Kurzemes Vārds

14:39 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Narkotiku vilinājuma spožums un posts

KRISTĪNE PASTORE,

DAINA MEISTERE

Kad Latvija tikko kā bija atguvusi savu valstisko neatkarību, pie mums sāka braukt viesi no tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm. Reiz kādā pedagogu sarunā ar zviedru sociālajiem darbiniekiem ciemiņi uzsvēra, ka, dzīvojot aiz "dzelzs aizkara", mums izdevies izvairīties no daudzām negatīvām parādībām, kuras smagi skārušas brīvās valstis. Arī no prostitūcijas un narkotisko vielu lietošanas. Zviedri toreiz brīdināja: "Jums vēl ir laiks tam visam sagatavoties!" Tagad vairs nekāda gatavošanās neiznāk. Tas viss ir atnācis arī pie mums. Un mazajā Latvijā ir gan prostitūtas, gan narkotisko vielu lietotāji, un kur ir lietotāji, tur arī pārdevēji.

Šausmīgi, bet ar šausmināšanos vien nelīdzēs. Tāpat kā nebūs līdzēts arī ar morāles lasīšanu. Iespējams, ka nepalīdzēs arī audzinoša rakstura publikācijas. Tomēr "Kurzemes Vārds", uzklausot vairāku speciālistu un arī jauniešu domas, centās uzzināt, kāda situācija ir mūsu pilsētā un kā palīdzēt tiem, kas vēlas atbrīvoties no narkotiku atkarības. Šoreiz uzmanību veltīsim bērniem un jauniešiem, kas pievērsušies narkotiku radītajam kaifam. Tāpat kā nepiedzimst par zagli vai noziedznieku, tā arī neviens nepiedzimst par narkomānu. Par tādu kļūst, regulāri lietojot reibinošās vielas, un tas rada atkarību.

Ir vērts? Nav vērts? Kad jāsāk par to domāt? Un kā palīdzēt tam, kas pats sev nespēj palīdzēt? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēsim šajā rakstā.

Apdullināšanos parasti sāk ar līmes ostīšanu

Kā atzina Narkoloģiskās slimnīcas direktore Renāte Posele, šobrīd visbiežākais apdullināšanās un "kaifa ķeršanas" veids ir līmes ostīšana. Ar to nodarbojas pat bērni, kas vēl nav sasnieguši 10 gadu vecumu. Parasti to iesaka draugi. Bērniem patīk multenītes, un, saodies līmi, vari skatīties, kādas vien gribi. Un bērns, protams, ne tajā brīdī, ne arī pēc tam pats nedomā, cik labi vai slikti tas ir viņa veselībai. Viņam tajā brīdī ir labi, un tas ir galvenais. Pēc tam gan ir smagi. Sāp galva un vispār grūti saprast, kas notiek.

Taču par to, ka arī viena šāda pamēgināšana var radīt neatgriezeniskas psihiskas sekas, vajadzētu domāt bērnu vecākiem. Centrālās slimnīcas Reanimācijas nodaļas vadītaja Ināra Kāne "Kurzemes Vārdam" pastāstīja, ka šādi bērni nodaļā nav retums, un atkārtota līmes ostīšana var atstāt tik nopietnas sekas uz bērnu veselību, ka viņš var kļūt par pilnīgu invalīdu, tādu, kurš sevi pats vairs nespēj pat apkopt, kam funkcionē tikai primitīvākie instinkti, piemēram, tieksme pēc barības - viss pārējais vairs neeksistē. Šāds bērns ir invalīds uz mūžu. Bēda tikai tā, ka visbiežāk līmi ostošo bērnu vecākiem ir dziļi vienaldzīgi, ko bērns dara - labi, ka nemaisās pa kājām, un viss.

Taču mēs neviens, liekot roku uz sirds, nevaram droši sacīt: "Nē, manējais nu gan nekad neko tādu nedarīs." Tāpēc ir svarīgi zināt, kādas ir tās pazīmes, kas liecina, ka bērns varētu būt mēģinājis izbaudīt kaifu, ko dod dažādie sadzīves ķīmijas līdzekļi (visbiežāk lietotie ir līme "Moments", traipu tīrīšanas līdzekļi, benzīns, nitrīti). Pirmais signāls, kas varētu liecināt par to, ka pusaudzis apreibinās ar šīm vielām, ir to specifiskā smaka, kas nāk no apģērba, arī līmes plankumi uz apģērba un ķermeņa, visbiežāk uz rokām, bet vislietiskākais pierādījums tam, protams, ir polietilēna maisiņi ar līmi, kurus gan diezin vai kāds "saprātīgs" līmes ostītājs atstās vecākiem redzamā vietā. Par jau nopietnu apreibināšanos ar sadzīves ķīmijas līdzekļiem liecina dažādi medicīniski simptomi: sejas bālums ar raksturīgu zilganumu zem acīm, paplašinātas acu zīlītes, bāla āda, mēles aplikums, nomākta domāšana, iespējamas halucinācijas, neskaidra runa, traucēta kustību koordinācija, elpas trūkums, plaušu, aknu, nieru un kaulu smadzeņu bojājumi, arī specifiska ķīmisko vielu smaka no mutes. Protams, ne jau vienmēr ir jābūt visiem simtomiem - minētie ir tie, kam būtu jāpievērš uzmanība.

Es un narkotiskās vielas

Lielākie zēni un meitenes meklē civilizētākus apreibināšanās paņēmienus, nevis vienkāršu "ķēpāšanos" ar līmes maisiņiem. Vai skolēni piecpadsmit, sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā ir mēģinājuši lietot narkotikas? Un kāda ir viņu attieksme pret to, vai viņi apzinās šīs darbības nopietnību? Par to "Kurzemes Vārds" mēģināja uzzināt no pašiem padsmitniekiem. Lai panāktu atbilžu godīgumu, slēpāmies aiz rakstītā vārda. Jautājumus izplatījām anketas veidā, neprasot minēt ne savu vārdu, ne uzvārdu, ne arī skolu.

Protams, lielākā daļa (aptaujājām vairāk nekā simts jauniešu, galvenokārt zēnus) nebija lietojuši narkotiskās vai citas apreibinošas (nerunājot par alkoholu vai cigarešu pīpēšanu) vielas. Viņi arī atbildēja visai strikti: "Es tādas nelietoju!","Protams, ka ne!" un pat šādā veidā: "Es tādus sūdus nelietoju!" Kāds atzinās, ka draugi "gribēja pamudināt, bet es neparakstījos". Vaicāti, kur, viņuprāt, var dabūt narkotikas, nelietotāji atbildēja: varbūt aptiekās?

Zinot, ka vārdi un skola nav jāmin, viena daļa jauno cilvēku bija pavisam atklāti. Un atzinās, ka ir iznācis apreibināties ar citām vielām nekā tautā populārais alkohols. Pirmais jautājums bija, kā cilvēks šīs vielas uzņēmis: pīpējot, ostot, tablešu veidā vai šļircējot? Populārākā narkotisko vielu pazinēju vidū izrādījās pīpēšana. Kāpēc to darījuši? Daudzi vienkārši gribējuši zināt, kā tas ir, un secinājuši, ka "nekas nemainās", nekādu "jauku" izjūtu arī nav, vienreiz izmēģinājuši, un viss. Pamēģināt ieteicis kāds no draugiem vai paziņām, citi nemaz sākumā nav zinājuši, ka tā ir narkotika. Ir arī tādi, kuri pēc pīpēšanas jutušies "labi" un "normāli", kāds zēns pat apgalvoja, ka izjūtas bijušas "labākas nekā lietojot alkoholu!" Tomēr viņiem tā viena reize tā arī palikusi vienīgā.

Šie "izmēģinātāji" apgalvoja, ka nekādu iespaidu tas nav atstājis, viņi arī nedomā, ka varētu nonākt narkotisko vielu atkarībā. Protams, ka nezinātājam rodas jautājums, kādā veidā un kur puiši vai arī meitenes dabū šīs vielas. Iztaujātie vai nu izvairījās teikt, vai slēpās aiz "draugi iedeva", citi teica - točkās, aptiekās vai pat "visur".

Viens no aptaujātajiem, kurš gan pīpējis, gan izdarījis iešļircinājumus, atbildēja, ka viņu pamudinājuši draugi, un tagad viņš narkotiskās vielas lieto pastāvīgi. Izjūtas, to darot, "ir vienkārši brīnišķīgas". Jautājumu, kur var dabūt narkotikas, viņš nosauca par "stulbu" un pats atzina, ka pamazām "saslimst", tas ir, nonāk atkarībā. Kāds cits zēns, kurš narkotiku vai narkotikai līdzīgas apreibinošās vielas uzņem, gan pīpējot, gan ostot, gan tabletēs, atzina, ka "saslimis neesmu, bet kādu laiku pēc lietošanas ir slikta atmiņa". Citi uzskata, ka var paši pēc savas iniciatīvas pārtraukt. Vēl viena no atbildēm skanēja: "Vienīgais veids, kā esmu cietis, ir bijis bezmiegs un murgi."

Zēni un meitenes, pat tādi, kuri paši neko nevēlējās zināt par narkotikām, to lietošanas veidiem un iedarbību, teica, ka viņu paziņu, arī kaimiņu un citu apkārtējo vidū ir cilvēki, kas lieto. Tātad aizraušanās ar apreibināšanos vairs netiek uzskatīta par noslēpumu. Jāsecina, ka narkotiskās vielas un to lietošanu mūsu jaunieši neuzskata ne par kaut ko ārkārtēju, ne par nepieejamu. Kas vien vēlas, ir pamēģinājis.

Jāsāk runāt atklāti

"Savā praksē Narkoloģiskajā slimnīcā es neesmu sastapusies ne ar vienu mazgadīgo narkomānu," sacīja Renāte Posele, "taču tas nenozīmē, ka viņu nav. Tos, kam ir septiņpadsmit un astoņpadsmit gadi, par bērniem vairs nenosauksi, un arī tādu pie mums slimnīcā nav bijis daudz. Šobrīd visai aktīvi ir sākusi darboties Kriminālpolicijas Narkotiku apkarošanas nodaļa. Kad tā organizē reidus, jauniešus, kas ar savu izturēšanos rada aizdomas par to, ka varētu būt lietojuši kādas apreibinošas vielas, ved pie mums uz ekspertīzēm. Un tā nu mēs iznākam vairāk tā kā tāda soda iestāde."

Pastiprināta interese jauniešiem par dažādām narkotiskajām vielām ir radusies nesen - tā uzskata Renāte Posele, tāpēc būtu laiks par to atklāti sākt runāt. Taču nelīdzēs, ja pamācošus un biedējošus padomus dos tikai mediķi - viņi var būt tikai viens no tiem posmiem, kam jāsadarbojas šīs problēmas risināšanā. Turklāt pie mediķiem, visbiežāk narkologiem, apreibinājušies pusaudži nonāk tad, kad jau ir sākuši lietot kādu no vielām vai kad jau ir radusies atkarība. Bet tad daudz kas jau ir nokavēts.

Vispirms par šo problēmu ir jārunā mājas, tai lielu uzmanību vajadzētu pievērst skolās, par to jārunā gan audzināšanas, gan arī citās stundās, izceļot ļaunumu, kādu šo vielu lietošana nodara veselībai. Šeit varētu palīdzēt dažādi informatīvi materiāli, kuros viegli uztveramā veidā un uzskatāmi būtu parādīts, kas ir narkotikas un kādas var būt to lietošanas sekas. Šīs problēmas risināšanā būtu jāiesaistās arī sociālajiem darbiniekiem, kas runātu ar tiem bērniem, ar kuriem nerunā mājās un kas varbūt neiet arī skolā.

Un tāpēc ir pēdējais laiks domāt par to, kā atjaunot likvidētās bērnu istabas, kur šādiem bērniem palikt un pieaugušo uzraudzībā darīt to, kas viņus interesē. Arī šīs istabas būtu vieta, kur ar uzskates materiāliem varētu informēt bērnus par narkotiskajām vielām. Daktere Posele uzskata, ka tagad interese ir sakāpināta un paies varbūt gads, varbūt nedaudz vairāk, kad patiešām jau būs pirmie nopietnie narkotiku atkarīgie. Un tās jau būs sekas, pret kurām cīnīties būs daudz grūtāk nekā ar cēloņiem.

Atkarība rodas lēni un nemanāmi

Vienu reizi, kad jaunietis ir nomēģinājis kādu narkotisko vielu, vēl nevar saukt par atkarību, taču to droši var nosaukt par ceļu uz atkarību. Kā atzīst daktere Posele, nevienam pirmā reize nav ar domu, ka "es kļūšu atkarīgs no šīm vielām". Katrs domā, ka "šī būs viena vienīgā reize, es tikai pamēģināšu, kā tas ir, un viss". Tas ir līdzīgi kā ar alkoholu. Un tāpat kā alkoholiķiem arī no narkotikām atkarīgajiem ir grūti atzīt, ka viņi nonākuši atkarībā. Jā, protams, katrs teorētiski zina, ka tā var notikt, bet neviens to nesaista ar sevi.

Daudzos gadījumos pusaudzis, vienreiz izmēģinājis kādu no narkotiskajām vielām un sajutis šķietamo labsajūtu, ko tās dod, nolemj nelietot tās ikdienā, bet, "ja nu man būs ļoti smagi, tad gan". Kā uzskata daktere Posele, tā var apņemties, taču pienāks brīdis, ka vajadzība "mazināt" stresu un "uzlabot" pašsajūtu radīsies aizvien biežāk un biežāk, un to jau sauc par atkarību - tā piezogas pavisam klusi un nemanāmi.

Tas, cik ilgā laikā katrs kļūs atkarīgs no narkotiskajām vielām, ir ļoti individuāli. Tā var būt iedzimtība, kas ir ļoti smaga lieta, to var ietekmēt katra cilvēka psiholoģiskās īpatnības un raksturs, gan arī vide, kurā viņš atrodas. Vide ir viens no būtiskākajiem ārējās ietekmes faktoriem, jo, piemēram, esot saskarē ar narkotiku pārdevējiem un lietotājiem, ir vajadzīgs ļoti liels gribasspēks un motivācija, lai šo vidi mainītu un no tās izrautos.

Pastāv uzskats, ka, lai zinātu, kā tas ir - lietot narkotikas, vismaz reizi mūžā ir jāizmēģina. Vairāk jau nē, tikai to vienu vienīgo reizi. Pēc tās, protams, ir slikti, un viss ir skaidrs - vairāk nekad, nemūžam. Bet te vairāk pieredzējuši draugi ir klāt un mierina, lai neuztraucas, jo pirmajā reizē visiem ir slikti, ir tikai jāpierod, un seko "vērtīgi" padomi, kas un kā jādara, lai būtu vieglāk. Pēc laika ir nākamais mēģinājums un pēc tā - ceļš uz atkarību...

Un šādos gadījumos, kā sacīja daktere Posele, ļoti svarīga ir vecāku attieksme. Pirmkārt, ir svarīgas ģimenes attiecības, pirms tas ir noticis, jo, jūtoties liekam un nevajadzīgam, jaunietim rodas tieksme pēc kaut kā cita, kas šo tukšumu aizpildītu. Otrkārt, protams, draugi. Bet, ja nu tomēr narkotiku lietošana ir sākusies, daktere Posele aicina vecākus nebaidīties un meklēt palīdzību pie Narkoloģiskās slimnīcas speciālistiem - izrunāties ar narkologu, psihologu, arī psihoterapeitu. Kopīgi problēmu ir vieglāk risināt nekā vienam.

Lai arī cik labas attiecības valdītu ģimenē, ne vienmēr bērnam vai pusaudzim pietiks drosmes pastāstīt mammai vai tēvam to, ka viņš ir mēģinājis lietot kādas apreibinošas vielas. Tāpēc arī vecākiem ir svarīgi zināt tās pamatpazīmes, kas rada aizdomas par narkotisko vielu, medikamentu vai toksisko vielu lietošanu. Neminot konkrētus preparātus, minēsim raksturīgākās ārējā izskata un uzvedības izmaiņas.

Ārējā izskata izmaiņas. Netīrība, nevīžība, šauras vai platas uz gaismu nereaģējošas acu zīlītes, novājēšana, sejas bālums, uz elkoņu locītavu iekšpuses, roku plaukstu, kāju, kakla un citām vēnām var atrast injekciju pēdas, reizēm izveidojas tumšas "vēnu līnijas" uz ādas, bet pašas vēnas ir sacietējušas, iespējami sastrutojumi ādā, mēle ar gaiši pelēku vai brūnu aplikumu, reizēm var būt arī aplikums uz zobiem.

Uzvedības izmaiņas. Uz jautājumiem atbild pārāk lēni, runā neskaidri un nesaprotami, pēkšņas garastāvokļa svārstības, viegla nokaitināmība, agresivitāte, noslēgtība, izvairīšanās no kontakta ģimenē, ieiešana sevī, agrāk neraksturīga brutalitāte, cinisms, interešu loka sašaurināšanās, paviršība spriedumos, izmaiņas sociālo vērtību skalā, stundu kavējumi un sekmju (vai darba kvalitātes) pazemināšanās, nosliece izvairīties no darbošanās, kur vajadzīga atbildība, intelektuālā vai fiziskā spēka piepūle, klaidonība.

Mūsmājās populāri ir "pašdarinājumi"

Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas sevišķi svarīgu lietu inspektors Guntars Janeks pastāstīja, kā policisti atklāj narkotisko vielu iegūšanas vietas un šo vielu lietotājus. Viņš pats pasaules pieredzi un metodes narkotiku apkarošanā apguvis kursos Zviedrijā, arī bijis semināros, kur iepazinis vācu, franču un amerikāņu kolēģu pieredzi.

- Mūsu galvenais uzdevums ir atklāt noziegumu: atrast tos, kas nodarbojas ar narkotisko vielu izgatavošanu, izplatīšanu, iegādāšanos. Tātad nodarbojamies ar informācijas vākšanu, tās pārbaudi un konkrētu personu saukšanu pie kriminālatbildības. Arī šā gada janvārī jau ir ierosināta viena krimināllieta, - viņš pastāstīja "Kurzemes Vārdam".

Runājot par profilaksi, G.Janeks sacīja, ka tas vairāk ir nepilngadīgo lietu inspektoru darbs, kuri skolās stāsta pusaudžiem, cik kaitīgu ietekmi atstāj dažādu, arī apšaubāmas izcelsmes psihotropo vielu lietošana.

Tāpat inspektors atzinās, ka esot grūti noteikt, vai reibuma stāvoklī atrastais cilvēks ir lietojis narkotiskās vielas, vai arī apdullis no kā cita. Jo zīlītes visiem ir palielinātas. Tāpēc no tā vien nevar vadīties un izdarīt secinājumus. Policisti sadarbojas ar narkologiem, kuri veic urīna analīzes. Bet atbilde (analīze tiek veikta Rīgā) reizēm ir jāgaida veselu mēnesi. Tas, protams, sarežģī izmeklēšanu.

Kādi tad ir populārākie apreibināšanās veidi Liepājā?

Pirmkārt, psihotropās vielas. Tie ir medikamenti, kurus izsniedz tikai pret receptēm. Taču nepilngadīgie bieži atrod tādus cilvēkus, īpaši psihiski nelīdzsvarotas personas, kam tie ir pieejami. Izmantojot šo situāciju, pulcējas pie viņiem un pat dod naudu medikamentu iegādei. Pavisam nesen policisti ieradās dzīvoklī, kur pusaudžu grupa bija sadzērusies nervu zāles un to iedarbībā palikusi kā "bez prāta". Kāda meitene pat mēģinājusi izdarīt pašnāvību.

Otrkārt, vēl pavisam nesen jauniešu vidū kā sērga izplatījās pretsaindēšanās tablešu lietošana. Tie ir preparāti, kurus varēja atrast civilās aizsardzības aptieciņās, kas mētājās padomju armijas pamestajās noliktavās. Pēc šo tablešu lietošanas rādās halucinācijas un cilvēks vairs nekontrolē savu uzvedību. "Lielie zinātāji" tās lietoja kopā ar alu. "Par šādu vielu pārdošanu pagājušajā gadā mēs ierosinājām krimināllietu kādam jau agrāk sodītam cilvēkam, kurš savā laikā bija minētās aptieciņas savācis un tirgoja tabletes par piecdesmit santīmiem. Viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem," pastāstīja G.Janeks, "Protams, ka aizturētais noliedza, ka ir pārdevis šīs tabletes, bet mums bija liecinieki. Nepilngadīgie zēni paskaidroja, ka sākumā viņiem iedots tikai pagaršot. Bet, kad "iepatikās", tad jau nācās maksāt."

Tātad, kā jau tas notiek civilizētā pasaulē, no sākuma pieradina, dodot par velti, un tad par savu vēlmi jau nākas maksāt. Kā paskaidroja inspektors, nosauktās vēl neskaitās narkotikas, bet pieskaitāmas stipras iedarbības vielām.

Bet attiecībā uz īstajām, pasaulē izplatītajām narkotikām, Liepājā ir pazīstama marihuāna jeb, tautas valodā, "zālīte" un magones, kuras pārstrādājot iegūst tā saucamo "heroīnu 4". Marihuānu pie mums iegūt nevar, tā Latvijā ienāk no citām valstīm. "Cik zināms, Liepājā marihuānu ieved no Rīgas, draugu lokā savāc naudu un nopērk," pastāstīja G.Janeks. "1996.gadā Karostā atklājām tā saukto točku. Konfiscējām kādus trīsdesmit gramus. Daudz tas nav, bet vienā sērkociņu kastītē ietilpst pieci grami, un tā maksā desmit latus. Cigarete, kurā marihuāna iepildīta kopā ar tabaku, maksā divus latus."

Bet magones, kā zināms, aug arī mūsu klimatiskajos apstākļos. No tām izgatavotā produkcija pieskaitāma sevišķi bīstamām narkotiskām vielām. Jo pasaulē no magonēm iegūst heroīnu. Mājas apstākļos izgatavoto vielu dēvē par "heroīnu 4". Izgatavošanas procesā rodas stipra smarža - smird pēc acetona. Bet kaimiņi, kad policisti tos iztaujā, parasti saka, "mēs neiedomājāmies, uzskatījām, ka tajā dzīvoklī remontu taisa". Policijas pārvaldē strādā arī kinologs ar suni, kas ir apmācīts noteikt šīs vielas, arī paštaisītās.

Trešās populārākās no Liepājā sastopamamajām ir psihotropās vielas efedrons un efedrīns. Tie, starp citu, ir kristāli, ko lieto, lai dzīvniekiem uzlabotu kažoku. Cilvēki šīs stiprās iedarbības vielas lieto šķidrā veidā - injicējot. Mājas apstākļos tāsvar iegūt no klepus zālēm.

Strādājot šajā darbā, Guntars Janeks ir novērojis, ka nopietnie narkotisko vielu lietotāji ir vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem. Tie lielākoties ir vīrieši, bet viņu vidū ir arī skaistā dzimuma pārstāves.

Un, lai gan pašlaik līdz pasaules līmeņa narkotisko vielu "elitei" vēl neesam nonākuši, jo mūsu cilvēku maksātspēja tam ir par zemu, policisti ir jau brīdināti, ka pašlaik Latvija ir narkotisko vielu tranzītvalsts, bet Liepāja kā plaukstoša ostas pilsēta pavisam drīz var būt atvērta narkotisko vielu tirgotājiem, un līdz ar to varēs "uzgavilēt" arī to lietotāji.