīgi tie, kam laimējās. To vidū kaut kādā veidā atrados arī es. Pēc kara liktenis saveda kopā mani ar vecākiem Vācijā. Dzīve bēgļu nometnēs, neziņā, bezdarbībā un nabadzībā nebija nekāds saldais ēdiens pēc jau pārdzīvotā. Cilvēki meklēja iespējas, kur dzīvi sākt atkal no gala. Mēs nokļuvām Zviedrijā. Sākums bija grūts. Abi ar tēvu, bijušo Poruka skolas pārzini Liepājā, pēc profesijas matemātiķi, strādājām tepiķu austuvē. Asiņainiem pirkstiem, jo aušanai lietoja aso kokosa šķiedru. Pēc tam laimējās atrast darbu vienā no pasaules lielākajām firmām "Alfa-Lavel". Par smalkmehāniķi. Kā nekā četrus gadus biju mācījies Liepājas tehnikumā! Nostrādāju 40 gadus. Līdz pensijai."

Tagad Laimons Vadzis dzīvo studentu pilsētiņā Lundā Dienvidzviedrijā. Mājas astotajā stāvā, no kurienes pāri Ezerundam (Öresund) redz Kopenhāgenu. Ziemā krāj naudu braucienam uz dzimteni un Krētas salu. Kādēļ Krētu?

"Krētas salā man nav nekāda speciāla satikšanās, vai, kā jūs sakāt - salidojums. Jūlija beigās tur sarodas cilvēki, kuri šo salu iemīļojuši. Tur esmu sadraudzējies ar vāciešiem, austriešiem, angļiem un holandiešiem. Citam citu atkal satiekot, rodas jautras kompānijas. Zem Krētas samtaini melnajām debesīm, pie "Bazouki" skaņām."

Laimons trīsreiz izbraukājis Itālijas cietzemi, trīsreiz, kā pats smejas, ticies ar mafiju Sicīlijā. Tāpat apceļota Grieķija. Bet ceļot Laimons sācis Zviedrijā, četrpadsmit gadus pēc kārtas braucot makšķerēt aiz Polārā loka. Aizrāvies ar riteņbraukšanu. Rēķina, ka nobraucis kādus 40 000 kilometrus.

"Nebiju jau nekāds sacīkšu braucējs, bet piedalījos masu pasākumos, ko Zviedrijā rīko dažādas sporta biedrības. Katru gadu notiek vairāki braucieni. Garākais - 300 kilometri. Naktī apkārt Vetera ezeram. Šajā baigajā joņošanā esmu piedalījies piecpadsmit reizes un kādā vētras naktī sasniedzis labāko rezultātu - 9 stundās. Par šiem faķīra darbiem liecina 180 planeti (medaļas)."

Taču visus šos gadus, gan dienvidu krāšņo un dāsno dabu izbrīnēdams, gan šīs polārās vasaras romantiku un skaudrumu izjūtot, izbraukājot Zviedriju krustām, šķērsām, Laimons prātā paturējis dzimteni, sirdī saglabājis mīļumu pret to, salīdzinājis un atcerējies.

"Latviju uzdrošinājos apmeklēt 1993.gadā, bet Liepāju - 1994.gadā. Kādu iespaidu atstāja dzimtā pilsēta? Jā, pirmo reizi bija jānoslauka asaras, lai vispār varētu ko ieraudzīt. Pirmajās dienās rēgojās vienīgi mūsu vecie, nolaistie koka nameļi, bet pēc nedēļas tie it kā jau iekļāvās Liepājas kādreizējā gaisotnē, un acis meklēja bērnības tekas, pa kurām staigāts skolas gados. Daudz kas mainījies, un daudz kas stāv kā stāvējis. Ar prieku redzu, ka Liepāja tagad gadu no gada uzplaukst un tiek atjaunota."

Atkalredzēšanās ar dzimto pilsētu

Un atkal atmiņu gūzma, ko izraisījuši Liepājas apmeklējumi:

"Tu savā "Dzīves grāmatā" apraksti Annas tirgu. Redzi, man ar šo tirgu saistās pavisam savādākas atmiņas. Manas vecāsmātes brāļadēls tur cirkā iesāka savu karjeru kā "japāņu žanra žonglieris Enriko Larsons". Viņš rāpās pa trepi, ko neviens neturēja un, ticis augšā, nostrinkšķināja pāris akordu uz ģitāras. Tad mētāja riņķus, vāles, bumbas. Šis mans radinieks vēlāk kļuva par visas Krievijas un pasaules slavenāko akrobātu. Daļa no viņa rekvizītiem glabājas vēl Liepājas muzejā. Viņa meita Gunta Virkava mīt un strādā Rīgā. Redzi, kādi man radi? Kad ar vecomāti apmeklējām Alfona tēvu, tad tur ieraudzīju dēla metamos riņķus. Aha! Tūdaļ nopirku finieri un izzāģēgu "metamos". Kad mājās biju sasitis lampas kupuri un dabūjis kāvienu, atmetu šos ekvilibristiskos vingrinājumus un sāku nodarboties ar fotografēšanu, ko turpinu vēl šodien.

Pirmo aparātu man nopirka, kad biju desmit gadus vecs. Kā šodien atceros: Graudu ielā, mazu bakalīta kašteli, kas saucās "Sida", 24x24 mm filmām. Ķimikālijas attīstīšanai pirku Damberga aptiekā, pie Zaueršteina - VEF ražoto fotopapīru, palielināšanas aparātu no kafijas bundžas sameistaroju pats. Laboratorija - vannas istaba.

Un salīdzinājumam (60 gadu laikā): pēdējais jaunums ir digitālie aparāti un tā saucamais APS-Advanced Foto System. Ar šo kameru "ķīķīzerī" var izvēlēties trīs dažādus formātus. Tie tiek magnētiski reģistrēti filmā. Kopēšanas mašīna darbojas automātiski. Interesanti - vai ne?"

Šajā Laimona Vadža portretskicē neiztikt bez dažādu ūdeņu atspulgiem, kuros viņš spoguļojies kā aizrautīgs makšķernieks. Tā kā arī es kā makšķernieks esmu iegleznojies jo daudzos un dažādos ūdeņos, tad šī tēma atkārtojas ik vēstulē.

"Arī mums bija laiva Liepājas ostmalā. Vasarā gandrīz ik vakarus noenkurojāmies starp Kurzemes (uz Ālandes salas) un "Olimpijas" jahtklubiem (tāpat kā mēs ar tēvu!) vai arī pie kokzāģētavas plostiem. Tur iecirtām baļķos gruntenes īsos kātiņos ar zvaniņu galā, kas strinkšķināja, ja zutis, sakampis zakusku, devās prom.

Tēvu kā skolas pārzini vasarās mēdza ielūgt savās mājās laucinieki, kuru bērni gāja Poruka skolā (tā bija iesaukta arī par ganiņu skolu). Tā arī man iznāca makšķerēt sīgas Ciecerē, ķert asarus un vēžus Kalvenē. Līdakas kā krokodili un brekši kā plankas (tēva izteicieni) bija Durbes ezerā. Atminos, kādreiz Liepājas osta bija pilna ar ālantiem. Mugura pie muguras. No Dzelzs tilta varēja kapelēt ar trīsžuburu āķi.

Vēlu rudeņos, tā saucamajā mencu laikā, pie mums zundā starp Landskronas un Venas salām ir vairāki dumbieri, kur gozējas tās dižās. No 10-15 kilogramiem nav nekāds brīnums, jo izvilktas arī 25 kilogramus smagas. Maksķerēšanai zundā lietojam speciālus spininga kātus un spoles, 200-300 gramus smagus živuļus?"

Ziemeļzviedrijas upēs un ezeros Laimonam gadījušies visādi piedzīvojumi. Vienu no tiem viņš ietvēris atmiņtēlojumā

"Kliedziens mežā"

"Esmu nokļuvis Zviedrijas vidienē. Morēnu pauguri apauguši ar vareniem mežiem. Klinšu aizās puto straumes, kuru iztekas avoti meklējami augstu baltajās kalnu galotnēs. Strautiņi, upītes, upes, ezeri mirgo vasaras saulē. Gaiss virmo no putnu dziesmām.

Sēdu pie veca koka tilta, kurš ved pāri Gaišupei (Ljusnan). Apbrīnoju tilta konstrukciju un būvētāju darbu. Varenas ūdens masas gāžas pret tā balstiem. Tilts dreb un vaimanā. Cik gadus tas vēl izturēs?

Krāces bagātas ar zivīm. Straumes mutuļos foreles un sīgas, aizstraumē līdakas, mazajos krastmalas līcīšos raudas un asari. Ko gan vairāk var vēlēties? Šeit dotas visas iespējas - no baltmaizes bumbiņas uz āķa līdz klasiskai copei ar mākslīgo mušiņu. Te esmu sastapis dažādus makšķerbrāļus. No baskājainiem lauku puišeļiem līdz direktoriem un angļu lordiem.

Ugunskuru gaismā pie vecā tilta pāļiem dzirdēti neskaitāmi stāsti par milzu zivīm, kas šeit noķertas vai pamukušas, nemaz nerunājot par klaiņojošiem lāču bariem ziemā.

Nomakšķerējies līks gan augšpus, gan lejpus tilta, ēdis kūpinātas zivis jau veselu nedēļu, nolēmu meklēt jaunus ūdeņus. Biju dzirdējis, ka aiz tilta, dziļi mežā, tekot kāda kalnu upīte. Braucu to aplūkot. Pēkšņi atrados uz šaura meža celiņa, kas līču loču vijās starp lieliem šļūdoņa sanestiem granīta bluķiem un resniem priežu stumbriem. Pēc stundas brauciena ieraudzīju vecu būdu. Pēc tās izskata priežot, būdā neviens nedzīvoja. Nodomāju: droši vien mājoklis pūcēm un sikspārņiem. Dažas logu rūtis bija atvietotas ar papes gabaliem, uz kuriem lasāma reklāma zelējamai tabakai "General".

Paņēmis spininga kātu un aizslēdzis automašīnas durvis, devos meklēt upīti, bet paliku uz vietas kā paralizēts - būdiņas durvīs stāvēja milzīgs vīrs ar giljotīnai līdzīgu cirvi rokā. Viņš stāvēja saulē zilgani pelēkās, garās apakšbiksēs ar vaļēju ķīli, un cauri garajai bārdai rēgojās dzelteni ilkņi.

Ar faķīra veiklību viņš iecirta asmeni durvju stenderē, un, klaudziena izbaidīta, pūce plezdinādamās izlidoja no jumta cauruma.

Milža seja sašķiebās smaidā, un viņš, roku izstiepis garu kā airi, nāca man pretī: "Labdien! Ko tu te meklē?" "Ba-la-labdien," man izdevās atbuldurēt, grābstoties pēc viņa rokas. Mana lielā plauksta pazuda vēl lielākā, un viņa rokas spiediens bija salīdzināms ar nelaimes gadījumu bērnībā, kad rokai uzkrita paceltais, smagais gružkastes vāks.

Prasīju, kā atrast upīti. "Upele - tepat lejā. Bet ko tu tagad, pusdienas laikā, tur darīsi? Foreles ķer tikai pulksten vienos naktī. Un tikai uz tārpu. Ja, ja - tie velna tūristi - upīte - he, he!" Un vecais pazuda būdas durvīs.

Kā no murga atmodies, ātriem soļiem nokāpu ielejā, kur, saulstaros mirgojot, burbuļoja neliela upīte. Krasts bija stāvs, un vaļējie akmeņi, man pa priekšu dejodami, krita ūdenī, izbaidīdami zivis.

Aizkūris pīpi, mēģināju nomierināt satrauktos nervus. Saule slīdēja uz dienvidrietumiem un pazuda aiz augstā krasta. Sakārtoju makšķerdaiktus un biju jau atvēris kastīti ar mušām, kad šo kluso dabas idilli pāršķēla šausmīgi kliedzieni: vai, vai, vai! Šīs skaņas nāca kā no elles grāpja. Tas vecais! Vai kāda nelaime notikusi? Nocirtis sev roku vai kāju? Vai paspējis jau sasmalcināt manu automašīnu?

Akmeņiem grūstot, rāpos augšā. Cepure nokrita un ieripoja upē, pazuzdama straumē. Ar pēdējiem spēkiem, ķerdamies priežu saknēs, pārvilkos pāri kanjona malai un skrēju uz būdas pusi.

Uz atvērto durvju sliekšņa sēd vecais un smaida: "Vai negribi krūzi kafijas?" "Kafiju! Ak tu velns tāds, ko tu brēc kā nelabais šajā Dieva ausī!"

Milzis smaida, un brūna zelējamās tabakas lāse norit pār lūpu un pazūd bārdas saros.

"Kāpēc tik mežonīgi iebrēcies?" elsdams turpināju jautāt.

"Redzi, ja būtu tevi vienkārši aicinājis, tu nebūtu nācis," atbildēja ziemeļzemes Raspūķins.

Daudzmaz nomierinājies, iegāju būdiņā. Visa iekšpuse nokūpējusi melna. Vienā stūrī uz akmeņiem balansēja čuguna krāsniņa. Tai blakus uz vecas asfalta mucas smirdēja apsūbējis "Prīmuss". Otrā stūrī kaut kas līdzīgs gultai. Dēļu sienā iedzīta gara ecēšu nagla, uz kuras pakulu šņorī karājās kabatas pulkstenis ar emaljētām rozēm uz ciparnīcas. Pie loga mazs dēļu galdiņš ar tukšām alus pudelēm.

Kaut ko tādu nekad nebiju redzējis un dzirdējis. Viņa kliedziens nāca kā no pazemes un pašam likās, ka stāvu elles vidū. Dzert kafiju ar velnu?

Izlīdu dienasgaismā. Saule jau rietēja. Sameklējis pamestos makšķerpiederumus, iedarbināju automašīnu, lai, cik ātri vien iespējams, pazustu no šīs dīvainās vietas ziemeļzemes meža biezoknī.

1985."

Atmiņas un šodiena

Arī atbraucis Liepājā, Laimons tūdaļ meta makšķeri bērnības ūdeņos - Liepājas ezerā, Bārtas upē. Lomi esot bijuši gauži pieticīgi. Bet - vai nu lomu dēļ. Galvenais pēc tik ilgiem svešatnē pavadītiem gadiem jau ir atgriešanās bērnībā, klātbūtne atmiņās, kas tālumā no dzimtenes plaiksnījušās vienīgi iztēlē. Un lai gan viss šķiet mainījies, kļuvis savādāks, taču kāda stipra mūža gaitā nesaraujama saikne ir palikusi. Tā latvietim tik raksturīgā pieķeršanās dzimtas vietai, atvēlot tai tik plašu un paliekošu vietu ilgās, atmiņās, sapņos. Un, lai arī īstenība bieži vien traucē, pat izkropļo redzējumus, kas skatīti bērnības un jaunības rožainā gaismā, tomēr pamatkrāsa, ko var saukt arī par mīlestību, paliek nemainīga. Ir tautieši, kuri neatgriežas dzimtenē tikai tādēļ, ka baidās izpostīt, sagraut to dzimtenes tēlu, ko radījuši no kādreizējām atmiņām, ko izlolojuši, trimdā un klaidā dzīvojot. Tā ir šo savu tēviju tik stipri mīlošo cilvēku traģēdija. Lielākoties, atgriežoties dzimtenē, kuru dažs nav pat vēl redzējis, rod kompromisus ar mums, ieziemiešiem, jau ierasto, pat pārāk ierasto īstenību, pieņemot to kā priekšnosacījumu jaunam savdabīgākam dzimtenes tēlam, nekā tas sen jau uzradīts, palicis mūsu, vecākās paaudzes, atmiņās un izjūtās.

Laimons Vadzis ar saviem bērnības piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Liepājā, kas apbrīnojami skaidri un detaļās precīzi saglabājušies visus šos garos gadus viņa atmiņā, ielicis stipru pamatu dzīves izjūtai, kas visu svešatnē nodzīvoto mūžu allaž piesaukusi atgriezties - kaut ilgās un sapņos, kas atvedusi un ik gadus atvedīs dzimtenē. Liepājnieku no Lundas.