Kurzemes Vārds

06:14 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gatavi misijai - palīdzēt

DAINA MEISTERE

Vienādi savā bezspēcībā

Kādas vecmāmiņas stāsts:

- Manam mazdēlam ir piecpadsmit gadu, viņa mamma par savu atvasi nerūpējas. Puika skolu pametis, mani arī neklausa, iet, kur pašam patīk. Man bail, ka nesāk mīt neceļus, ka nesapinas ar kādiem noziedzniekiem. Viņš jau manī neklausās! Esmu gājusi uz policiju, tur man atteic, ka arī neko nevarot darīt, neesot iemesla zēnu tā vienkārši aizturēt. Bet vai tiešām ir jāgaida, kamēr kaut ko sliktu vai briesmīgu izdarīs, vai tad nav neviena, kuram interesē bērnu liktenis?

Kādas mammas stāsts:

- Es nemaz nezinu, kur mana četrpadsmit gadus vecā meita tagad klaiņo. Tā viņa dara: kā kaut kas nepatīk, aiziet no mājām, un es mēnešiem nezinu, vai meitene ir Liepājā, vai nav. Kad sāku audzināt, stāstīt, ka nav labi nedomāt par mani, par mazo māsiņu, ka nav labi iet līdzi apšaubāmiem draugiem, viņa atteic: "Kas tev par daļu!" - un vēl draud: "Ja daudz runāsi, es sev vēnas pārgriezīšu!" Es pati netieku galā. Kur lai iet, kam lai lūdz palīdzību?

Ir jau mūsu pilsētā dažādi dienesti - Sociālās palīdzības centra Bērnu aprūpes nodaļa, nepilngadīgo lietu inspektori, bērnu tiesību aizsardzības speciāliste un arī psiholoģe Skolu valdē. Katrs ar savu uzdevumu un pienākumu klāstu. Bet šo nevarīgo, bezspēcīgo cilvēku skaits turpina pieaugt. Nav darba, nav naudas, nav spēka un arī saprašanas, kā lai dzīvo turpmāk. Pieaugušajiem pašiem trūkst padoma, un nepaklausīgi, klaiņojoši bērni ir tikai šīs problēmas virspuse, kas visvairāk redzama, tā teikt - sekas. Leduskalna lielākā daļa - cēloņi - bieži vien ir acīm apslēpti. Un vajag jaunas domāšanas, jauna tipa cilvēkus, lai mēģinātu to visu izprast un sāktu novērst, palīdzēt, uzklausīt.

Vajadzīga sapratnes pedagoģija

Liepājas Pedagoģiskās augstskolas lektore, pedagoģijas doktore Rita Ukstiņa ir tā, kurai radās doma, ka tieši pašlaik ir aktuāli nepieciešams radīt sociālo pedagogu mācību programmu. Šī atziņa neradās pēkšņi un spontāni. Tā bija balstīta uz viņas pašas pedagoģisko praksi un pieredzi.

Rita Ukstiņa savulaik strādāja 39.bērnudārzā, bija audzinātāja, vēlāk vadītāja. Viņai nācās sastapties ar mazo audzēkņu ģimenēm, apmeklēt viņus mājās. Jau toreiz daudziem apstākļi nebija spīdoši, dzīvokļos daudz kā trūka, lai šos cilvēkus varētu nosaukt par iztikušiem. Pedagoģe jau toreiz izjuta, cik maz var palīdzēt, cik maz var kaut ko praktisku un reālu iedod.

Bet nupat ir vēl nabadzīgāki, vēl bezspēcīgāki cilvēki, saka R.Ukstiņa. Bezdarbs, alkoholisms, nemaz nerunājot par materiālo nabadzību, parādās arī garīgā nabadzība. Ko gan var pateikt mammai, kura saka: "Man nav laika bērnu audzināt, man jāpelna nauda un jātīra mājas!" Domājot tikai par iztikšanu, risinot savas problēmas, zūd vecāku saite ar bērniem. Ģimenēs neieklausās savās atvasēs, mazo raizes un rūpesti tiek uzskatīti par kaut ko sīku un mazsvarīgu. Pamācību - to gan ir papilnam. Vecāki it kā baidās pazaudēt savu autoritāti, tā vienkārši uzklausot un nemaz nebarot. Līdz ar to sapratne ir zudusi. "Ja mamma vai tētis sūdzas, ka nav kontakta ar savu septiņus vai astoņus gadu veco bērnu, iesaku viņiem palūkoties pagātnē - atcerēties, kas notika, kad mazajiem bija divi vai trīs gadiņi," ieteic Rita Ukstiņa.

Katram cilvēkam ir nepieciešams atbalsta punkts, katram ir vajadzīga drošības izjūta. Katram bērnam ir jājūtas mīlētam. Ja ievērību bērns nepanāk ar labām sekmēm, priekšzīmīgu uzvešanos, viņš pielieto citas metodes, lai tiktu pamanīts, atzīts. Viņš pat priecājas, ka klases priekšā tiek norāts, jo beidzot visi ir ieraudzījuši, kas viņš par varoni. Bet no tāda konfliktbērna visi ir ieinteresēti atbrīvoties - gan skolā, gan mājās, un viņš ir spiests meklēt patvērumu sev līdzīgo vidū, kur viņu neatraida un saprot.

Tas nu būtu tieši sociālā pedagoga uzdevums, uzskata R.Ukstiņa, palīdzēt gan skolotājiem, gan vecākiem saprast, ko un kā darīt ar bērnu. Un arī to, kā palīdzēt pieaugušajam. Sociālajam pedagogam jāprot runāt ar dažādu sociālo slāņu cilvēkiem - arī ar pensionāriem, ar alkoholiķiem, narkomāniem, mātēm, kurām atņemtas tiesības būt par tādām.

Studiju programma tapa divus gadus, to veidojot, ņemti vērā gan mūsu pašu apstākļi, gan ārzemju kolēģu pieredze.

Vairāk nekā skolotājs

Un tā pirms trīs gadiem Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā uzņēma pirmos sociālos pedagogus. Piekrišana jaunajai specialitātei bija visai liela. Trešā kursa studentes Gundega Kūma, Kristīne Ūše un Inga Subača atzinās, ka, izvēloties, ko studēt, liela nozīme bija tam, ka tā bija pavisam jauna studiju programma. Arī tam, ka studiju programma nepiedāvāja kļūt tikai par skolotāju, ka pavērās plašākas iespējas.

Tagad, kad jau tuvojas pirmā lielā, nopietnā prakse, kad studiju laiks iegājis savā noslēguma fāzē, meitenes atzina, ka izvēle ir bijusi pareiza. Viņām ļoti patīk psiholoģijas lekcijas, kuras palīdz izprast cilvēku. "Mēs nevarēsim runāt ar cilvēku, ja viņu nesapratīsim," saka studentes. "Lai dotu padomus otram, pašām daudz jāzina, jāprot orientēties likumos, jurisdikcijā". Meitenes uzskata, ka viņas būs nevis gudras pamācītājas, bet gan cilvēki, kuri prot uzklausīt, kuri mēģina saprast tos cilvēkus, kuriem pašu spēkiem ir grūti tikt galā ar dzīves samezglojumiem.

Pirmie ir un paliek pirmie, viņiem nav, kam padomu prasīt, ar ko konsultēties. Topošie studenti jau var, tā teikt, ievākt informāciju no tagadējiem. Otrā kursa studente Astra Tupese arī izdarīto izvēli nenožēlo, kaut iestājusies, kā pati saka, pēc izslēgšanas metodes.

Valda Zēberga sociālo pedagoģiju studē pirmo gadu. Viņa augstskolā iestājās nevis tūlīt pēc skolas, bet, kad jau bija uzkrāta zināma dzīves pieredze. "Man pašai ir nācies grūti cīnīties par savu eksistenci," viņa saka. "Es zinu, kā ir tad, kad nav atbalsta, kad paliec viena ar mazu bērniņu. Tāpēc izvēlējos studēt sociālo pedagoģiju, ka gribu strādāt ar ģimenēm, gribu palīdzēt sievietēm. Mani uztrauc pašreizējā vīriešu bezspēcība, kad viņi, palikuši bez darba, nevis cenšas ar visiem spēkiem tomēr sagādāt un nodrošināt savai ģimenei iztiku, bet gan uzkrauj visu rūpju smagumu par bērniem uz sieviešu pleciem.

Apņēmības pilni - palīdzēt

Trešā kursa studenti praksē ies uz Sociālās palīdzības centru, uz bērnu un pieaugušo patversmi, diakoniju, uz sociālām mājām, kur mīt pensionāri, uz Bērnu namu. Tā kā ir pietiekami plašas iespējas atrast piemērotu vietu paša interesei un izvēlētam darbības lokam. Šos strādātgribošos un apņēmīgos jaunos cilvēkus gaida visās šīs iestādēs.

Bet, runājot par topošo sociālo pedagogu statusu pēc augstskolas beigšanas, Sociālās palīdzības centra direktore Irīna Vereščagina, viņas vietnieces Marsella Sitenkova un Helga Dēbele izteica vairākus apsvērumus. Viņas uzskata, ka nav īsti izstrādāta koncepcija, kas šie jaunieši būs pēc augstskolas beigšanas. Proti, sociālie pedagogi vai sociālie darbinieki. Ja pirmie - tad viņi būs pakļauti Izglītības un zinātnes ministrijai, ja otrie - tad Labklājības ministrijai. Varbūt kādam liekas, vai nav vienalga. Bet noteikts statuss var ietekmēt tiešo darbu. Arī studentes sarunā ar viņām izteica domu, ka tas nebūtu īsti pareizi, ja sociālais pedagogs, kas strādā izglītības iestādē, atrastos skolas direktora pakļautībā, jo tas var radīt situāciju, kad radušies asumi tiek novērsti nevis pēc būtības, bet tos vienkārši noklusē.