Kurzemes Vārds

00:52 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

"Toreiz - pārdesmit, tagad - simts hektāru saimniecības. Mums arī tā būs"

Aiva Lapiņa

"Pirmo reizi Dānijā biju pirms trīsdesmit gadiem. Tagad, redzot tur lauksaimniecībā sasniegto, aptuveni var prognozēt, kā norisināsies lauksaimniecības attīstība pie mums. Jo ātrāk mēs to apzināsimiesun jo ātrāk šis process norisināsies, jo labāk," atgriezies no Rietumeiropas lielākās lauksaimniecības izstādes "Agromek 98", sacīja Dunalkas pagasta zemnieku koordinators Jānis GRIEZĪTIS, kurš daudziem rajona ļaudīm labāk pazīstams kā bijušā kolhoza "Cīņa" priekšsēdētājs. Sarunā ar "Kurzemes Vārdu" viņš pauda vairākas domas, kuras ne vienam vien lauksaimniekam īstenībā negribas dzirdēt.

- Vai uz lauksaimniecības izstādi braucāt personīgās intereses dēļ?

- Braucienā uz izstādi uzaicināja SIA "Preiss-Latvija" no Lielvārdes, kas sadarbojas ar Dānijas firmu "Steenfeld't", piegādājot dāņu lauksaimniecības tehniku. Faktiski viņi rīkoja reklāmas braucienu. Bijām vairāk nekā četrdesmit cilvēku liela grupa. "Agromek 98" ir lielākā lauksaimniecības komercizstāde Eiropā, kur četrpadsmit paviljonos bija skatāma ļoti dažāda lauksaimniecības tehnika, šķirnes lopi, būvmateriāli utt. Redzējām dažādas specifiskas iekārtas, pasaulē modernāko tehniku - kombinētos agregātus. Dānijā apmeklējām ne tikai izstādi, bet vairākas saimniecības, tādējādi radās pilnīgāks priekšstats par situāciju Dānijas laukos.

- Vai izstāde bija tikai "acu pamielošana", vai arī tur ieraudzījāt tehniku, kuru spēj iegādāties arī Latvijas lauksaimnieki?

- Domāju, ka arī Latvijas lauksaimnieki šo to tur varētu iegādāties. Tiesa - lielsaimnieki. Mūsu grupā bija daži tādi saimnieki, kuri pērk rietumvalstīs ražotos traktorus un agregātus zemes apstrādei. Turklāt izstādē var pasmelties dažādas idejas.

(Kā papildināja viens no prasmīgākajiem saimniekiem Dunalkā Jurijs Flaksis, kurš arī apmeklēja izstādi, bet ne šajā braucienā, šādas izstādes jāprot skatīties. Daži gudrinieki no Latvijas esot pasmēlušies idejas, kuras varēs izmantot būvniecībā. Pats Jurijs Flaksis esot noskatījis elektroniskos svarus sēklu sasvēršanai vienādos maisos, kas nemaz neesot tik dārgi. - A.L.)

- Sacījāt, ka apmeklējāt vairākas saimniecības.

- Jā. Ja atceras, kā Latvijai līdzīgās Dānijas lauki izskatījās pirms trīsdesmit gadiem, un ja redz, kā tur saimnieko šodien, tad rodas priekšstats, kā lauksaimniecība attīstīsies pie mums. 1966.gadā saimniecību vidējais lielums Dānijā bija 16 ha, šodien - aptuveni 100. Toreiz vienam saimniekam bija 20-25 govis, tagad - aptuveni 100 un vairāk. Pirms trīsdesmit gadiem liela daļa zemes bija sadalīta aplokos - ganībām. Tagad ir lieli lauki, govis baro galvenokārt ar konservēto barību. Tie, kuri neizturēja konkurenci, dzīvo savā mājā, bet strādā citur. Daļai cilvēku palicis neliels zemes gabals - kādi desmit hektāri hobija zemes. Dažs prieka pēc tur pārdesmit govis.

- Skatoties attīstību Dānijā, esat guvis pārliecību, ka pēc gadiem trīsdesmit arī pie mums būs tikai lielsaimniecības?

- Noteikti. Jau šodien parādās, ka tas ir neizbēgami. Būs tā, ka tikai 5-6 procenti iedzīvotāju strādās lauksaimniecībā. Lai šodien apstrādātu vienu hektāru zemes no sākuma līdz beigām, vajag aptuveni 100 latu. Kurš spējīgs to samaksāt, ja īpašums ir mazs? Izmaksas ir augstas. Lai tehnika atmaksātos, jāstrādā lielos apjomos, platībās. Mums vienā vietā 5 ha, pēc diviem, trim kilometriem, otri 5 ha... Vēl jau cilvēki savu zemi cenšas apstrādāt... Bet cik ilgi tā saimniekos?

Dunalkas pagastā kopumā nav samaksāts ap trim tūkstošiem zemes nodoklis. Zemniekiem nav naudas, bet no zemes arī neatsakās. Veidojas tāds kā riņķis - cilvēki sāk aptvert, ka nespej samaksāt zemes nodokli, čīkst un pīkst, ka nav naudas, zemi apsaimniekot nespēj, to pārdot arī it kā negrib. Cik ilgi tā varēs?

Pamazām jau pārmaiņas notiek. Ir laukos cilvēki, kuri vispirms strādā ar galvu, pēc tam ar rokām. Spējīgākie veido lielās saimniecības. Domāju, Dunalkas pagastā nākotnē strādās kādi desmit lauksaimnieki. Kā viss notiks, grūti pateikt. Process būs ilgs un smags. Cilvēkiem nav vēlēšanās zemi pārdot, tā vēl netiek novērtēta. Dānijā par zemi maksā aptuveni 6000 latu par ha. Te tie, kuri būtu spējīgi zemi apsaimniekot, savukārt nevar to nopirkt. Mums subsīdijas zemes pirkšanai dod tikai tad, ja pērkamā zeme atrodas līdzās, bet tāda situācija nerodas bieži.

- Domājams, arvien vairāk lauku cilvēku saprot, ka pelnīt var tikai lielsaimniecības. Taču daudzi noteikti vaicās, ko darīt pārējiem - reāli šeit, mūsu novadā?

- Jāmeklē darbs pilsētā. Liepājas osta attīstīsies, būs darbs tur vai arī citur. Daudzi jaunie jau tagad strādā pilsētā. Normāli. Nevar visi būt lielsaimnieki. Par tādiem kļūs spējīgākie. Cilvēkam nav jākaunas, ka viņš nav uzņēmējs vai lielsaimnieks, ka viņš ir "tikai" strādnieks. Ja labi proti savu darbu, tas ir lieliski. Kas spēj strādāt ar galvu, tam jāstrādā ar galvu, kam labāk padodas darbs ar rokām, tam jāstrādā ar rokām.

- Šķiet, jums iebildīs: daudzi strādātu tikai ar rokām, ja tikai būtu iespēja.

- Tie, kas grib strādāt, darbu atrod. Kuri strādāt negrib, tie vienmēr atradīs iemeslu nestrādāt. Nesen man vajadzēja izrakt vienu grāvi - darbs pāris stundām, nopelnot latus četrus. Piedāvāju darbu sešiem vīriem, nevienam tos četrus latus nevajadzēja...

- Atgriežoties pie Dānijā redzētā. Lielāko daļu mūsu lauksaimnieku baida Latvijas iekļaušanās Eiropas savienībā, kura diktēs savus zemniecību iznīcinošos noteikumus. Dāņi saimnieko pēc Eiropas savienības noteikumiem.

- Eiropas savienības prasības būs iznīcinošas "mazajiem", kas neprot saimniekot. Protams, ka Dānijā lauksaimniekiem ir stingri noteikumi. Daži piemēri. Redzējām fermas, kurās ir redeļu grīdas. Zem tām - baseins, kur sakrājas un pēc tam tiek izpumpēts šķidrais mēslojums, ko izmanto lauku mēslošanai. Pastāv noteikums, ka to drīkst izvest tikai no 1. marta līdz 1. oktobrim, kad mēslojums var labi sasūkties zemē. Pastāv noteikumi, cik daudz minerālmēslu drīkst sēt uz konkrētas zemes platības. Bijām saimniecībā, kur saimnieks iegūst 90 centnerus lielu graudu ražu no ha. Ja mēslotu vairāk, varētu iegūt vēl lielāku ražu, bet nedrīkst. Redzēju, ka govīm ap kaklu ir siksniņas ar datoriņu, kas pēc noteiktas programmas aprēķina, cik daudz barības konkrētajā dienā govij pienākas. Tik arī tā saņem. Saimniecībās ir sakārtota grāmatvedība un kompjuterizēts kontroles mehānisms.

Taču Dānijas lauksaimniekiem ir arī priekšrocības. Ja dīzeļdegvielas cena, pārrēķinot Latvijas naudā, ir aptuveni 50 santīmi, tad lauksaimnieki to pērk par 10 santīmiem litrā. Visi elektroenerģijas patērētāji maksā 13 santīmus, lauksaimnieki to saņem par 2,2 santīmiem. Tā, lūk, ir īstā subsīdija.

Izrēķināju, ka Dānijas lauksaimnieki pienu pārdod aptuveni par 23 santīmiem litrā, bet veikalā tas maksā aptuveni 50 santīmus. Šajā jomā mēs līdzināmies - mūsu zemnieki arī par pienu saņem aptuveni pusi no cenas, cik piens maksā veikalā. Dānijā lauksaimnieki specializējas kādā jomā - viens graudkopībā, otrs - piena ražošanā, trešais - cūkkopībā utt. Pamazām jau arī Latvijā sākas saimniecību specializācija. Zinu, ka dažs Zemgales saimnieks izrēķinājis, ka viņam izdevīgāk audzēt graudus, bet sienu lopiem nopirkt Vidzemē. Lai lauksaimniecība Latvijā attīstītos, vēl daudz jāiegulda, jāatjauno daudz no tā, ko esam sagrāvuši, jāievieš jaunā tehnoloģija.

P.S. Jānis Griezītis labprāt stāsta par Dānijā redzēto, aptverot dažādas jomas. Un ne jau tādēļ, lai kārtējo reizi pavaimanātu, pavīpsnātu vai skaustu - "kā viņiem tur un kā mums te". Tādēļ, lai katrs cilvēks, skaidrāk saredzot iespējamo nākotnes modeli un aptverot pārmaiņu procesu, ātrāk spētu atrast savu vietu.