Kurzemes Vārds

01:51 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cik svarīgi ir zināt pareizu laiku

ēriks kūlis

No dziļajiem mežiem, no piesnigušajiem biezokņiem, kur smagie egļu zari atgādināja dejojošu milzu lāču ķepas, un vēja auri skanēja tik smagi, ka mazie putniņi nezināja, zem kura spārna paslēpt galvu, Rū-pilsētā ieradās rūķu tēta dzimšanas diena. Tā neatšķīrās no pārējām ziemas dienām, gluži kā neatšķiras viena kalendāra lapa no otras, ja tās kāds neatšķir.

Nikniķis, Stiķis un Riķis sēdēja pie loga un ar bažām vēroja zīlītes, kuras sparīgi knābāja pie koka zara piesietu speķa gabalu. To vakar liepā iekāra rūķu tētis, nodomādams: "Tas ir vēl viens labs darbiņš, ko rūķēni no manis iemācīsies."

Nikniķa, Stiķa un Riķa bažas par zīlītēm bija vairākas. Ja bažīšanās piedalītos vēl tie divi brāļuki, kuri šobrīd nebija mājās - Ciķis un Niķis -, tad bažas pieaugtu vēl par divām.

Bet pagaidām tās bija trīs. Pirmo izteica Nikniķis: - Vai zīlītes jau nav pārēdušās?

- Viņas kļuvušas tik apaļas un resnas, ka nevarēs palidot, - otrās bažas izteica Stiķis.

- Nokritīs kupenā un vēl nosals, - piebalsoja Riķis, un tās bija trešās bažas.

- Ja es būtu zīlīte, tad gan pats sev pazīlētu, - ierunājās Nikniķis, - un zinātu, vai man nedraud pārēšanās. Zīlītes ir labākās zīlnieces.

- Hm, es domāju, ka zīlītes nodarbojas ar ozolzīlēm, - sacīja Riķis, - skaita, cik tās izaugušas, un pieraksta, kur tās nokritušas.

- Re, kur viena zīlīte jau nokrita kupenā! - iesaucās Stiķis, - viņai laikam sākās vēdergraizes!

No virtuves reizē ar svaigi ceptu pīrādziņu smaržu istabā ienāca rūķu māmiņa.

Kad rūķēni viņai atstāstīja savas bažas, māmiņa pasmaidīja un teica: - Zīlītes nekad tā nepārēdas, lai iekristu kupenā un nosaltu. Zīlītes ziemā resnas un apaļas izskatās tādēļ, ka izbužina visas spalviņas, lai sals netiek klāt. Es jums ieteiktu labāku nodarbošanos par bažīšanos - padomāt, ko tētim uzdāvināt dzimšanas dienā. Šovakar ir ļoti nepieciešams viņu iepriecināt vairāk kā iepriekšējās dzimšanas dienās.

- Vai tas nozīmē, ka mums jāsagādā tikpat daudz dāvanu, cik tētim gadu? - apjautājās Nikniķis. - Bet nākamgad vēl par vienu dāvanu vairāk? Tā jau mēs bankrotēsim!

- Kāpēc mums viņu jāiepriecina vairāk, nekā mēs spējam? - gribēja zināt Stiķis.

- Tāpēc, ka tētis pārnāks mājās un tūdaļ pamanīs, ka apstājies lielais pulkstenis, ko viņš saņēma mantojumā no vecvecmāmiņas.

- Tas lielais skapja pulkstenis, kuru vajadzēja nest sešiem rūķiem? - apjautājās Riķis. - Kāda no tā jēga? Naktī tas zvana kā no baznīcas torņa! Traucē gulēt!

- Tā tētim ir dārga piemiņas lieta, - sacīja māmiņa, - katram taču ir kaut kas dārgs.

- Dārgāka pat par tūkstoš dolāriem un tūkstoš rūpuļiem? - gribēja zināt Nikniķis.

- Jā, - piekrita māmiņa, - jo atmiņas nav nopērkamas. Tās nepārdod veikalā kā konfektes.

Riķis un Stiķis paskatījās viens uz otru, tad sabāza kopā galvas un sāka čukstēties. Teiktais par konfektēm viņos rosināja pārdomas.

- Vai! Bet tagad man jāsteidzas uz virtuvi! - iesaucās māmiņa.

Nikniķis klusēdams noskatījās, kā abi brāļuki, saskaitījuši rūpuļus, velk mugurā biezās jakas. Viņš bez skaitīšanas zināja, ka tam kabatā nav neviena paša rūpuļa - tā parasti mēdz atgadīties, ja par visu naudu nopērk tukšas loterijas biļetes. Lai nu kas, bet tās, gluži tāpat kā visur citur pasaulē, Rū-pilsētā netrūka. Reiz Nikniķis pat gribēja noskaidrot, kāpēc lielākoties visi pērk tukšās loterijas biļetes, un tikai pa retam kādam ienāk prātā nopirkt tādu, uz kuras ir laimests.

Noblīkšķēja durvis un Nikniķa brāļuki aizsteidzās uz konfekšu veikalu tētim pirkt dāvanu.

Pēc īsa brītiņa durvis noblīkšķēja otrreiz, un ar dāvanām tētim mājās atgriezās divi citi rūķēni - Ciķis un Niķis.

"Dzimšanas diena solās būt vareni jauka," skumīgu prātu nodomāja Nikniķis. "Vienīgi man nebūs ko uzdāvināt... Varbūt nemaz nepiedalīties šajā pasākumā? Varbūt uz ātru roku saslimt?"

Tiesa, rūķēns īsti nezināja, ko nozīmē izteiciens - "uz ātru roku", bet viņš bija dzirdējis tā sakām. Nikniķis nopūtās un tad pie sevis nomurmināja: "Bet kā būtu, ja es saslimtu uz lēnu kāju?"

?Pienāca brīdis, kad rūķu ģimene sveica tēti dzimšanas dienā. Viņš gan bija noskumis par vecvecmāmiņas lielā pulksteņa negaidīto apstāšanos, bet dāvanas tomēr labprāt pieņēma. Arī Nikniķa rakstīto kartiņu, ka viņam ir svarīgas darīšanas un tādēļ viņš aizkavēsies.

Kad visi ķērās pie svētku tortes, māmiņa, atguvusies no dzimšanas dienas satraukuma, novēlēja klātesošajiem labu ēstgribu.

Tētis jau gribēja teikt paldies, bet tad viņa skatiens apstājās pie pulksteņa stiklotā skapja durvīm. Caur tām bija redzams, ka laikrāža svārsts vienmērīgi kustas, skaitīdams minūtes.

- Tavu brīnumu! - iesaucās tētis. - Tas atkal iet! Redz, pat vecvecmāmiņa man pacentusies sagādāt priecīgu pārsteigumu!

Un sākās līksmošanās un turpinājās līdz pat tam brīdim, līdz lielais sienas pulkstenis nošķaudījās: - Ā-ā-ā-ā-ā-pčī-ī-ī-ī!

Māmiņa viegli nobālēja un viņai no rokas izkrita kafijas tasīte. Rūķēni aiz sajūsmas vai palēcās - tagad viņiem būs pulkstenis, kas ne tikai tikšķ un zvana, bet prot arī šķaudīt!

Tētis piegāja pulksteņa skapim un atvēra tā durvis. Varbūt viņš gribēja pulkstenim piedāvāt zāles pret iesnām? Var jau būt. Bet vispirms rūķu tētis ieraudzīja skapja apakšā notupušos rūķēnu Nikniķi, kurš ar savu nosmulēto roķeli vienmērīgi kustināja svārstu, darbinādams pulksteni.

- Es? es gribēju, lai jūs zinātu, cik ir pareizs laiks, - Nikniķis murmināja, no spilgtās gaismas miegdams acis, - dzimšanas dienā tas ir ļoti svarīgi...

- Ak tu, manu mazo rūķēn! - iesaucās tētis un šobrīd izskatījās vēl priecīgāks nekā pirms stundas, saņemot dāvanas.