Kurzemes Vārds

03:32 Svētdiena, 18. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

ŠĪS NEDĒĻAS NOTIKUMI

Mānīgais klusums un slimās sabiedrības mutuļošana

ANDŽILS REMESS

Neganti kaucot vējam un griežot ne jau nu baltus puteņus, bet dažu sniega vērpeti gan, no mums atvadījās ziemas pēdējais mēnesis, dodot vietu pavasara pirmajam mēnesim, kura pirmajā nedēļā diena būs pastiepusies vairāk nekā četras stundas garāka nekā ap Ziemassvētku laiku, un zinātnieku pamanītais, dīvainais un pārdabiskais spēks turpinās paplašināt Visumu, apdzēšot zvaigznes, taču mums par to vismaz šonedēļ nebūtu ko satraukties, jo šie procesi notiek 7-10 miljardus gaismas gadu attālumā, tāpēc arī interesantāk pavērot to, kas risinās ap mums.

Gaidot brīdi, kad Sadams atkal piekrāps

Pēc visa spriežot, šī būs jau otrā nedēļa, kad pasaulē valdīs atslābums pēc Persijas līča krīzes, kas turēja sasprindzinājumā, jo kuru katru dienu varēja sākties karadarbība, kura sašķeltu pasauli un diez vai aprobežotos tikai ar šo reģionu vien. Un tomēr Irākas jautājums arī šonedēļ paliks pasaules uzmanības centrā, jo šodien vai rīt ANO Drošības padome paredzējusi pieņemt rezolūciju par Irāku. ASV un Lielbritānija ir par stingrību, jo Sadamu Huseinu var apvaldīt tikai tad, ja viņš zina: pirmajā nepaklausības gadījumā viņa valsts saņems militāru triecienu. Francija, Krievija un Ķīna nav tik bargas un aicina tikai pakratīt pirkstu. Kuram taisnība, to rādīs laiks, bet pagaidām stāvokli var vērtēt kā nogaidošu, tāpēc arī amerikāņi turpina saglabāt militāro klātbūtni reģionā, gaidot to brīdi, kad Sadams piekrāps.

Runā arī, ka Savienotās Valstis ar to vien neaprobežojas un izstrādā slepenas operācijas, lai grautu Irākas ekonomiku, izraisītu šajā valstī neapmierinātību ar Sadama režīmu un pavērtu ceļu opozīcijai, kuras kaujinieki it kā jau gaida kādā no Irākas kaimiņvalstīm. Tāds scenārijs gan liekas visai neticams, zinot diktatora lielo autoritāti savā zemē, un, ja Huseins turpinās jau aizsākto laika vilcināšanas un nenoteiktības politiku bez krasām, kaitinošām kustībām, tad mānīgais miers saglabāsies vēl ilgi.

Kura no divām pieejām gūs virsroku?

Pilnīgi iespējams, ka pirms pāris dienām notikušās pārmaiņas Krievijas valdībā izraisīs pārmaiņas arī Latvijas un Krievijas attiecībās, tikai grūti spriest, uz kuru pusi. Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs uzskata, ka šoziem izdarīts izrāviens abu valstu attiecībās, un, ja tā, tad tam jāgaida praktiska izpausme.

Vai sagaidīsim? Vai Krievija mainīs domāšanu un uz Latviju (arī Igauniju un Lietuvu) neskatīsies kā uz savu potenciālo guberņu, bet kā uz citām mazām Eiropas valstīm? Jo tikai tad Latvijā radīsies uzticēšanās Krievijai. Pagaidām šīs uzticēšanās nav, un galvenokārt tāpēc arī Latvija meklēja atbalstu krietni tālu - Savienotajās Valstīs, kuras šo atbalstu neliedza ne jau tik daudz rūpēs par mums, cik nevēloties Krievijas ietekmes sfēras izplešanos ārpus šīs valsts robežām, jo amerikāņus vairāk par visu biedē Krievijas un Vācijas politiku saduršanās Eiropas centrā.

Protams, Krievija saprot, ka attiecībā uz Latvijas (un arī Igaunijas un Lietuvas) dabūšanu savā paspārnē tā ir nokavējusi, ka Savienotās Valstis to apsteigušas, taču Krievija saprot arī to, ka Latvijai vajadzīgas nokārtotas attiecības ar Maskavu, lai iekļautos Eiropas struktūrās. Tāpēc atliek vienīgi gaidīt, kura pieeja gūs virsroku: vai Krievijas pieeja vispirms prasīt Latvijā krievvalodīgajiem piešķirt tādas tiesības, kādas vēlas Maskava, vai Latvijas pieeja vispirms parakstīt tos līgumus, par kuriem jau panākta vienošanās, un tādā veidā virzīties uz priekšu.

Ar koncepciju pret korupciju

Pagājušās nedēļas beigās Latvijas valdība apstiprināja korupcijas novēršanas koncepciju, tādējādi piesakot karu šai nejēdzībai, kas vairāk par visu grauj sabiedrības uzticību valsts struktūrām, apdraud Latvijas sociālo, ekonomisko un tiesisko kārtību, krāso mūs tumšā krāsā pasaules acīs un galu galā ārda mūsu neatkarības pamatus.

Jā, karš ir pieteikts, taču tas nenozīmē, ka jau šonedēļ sāksies karadarbība. Tas ir smags un ilgs process, kas prasa prāvus līdzekļus, un, kaut arī paredzams starptautisks finansējums, diez vai šīs Saeimas laikā izdosies reāli vērsties pret korupciju.

Bet vai vispār izdosies? Vai visas struktūras ir patiešām ieinteresētas, lai korupciju samazinātu? Tā vien šķiet, ka korupcija jau pārlieku sagrauzusi mūsu sabiedrību un iesūkusies varas augstākajos ešelonos, un droši vien jānāk citai paaudzei ar citu domāšanu, citu uztveri, lai no šī purva tiktu laukā. Es negribu teikt, ka bijušais premjerministrs Andris Šķēle un esošais premjerministrs Guntars Krasts ir iejaukti "Latvenergo" miljonu lietā, taču, ja vispār var pieļaut, ka valdības vadītāji būtu iesaistījušies tādā afērā, tad tas tikai liecina, ka sabiedrība ir slima.

Tas pats attiecas uz aizdomām par Šķēli kā kukuļņēmēju, par partiju nelikumīgo finansēšanu vēlēšanu kampaņām un citiem skandāliem un skandāliņiem, kas liek ar aizdomām skatīties uz tiem, kuri ir pie varas un kuri laužas pie varas, kaut gan viņu vidū droši vien ir arī godīgi cilvēki. Vismaz tā gribu ticēt.

Vēlēšanu siets

Domājot par visu iepriekš teikto, tā vien liekas, ka vēlēšanas varētu būt tas siets, kas izsijā graudus no pelavām, ja vien mierā neliktu doma, ka šie graudi, tikuši pie teikšanas, nepārvēršas par pelavām. Lai nu kā tur būtu, bet gan jau arī šonedēļ kāds politisks spēks kongresā, konferencē, sanāksmē vai paziņojumā iezīmēs savas politikas kontūras, un varbūt pat varēsim saskatīt, kura partija ar kuru metīsies kopā un kura politiska spēka nozīmīga figūra savos klejojumos pa politikas labirintiem atradīs sev citu pagaidu pieturas vietu.

Droši vien arī šonedēļ turpināsies tumšo plankumu meklēšana Šķēles biogrāfijā, jo nu jau acīm redzams, ka politiskajiem sāncenšiem no Šķēles ir ļoti bail. Varbūt tāpēc bail, ka Šķēle varētu kļūt par daudzu ilgoto tā saukto stingro roku, kas ar ieganstu ieviest kārtību sagrauj demokrātiskās sabiedrības pamatus, varbūt arī tāpēc bail, ka Šķēle, ticis pie politiskās varas, droši vien nelaidīs citu klāt pie krējuma poda.

Nekādi negribu piekrist tiem, kuri uz Šķēles politisko darbību skatās nievājoši, sak, viņam politikā nav nākotnes. Žēl tikai, ka šī tautā tik cienītā, pat mīlētā personība vismaz pagaidām balstās uz to, pret ko pats savulaik tik ļoti vērsās, proti, populismu. Precīzāk, uz savu tēlu, kas palicis ļaužu prātā no Šķēles atrašanās laika Ministru prezidenta krēslā, jo savas idejas viņš ir gan izteicis, taču nav pamatojis, un tā arī nezinām, no kā nāksies atteikties nākotnes vārdā, Šķēlem tiekot pie varas.

Un vēl par ko žēl. Žēl par to, ka, visādā ziņā progresīviem politiskiem spēkiem savā starpā ķīvējoties, priekšplānā var izlīst tukšie solītāji un jauku lozungu saucēji, un gan jau radīsies tādi, kuri uz to uzķersies tāpat kā savā laikā uzķērās uz Zīgeristu. Vai neuzķersies arī uz Alfrēdu Rubiku, kurš atcerējies padomju varas laika vienīgo vēlēšanu sarakstu - komunistu un bezpartejisko bloku un arī tagad ierosina vienā blokā mesties kreisajiem spēkiem un bezpartejiskajiem? Ja līdz rudenim ļaudis nejutīs vismaz nelielu dzīves līmeņa augšupeju, ja turpināsies triecieni, līdzīgi telefona abonēšanas tarifu krasai paaugstināšanai, tad lētais triks ar šāda bloka radīšanu var arī nospēlēt. Jo šo spēku lozungs ir: jo sliktāk, jo labāk. Taču, ja cilvēki iedziļināsies Rubika idejās, tad nevarēs nesaprast, ka tas ir mēģinājums pagriezt laika ratu atpakaļ, apturēt daudzus procesus ekonomikā, un tad jau politiskās pārmaiņas nāks pašas no sevis.