Kurzemes Vārds

11:54 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

skatiens

Nerunāt. Un viss būs labi?

Daiga Mikuļska

Diemžēl daudzi ierēdņi un amatpersonas žurnālistus labāk redz ejam ārā no viņu kabinetiem, nevis nākot iekšā. Sniegt kaut kādu informāciju viņiem šķiet vienkārši bīstami, jo - kas būs pēc tam? Ko cilvēki runās? Ko "lielā" priekšniecība sacīs? Presē pēdējā laikā netrūkst dažādu interesantu, atmaskojošu materiālu, kas daudziem, kuriem sirdsapziņa nav sevišķi tīra, liek sastingt svētās šausmās, iedomājoties par to vien: "Ja nu žurnālists uzrakstīs arī par mani?"

Ilgu laiku viena no tēmām, par kuru runāja nelabprāt, bet ne jau žurnālistu vainas dēļ, bija policija un tiesa. Pēdējā laikā situācija ir ievērojami mainījusies, un lielā mērā tieši tādēļ, ka ir nākuši attiecīgi norādījumi "no augšas", tas ir, no ministrijām. Abas pieminētās struktūras ir kļuvušas daudz pieejamākas presei un līdz ar to saviem pilsoņiem. Mainās attieksme pret žurnālistiem, jo, ja agrāk daudzviet, ne tikai policijā, viņi tika uzskatīti par personu non grata, tad tagad noteikti ir abpusēja vēlme sadarboties. Bez daudz kā atšķirīga presei un policijai ir viena kopīga un svarīga iezīme. To abu darbā ļoti būtiska ir informācijas iegūšana un izvērtēšana. Gan presei, gan policijai ir savi specifiski šīs informācijas iegūšanas veidi, paņēmieni un metodes. Taču neatkarīgi no tā ziņas jāiegūst ātri, tām jābūt vispusīgām un patiesām. Un, tieši balstoties uz šīm prioritātēm, var un vajag veidot policijas un citu tiesībsargājošo institūciju attiecības ar presi. To, šķiet, ir sapratuši arī Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes atbildīgie darbinieki.

Jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad jaunlatvieši Pēterburgā sāka izdot "Pēterburgas Avīzes", prese bija, ir un būs informācijas starpnieks starp valsts varu realizējošām institūcijām un plašu sabiedrību. Informējot sabiedrību, prese vienlaikus kontrolē un uzrauga valsts iestādes. Īpaši rūpīgi tas jādara ar tām varas iestādēm, kuras, piemērojot likumus, ir tiesīgas ierobežot cilvēku tiesības un brīvības.

Šāda uzraudzība un kontrole, kas notiek, iegūstot un izplatot objektīvu informāciju, ne visiem šķiet patīkama. Joprojām daudzu iestāžu vadītāji uzskata, ka žurnālisti tikai sava prieka vai atalgojuma dēļ meklē kārtējo sensāciju. Bet sensāciju nevar radīt no nekā. Tās pamatā ir liela sabiedrības interese par konkrētiem notikumiem un faktiem, kurus pats žurnālists neizdomā. Objektīva un patiesa informācija, kas tiek iegūta no preses, ir vajadzīga arī pašai policijai. Bieži vien tieši ziņas no masu informācijas līdzekļiem policija turpmāk var izmantot savā darbā, lai iegūtu ziņas par noziegumiem un to izdarījušām personām. Vai arī lai vērstos pie lasītājiem pēc palīdzības, kad jāatklāj kāds smags noziegums. Tikpat svarīgi ir informēt sabiedrību par sava darba aktualitātēm. Un tas šķiet īpaši svarīgi tādēļ, ka, ja reiz cilvēki nezina, ko patiešām dara policija un kā tā strādā, kritizēt tās darbu ir ļoti, ļoti viegli. Vienmēr jau daudz vienkāršāk ir "no augstiem plauktiem" neizdarības dēļ kādu nolīdzināt līdz ar zemi, nevis iedziļināties notikušā būtībā un notikušo vērtēt lietu kopsaistībā. Lai arī ne vienmēr vērtējums tomēr ir pozitīvs, bet ar preses palīdzību policija, tiesa un citas tiesībsargājošās iestādes var iegūt sava darba novērtējumu, var uzzināt sabiedrības viedokli par vienu vai otru notikumu, procesu. Tā ir tik nepieciešamā informācijas apmaiņa, bez kuras mūsdienās ir neiespējami dzīvot.

Patīkami, ka pēdējā laikā būtiski uzlabojusies policijas vadītāju attieksme pret žurnālistiem "kā sugu". Žurnālists tagad reti kad tiek atraidīts kā nevajadzīgu baumu vācējs. Amatpersona informāciju var neizpaust, tikai pamatojoties uz konkrētu likumu. Piemēram, pirmstiesas izmeklēšanas datus drīkst publicēt tikai ar policijas priekšnieka vai prokurora piekrišanu. Taču tas nenozīmē, ja ierosināta krimināllieta, presei par to nedrīkst sniegt nekādu informāciju. Ierobežojumu pamatā ir tikai izmeklēšanas intereses, bet informācijas slēpšanai tās nekādi neatbilst. Agri vai vēlu sāk izplatīties baumas un tenkas. Labāk laikus sniegt informāciju, nevis vēlāk censties atspēkot dažādus izdomājumus, kas dziļi iesakņojušies sabiedrībā un parasti neatbilst patiesībai. Policijas vadītāji vairāk varētu uzticēties saviem tiešā darba veicējiem un ļaut viņiem sniegt informāciju presei savas kompetences ietvaros. Ja ierindas policistam tiek uzticēta nozieguma izmeklēšana, tad viņam arī jādod iespēja sniegt ziņas un izteikt viedokli par savu darbu. Ziņas no pirmavota - tas vienmēr ir patiesāk, ticamāk, vērtīgāk. Būtu ļoti labi, ja to apzinātos arī amatpersonas.