Kurzemes Vārds

06:36 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dvēseles pārbaudes dienās

LĪVIJA LEINE

Tikai tad, kad satraukums pierimst, kad emocijas noplok, nāk atklāsme: cik cilvēciskas jūtas ir saslieties pret. Tā tas bija ar daudziem, kas sekoja līdzi mūsu Valsts prezidenta vizītei Izraēlā. Nu kāpēc, sakiet, nu kāpēc, jautāja ne viens vien mūsu lasītājs, latviešu tautai jāatvainojas par to, kas Latvijā noticis Otrā pasaules kara laikā? Kāpēc jāuzņemas vaina, ko te pastrādāja hitlerieši, kas bija mūsu zemi okupējuši? Latvieši taču no viņiem cieta ne mazāk. Un ne tikai no viņiem - arī no padomju okupantiem, kas te bradāja, tautu pazemodami, izvarodami un iznīcinādami. Un to vidū, kas to darīja, ne mazums bija arī tās tautas pārstāvju, kam nu mūsu prezidents saka: "Piedodiet". Uz tiem nogalējamo sarakstiem, kurus Krievijā sastādīja pēc lēmuma "Par latviešiem", saka kāds zvanītājs, bija arī šīs tautas pārstāvju paraksti. Uz tiem sarakstiem, pēc kuriem ar Latvijas cilvēkiem piepildīja lopu vagonus sūtīšanai uz Sibīriju pretī iznīcībai, viņš turpina, bija tā čekas dižvīra paraksts, kurš arī nācis no šīs tautas. Tad kāpēc mums par to neviens no šīs tautas neatvainojas? Kāpēc pa visu pasauli, pa masu informācijas līdzekļiem klīst runas par ļaunajiem latviešiem? Vai Otrā pasaules kara laika okupantu - hitleriešu līdzskrējēju pretīgās, noziedzīgās izdarības ir visas tautas vaina? Vai latviešiem kāds prasīja atļauju uz viņu zemes ierīkot Salaspili? Vai latviešiem kāds prasīja atļauju ierīkot "Zilo brīnumu"?

Šis cilvēciski saprotamais, sāpīgais "pret" ir satriecoši liels. Bet - tukšuma elpa tam apkārt. Kā tuksnesī.

Nāk prātā cits tuksnesis. Pa kuru četrdesmit gadus pretī savai apsolītajai laimes zemei gāja jūdu tauta. Pa kuru četrdesmit dienas, pārbaudīdams savu ticību un uzticību, gāja Dieva dēls.

Tie četrdesmit gadi tik ļoti atgādina mūsu šodienu. Arī mēs degam nepacietībā. Mums vajag tūlīt un tagad. Mums nepacietības smiltis grauž acis. Mums nav laika gaidīt. Mēs negribam aiziet nebūtībā, savu Apsolīto zemi neredzējuši.

"Un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: "Kāpēc jūs mūs esat ārā izveduši no Ēģiptes? Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav ne maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!"" (4.M.21:5)

Tā ir mūsu šodiena. Tikai Savu Mozu mēs nezinām. Bet negribam arī gaidīt, kad nāks tas Antiņš, kas nonesīs Princesīti. Mēs sūtam biernus, sūtam lipstus, un brīnāmies, ka atkal esam apkrāpti, ka savainota mūsu uzticēšanās, ka esam ievainoti savā ticībā. Ka jūtamies apsmieti un apkrāpti.

Vecajā Derībā, aprakstot jūdu tautas ceļu caur tuksnesi, minētas arī ļaunas čūskas, kas sakoda tautu. Un daudzi no tām mira.

Kas tās bija? Neticība? Dusmas? Cilvēciskais vājums? Pārāk liela uzdrīkstēšanās - gribēt visu iecerēto sasniegt uzreiz? Kas visātrāk pazudina cilvēku? Varbūt nevēlēšanās saskatīt patiesību? Atvērtām acīm palūkoties uz "čūsku"?

Varbūt tāpēc mums grūtāk saprast tās četrdesmit dienas, ko tuksnesī pavadīja Jēzus, apliecinādams ticību Tēvam. Tās pārāk asi nostājas pret. Ar Patiesību. Tas vienmēr ir visgrūtāk - ieskatīties sejā Patiesībai. Zināt to. Dzīvot ar Patiesību. Nepadoties tās pseidoformām: kārdinājumiem. Pirmais, ko Jēzus sastapa tuksnesī, bija kārdinātājs: solīja varu, aicināja izsalkušo, gavējošo Jēzu pārvērst akmeņus maizē, aicināja kļūt slavenam un apbrīnotam. Jēzus spēja tam nepadoties.

Vai mēs to spējam? Kārdinājumu veidi kā toreiz, tā tagad ir tie paši: vara, manta, slava. Un, kad mēs to nedabūjam (tūlīt un tagad!), mēs rīkojamies kā čūsku sakosti: ne tikai vaimanājam, kliedzam, bēgam, bet savās sāpēs darām pāri arī cilvēkiem sev līdzās. Bet varbūt der apstāties un ielūkoties patiesībā: kas īsti ir tā čūska, kas šoreiz mums kož. Vai tikai kādas austrumpuses valsts specdienesti, kas pēc saviem priekšstatiem un priekšrakstiem profesionāli prasmīgi veido Latvijas tēlu pasaulē? Vai tā nav daļēji arī mūsos pašos? Mūsu nespēkā aiz padomju laika piecdesmit gadus celtajiem, vēl joprojām tik ļoti sāpošajiem pāridarījumu žogiem saredzēt un atzīt to, ka tas te notika Otrā pasaules kara laikā? Kaut arī nekādā gadījumā mūsu vainas dēļ...

Mēs ļoti, ļoti gribam, lai mūsu mazā valsts jo drīzāk būtu bagāta, lai mums te labi klātos. Un ne tikai. Lai mūs arī cienītu pasaulē. Vai tāpēc, ka latviešu tauta pati ir tik ļoti cietusi, būtu pazemojoši noliekt galvu citas tautas sāpju priekšā? Vai tas kaitē mūsu labajai slavai?

Kristīgajā pasaulē patlaban ir lielais Gavēņa laiks. Tam sekos Lieldienas. Ar sāpēm. Un gavilēm. Kā katru gadu. Kā vienmēr: caur sāpēm uz gavilēm. Bet pirms tam šis - Ciešanu laiks. Ne tikai miesas, arī dvēseles attīrīšanās laiks. Sava garaspēka pārbaudes laiks.

Vai nebūtu īstais brīdis visiem, kas arī šai zemē esam darījuši cits citam pāri, teikt: "Piedodiet!"?