Kurzemes Vārds

05:10 Ceturtdiena, 21. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kad zvejniekus spiež pagriezt jūrai muguru

Pēteris Jaunzems

Piekrastes zvejnieku maizes rieciens nekad nav bijis biezs. No senseniem laikiem tas no vīriem prasījis sīkstumu, uzņēmību, spītu, un nereti uz spēles likta pat dzīvība. Jo sevišķi sūrs šis kumoss bija aizvadītajos piecdesmit gados, kad pieeju jūras malai viņiem liedza impērijas neaizskaramo robežu sargi, kas krastu uzraudzīja dienu un nakti.

Tas bija laiks, kad zveju laivas sadedzināja ugunskuros vai ar traktoriem izvilka mežā aiz kāpas, lai tās pārvērstos trūdos. Vēl tagad, staigājot pa aizkāpu siliem, reizumis iznāk sastapties ar šiem valzivju skeletiem līdzīgajiem vardarbības lieciniekiem. Tikai atsevišķās, īpaši izraudzītās un akceptētās vietās vara atļāva dibināt brigādes, kas stingrā uzraudzībā varēja turpināt ierasto darbu. Vai jāstāsta, cik noniecināti un pakļauti jutās piekrastes iedzīvotāji, kuri nedrīkstēja pat iziet pie savas jūras, lai paskatītos, kā viļņi piekļaujas liedagam?

Līdz ar Atmodas atnākšanu atdzīvojās visa piekraste. Tas bija cerību paisuma brīdis. Līdzīgi darboties izslāpušajiem zemniekiem, kas berzēja plaukstas, priecājoties par atgūto zemi, arī zvejnieki atkal varēja kalt jūrāiešanas plānus. Deviņdesmito gadu sākumā zvejotgribētāju Kurzemes piekrastē netrūka. Vīri steidza atjaunot un darvot laivas, kas dīvainā kārtā bija šķūnīšos saglabājušās, vai arī būvēja jaunas. Ar inventāra iegādi saistītās naudas grūtības toreiz cilvēki izlikās nemanām, jo uzskatīja tās par pārejošu parādību. Sak, sāks tikai saimniekot, un gan jau līdzekļi radīsies. Kas strādā, tas pelna! Tie bija gadi, kad likās, ka arī valsts ir apņēmīga sniegt atbalstu, lai Latvijas tautsaimniecība attīstītos visos virzienos un iedzīvotāji varētu darboties saskaņā ar savām interesēm.

Tomēr šīm vēlmēm nebija lemts piepildīties. Piekrastes zvejnieku darbs jaunajos saimniekošanas un dzīves apstākļos izrādījās ne tik vien sarežģīts, bet daudzējādā ziņā arī problemātisks. Trūka piestātņu, kur novietot laivas. Sapuvuši ir moli. Laivu motori, ar kuriem zvejniekiem jādodas bangojošajos viļņos, vairāk gan derētu izstādīšanai tehnikas vēstures muzejos. Bet degviela ir dārga, un akcīzes nodokli piekrastes zvejniekam neviens nekompensē. Turklāt jūrā izliktos un par bargu naudu iegādātos tīklus bieži vien ar visu lomu nozog ļaundari. Jo īpaši no šādiem pāridarījumiem cieš tie censoņi, kas met tīklus jūrā iepretī pilsētai. Nesen runāju ar pieredzējušo piekrastes zvejnieku Imantu Jurševski. Viņš teica, ka pērn vien garnadži viņam nolaupījuši astoņus (!) tīklus, bet nevienam par to neesot nekāda bēda. Ne policiju, ne robežsargus šīs lietas neinteresējot. Faktiski piekrastes zvejniekam neesot pat, kam izsūdzēt savas bēdas, par kaut kādu atbalstu nemaz nerunājot.

Tāpēc Jurševska kungs zvejai jūrā nu pagriezis muguru. Viņš zināja teikt, ka reizē ar viņu zvejai ar roku atmetuši vēl citi piekrastes zvejnieki. To darīt viņus mudinājis tāpat tas, ka Liepājas Pilsētas domes amatpersonas zvejniekus atceras tikai gada sākumā, kad rīko zvejas tīklu un stāvvadu licenču izsoles. Līdzīgi tas notiek arī piekrastes pagastos. Turklāt maksa zvejas rīku lietošanas atļauju saņemšanai līdzīgi siltuma un degvielas cenu līknei no gada gadā nemitīgi tiecas kāpt debesīs. Un nu esam nonākuši tik tālu, ka daudziem zvejniekiem jūrā ejamās drēbes ir jākar uz āķa un laiva jāvelk kāpas aizvēnī, jo neba katram ir pa spēkam sagrabināt licenču iegādei nepieciešamos sudrablašus.

Jūrmalciemietis Modris Unts pastāstīja, ka par stāvvada lietošanu viņam šogad bijis jāatdod 80 lati, par murdu - pussimts, bet velkamā vada atļauja maksājusi 20 latus. Tā zvejnieka rocībai ir liela nauda, turklāt neesot taču garantijas, ka iegādātā licence gada gaitā atmaksāsies. Re, aizvadītajā sezonā jūrmalciemnieki vētrā pazaudējuši divus stāvvadus. Tas bijis grūti atsverams zaudējums.

Te nu, manuprāt, patiešām laikā un vietā nāk no Rucavas izskanējušais priekšlikums, kas rosinājis atļaujas nozvejai jūrā piekrastes zvejniekiem un tikai vietējiem iedzīvotājiem izsniegt par brīvu. Tā varētu būt šimbrīdim izšķiroša pretimnākšana, tāds savdabīgs kredīts vai ekonomiskās zonas apstākļu radīšana, kas paglābtu piekrastes zveju no iznīcības un ļautu zvejniekiem nostiprināt savas pozīcijas. Bet pēc tam šis solis valstij simtkārt atmaksātos. Akciju sabiedrības "Kursa" valdes priekšēdētāja vietnieks Ziedonis Balčus teica, ka arī saimniecība varētu kaut kā nākt talkā grūtībās nonākušajiem kolēģiem, pieņemot no viņiem zivis un izrādot citādu atbalstu, taču tādā gadījumā steidzīgi jāmaina arī pastāvošie nodokļu noteikumi, kas ir netaisni pret šiem cilvēkiem un palīdzēt viņiem pat neļauj.