Kurzemes Vārds

05:12 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Amatierisms ir profesionālisma virsotne

Pēteris Jaunzems

Vladimirs Kaļiņins: "Amatierisms - tā ir kompetences augstākā pakāpe. Jo cilvēks, kas to sasniedzis, ir brīvs savā rīcībā. Bet, lai par tādu varētu saukties, vispirms jākļūst par profesionāli izraudzītajā arodā. Tas ir garš ceļš, kas prasa uzticību izvēlei."

Viņa dzīves aicinājums ir radiotehnika Un Vladimirs Kaļiņins domā, ka Dievs viņu ir ļoti lutinājis, jo devis iespēju strādāt darbā, kas sirdij tuvs. Tāpēc viņš sevi uzskata par lielu veiksminieku. Tas cilvēkam esot pats galvenais, ja viņš var savienot intereses ar tiešajiem pienākumiem. Kaut gan uzreiz un pats no sevis tas tā tomēr nav noticis, esot ieti arī maldu un apkārtceļi.

Sākums - tā ir aizrautība

Bet ar radiotehniku Liepājas Hidrogrāfijas dienesta vecākais inženieris Vladimirs Kaļiņins jau nopietni aizrāvās, mācoties Liepājas 2.vidusskolas trešajā klasītē. Šodien esot pat piemirsies, kā tas īsti tā atgadījies. Kad jau varējis noturēt pirkstos skrūvgriezi, paticis ar to darboties. Tolaik ikurāt patrāpījušās arī pa rokai attiecīgas tehniskas ievirzes grāmatas, kas aizrāvušas kā nezin kādi detektīvi. Ļoti iespējams, ka sava loma interešu nosliecē bija arī puisēna tēvam Romānam, kurš ir Liepājā pazīstams matemātikas skolotājs.

Tā vai citādi, bet radiotehnika un precīzās zinātnes savaldzināja Vladimiru, kļūstot par viņa dzīves piepildījumu. Kaut gan pēc vidusskolas absolvēšanas viņš bija spēris pat savam raksturam gluži neapdomīgu soli, mēģinot iestāties Ņižņijnovgorodas kara skolā. Tomēr radiotehikai arī tad jaunais cilvēks palika uzticīgs, jo bija izvēlējies attiecīgu fakultāti.

Katram sava piestātne jāatrod

Nezin, kas tur beigu beigās būtu sanācis, ja topošais radioamatieris pats nebūtu attapies, ka kara skola nav savienojama ar viņa brīvību alkstošo garu. Nepagāja ne pāris mēnešu, kad viņš jau bija atpakaļ Latvijā un iestājās Rīgas Civilās aviācijas institutā. Arī tur, protams, radiotehniķos. Jāatzīst, ka šis variants jau bija kaut kas ievērojami labāks, un tomēr ne tas, ko viņam vajadzēja. Tāpēc, nomācījies divus kursus metropoles augstskolā, Vladimirs atgriezās Liepājā, lai šeit pabeigtu jūrskolu. Iegūtā izglītība pavēra iespējas strādāt, pilnveidojoties radiotehnikas jomā. Tomēr arī tad - gan strādājot Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzē, gan Rīgas refrižeratoru flotes bāzē un braucot ar kuģiem tāljūrās, savu īsto piestātni Vladimirs aizvien vēl meklēja.

Iespējams, ka viņš to atrada toreiz, kad kļuva par radiotehnikas pasniedzēju Jauno tehniķu stacijā. Tur taču Vladimirs sastapās ar tādiem pašiem zinātkāriem un radiotehnikas aizrautiem puisēniem, kāds savulaik bija pats.

Tā bija kā viņam radīta vieta. Varēja ļaut vaļu zināšanām un prātam. Viņi konstruēja un izmēģināja, cenšoties izdomāt aizvien kaut ko jaunu, vēl nebijušu un nepielietotu. "Ja cilvēks netiecas uz priekšu, bet regresē, tad nav vērts, ka viņš dzīvo šajā pasaulē," tā ir tikai viena no Vladimira Kaļiņina atziņām, kas guva piepildījumu JTS. Ne velti vēl tagad viņam ir jāatzīst, ka tur viņš nostrādājis ilgus, interesantus un neaizmirstamus gadus.

Ar priekšnieku laba saskaņa netraucē

Kas zina, iespējams, stacijā kopā ar bērniem arī būtu palicis, ja kādudien nepatrāpītos priekšā vēl pamatīgāka piestātne. Kad veidojās Liepājas rajona Hidrogrāfijas dienests, Vladimira Kaļiņina pieredze un zināšanas izrādījās zelta vērtas. Par to mani ne vienreiz vien aicinājis uzrakstīt dienesta priekšnieks Edvīns Zvirbulis, kuram, ar savu komandu strādājot, piecos gados izdevies panākt to, ka Liepājas navigācijas ugunis ostai vairs kaunu nedara. Un, lai tā būtu, daudz pūļu esot ieguldījis Vladimirs Kaļiņins, kurš savukārt uzskata, ka dienestam esot paveicies ar priekšnieku, jo Zvirbuļa kunga personā apvienojies inteliģents, speciālists un vadītājs. "Tā tam vajadzētu būt visur. Un, kad tādu līmeni sasniegsim, Latvijā sāksim labi dzīvot," viņš secina.

Var jau pasmīnēt, sakot, ka dzeguze slavē gaili par to, ka gailis vareni cildina dzeguzi. Taču, pazīstot abus šos vīrus, gribu iebilst, ka šis tomēr nav tas gadījums, uz kuru mums norādījis fabulas autors. Bez pārspīlējuma var sacīt, ka starp priekšnieku un vecāko inženieri hidrogrāfos iedibinājusies sapratne, kas ir tuvu ideālai.

Vienam patīk, ka viņu darbā daudz netraucē un ļauj pašam domāt ar galvu, bet otrs savukārt vēlas, lai padotie darbotos ar iniciatīvu un katru sīkumu nenāktu saskaņot ar augstākstāvošām instancēm. Katram ir savi pienākumi, un katrs par to izpildi saņem algu. Bet Edvīnam Zvirbulim par labu runājot tas, ka pret padotajiem balsi nepaaugstina, bet stingrību uzturēt prot. "Ja ko licis izdarīt, velti netraucē. Strādā, kā proti. Bet pamēģini neizdarīt, tad - saturies," saka Vladimirs.

Tajā pašā laikā arī Edvīnam Zvirbulim ir labi redzams, ka vecākais inženieris, darba pienākumus veicot, pa ostu krustām šķērsām dzenā savu veco "žigulīti". Viņš prot šo lietu pienācīgi novērtēt, un, protams, ne jau tikai no tā aspekta, ka vecākais inženieris visur, kur nepieciešams, izmanās nonākt laikus.

Kolēģi dara un viņiem tas labi izdodas

Ciemojoties pie hidrogrāfiem un runājot ar Kaļiņina kungu vai citiem speciālistiem, nevar nepamanīt arī to, ka tur cilvēki necenšas piesavināties svešus nopelnus, kā to iznācis vērot daudzviet. "Kārtība pie boju un stoderu darbnīcām viņpus Karostas kanālam ir Aigara Kalniņa iedibināta," saka Vladimirs, kad viņu mēģinu uzslavēt par paveikto vides sakārtošanā. Kļūdos arī, piedēvējot vecākajam inženierim dziļumu mērīšanā gūtos panākumus, kuru rezultātā kļuvis iespējams sastādīt attiecīgas kartes.

"Jā, tas ir hidrogrāfu uzdevums, jo kuģi nebrauks pie mums, ja osta būs sekla," viņš apstiprina. "Taču ar dziļumu mērīšanu ļoti nopietni nodarbojas Ivara Liepiņa vadītie zēni. Un viņiem tas tiešām izdodas."

Tikpat vēlīgi viņš atsaucas par saviem kolēģiem, kuri darot visu iespējamo, lai mazinātu ostas piesārņojumu. Un, kas to būtu domājis, jau manāmi arī pirmie pozitīvie rezultāti. "Ostā biežāk redzam zivis, tā ir iepriecinoša zīme, kaut gan tie pētnieki, kas regulāri braukā pa ostu ar kuterīti "Ekologs", uz šo jautājumu jums varēs atbildēt izsmeļošāk," saka Vladimirs. Un piebilst, ka saskaņā ar viņa paša novērojumiem ostinieki, nepaļaujoties tikai uz NATO solījumiem šajā jomā, arī paši pret vides aizsardzību sākuši izturēties ar sapratni.

Ostas ugunis iemirdzas spožāk

To, ka navigācijas ugunis kļuvušas ievērojami spožākas, ievērojuši kapteiņi, kuri mūsu ostu apmeklē jau vairākkārt. Vladimirs Kaļiņins saka, ka darbu pirmā kārta tagad esot pabeigta un šogad sāksies jau otrais renovācijas cēliens, pēc kura mūsu ostas navigācijas sistēmas kļūšot atbilstošas starptautiskajiem standartiem un ikviens kapteinis tad droši varēšot vadīt savu kuģi uz mūsu ostu.

Skaidrs, ka darba tur atliku likām būšot visiem, jo Hidrogrāfijas dienestā aizvien sarūkošo budžeta iespēju dēļ štats šogad atkal ievērojami samazināts. Viņam visā šajā atjaunošanas procesā ierādīta viena no centrālajām vietām, taču tas ir noticis tik secīgi un loģiski, ka liekas pati par sevi saprotams. Vispirms jau Vladimiram Kaļiņinam nācās strādāt starptautiskas žūrijas sastāvā, kas noteica, kurai no konkursā startējušajām ārvalstu firmām uzticēt mūsu ostas uguņu tālāko sakārtošanu. Bet tagad, kad tā ir izraudzīta, viņam ir jādodas stažēties uz Dāniju, lai pie viena, kursiem beidzoties, izvēlētos un atgādātu uz Liepāju visu renovācijai nepieciešamo aparatūru un ierīces. Turklāt tās mantības, kas jāsaņem un jāatgādā uz mājām, būšot daudz, jo šajā posmā paredzēts atjaunot visu četru vadlīniju un moļu ugunis.

Vai tāds uzdevums nebaida? Ir dzirdēts, kā ārzemnieki mēģinājuši krāpties. "Nē, tas ir pilnīgi izslēgts," iebilst Vladimirs. Tādu firmu, kas nodarbojas ar navigācijas lietām, pasaulē nav daudz, tādēļ tās cita citu pazīst, uzrauga un nevēloties piedzīvot kaunu. Tomēr viņš nenoliedz, ka uzdevums ir atbildīgs un darba būs daudz. Turklāt viss jāizdarot perfekti. Jo vairāk tāpēc, ka pēc atgriešanās Liepājā pašu spēkiem vien visas tās iekārtas nākšoties uzstādīt un noregulēt, jo dāņi uzņemoties tikai konsultantu lomu.

Bez bārdas Vladimiram vēl nāksies pastaigāt

Lai nu kas, bet bezdarbs Vladimiram Kaļiņinam nedraud, jo šis ir tāds laiks, kad pēc augsti profesionāliem radiotehnikas lietu pārzinātājiem ir pieprasījums. Arī Hidrogrāfijas dienestā tas nemazināšoties, jo pēc tam, kad būs pabeigta Liepājas ostas navigācijas sistēmu renovācija, nāks otrā un trešā atjaunošanas darbu kārta. Tās gaitā spožākas kļūs visas Kurzemes piekrastes ugunis no Papes līdz pat Pāvilostai. Tās visas, kas atrodas mūsu krastā, pēc Vladimira ieskata, "ir ļoti nopietnas bākas". Jo īpaši Papes tornis, kur tuvu ir valsts robeža. Turklāt jāņem vērā, ka tā ir ļoti veca bāka, tāpēc nāksies soli pa solītim sakārtot arī visas tās metāla konstrukcijas. Un ar to līdzekļu deficītu esot tā, ka renovācija, kur tā pabeigta, tūdaļ ļauj ietaupīt ievērojamus līdzekļus, un tos tūdaļ būs iespējams ieguldīt hidrogrāfiskās saimniecības tālākā sakārtošanā. "No tā izriet, ka ar katru dienu tās iespējas mums palielināsies," secina Vladimirs.

Un, lūk, tikai pēc tam, kad tas būs piepildīts un padomju laika aparatūra nomainīta pret starptautiska standarta aprīkojumu, Vladimirs pieļauj, ka varētu kādreiz varbūt arī izveidoties tādi apstākļi, ka Hidrogrāfijas dienesta vīriem iespējams atvilkt elpu, lai uzspēlētu savā birojā kādu šaha vai domino partiju. Tad viņš patiešām uzaudzēšot varenu jūrnieka bārdu, sēdēšot savā kabinetā un skatīšoties pa logu, kā kuģi peld pa jūras vārtiem iekšā un ārā no ostas. Tomēr tūdaļ viņš šādu sapņošanu pārtrauc, piezīmējot, ka šādi laiki droši vien nepienākšot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvijā pastāv tāda parādība, kā štata samazināšana. Tiklīdz tu esi visu padarījis, tu vairs nevienam neesi vajadzīgs, kļūsti lieks.

Trīs sievietes un viens vīrietis

Tomēr šīs sarunas gaitā iepazinies ar Vladimiru Kaļiņinu tuvāk un apciemojis viņu arī mājās, esmu secinājis, ka tādam cilvēkam kā viņš dīki brīži nepienāks arī pēc štata samazināšanas. Vispirms jau tāpēc, ka Vladimiram ir prāva ģimene, kurā ir kundze Tatjana ar meitām Ženiju un Agati. Uz lielām tiesībām saukties par ģimenei piederošu pretendē arī skotu seterīte Oira.

Nav jāšaubās, ka trīs jaukas sievietes un sunītis pratīs ģimenes vienīgajam vīrietim ne tikai pakavēt laiku, bet arī sameklēt piemērotu nodarbošanos. Vienbrīd Vladimirs jau klusi atzinās, ka šovasar viņam esot paredzēts pavizināt savu ģimeni ar plostiņu pa Ventu no Nīgrandes līdz rumbai Kuldīgā. Pie viena varēšot apciemot arī visus savus daudzos radus, kas gar upes krastiem dzīvojot. Nav izslēgts, ka tādu vizināšanos viņš iecerējis, lai kaut kā kompensētu savām sievietēm to pretimnākšanu, ko viņas izrādījušas, atvēlot Vladimira vajadzībām vienu no nelielā dzīvokļa istabiņām.

Radioamatierisms aizrauj kā stihija

Tur tad nu arī atrodas Kaļiņinkunga radiopasaule, ko viņš iekārtojis un ar kuras starpniecību spēj nodibināt sakarus ar kolēģiem tālās zemēs un valstīs. Tur atrodas gan ultraīsviļņu, gan vienkārši īsviļņu raidstacijas un visādi oscilogrāfi. Kā notiek sazināšanās, par to varēju pats pārliecinoties, iemalkojot kafiju un klausoties radioamatieru sasaukšanos. Biju liecinieks, ka Vladimirs tūdaļ kļuva par atzītu autoritāti viņu vidū, jo tālie kolēģi tūlīt centās noskaidrot, kā ir uzstādīta viņa antena un izvietoti pievadkabeļi, ka liepājnieka dzirdamība ir tik perfekta. Turklāt savai radioaizrautībai, kas viņam dzīvē devusi ļoti daudz, Vladimirs var būt pateicīgs arī tajā ziņā, ka pārvalda angļu valodu, jo amatieru sarunas lielākoties notiek šajā mēlē, ar kuru, kā zināms, pieņemts sazināties arī pasaules jūrasbraucēju aprindās.

Par ko viņi parasti runā? "Tagad," saka Vladimirs, "nekādi ierobežojumi vairs nepastāv. Par ko patīk, par to arī aprunājas." Vienīgi politiku sarunās iepīt nav ieteicams. Un ne jau tāpēc, ka tas būtu aizliegts, bet gan tālab, ka tā rīkoties neesot solīdi. Katram cilvēkam ir savi uzskati un nav taktiski censties tos iespaidot. Inženierim Vladimiram Kaļiņinam tas tīri vai pa prātam, jo arī viņu vairs politika nesaistot. Kādreiz, Atmodas gados, viņš par to vēl interesējies, bet tagad pārliecinājies, ka dzīvē ir daudz saistošākas nodarbošanās. "Turklāt politikai nav laika, jo darba šobrīd ir vairāk nekā saprašanas", viņš piebilst.

Izmantojot iekārtas, kas uzmeistarotas un uzstādītas mazajā dzīvokļa istabiņā, vecāko inženieri jebkurā diennakts laikā iespējams sameklēt darbabiedriem. Turklāt no sava komandpunkta viņš spēj noraidīt informāciju, kas nepieciešama kļūmes novēršanai navigācijas sistēmās, lai gan tādas Liepājas rajona dienestā atgadoties tik reti, ka pat gada atskaitēs Jūras administrācijai nav ko ierakstīt un visās ailēs jāvelk tikai apnicīgās svītriņas, ka nekas ārkārtējs - tfū! tfū! tfū! - līdz šim dienestā nav noticis.

Niedru pudurī var pasmelties enerģiju

Par sevi Vladimirs saka, ka nekas no cilvēciskā viņam neesot svešs. Patīkot doties medībās. Kopā ar Oiru. Kas kā jau sieviete esot viņam uzticīga, taču darot tikai to, ko pati gribot darīt. Viņam medības neesot asiņaina izprieca, bet gan iespēja tikties ar dabu. Tas dodot daudz enerģijas dzīvei un darbam. Palaikam patīkot vienatne. Varbūt tāpēc īpaši aizraujot pīļu medības. "Tā ir atpūta - pasēdēt niedru pudurī, pavērot, kā lec saule un mostas visa apkārtne," viņš prāto. Ezera malā kādā kooperatīvā viņam pieder neliela būda. Tās pajumtē glabājas maza laiviņa un būrīši ar kliedzējpīlēm. Putni palīdz medībās. Bet ikdienā Vladimirs tās kopj, baro un pat esot iemanījies ar savām pīlītēm aprunāties. Par to, cik dzīve tomēr ir saistoša padarīšana, ja tu pats to tādu vēlies redzēt.