Kurzemes Vārds

00:28 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks, kura ziņā gadsimtu kuģi

ēriks kūlis

Klusuma un atkušņa elpas apdvesta, koku ielokā stāv vasarnīcas tipa celtne. Sniega smarža karājas kastaņu mezglainajos zaros, un tie pavasara priekšnojautā stiepjas pret sudrabaini pelēkajām ziemas debesīm. Bijušajā Liepājas kūrortā šobrīd neredz neviena cilvēka, tikai sniega pikas sviediena attālumā blakus bezcerīgi iestigušam folksvāgenam kaitējas divi slapji, plušķaini suņi. Februāris, mostošās dabas mēnesis.

Veru vaļā nama durvis un it kā iekāpju citā gadsimtenī, jo aiz sliekšņa sākas Liepājas Vēstures un mākslas muzeja filiāle - Zvejniecības un kuģniecības muzejs. Priekštelpas pustumsā vispirms nozibsnī Jura Kriķa aceņu stikli, un tikai tad pamanu tuteni viņa rokā.

- Ahā,- viņš sauc, - ieradies! Bet es drīvēju ciet amatnieku ieliktos logus, jo gribas saglabāt to siltuma bišķi, ko mums te dod.

Ar mākslīgi radītajām apkures problēmām mūsu pilsētā fiziski un garīgi ir iepazinies katrs liepājnieks no šūpuļa līdz kapam, un tādēļ nebrīnos par muzeja filiāles vadītāja pūliņiem. Mani vairs nepārsteidz ne pārkurinātās iestāžu telpas, kur svīzdami sēd ierēdņi, ne ledusaukstās kultūras iestādes un izsaldētie pilsētnieku dzīvokļi, kuros cilvēks jūtas kā dzīvs mironis. Šajā haotiskajā laikā, kad dažāda ranga priekšniekos tiek iecelti nejēgas tikai tādēļ vien, lai vajadzīgajā vietā būtu bezierunu marionete, ar kuru var manipulēt savu iedzīvošanās plānu realizēšanā, ne tādi brīnumi vien piedzīvoti. Protams, teiktais neattiecas uz Juri Kriķi, jo pēc "labākās sabiedrības" domām, tikai galīgi ķerts cilvēks var ziedot savu mūžu, lai vāktu kopā nekam nederīgus vecu kuģu modeļus, nodilušas tauvas, sarūsējušus enkurus un citas grabažas, saņemot par to ļoti pieticīgu atalgojumu.

Kāds tad īsti ir šis muzeja apsēstais, kurš par varītēm apņēmies celt ārā no pagātnes, no laika dzīlēm, mantas un lietas, lai, klusas pārliecības pilns, ka dara svētīgu darbu, mums atgādinātu par sendienām, kad latviešu jūrnieku vārds skanēja pāri pasaules okeāniem, kad gar visu Kurzemes piekrasti, nemaz nerunājot par Ventspili un Liepāju, būvēja kuģus, lai dotos jūrās.

Kriķa kungs ir enerģisks un kustīgs, un viņa balss skan tik skaļi, it kā šis cilvēks atrastos nevis muzejā, bet burinieka zāliņā:

- Tikai neraksti, ka esmu nez kāds fanātiķis un tā tālāk. Un nedomā man jautāt, ar ko nodarbojos brīvajā laikā vai kāds man tā saucamais hobijs. Un lūdzu neprasi par kādu smieklīgu atgadījumu manā darbā muzejā, jo šie jautājumi brāļiem žurnālistiem ir tik veci un nodeldēti, ka liec kaut vai muzejā. Varu pateikt pavisam godīgi - ja nebijis tādu kolēģu kā Uļa un Jānis Gintneri, es būtu daudz bezpalīdzīgāks. Bet pirms mūsu lielās runāšanas gribu tevi izvadāt cauri eksponātu telpām, lai tu savām acīm redzētu, ka agrāk bija koka kuģi un dzelzs vīri.

Mēs dodamies uz vienu no zālēm, un man atmiņā nāk, ka Juris Kriķis jau kopš gadiem loloja ieceri izveidot Liepājā pēc iespējas pilnīgāku zvejniecības un kuģniecības muzeju. Tā bija viņa gaišā doma, tā bija viņa apsēstība.

Vai mēs, liekot roku uz sirds, varam apgalvot, ka arī mūsu dzīvē ir bijuši gadi vai pat gadu desmiti, kad esam centušies īstenot kādu savu Lielo Ideju, kādu Savu Sapni?

Apskaužami ir cilvēki, kuri savu mūžu velta noteiktam mērķim un cenšas to sasniegt, ikdienā ejot sprīdi pa sprīdim, soli pa solim uz to kā uz Apsolīto zemi. Šādiem cilvēkiem viss pārējais kļūst nenozīmīgs, viņu acīs vairs nav liela vērtība sadzīves komfortam, šādi cilvēki nepiegriež vērību pat savam materiālajam stāvoklim, ja vien tas neapdraud viņu ieceres. Šie cilvēki nekad nesūdzas par garlaicību, par pelēko ikdienu, par melanholiju un dzīves apnikumu, jo viņos nerimtīgi gruzd tas garīgais izsalkums, kas uztur dziņu meklēt un atrast vērtības, par kurām mēs pēc gadiem iesauksimies: "Kā gan mums tas neienāca prātā, mēs to būtu izdarījuši vēl labāk!"

Viņi uz jums raudzīsies izbrīna pilnām acīm, ja jautāsit: "Kāds no tā visa tev pašam labums, kāda tam visam jēga? Veci kuģi, vecas laivas, satrupējuši kuģu fragmenti, nosūbējuši kompasi! Nožēlojamais, tu esi stipri atpalicis no dzīves! Šodien ir biznesa un kompjūteru saziņas laikmets. Kam vajadzīgs tavs štruntīgais muzejs? Ikviens knauķis, kurš var tikt pie Interneta programmas, piespiežot pāris taustiņu, var apskatīt gan Kristofera Kolumba braucamrīkus, gan seno kuršu un vikingu kara laivas, gan Tūra Hejerdāla slaveno "Kon-Tiki", gan vismodernāko atomledlauzi!"

Un muzeja apsēstie jums atbildēs: "Būtība ir seno lietu garā un spēkā, saiknē starp šo lietu, šo priekšmetu un jums. Starp tautas atmiņu un jums, kas nesīs to tālāk. Būtība ir identitātē, jo tevī rit tās pašas asinis, kas tam vīram, kurš reiz abām rokām bija iekrampējies šajā stūres ratā, kurš reiz abām acīm urbās tumsā un miglā, vadot kuģi cauri stihijai un naktij. Būtība ir apstāklī, ka šis vīrs ir liepājnieks un kurzemnieks, tavs tautietis, tavs sencis, nevis kāds abstrakts jūrnieks vispār. Un dažkārt viens zēģelnieka modelis var sniegt lielāku priekšstatu un modināt lielāku lepnumu par savas tautas pagātni, nekā akadēmisks priekšlasījums, nereti rediģēts un cenzēts, jo diemžēl vēl līdz šai baltai dienai pastāv maldīgs uzskats, ka tautai sniegt patiesību lielās dozās ir ļoti nesaprātīgi."

Juris Kriķis ved mani cauri muzeja telpām. Šoneru, šonerbrigu un gafelšoneru modeļi, barku, karavellu, galionu, kliperu, kogu, vikingu kuģu modeļi, tvaikoņu un motorburenieku modeļi? Savā zēnībā par vienu šādu meistarīgi darinātu kuģīti būtu bijis ar mieru atdot mazo pirkstiņu, un tad, jūsmīgām acīm aplūkojot filigrāno darinājumu, iztēlotos, cik jūrnieku uz tāda kuģa braukuši, ko tie darījuši tvanīgajos vakaros, zem Dienvidu Krusta zvaigznāja klusi slīdēdami fosforizētajos tropu ūdeņos; kā cīnījušies ar septiņreiz septiņiem vējiem, apbraucot Horna ragu, kā dzidri skanīgā ziemeļu dienā apbraukuši milzu aisbergus? Manas pārdomas iztraucē košļājamo gumiju gremojošs, nepārtraukti šņaukājošs akcelerāts akmens vienaldzībā sastingušu seju.

- Stulbi, - viņš teic savai pavadonei. - Ar šitādām lupatām mastos plivināties pa jūru. Būtu pagaidījuši, kamēr uztaisīs parahodus.

Citi laiki, citi tikumi.

- Tas vēl nekas, - man saka Juris Kriķis. - Šie ir tikai garāmgājēji, kuri te ieklīst, lai apsildītu degunus. Skumji sametas, ja savā pirmajā mācību dienā, skolas tradīcijas saglabādams, te ieradies jūrskolnieku pirmais kurss, bet daudzi no viņiem klīst gar stendiem tukšu skatienu. Pēc manām domām, ja reiz esi izvēlējies sirdij vistuvāko arodu, tev vajadzētu te justies kā svētnīcā un izrādīt cieņu vīriem, kuri jūrnieku profesijai ziedojuši savu mūžu un pat dzīvību.

- Vai uz muzeju kāds vispār nāk? - pēkšņa pesimisma uzplūdos apvaicājos. - Varbūt jūs visi te dziļā vientulībā pamazām nosirmojat?

Juris Kriķis nozibsnī briļļu stikliem un plati pasmaida.

- Pagājušajā gadā ieradās vairāk kā trīs tūkstoši apmeklētāju, - viņš teic. - Un vidusskolēni nāca veselām klasēm. Pat lielgabali sāka zust no hercoga Jēkaba laika burinieku modeļiem. Tā jau maza bēda, tos var atliet bronzā no jauna. Galvenais, ka jaunajiem cilvēkiem rodas interese.

Muzeja vadītājs vedina citā telpā, kur izvietoti tukši stendi.

- Te būs Līvas ciema makets, - Juris skaļā, aizrautīgā balsī turpina, - mūsu Liepājas pirmsākums. Te stāvēs lielais burinieka modelis, kas kopš deviņpadsmitā gadsimta karājās Annas baznīcas krustejā, toreiz jūrnieki mēdza uzticēt baznīcai savu kuģu kopijas, cerot, ka īstajam kuģim jūrā tas nesīs svētību un pasargās no ļaunas stundas.

Telpā smaržo pēc mēbeļu lakas un krāsām. Juris stāsta, kas un kā un par cik šos stendus gatavojis, bet man atmiņā nāk laiks pirms pēdējās Atmodas, kad mēs visi pastāvošajam režīmam sākām atgādināt mūsu tautas pagātni, gara sasniegumus un saimnieciskās aktivitātes. Mani toreiz bija pārņēmusi vēlēšanās uzzināt visu par kuģniecības attīstību Kurzemes piekrastē. Stundām ilgi sēdēju lasītavā, no jūrniecības žurnāliem pārrakstīdams mūsu piekrastē uzbūvēto kuģu vārdus - "Emilia", "Anna", "Matilda", "Maria", "Undina", "Genovefa", "Malle", "Victoria" - un secinādams, ka latviešu sievietes arī tajā laikā bijušas tik stipras un skaistas, ka viņu vārdos kristīja kuģus.

Kuģu sanāca daudz - pāri par pieciem simtiem. Tālāk urbjoties divdesmitajos un trīsdesmitajos gados izdotajos "Jūrnieka" eksemplāros, uzzināju, ka arī no Liepājas tvaikoņi devušies uz Ņujorku un vēl tālākām ostām, un to pasažieri lielākoties bijuši emigranti no visām Krievijas guberņām; ka uz ārzemēm eksportēti graudi, sviests un bekons; uzzināju, ka latviešu jūrnieki bieži ciemojušies Latīņamerikas ostās.

Kā toreiz to visu gribējās pateikt acīs ideologiem, kuri centās apgalvot, ka īstais kuģniecības uzplaukums Latvijā sākās tikai ar 1940.gada 17.jūniju, taču atklātības laiks vēl tikai grasījās spert kāju pāri mūsu slieksnim. Tagad mums Liepājā ir Zvejniecības un jūrniecības muzejs un tajā var uzzināt par lietām, kas dažam labam pat sapņos nav rādījušās.

Tāda ir bijusi mūsu pagātne. Kāda būs nākotne?

Juris Kriķis pieved mani pie rūpīgi krāsota šonera modeļa, uz kura sāniem rakstīts "Direktors". Uz šā kuģa par kapteini reiz brauca Reinbergs-Bekmanis. Jūrnieki viņu sauca par "vella Krišu", jo viņš pat visstiprākajā vētrā neļāva nolaist buras, un "Direktors" nelaikā nesās pa viļņiem kā tāds rēgs. Ja vētra norāva buras, "vella Krišs" sauca: "Novākt ķeskas, kas netur brūķi!"

- Kaut kāda gudrība jau laikam bija viņa rīcībā, - piebilst mans sarunu biedrs, un mēs turpinām staigāt gar kuģiem - pagātnes lieciniekiem.

- Te būs tas, un te būs šitas, - Juris Kriķis, sarunā iekaisis, dzīvi žestikulē. - Bet bēniņos stāv vesels lērums eksponātu no tiem laikiem, kad palaida pa vējam visu Okeāna zvejas flotes bāzes saimniecību?

Arī tā ir mūsu pagātne, kad aiz nemākulības vai apzināti izpostīja saimnieciskās struktūras, kas varēja nest ienākumus, kas būtu spējušas nodrošināt ar darba vietām daudzus liepājniekus.

Beidzot Juris Kriķis aicina savā kabinetā, kur virsdrēbes atvilkt nav nekādas nepieciešamības.

- Varbūt tagad pastāsti kādu vārdu par sevi. Varbūt, neskatoties uz to, ka esi Dieva dots muzejnieks, tevi tomēr vajā ļaunais liktenis? - pusi pa jokam, pusnopietni apjautājos, kad namatēvs beidzis čamdīt auksto radiatoru. - Pastāsti, ja tas nav noslēpums.

- Vidusskolas pēdējā klasē izmācījos par kinomehāniķi, - teic Juris. - Un līdz pat obligātajam karadienestam braukāju apkārt pa pagastiem vai, kā toreiz teica, - ciemiem un rādīju ķinīti. Gultā tiku divos, trijos naktī, bet no rīta - uz skolu. Armijā kā jau kinomehāniķim un smalkai tehnikai tuvam cilvēkam man uzticēja raķešu pulka radiomezglu. Tas bija liels pakāpiens manā "karjerā". Žēl, bet "karjera" neturpinājās ilgi. Mans pienākums no rītiem bija celties pirmajam, lai visa pulka translācijā pulksten sešos "palaistu" PSRS himnu. Kādudien, nolikto laiku gaidīdams, radioviļņos uztvēru amerikāņu karavīriem domātu raidījumu. Te jāpiebilst, ka dienesta vieta bija netālu no Turcijas robežas un mēs labi varējām uztvert brīvās pasaules radiostacijas. Dažas minūtes pirms sešiem manā "komandpunktā" iedrāzās dežurējošais kapteinis un nobālējis kliedza: "Tu gribi mani tribunālam atdot?! Vai zini, ko tu pašlaik spēlē?!"

Izrādās, vakarā biju piemirsis atslēgt radiotranslācijas tīklu un visā padomju pretgaisa aizsardzības pulkā skanēja dziesma "America, America?" Kā par nelaimi tajā pašā dienā, laikam jau par sodu, man uzdeva sapost klubu vēlēšanām, un es netīšām sasitu ģipsī lieto Ļeņina krūšutēlu?

Īsts pretpadomju elements, vai ne? Pēc armijas sāku strādāt Cēsu celtniecības trestā un iesniedzu dokumentus universitātē, lai mācītos par juristu. Bet, kad ieraudzīju, kāda publika tur apgrozījās, visa "apetīte" pārgāja - reflektantu nomācošais vairākums bija miliču uniformās. Pēdējā brīdī pārgāju uz vēstures fakultāti. Gadi aizskrēja ātri un pienāca laiks rakstīt diplomdarbu. Izvēlējos tēmu "Par agrāro reformu Latvijā". Mani izšūpoja cauri, paziņojot, ka esmu "buržuāziskais nacionālists". Taču pēc augstajām atzīmju ballēm, fakultāti absolvējot, biju otrais un tādēļ man atļāva izvēlēties darba vietu. Atbraucu uz Liepāju un sāku strādāt Vēstures un mākslas muzejā. Bet diplomu dabūju nākamajā, 1974.gadā. Tā nu es ņemos pa muzejiem - gan Kūrmājas prospektā, gan Kungu ielā un tagad te, Hikes ielā, bijušā latviešu kapteiņa Gvido Grīnvalda mājā, kuru viņš mūsu pilsētas vajadzībām izīrēja uz desmit gadiem. Kas vēl tevi varētu interesēt? Nekādus gadsimta atklājumus neesmu veicis, nav laimējies atrakt arī kādu unikālu braucamrīku, daru tikai savu ikdienas darbu. Ģimenē esam četri - sieva Vija, filosofe socioloģe, viņa strādā Pedagoģiskajā augstskolā, dēls Arturs un meita Linda arī, protams, strādā un mācās. Lasu Jūrniecības koledžā lekcijas par kuģniecību Liepājas novadā, bet svētdienās, kad izejam ar ģimeni ārpus mājas, allaž brīnos, kādēļ ielās redz tik maz cilvēku. Vai nevienam vairs nav vajadzības pēc aktīvas atpūtas svaigā gaisā? Vai liepājnieks jau uz visiem laikiem pielipis televizoram, kas viņu no rīta līdz vakaram baro ar lētiem ārzemju seriāliem?

Juris Kriķis brīdi it kā ieklausās, gaidīdams atbildi, tad piebilst:

- Jā, vēl savā dzīvē esmu bijis izsūtītais. Mūs, trīs bērnus, mammu un vecotēvu 1949.gadā, piecus gadus pēc kara, kā "nepareizo" ģimeni izveda uz Tosmkas apgabala Čainskas rajona Kolpaševas sādžu. Vectēvs nomira ceļā, desmit kilometrus pirms galapunkta. Man toreiz bija pieci gadi. Sibīrijā pavadījām septiņus gadus, un tur nebūt neklājās tā, kā rāda tajā saldenajā filmā "Ilgais ceļš kāpās". Bet visā kopumā man ir paveicies, jo savai dzīvei redzu jēgu, - nobeidz Juris Kriķis. - Esmu kā vidutājs starp pagātni un jums. Nav daudz cilvēku, kuru ziņā ir gadsimtu kuģi?

Atvados no cilvēka ar kuģiem un domīgs eju pa mirušā kūrorta klusajām alejām. Savā laikā rakstnieks Egons Līvs, daudz neņemdams pie sirds karā gūto sirdsvainu, apbraukāja vai visus Latvijas novadus, tikdamies ar latviešu tālbraucējiem jūrniekiem, ierakstīdams viņu atmiņas, pieņemdams sirmu kapteiņu un stūrmaņu dāvinātās dienasgrāmatas un fotogrāfijas. Egona Līva mērķis bija uzrakstīt grāmatas par vecajiem jūras vilkiem un viņu dzīvi tajā laika posmā, kad buriniekus nomainīja tvaikoņi, kad viena lielvara nomainīja otru.

Egona sirds neizturēja. Kas pabeigs viņa darbu?

Tā būtu bijusi stipra un patiesa grāmata, jo ir lietas, par kurām tautai jāzina, lai tā atgūtu savu pašapziņu, lai tā neļautu svešiem revidēt savu pagātni.

Aiz kūrorta kastaņkokiem uzvēdī selgas elpa, un aizeju līdz jūrnieku mātes tēlam, kura nenogurstoši raugās vējainajā tālē, gaidīdama atgriežamies savus dēlus, tēlam, kuru tie, kam sirdī sveša šī piekraste, svešas mūsu sāpes un cerības, iesaukuši par Genu.

Jūra, sala stindzināta, klusē. Atkušņa drēgnie vēji smilkst kailajos kārklu zaros un no zvejnieku saimniecības "Kursa" puses atnes allaž badīgo kaiju ķērcienus.

Cik vēl tālu līdz īstai atmodai, īstam pavasarim?