Kurzemes Vārds

11:57 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Anonīmo alkoholiķu grēksūdze

jeb

Kas nedzer šampanieti, tas neriskē

Kristīne Pastore

Katru darba dienas vakaru pulksten sešos 1905.gada ielā 9 jau piekto gadu notiek anonīmo alkoholiķu (AA) vai līdzatkarīgo - alkoholiķu ģimenes locekļu, draugu vai paziņu - sapulce. Anonīmo alkoholiķu kustība radās 1935.gadā, kad kādā Amerikas štatā satikās divi cilvēki, kas slimoja ar alkoholismu. Viņi sāka palīdzēt citiem, līdz saprata, ka, sniedzot šo palīdzību, arī pašiem ir vieglāk atturēties no dzeršanas. Šobrīd AA kustībā iesaistījušies miljoniem cilvēku visā pasaulē, kas ir sapratuši, ka paši saviem spēkiem nespēs tikt ārā no tā purva, kurā ieslīguši.

Lai iesaistītos AA kustībā, vienīgais noteikums ir dedzīga vēlēšanās atmest dzeršanu. Citu noteikumu nav. Liepājā AA par savējiem sauc ļoti daudz cilvēku. Iespējams, to vēlētos vēl tikpat daudzi, bet vienkārši nezina par to esamību. Daži no grupas biedriem atzīst, ka arī viņiem AA bijis grūti atrast - vajagot vairāk informācijas. Vajag. Liepājas AA telefona numura nav pat telefona grāmatā, kā tas ir visā pasaulē. Nav tāpēc, ka nav paša telefona. Arī līdzšinējās telpas paliek par šaurām.

AA ir pilnīgi brīvprātīga organizācija, kurā neviens nevienam neko neuzspiež, neviens nevienam nelasa morāli, ja gadījies "klupiens" (piedzerties), jo tādi ir bijuši ikvienam, neviens sapulces dalībniekiem neprasa nekādus solījumus vai zvērestus nedzert, un tas ir tas, kāpēc viņi uz turieni grib iet. Jo tur visi kopā viņi ir savējie, viņi ir cilvēki ar vienādām problēmām, tātad viņi paši vislabāk cits citu ir spējīgi saprast un arī atbalstīt. Turklāt sapulces notiek anonīmi - ja vēlies, vari pat savu vārdu nenosaukt. Taču pastāv vienošanās, ka tas, kas runāts sapulcē, "neizies" ārpus telpas sienām.

Lai kaut nedaudz ieskatītos AA darbībā, man bija iespēja piedalīties vienā no sapulcēm. Ir tāda tradīcija, ka notiek atklātās sapulces, kurās var piedalīties ikviens, kas to vēlas, taču ar noteikumu, ka arī viņš neatklās citiem sapulces dalībnieku vārdus.

Es, mana problēma - alkoholisms un AA

Darbs AA grupās notiek pēc divpadsmit soļu un divpadsmit tradīciju programmas. Pirmais ir savas bezspēcības atzīšana alkohola priekšā. Tikai tad, ja cilvēks ir spējis to atzīt, var sekot atveseļošanās un ticība tam, kas viņš spēs dzīvot atkal skaidrā. Dzīvot skaidrā šodien - tā ir viņu lielākā vēlēšanās un apņemšanās. Bet rīt atkal būs šodiena.

Bet tagad ļaušu, lai runā viņi paši - AA, kas ir atzinuši savu bezspēcību un dara visu, lai atkal neļautu alkoholam vaļu pār sevi.

Esmu dzirdējis, ka tā esot vislielākā muļķība - atzīt savu bezspēcību alkohola priekšā. Bet, jo vairāk es iepazīstos ar anonīmajiem alkoholiķiem Latvijā un citur pasaulē, jo grūtāk man ir piekrist šim uzskatam. Drīzāk gan tie ir gudri cilvēki. Tā nav gudrība tās klasiskajā izpratnē, ko izlasa grāmatās, bet gan gudrība, kas nākusi caur ļoti smagu dzīves pieredzi. Es, pateicoties anonīmo alkoholiķu sapulcēm, esmu skaidrā jau vairākus gadus. Pirms tam izmēģināju daudz ko: dažādas ārstēšanas metodes, kodēšanu ieskaitot. Pēc pirmās kodēšanas nedzēru septiņus mēnešus. Kad sāku, turpināju veselu mēnesi bez pārtraukuma. Pēc tam braucu atkodēties. Ārsts sacīja, ka neesot vairs vērts. Otro reizi pēc kodēšanas dzēru, jau mājās braucot. Acīmredzot man nebija motīva, kāpēc pārtraukt dzeršanu. Turklāt dažādi izārstēšanas piedāvājumi ir izlasāmi visās avīzēs. Tajos sola izārstēt pat vienas dienas laikā. Tagad gan šie solītāji ir kļuvuši gudrāki - nesola vairs izārstēt, bet gan atbrīvot no atkarības. Bet to nevar, ja pats nevēlas atbrīvoties.

Es ļoti gribēju iemācīties dzert tā, kā citi to var, un laikā beigt, bet es to nevarēju, es neticēju, ka alkoholisms ir slimība, kamēr nepienāca brīdis, kad biju spiests atzīt savu bezspēcību - bija galīgi sabeigta veselība, biju izdzīts no ģimenes - man vairs nekā nebija palicis. Tāpēc braucu uz Rīgu pie anonīmajiem alkoholiķiem - tā bija mana pēdējā cerība.

Ir nodzerts daudz naudas. Tolaik praktiski visa, ko nopelnīju. Tagad saprotu, ka par to esmu ieguvis anonīmos alkoholiķus.

Jau tad, kad dzēru, es sapratu, ka dzeru par daudz. Tolaik es māsai sacīju, ka zinu, ka Kristus mani izglābs. Līdz tam brīdim bija jāgaida ļoti ilgi. Gāju baznīcā un ar lūgšanu palīdzību centos atturēties no dzeršanas. Nedaudz palīdzēja, bet kaut kas pietrūka. Tagad es saprotu, ka tas bija tas, kas ir šeit pie AA - brālības sajūta. Tas, ka šeit varam kā grēksūdzē izstāstīt par savām izjūtām un atklāti runāt par savām problēmām. Mani tuvinieki uzskatīja, ka alkoholims ir tikai un vienīgi rakstura trūkums un izlaidība. Bet tā ir slimība. Arī mans tēvs bija alkoholiķis. Viens ārsts par viņu, par to, kā tēvu izārstējis no alkoholisma, pat uzrakstīja disertāciju. Bet tēvs no šīs "izārstēšanas" mājās atgriezās, jau iereibis.

Es vairāk dzeru alu, ko daudzi uzkata par "nevainīgu" dzērienu, taču tā nebūt nav. Izdzēru sešas, septiņas, astoņas pudeles dienā, un ne jau to švakāko. Bet nedēļas beigās vēl paņēmu klāt kāda stiprāka dzēriena blašķīti. Uz šejieni man ieteica atnākt viens no mūsu draudzes, kas arī pats nāk. Tobrīd gan vēl nespēju iedomāties, kā tas varētu būt, ka es nedzertu. Ja mana sieva tagad viesībās izdzer kaut vai tikai glāzi šampanieša, es jūtu, kā viņa ož pēc alkohola, tad es iedomājos, un man pašam paliek kauns par to, kā es smirdēju visus tos gadus, kad dzēru, un cik viņai tas bija pretīgi, jo es taču gāju pie viņas mīlēties.

Es kādam savam draugam stāstīju par anonīmo alkoholiķu sapulcēm. Viņš noklausījās un paprasīja: "Nu, un "mēriņš" tad ir jāņem līdzi katram pašam?"

Mēs nenoliedzam alkoholu kā vielu, mēs vienkārši paši nedrīkstam to lietot. Līdz ar dzeršanas pārtraukšanu izmainās pilnīgi visas attiecības un dzīves uztvere par to, kas ir dzīve, draugi, mīlestība, dzīves mērķis. Uz AA mēs nenākam mainīt citus, bet gan sevi.

Protams, ka nevienam nepatīk, ka mēs dzeram - ne ģimenei, ne vecākiem, ne draugiem, un tāpēc mēs kaut ko darām - ejam pie narkologa, dzeram tabletes un tā tālāk. Tikai starpība tā, ka tur mēs ejam citu dēļ. Diemžēl tam nav nekāda rezultāta. Kaut kas uz labo pusi iet tikai tad, ja to dari sevis dēļ, dari tāpēc, ka tev tas ir vajadzīgs pašam. Uz šejieni mēs nākam tāpēc, ka mums pašiem tas ir vajadzīgs. Šobrīd es jau ar skaidru prātu saprotu, ka es nedrīkstu dzert nevienu glāzīti, jo ar vienu man būs par daudz, bet ar desmit par maz - tikko ir izdzerta pirmā glāze, tā nekas cits vairs neeksistē, tikai dzeršana - tad ir daudz laika, vairs nav jāiet mājās un tā tālāk.

Es uz šejieni atnācu, kad tālāk jau vairs nebija kur iet. Pirms tam biju gan kodēts, gan izmēģinājis adatu terapiju - nekādas reakcijas. Un arī tikai tāpēc, ka to nevajadzēja man, bet sievai. Var jau būt, ka kodēšana būtu devusi kādu labumu, ja to būtu darījis ar šodienas prātu. Jūs vispār zināt, kāpēc mēs dzeram? Tāpēc, ka tādējādi ceram atrisināt savas problēmas. Diemžēl tās neatrisinās, bet gan gluži pretēji - kļūst vēl lielākas. Bet, kad dzer, tad par to nedomā. Man gadījās tā, ka savas dzeršanas dēļ gandrīz nokļuvu cietumā. Tajā brīdī es sāku domāt. Es gan nevaru teikt, ka nekad nedzeršu. Es vispār nesaku: nekad! Bet pagaidām es jūtos ļoti labi.

Ārstiem es neuzticos, jo viņi mums nespēj palīdzēt. Tāpēc, ka viņi mūs nesaprot - par mūsu problēmam viņi ir lasījuši tikai grāmatās. Cita lieta, ja viņi būtu mūsējie un tad vēl nāktu klāt medicīnas zināšanas. Viņi nesaprot, kā es varu vēl otrā dienā pēc dzeršanas turpināt, bet es nesaprotu, kā viņam pietiek ar vienu dienu. Es lūdzu ārstam iedot kādas zāles, lai negribētu dzert, bet viņš man atbild, ka tādas brīnumzāles vēl nav izdomātas. Kāds tad labums no tiem ārstiem? Tikai tik daudz kā pēc kārtējā "korķa" mūs "atpumpēt".

Esmu ārstējies Straupē, Olainē un kur tikai vēl ne, bet es jau sevi par alkoholiķi neuzskatīju. Vienmēr atradās kāds, par kuru teikt, ka, redz, viņš ir vēl sliktāks, viņš dzer vēl vairāk nekā es. Tā tas turpinājās, līdz ārsts man ieteica atnākt pie AA. Es nodomāju, ko tad es te darīšu - man nolasīs atkal kārtējo lekciju, un ar to viss beigsies. Taču jau pirmajā reizē mani pārsteidza tā atklātība un labestīgā aura, kas šeit valda. Mēs cits citu saprotam no pusvārda, jo mēs esam nelaimes brāļi. Pārliecība, ka ir jādzīvo skaidrā, šeit man tikai stiprinās. Taču tas nenāk viegli, tāpēc pirmdienas un ceturtdienas, kad notiek sapulces, man ir svētas dienas. Brīžiem staigāju kā pa naža asmeni un nezinu - izdosies noturēties vai ne, lai gan uz šejieni nāku jau pusotru gadu. Kad pirmo reizi gadījās "klupiens", man bija kauns pēc tam nākt, jo domāju, ka esmu visus piekrāpis. Bet tad mani nomierināja, ka visiem tā ir gadījies. Tas, protams, nav attaisnojums, bet paliek vieglāk un pārliecība stiprinās. Kad braucām ciemos pie dāņu AA, kāds vīrs no Jelgavas, kurš pats nedzer jau sešus gadus, man sacīja, ka man šobrīd esot bezalkohola eiforija, ka nu tikai pa īstam es sākot saprast un redzēt dzīvi pa īstam, skaidrām acīm. Bet viņš brīdināja, ka šī sajūta esot tikai pusgadu. Es gan ceru, ka man būs ilgāk. Tāpēc es nāku uz šejieni kā uz šķīstītavu un ik reizes uzņemu lielu pozitīvo lādiņu, jo apkārtējā vide man ir alkoholiķi.

Es dzeru jau no sešpadsmit gadu vecuma, bet pēdējos gados vispār dzēru visu, kas deg. Mani ārstēt mēģināja gan vecāki, gan pirmā sieva, bet velti. Reiz, ārstējoties slimnīcā, brīvdienās aizbraucu mājās, paprasīju sievai piecdesmit rubļus un sacīju, ka tos man vajag, lai ārstētos, jo tagad ir pieejamas daudzas jaunas metodes. Kur tā nauda palika, visiem ir skaidrs. Esmu pat mēģinājis izdarīt pašnāvību - pārgriezu vēnas brīdī, kad sapratu, ka tā dzīvot negribu. Tagad jāsaka paldies Dievam un ārstiem, ka izglāba. Pirms astoņiem gadiem, kad vēl dzīvoju Rīgā, iepazinos ar AA. Mani pārsteidza tas, ka pilnīgi atklāti varēju par visu ar viņiem runāt. Turklāt man patika tas, ka neviens neko neaizliedz, nekas nav obligāts. Ja gribi, sēdi kaut stūrītī un dzer - neviens tevi neaiztiks. Kad sāku apmeklēt AA sanāksmes, pēc kāda laika attapos, ka es jau veselu pusgadu neesmu dzēris. Es biju šokā, jo agrāk kaut ko tādu, ka es varētu nedzert veselu pusgadu, es vispār iedomāties nevarēju. Acīm redzot, tas notika tāpēc, ka biju atzinis savu bezspēcību. Tad nu iznāk tā, ka divdesmit gadus es esmu cīnījies ar alkoholu, lai beigās tas mani "noliktu uz lāpstiņām". Es taču biju pieradis, ka mana vieta ir zem galda. Bet nu iznāca, ka varu dzīvot arī savādāk. Es jutos kā no jauna piedzimis. Radās jauni draugi, pašapziņa - tas bija brīnišķīgi. Braucu uz starptautiskiem AA pasākumiem. Tā ir vienreizēja sajūta - redzēt kopā piecsimts, tūkstoš nedzerošu alkoholiķu, kas cīnās ar savu problēmu un vēlas atgriezties normālā, cilvēciskā dzīvē. Tas dod stimulu tā turpināt.

Taču nedzerot, tāpat kā dzerot, rodas problēmas ģimenē, jo sieva ir pieradusi pie manas dzeršanas, bet, ja es pēkšņi nedzeru, viņa ir kā no laivas izmesta. Jo viņa bija pieradusi un zināja, kad sāksies kārtējais "plosts" tāpēc, ka tā bija gadiem ilgi.

Un tad, kad plosts beidzas, tu gribi būt labiņš - ej un dari visu, ko sieva liek. Kurai sievai tad nepatīk, ja vīrs ir labiņais. Bet, ja dzeršanu pārtrauc, tu vairs nejūties ne par ko vainīgs, rodas pašapziņa un līdz ar to arī pārliecība, ka tev nav labiņais jātēlo. Un tad ir konflikts.

Alkoholiķis un viņa Dievs

Sapulcēs bieži tiek pieminēts Dievs. Par to ir runāts arī vairākos "soļos", atzīstot, ka "mēs nolēmām paļauties savā dzīvē un gribā tam, ko mēs uzskatām par Dievu" un "pazemīgi lūdzam Dievu atbrīvot mūs no mūsu trūkumiem".

Uz AA sapulcēm nāk dažādu ticību pārstāvji, taču tā nav nekāda sekta. Kāpēc mēs pieminam Dievu? Mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka alkoholiķim, lai viņš spētu dzīvot, ir kaut kam jātic. Bija kāds cilvēks, kurš sacīja, ka viņa Dievs ir to durvju rokturis, pa kurām viņš ieiet uz sapulci. Viņš tam pieskaroties, atnākot un aizejot, un viņš ticot, ka tas viņu izglābs no alkoholisma. Katram Dievs var būt cits - ģimene, darbs, draugi vai kas cits, vienalga kas, bet kaut kam ir jātic.

Es - alkoholiķis

Pirms katrs sāk runāt, viņš nosauc savu vārdu, piebilstot - alkoholiķis. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Vai situācijā, kad viņi visi vēlas no šīs problēmas atbrīvoties, to ir nepieciešams ik brīdi sev atgādināt? Vai šī atgādināšana galu galā nemazina pašcieņu?

Tas netiek uzspiests un var teikt arī citādāk, ko daudzi arī dara - nedzerošais alkoholiķis, atkarīgais no alkohola un tā tālāk. Mēs to uzsveram tikai šeit. Ārpusē mēs to nevienam nesakām.

Mēs to nekad nedrīkstam aizmirst. Tikai tādēļ, ka mēs paši sevi esam par tādiem atzinuši un apzinājušies savu bezspēcību alkohola priekšā, mēs šobrīd spējam dzīvot skaidrā. Manuprāt, vārds alkoholiķis skan pat lepni.

Sākumā man bija grūti skaļi pateikt, ka es esmu alkoholiķis. Taču tad es padomāju: bet kāpēc, piemēram, cukurslimnieks nebaidās atzīt savu slimību? Tas man palīdzēja. Es saprotu, ka arī pēc pieciem, desmit vai pat piecdesmit gadiem man būs sev jāatzīstas, ka esmu alkoholiķis, jo es nekad nedrīkstēšu dzert. Un es to arī negribu.

Ko darīt viesībās?

Agrāk, pirms iesaistīšanās AA grupā, viņiem nebija nekādu problēmu viesībās - visi dzēra, un arī viņi dzēra. Pēc viesībām iet mājās? Kas par muļķībām! Var iet projām, bet uz citu vietu. Šobrīd ir citādāk. Bieži vien grūtāk.

Visgrūtāk ir tad, kad visi paceļ glāzīti. Pieklājības pēc paņemu sulas glāzi, bet ir daudz pētošu skatienu. Neviena sanākšana taču nenotiek bez alkohola. Bērni jau no mazām dienām tiek sagatavoti tam, kā svinēt svētkus, kad viņi izaugs lieli.

Bet sadzīvē tagad ir nedaudz vieglāk. Kā bija agrāk? Šņabis bija lēts un tāpēc drauģeļiem sastiķēt pudeli nebija nekādu problēmu.

Vienudien satiku kādu draugu, ar kuru agrāk bijām kopā dzēruši. Nebijām redzējušies vairākus gadus. Viņš mani aicināja iedzert. Es viņam sacīju, ka nedzeru. Viņš man neticēja, sacīja: "Kā - mēs taču vēl vakar kopā dzērām!"

Šobrīd es eju uz visām viesībām bez problēmām, jo man ir pārliecība, ka es esmu alkoholiķis, ka es nedrīkstu dzert un ka es vēlos dzīvot skaidrā. Es zinu, ka es nevaru tā kā citi - dažas glāzītes, jo zinu, kas tām sekos. Es nevienam vairs netaisnojos, ka esmu pie stūres vai ko tamlīdzīgu, es pasaku skaidri un gaiši, ka esmu alkoholiķis. Katram pašam par sevi ir jāparūpējas. Es zinu, kā ir tad, kad grib kādu pierunāt dzert, jo es pats esmu to darījis.

Ko likt alkohola vietā?

Tagad, kad šie cilvēki ir izvēlējušies citu ceļu, ir jāatturas no daudziem kārdinājumiem. Vai tā vietā, lai apreibinātos ar alkoholu, nerodas atkarība no kā cita, piemēram stipras kafijas vai tējas, cigaretēm vai kā cita?

Es tik tiešām esmu sācis daudz vairāk lietot kafiju. Būtībā alkohola lietošana - tā ir attiecību veidošana. Ja sanāk kopā sveši cilvēki, viņiem nav ko runāt, viņi ir sasaistīti, un alkohols ir tas, kas viņus atraisa. Tagad mēs sēžam pie kafijas tases, bet nav nemaz sliktāk.

Šeit mēs risinām tikai vienu problēmu - mūsu atkarību no alkohola. Ja cilvēkam ir kaut vai desmit citas atkarības, viņš vienalga var nākt pie mums, lai risinātu tikai šo vienu. Un pēc tam var domāt tālāk.

Piemēram, Elviss Preslijs esot apmeklējis vienlaikus trīs grupas - anonīmos alkoholiķus, anonīmos smēķētājus un anonīmos rīmas.

Es arī uzskatu, ka esmu atkarīgs gan no kafijas, gan cigaretēm, taču vēl līdz šim par kafijas bundžu kaimiņiem malku skaldīt neesmu gājis. Par pudeli gan kādreiz gāju.

Līdzatkarība ir smagāka par alkoholismu

Parasti AA un līdzatkarīgo sapulces notiek atsevišķi, taču atklātajā sapulcē visi bija vienuviet. Līdzatkarīgie uz savām sapulcēm nāk, lai risinātu savas problēmas un mācītos ar savu alkoholiķi sadzīvot, ja nav iespējas vai vēlēšanās iet šķirtus ceļus.

Manuprāt, līdzatkarība ir daudz smagāka par pašu alkoholismu, jo dzīvot kopā ar dzerošu cilvēku ir grūti gan garīgi, gan fiziski. Ir smagi noskatīties, kā cilvēks tev blakus dzerot degradējas un tu viņam nevari neko palīdzēt, ja viņš pats to nevēlas. Mēs apprecējāmies un nomocījāmies kopā divus gadus. Tagad es saprotu, ka šis laiks bija mana atzīšanās bezspēcībā alkohola priekšā. Taču es šādu dzīvi nespēju izturēt un mēs aizgājām katrs savu ceļu. Pēc dažiem gadiem mēs satikāmies un atkal sākām dzīvot kopā. Tagad, apmeklējot līdzatkarīgo grupu sanāksmes, manas domas par alkoholu un alkoholiķiem ir mainījušās. Ja agrāk es domāju, ka tā ir tikai izlaidība, tad tagad es saprotu, ka tā ir slimība, un tas man ļauj šos cilvēkus saprast. Es vienkārši redzu savas iepriekšējās kļūdas un mācos, kā reaģēt situācijās, kad otrs ir piedzēries. Un, ja ir pavisam grūti, mēs - līdzatkarīgie - savās sapulcēs cits citu stiprinām tieši tāpat, kā to dara alkoholiķi. Tas palīdz.

Man līdzatkarība ir bijusi jau kopš dzimšanas - visi manā dzīvē tuvākie vīrieši ir bijuši alkoholiķi - vectēvs, tēvs un arī abi vīri. Taču, kas tas alkohols tāds ir, es sāku saprast tikai pirms pieciem mēnešiem, kad sāku apmeklēt līdzatkarīgo grupas sanāksmes. Vēl pirms gada es nekādi nespēju atzīt savu bezspēcību. Es domāju, ka esmu par to spēcīgāka, ka spēšu otru cilvēku atturēt no dzeršanas - nelaidīšu viņu ārā no dzīvokļa un tā tālāk, bet nekā... Tagad esmu izlasījusi ļoti daudz literatūras, tikusies ar ļoti daudziem līdzīgiem cilvēkiem un saprotu, ka tas, kā es domāju agrāk un kā tagad, ir kā diena pret nakti. Ar pirmo vīru man bija ļoti smagi un es pat vispār nesāku kaut ko darīt, jo katrai dzeršanai sekoja psihiskas lēkmes, policijas apmeklējumi un tā tālāk. Mēs izšķīrāmies. Tagad viņam ir otrā laulība, kurā arī sieva ir alkoholiķe, un viss turpinās tieši tāpat kā agrāk, jo viņi ne viens, ne otrs nevēlas savu dzīvi izmainīt. Taču arī mana līdzatkarība turpinās, jo arī mans otrais vīrs ir alkoholiķis. Un, lai gan šobrīd viņš jau septiņus mēnešus nedzer, man baiļu sajūta ir saglabājusies. Bailes no tā, ka tikai tas atkal nesākas no gala. Tāpēc es nāku uz šejieni un mācos, kā man uzvesties, ko man darīt, lai viss neatkārtotos. Taču tā nav samierināšanās.

Dažas dienas pēc šīs sapulces uz redakciju atnāca kāda alkoholiķa sieva, kas arī apmeklē līdzatkarīgo grupas sapulces, taču tajā dienā nebija varējusi atnākt. Pastāstījusi savu dzīvesstāstu un to, cik daudz viņai palīdzējušas šīs sapulces, viņa atzina, ka, viņasprāt, risinot galveno problēmu, kas ir alkoholisms, tomēr daudz vairāk uzmanības vajadzētu pievērst ģimenei kā vienam no galvenajiem iemesliem, kāpēc dzīvot skaidrā. Sāpīgi, ja sapulcē tiek vairots naids pret to otru, kas alkoholiķi nesaprot. Jo arī viņš ir cilvēks un ir pelnījis sapratni.

Bija jau diezgan vēls vakars, kad sapulce beidzās. Devos projām nedaudz samulsusi. Par to, kā šie cilvēki cīnās ar savu problēmu. Cik nopietni un mērķtiecīgi viņi to dara, lai gan saprot, ka varbūt tā arī paies viss mūžs, cīnoties par to, lai dzīvotu skaidrā šodien. Klausoties viņos, atzīšos, ka bija pat brīži, kad es viņus apbrīnoju. Jo arī viņi ir mūsējie, viņi dzīvo mūsu pilsētā un viņi grib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, viņi grib būt laimīgi. Tāpat kā visi citi, kam nav šādas problēmas. Viņi cer, ka izdosies. Taču neko nesola. Viņi vienkārši cenšas.

Ja kādu ir ieinteresējušas AA sanāksmes, viņš droši katru darbadienas vakaru pulksten sešos var doties uz pagrabiņu 1905.gada ielā 9. Bet, ja ir kādas šaubas, var arī iepriekš piezvanīt pa telefonu 3435242 (alkoholiķi) vai 3442941 (līdzatkarīgie).