Kurzemes Vārds

21:18 Trešdiena, 13. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

"Zilās spāres sapnis" bija sarežģīts uzdevums

DAINA MEISTERE

Tā bija valsts Jaunatnes iniciatīvu centra ideja - rīkot vizuālās un lietišķās mākslas konkursu skolēniem ar nosaukumu "Nāc un vizi varavīksnē". Katram Latvijas novadam tika viena no varavīksnes krāsām, Liepājas pusei - tumši zilā. Klāt, lai rosinātu bērnu māksliniecisko fantāziju, vēl bija moto "Zilās spāres sapnis".

Tagad pirmais posms - pilsētas mēroga darbu izstādes un vērtēšana - noslēdzies. Darbi bija eksponēti četrās vietās: Metalurgu kultūras pilī varēja aplūkot rokdarbus, austos un batikotos izstrādājumus, Jauno tehniķus stacija bija atvēlēta kokapstrādei un keramikai, "Vaduguns" telpās bija izlikti ādas apstrādātāju darinājumi, 1.vidusskolā - zīmējumi. Vēl Metalurgu kultūras pilī notika modes šovs. Tādējādi Liepāja bija pārstāvēta visos septiņos konkursā ieteiktajos mākslas veidos. Konkursa nolikums paredzēja, ka no katra veida noteic septiņus darbus, kuri ceļos uz novada izstādi.

Visi 49 izvirzīto darbu autori saņēma oriģinālu balvu: sudraba kuloniņu - varavīksni pāri mākonim un pateicības rakstu. Tādi kuloni ir tikai 49. "Gribētu, lai bērni tos nevis turētu atvilktnē, bet valkātu," tāds bija pilsētas konkursa rīkotāju - Bērnu un jauniešu centra darbinieku novēlējums. Vēl laureātiem solīts divu dienu brauciens uz Rīgu, kur noslēguma izstādes laikā paredzēts piedalīties modes šovā, kā arī instalāciju veidošanā.

- Nav zināms, vai novada izstāde notiks, iespējams, ka tā izpaliks naudas trūkuma dēļ, - teica Bērnu un jauniešu centra direktora vietniece Gunta Kinta. - Tad izvēlētie darbi tiks eksponēti Rīgā, Tehniskās jaunrades namā, izstādē, kura notiks maija beigās.

Bet kādi izskatījās Liepājas bērnu darinājumi?

Tos vērtēt lūdzu gan Guntu Kintu, gan mākslinieku Aivaru Kleinu, kuri abi bija žūrijas locekļi. Vērtēšanas princips šoreiz bija demokrātisks un neatkarīgs. Katrs no septiņiem vērtētājiem lika mazu atzīmi uz - pēc saviem ieskatiem - labākā, tematam piemērotākā, mākslinieciski augstvērtīgā un izpildījuma ziņā kvalitatīvākā darba. Kuri saņēma visvairāk šādu uzlīmju, tie tad arī iekļuva laureātu pulkā. Tāpēc iznākums dažu reizi bija diezgan negaidīts.

- Paldies pienākas visiem skolotājiem, kuri ārpus stundām, pulciņu nodarbībās strādājuši ar bērniem, pārstāvētas bija visas skolas un ārpusskolas iestādes, - sacīja G.Kinta. - Salīdzinājumā ar citiem gadiem gribu teikt, ka šoreiz darbi šķita tādi kā īstermiņa veikuma, tiem nebija pamatīguma. Mums jau ir izstrādājušies sava veida stereotipi, kanoni, no kuriem vairs negribam atkāpties. Biju uz šā paša konkursa darbu izstādi Kuldīgā. Un tur bija daudz lielāks avangardisms, tērpu demonstrēšanas šovā skolēni rādīja nepieradināto modi. Liepājnieku darbos trūka domu lidojuma, kaut gan aicināts bija veidot "Zilās spāres sapni", un tieši šīs sapņa sajūtas pietrūka. Uzskatu, ka labi izdevās tas, ka izstādes bija tieši Projektu nedēļas laikā un līdz ar to tām bija vairāk skatītāju.

Mākslinieks Aivars Kleins atzinās, ka pirmo reizi uzaicināts piedalīties žūrijā, kurā jāvērtē bērnu un skolēnu darbi. Līdz ar to viņam ir bijis gan ļoti interesanti, gan arī mazliet sarežģīti. Mākslinieks uzskata, ka zēnu un meiteņu aizraušanās ar mākslu dod divus labumus: pirmkārt, tā ir saturīga brīvā laika pavadīšanas iespēja un, otrkārt, tikai darbojoties var atrast un attīstīt talantus.

- Es biju visās četrās darbu eksponēšanas vietās, - teica A.Kleins. - Un aplūkojot, ko un kā bērni ir izdarījuši, radās iespaids, ka pilsētā nav kopējas koncepcijas, nav izstrādāta sistēma, ka notiek tā: kā es māku, tā es mācu. Klaji redzama mūsu Lietišķās mākslas koledžas ietekme, jo liela daļa tās beidzēju pilsētā māca bērnu un skolēnu vizuālās un lietišķās mākslas pulciņus. Tātad - kāda ir mūsu koledža, tādi ir skolēnu darbi, jo te daudz kas atkarīgs no pedagoga. Ir jūtams arī naudas trūkums, galvenokārt tajos mākslas veidos, kur nepieciešami materiāli, darbarīki, iekārtas. "Vaduguns" telpās redzamajiem ādas apstrādātāju darbiem bija tāds pats stils un veids, kā to darīja pirms gadiem trīsdesmit. Jauno tehniķu stacijā patika tās sakoptība. Uzreiz var redzēt, ka tur ir vīrieša praktiskā roka klāt pielikta. Esot šajās ārpusskolas iestādēs, bija jādomā arī par to ģeogrāfisko izvietojumu. Bērniem tādā lielā rajonā kā Ezerkrasts, arī Dienvidrietumu mikrorajonā nav nevienas iestādes, kluba, kaut vai bērnu istabas, kur darboties. Brīžiem iedomājos, kas notiktu ar skolēniem, ko viņi darītu, ja, teiksim, televizors pazustu no viņu dzīves. Tāpēc labi, ka ir šādi konkursi. Jo tā ir arī liela sirsnības skola - te viss jāveic ar savām rokām un jāizdara līdz galam. Apsveicami, ka skolotājiem izdodas bērnus inficēt ar šādas darbošanās bacili. Īpaši tad, ja mazais mākslinieks redz šā darba jēgu, redz, kas ar to notiks tālāk, saņem par savu darbu apbalvojumu. Un tas stimulē strādāt tālāk, strādāt labāk.