Kurzemes Vārds

11:08 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sala

SARMĪTE PUJĒNA

Ne jau katra pilsēta var lepoties ar to, ka tai pieder sala. Liepājai tādu ir daudz. Vismaz dažādi rakstīti avoti vēsta, ka Liepājas ezerā esot "apmēram 15 salu; lielākās no tām - Attekas un Zirgu sala, kas atrodas ezera ziemeļu galā, tās apdzīvotas". Par Zirgu salu šoreiz nerunāsim, bet Attekas sala savā ziņā patiešām ir apdzīvota. Turklāt šī sala reizē ir gandrīz vai pilsētas centrs - no tilta vai kanālmalas labi redzama tās "arhitektūra", bet, ja izdodas turp nokļūt, var justies gluži kā laukos.

Kādā nemīlīgā februāra dienā kopā ar fotogrāfu Egonu Zīvertu un mūsu gidi - Kompleksās sporta skolas metodiķi Sofiju Dzenīti - riskējam celties ar laivu pāri uz salu, lai tuvāk apskatītu salas "ievērojamākās vietas". Viens no pastāvīgajiem salas iemītniekiem ir airēšanas trenera Genadija Ruņa četrkājainais draugs Bocmanis, ko sastapām te arī gandrīz pirms diviem gadiem - 1996.gada vasarā. Bez suņa Attekas salā sastopam arī kādu bijušo airēšanas sporta entuziastu, kuram te ir "būda", un Jūrniecības koledžas sargu, kura uzdevums ir pieskatīt koledžas pārziņā nodoto sporta bāzi. Kā liecina kārtīgā metalurgu laivu būdu rinda ar rūpīgi noslēgtām durvīm, droši vien pa laikam te uzrodas vēl citi iemītnieki. Tostarp arī gan lūgti, gan nelūgti ciemiņi - piemēram, kad kanāls ir aizsalis, ledus priekšrocības izmanto dažādi "revidenti", kas pievāc visu, kas nav piesiets.

Salai nav saimnieka

Uz salas redzamas dažādas būves - gan tādas, kurām ir saimnieks, gan īsti grausti. Pēc domes Īpašumu pārvaldes arhīvā esošajiem plāniem tās piederējušas "Sarkanajam metalurgam", "Laumai", Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcai un pat Mednieku un makšķernieku biedrībai. Tagad gan vienīgais nodokļu maksātājs šajā sauszemes gabalā ir Jūrniecības koledža, no kuras savukārt līdz šim vienu eliņu un piestātni īrēja Kompleksā sporta skola. Tātad visi pārējie salas iemītnieki, arī individuālo laivu būdu īpašnieki, faktiski ir "nelegālie imigranti". Iespaids tāds, ka koledža puslīdz vēl apsaimniemo savu teritoriju salas rietumu galā, bet skaidri redzams, ka saimnieka nav visai salai kopumā un arī atsevišķiem tās "reģioniem". Par bijušo godību vispār nav ko runāt: vecie burātāji ar skumjām piemin laikus, kad ezers bijis balts no jahtu burām, kad jahtklubs uz salas vēl bija labā stāvoklī, kad funkcionēja darbnīcas, dušas, ģērbtuves, sporta zāle, kad notika visdažādākās sacensības. Savu simtgadi Liepājas burātāji taču nosvinēja jau 1983.gadā!

Tā paiet salas godība

"1938.gadā man bija desmit gadi, biju tikai tāds puišelis, bet atceros - ezers bija balts no burām," stāsta Arnolds Upmalis, kurš divdesmit sešus gadus vadīja pilsētas sporta komiteju. Upmalis dzirdējis arī, ka pirms kara burātāji sametuši katrs pa pieciem latiem un uzbūvējuši jahtkluba administratīvo ēku. Paši būvējuši jahtas, eliņus. Pēc tam uzbūvēta darbnīca. Pēc kara jahtklubu savā ziņā pārņēmusi sporta biedrība "Daugava". Burāšana ir padārgs sporta veids, un īsti labi vairs nav veicies. Piecdesmitajos gados sākuši būvēt uz salas sporta zāli. Tas bijis laiks, kad nākusi "mode" specializēties, un Liepājai piedāvāta smaiļošana un kanoe airēšana. Liels šo sporta veidu entuziasts bijis Jānis Birznieks.

"Tā sporta zāles būvēšana bija humoru humors. Kanālmalā saveda kokmateriālus, un, kad puišeļi nāca uz treniņiem, katram bija jāņem uz muguras nasta un jāceļas ar visu pāri uz salas."

Sākumā sporta zāle bijusi pašā laikā, vēlāk pat kļuvusi par šauru, tagad tā stāv tukša. Upmalis atceras, ka jau gandrīz bijis gatavs projekts pakaramajam tiltam "no kontinenta" uz salu, taču tilta būvei naudas pietrūcis. "Daugavai" sala kļuva par dārgu - jāalgo pārcēlājs, jāgādā kurināmais katlumājai utt. Sporta bāze sākusi nīkuļot. Taču burātāji turpinājuši "spārdīties", nav ļāvuši visam nogrimt. Sabrukumam pretī turējušies visi. Kanoe airētāji, smaiļotāji, burātāji, pēc tam arī ūdens motosportisti - viņiem bāzi gan uz salas, gan kanālmalā uzbūvēja "Boļševiks". Ir bijuši gan vietēja mēroga, gan valsts, gan starptautiski mači, gan sporta meistari, gan valsts izlases dalībnieki, gan medaļas. Bijuši gan labi treneri, gan labi audzēkņi visos ūdens sporta veidos: Grasmanis, Žukovs, Sermols, Smiltnieks, Drullis, Sakadiņecs, Miščenko... Lūk, smaiļotāja Ildze Blumbaha, arī Imants Orna, Sergejs Stepanovs, Verners Šteinbergs vēl tagad senioru mačos piedalās.

Galu galā sporta komiteja meklējusi saimnieku, un 1985.gadā Upmalis atradis to Jūrskolas personā. Paralēli uz salas turpinājis pastāvēt arī jahtklubs.

Sala un Fiziskās kultūras un sporta nodaļa

Aivars Sveilis, pašreizējais Fiziskās kultūras un sporta nodaļas vadītājs, informē, ka bijušo "Daugavas" sporta bāzi Attekas salā pašlaik īrē Jūrniecības koledža, kas savukārt vienu no eliņiem izīrējusi Kompleksajai sporta skolai, kas ir Skolu valdes pakļautībā. Pašvaldība tikai reizēm piepalīdzot sacensību organizēšanā.

Sala un Kompleksā sporta skola

Līdz 1997.gadam Kompleksās sporta skolas ziņā bijuši visi Liepājas ūdens sporta veidi - smaiļošana, airēšana, peldēšana, slaloms, burāšana. Arī tagad tas tā ir, tikai sporta veidu palicis mazāk - par slalomu un burāšanu jau var teikt "bija". Turpina strādāt treneri Omārs Sermols un Genadijs Runis.

Gads vai pusotra, un viss sapūs un sabruks - tā par Attekas salas sporta bāzi saka Kompleksās sporta skolas direktors Naums Vorobeičiks. Sporta skola savu eliņu no Jūrniecības koledžas īrējot kopš 1993.gada. Jā, atzīst Vorobeičiks, īri nemaksājam. "Daugavai" maksājām, bet Jūrniecības koledžai nemaksājam. Bet par ko, atvainojiet, lai es to maksātu? Jūrniecības koledžas vadītāji taču neko tur neremontē, nolaiduši visu līdz kliņķim, kaut gan solīja visu uzturēt kārtībā. Tādējādi Vorobeičiks uzskata, ka pastāv līdzsvars - viņš nemaksā īri, bet Jūrniecības koledža neremontē sporta skolas eliņu. To dara sporta skola pati. Tā kā eliņš nav sporta skolas īpašums, ieguldīt tā remontā lielus līdzekļus Vorobeičiks negrib, kaut gan pats saka: ja gribētu, atrastu. Savā laikā esot gribējuši šo bāzi atdot sporta skolai, bet tā, būdama pilsētas budžeta iestāde, nav varējusi atļauties atbilstošu tehnisko darbinieku štatu. Jūrniecības koledžai tāda iespēja bijusi. Taču tagad, saka Vorobeičiks, tur viss iet uz galu - sporta zāles vietā viņiem ir noliktava, kādreizējā viesnīca stāv tukša, dušas nedarbojas. Šķiet, Vorobeičika kungs uzskata, ka Jūrniecības koledža nemāk šo bāzi izmantot. Pēc Kompleksās sporta skolas direktora domām, ar šo bāzi pat varētu pelnīt - ja gribētu.

Sala un Jūrniecības koledža

"Itin nekas tur nebūtu!" - Jūrniecības koledžas direktors Ivars Virga ir dusmīgs, kad stāstu viņam, ko ar pussabrukušo eliņu būtu izdarījis Kompleksās sporta skolas direktors Vorobeičika kungs, "ja tas eliņš būtu mans".

"Itin nekas tur nebūtu!" tikpat dusmīgi vēlreiz atkārto Ivars Virga. Un piebilst: "Sen jau vajadzēja to nojaukt!" Vorobeičikam vēstule jau nosūtīta, un viņš ir brīdināts, ka eliņš tiks nojaukts. Ja šo būvi nojauc (un tas var notikt jebkuru brīdi), tad viss airētāju inventārs paliks zem klajas debess. Treneris Genadijs Runis, to uzzinājis, ir sašutis: kā var nojaukt to, ko tu neesi cēlis! Virga savukārt nevar saprast, kāpēc Kompleksajai sporta skolai nevar atdot kādu no salas bezsaimnieka būvēm, kas nevienam nav vajadzīgas.

Jūrniecības koledžas direktors uzskata, ka savu daļu koledža apsaimnieko un iespēju robežās uztur kārtībā, un kā mācību bāze komplekss tai ir nepieciešams. Sporta zāli neizmantojot tikai ziemā. Vecie airētāji (starp citu, viņi ir ļoti dusmīgi) gan saka: savu mūžu neesot nevienu jūrskolnieku tur redzējuši. Ildze Blumbaha Virgas kungam jautā: par kādiem grēkiem airētājiem un Liepājai būtu jāzaudē šis skaistais sporta veids? Vai tikai tādēļ, ka Jūrniecības koledža tur visu galīgi nolaidusi?

Nobeiguma vietā

Par salas peripētijām un par to, ka tai nav īsta saimnieka, informēts arī domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Dambergs. Viņš saprot, ka atstāt sportistus bez savas bāzes nevar, tāpēc visas ieinteresētās puses vēl šonedēļ tiks uzklausītas, un pašvaldība lems, ko darīt.

Skaidrs, ka sala bija un varētu atkal kļūt par labu atpūtas vietu - "pilsētas paradīzi", kā saka Ildze Blumbaha, viena no airēšanas veterānēm. Viņa uzskata, ka nav pat vajadzīga nauda, lai salu kaut cik sakoptu - pietiktu ar lāpstu, cirvi un izkapti. Kā savā laikā, kad cēla sporta zāli, puišeļi stiepa dēļus uz salu, tā veterāni tagad stiepj akmeņus un būvgružus, lai nostiprinātu krastus. Bet ar to nepietiek, lai sala atdzimtu jaunai dzīvei - ir vajadzīgi palīgi.