Kurzemes Vārds

21:22 Trešdiena, 13. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sieviete no bērnudārza

Ēriks Kūlis

Allaž sāpīgi vērot, kā rītos lāgā neizgulējušās māmiņas un tēvi (lielākoties gan māmiņas, jo laulības šķiršanas līkne Liepājā nebūt neslīd uz leju) ved uz bērnudārzu savus lāgā neizgulējušos vai pat apslimušos bērnus. Mazais cilvēks šņukst, činkst un dīc, bet pieaugušais, dzelžainā tvērienā sakampis viņu aiz rokas, gaitu nepalēninot (nav taču vairāk laika, akdies, ja nokavēšu vēlreiz, priekšnieks mani atlkaidīs!) parauj to kādu sprīdi uz augšu no zemes un uzbrēc: "Sīkais, aizveries, ja ņaudēsi, dabūsi pa ņuņņām!"

Profesionāls psihoterapeits secinātu, cik smagu garīgu traumu bērns no šādas apiešanās saņem visai dienai, bet ierindas avīžnieks vienīgi var atļauties secināt, ka šādiem līdzekļiem regulāri "uzmundrināts" bērns, iespējams, ar laiku neglābjami kļūs vai nu par biklu, iebiedētu radījumu bez jebkādām pašcieņas pazīmēm, vai arī par agresīvu varmāku, kurš vēlāk centīsies apkārtējiem atdarīt to, ko pašam bērnībā nācies izciest. Viss atkarīgs no bērna nervu sistēmas izturības. Var sevi mierināt ar faktu, ka, paldies Dievam, Liepājā vēl dzīvo vecāki, kuriem viņu bērns ir personība jau no pirmajiem dzīvības mēnešiem.

Šādu pārdomu varā būdams, nonāku pie bērnudārza Apšu ielā, lai paskatītos uz šo iestādi no iekšpuses un tiktos ar tās vadītāju. Taipus durvīm mani apņem sen nejusta gaisotne - bērnu elpas, silta ēdiena un gludinātas veļas aromāts.

Vienai telpai cauri, kur skapīši ar mazuļu virsdrēbēm, otrai telpai cauri, kurā bērņuki patlaban būvē gaisa pilis no plastmasas klucīšiem, gaitenī iekšā, kur visi ugunsdzēšamie aparāti nez kāpēc sev uzlikuši švītīgas rūķu cepures - varbūt gaidāms rūķu salidojums? Gaiteņa galā no kādas telpas skan mūzika un bērnu balsis pamīšus ar sievietes sirsnīgo balsi.

- Guna Kadiķe, vadītāja? - pārjautā sprigana pavārīte, smaržīga kā tikko cepta bulciņa. - Tā ir viņa, kas tur dzied.

Bērnu dziesmiņas ir īsas, un Guna Kadiķe ieved mani īpašā istabā, kas iekārtota pārrunām ar vecākiem. Brīnos. Pārrunas ar vecākiem?

- Viņi dažkārt jāaudzina vairāk nekā bērni, - vadītāja saka, - un visbiežāk par bērna dienas režīma neievērošanu. Mēs tūdaļ varam pateikt, kurš no bērniem brīvdienās, mājās būdams, bradājis līdz pat vakaram pa peļķēm, kurš, sakarsis būdams, ēdis sniegu un kurš stundām ilgi klīdis ielās, pārāk plāni apģērbts. Mēs tūdaļ varam pateikt, kurš no mazajiem skatījies televizoru līdz pusnaktij kopā ar vecākiem. Šādos gadījumos abi ierodas dārziņā jau "uzskrūvējušies" - vieniem nav nācis tramvajs, otriem pabraucis garām pārpildītais taksobuss un trešajiem pietrūcis naudiņas autobusa biļetei un viņi elsdami, pūzdami cilpojuši šurpu kājiņām no pat Jaunliepājas, jo tur vairs nav neviena bērnudārza.

Guna runā, un vēroju viņas izturēšanos. Sievietes balsī un kustībās jaužams atturīgums. Un varbūt pat viegla nepatika, sak, iegāzies te tāds avīžnieks un ņemas tincināt - kas un kā, un kāpēc. Viņam taču vienalga, cikos es ceļos un guļos, kā es iztieku ar savu aldziņu, kādas sieviešu rūpes mani māc un kādi ir mani nākotnes nodomi. Uzrakstīs savu rakstāmgabalu avīzei, nodrukās, un es pēc tam varēšu sarkt un bālēt par to, kāds "gaišais tēls" no manis uztaisīts. Bet varbūt viņš atskrējis tāpēc, ka mūsu "Rūķītis" no simts četriem Latvijas bērnudārziem iekļuvis to divpadsmit skaitā, kuriem Sorosa fonds piešķīra līdzekļus inventāra iegādei, un tāds Liepājā ir vienīgais?

Ir gandrīz neiespējami pateikt, kādas domas risinās skaistas sievietes galvā, šķiet, tā savā laikā sacījis kāds ievērojams vīrs, un es arī daudz nepūlos izdibināt, kādēļ no vadītājas dveš angliski vēsa pieklājība.

Kad pa abiem esam noskaidrojuši, ka Liepājā no 47 bērnudārziem šodien darbojas tikai 21 un neviens no tiem nav vairs nedz kādas rūpnīcas, nedz kombināta aprūpē, bet visi pārgājuši pašvaldības paspārnē, kad esam noskaidrojuši, ka Gunai ir māsa, kura ar šo rindu autoru mācījusies vienā klasē, un ka mums abiem ar Gunu dzimšanas diena ir vienā dienā, turklāt vēl Skorpiona zīmē, viņas atturībā parādās pirmās plaisas. Tieku pat apveltīts ar jauku, sievišķīgu smaidu. Tūdaļ kļūst gaišāk ap sirdi un atzīstos, ka ļoti vēlētos viņā saskatīt personību un ārkārtīgi interesantu cilvēku vispār, savādāk mūsu avīzes redaktors mani publiski izsmies. Guna saprot manu pusnopietno joku un saka:

- Ja personībai ir pieļaujami sapņi, tad manējais varētu saukties "Krievu bērnu integrēšanās latviešu kolektīvā".

Vēl joprojām neesmu atmetusi domu izveidot dārziņā izlīdzinošo grupu, kurā mazajiem krieviem, protams, ar viņu vecāku piekrišanu, pastiprināti mācītu latviešu valodu. Mums jau sen ir skaidrs, ka krievu bērnu grupās ar divām latviešu valodas mācību stundām nedēļā ir par maz. Un te nu mūsu domas dalās. Vieni manai idejai piekrīt, citi - ne. Taču uzskatu, ka bērna izglītošanās nesākas ar septiņu gadu vecuma sasniegšanu, esmu pārliecināta, ka zināšanu pamati jāieliek vēl pirms viņu piektās dzimšanas dienas. Un šajā vecumā bērniem patīk apgūt citas valodas.

Skola grib saņemt jau varošus, drošus un attīstītus bērnus, bet diemžēl Latvijā vēl līdz galam nav izstrādāta pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas mācīšanas koncepcija. Tur augšā laikam domā, ka dārziņos pilnīgi pietiek ar to, ja audzinātāja vai auklīte noslauka bērniem degunus un dupšus. Otra nelaime ir tā, ka arī krievu bērnu vecāki svārstās, it kā kādas valodas zināšanas varētu tiem nodarīt ļaunumu. Daļēji es viņus saprotu - mentalitāte, tradīcijas un pat pasakas katrai tautai ir savādākas. Krievam ir jāklausās savas basņas par Ivanušku, viņam mūsu Sprīdītis nav dvēselei tuvs.

Neviens Latvijā dzīvojošam cittautietim negrasās atņemt viņa tautas garīgo mantojumu un kultūru, viņam tikai vajadzētu jau no bērna kājas apgūt tās valsts valodu, kurā viņš dzīvo, lai nerastos nevajadzīgi sarežģījumi.

Mūsu bērnudārzā, piemēram, strādā divas jaukas audzinātājas, bet līdz maijam meitenēm jānokārto attiecīgā ieskaite latviešu valodā. Savādāk mums nāksies šķirties. Pirmajām sešām, kuras tos nespēja vai nevēlējās, pati sameklēju darbu citur. Vēlāk no turienes nāca pateicības vārdi, tik labas darbinieces izrādījās. Bet šīm divām neveiksmes gadījumā darbs būs jāmeklē citur pašām. Domāju, jebkurš cilvēks man piekritīs, ka būtu vairāk nekā dīvaini, ja bērnudārzā Latvijā ar latviešu bērniem audzinātāja sarunātos tikai krievu valodā. Nav jau mūsu valodiņa tik grūta - nesen uzzināju, ka grupa ķīniešu Rīgā četru mēnešu laikā apguva latviešu sarunu valodu.

Ja man, piemēram, nāktos dzīvot Turcijā un ja mana eksistence būtu atkarīga no šīs valodas zināšanām, ne mirkli nešauboties, varu apgalvot, ka es to iemācītos.

Mūsu pilsētas Skolu valde mani mierināja - ja šādu izlīdzinošo grupu ar pastiprinātu latviešu valodas apmācīšanu neizdošoties izveidot, lai neuztraucoties, citur arī neesot izdevies?

Vārdu sakot, turpināsim gulēt saldā miegā, kamēr atjēgsimies, ka latviešu valoda Latvijā vispār vairs nav vajadzīga.

Bet es tomēr to gribu izdarīt, kaut arī dabūšu punus, kā saka, ar galvu mūrī skriedama. Galu galā man ir divdesmit gadu darba stāžs bērnudārzos, un arī Liepājas augstskolas maģistratūrā māca šo to manam darbam noderīgu. Un tādēļ joprojām būšu neatlaidīga, savādāk pārstāšu sevi cienīt.

Bet vispār bērnudārza vadītājai daudz kas jāprot. Un cilvēks cenšoties daudz ko var apgūt. Domājat, man viegli nācās, iekams pagājušajā vasarā iemācījos kārtīgi nokrāsot logu rāmjus un līmēt tapetes? Kaut kā jau to izdarīt, protams, var katrs, bet es gribu tā, lai tas būtu profesionāli paveikts.

Vai man tik ļoti patīk bērnudārzi, ka esmu gatava savu atvaļinājuma laiku ziedot remontam? Varu teikt - jā. Uz bērnudārzu pārnācu no darba skolā, kur mācīju pusaudžiem izprast mūzikas valodu. Lai bijušie audzēkņi neņem ļaunā, bet man sirdij tuvāki ir mazie ķipari. Varbūt tāpēc, ka viņi ir tiešāki un atklātāki, varbūt tāpēc, ka vienkārši apbrīnoju viņu spējas - ar to ierobežoto vārdu krājumu, kāds ir viņu rīcībā, un mazo dzīves pieredzi bērni tomēr spēj savas domas izteikt tik apbrīnojami spilgti un oriģināli, kā tas reti izdodas pat pieaugušajiem. Un, kad mācu viņiem jaunu dziesmiņu vai deju, redzu, kā atveras un uzplaukst viņu dvēseles. Un tad es noprotu, ka esmu aculieciniece mazam brīnumam - mostas Cilvēks.

Tādos brīžos aizmirstas, ka šajā gadā jau trešo mēnesi dzīvojam bez mazākās nojausmas par savas iestādes gada iespējamo budžetu, ka nevaram neko nedz plānot, nedz iecerēt - saņemam katru mēnesi tikai divpadsmito daļu no pērnā gada subsīdijām, lai pietiktu algām trīsdesmit trijiem "Rūķīša" darbiniekiem un pārtikai 118 bērniem. Kopš tas laiks, kad pieņēma valsts budžetu, bet pie mums pilsētā, kā saka, ūdens vēl nav sakustējies.

Visiem grūti, man atgādina, taču brīžiem šķiet, ka vairāk vaina meklējama pašu neizdarībā. Vai tad man nav grūti skatīties, kur steidzami būtu nepieciešams remonts, kur vajadzētu nomainīt kādu cauruli, kādu grīdas segumu. Tikpat grūti ir skatīties, kā visnotaļ jauka ģimenīte savu mazuli uz dārziņu ved ar regulāriem pārtraukumiem, jo šīs ģimenes budžets tikpat atkarīgs no valsts budžeta kā mūsējais, un diemžēl viņiem nav to divpadsmit latu, ko samaksāt. Atkarība dara cilvēku nedrošu un svārstīgu, atkarība neļauj cilvēkam domāt par savu rītdienu. Turklāt divkārt nomācoša un aizvainojoša ir atkarība no kāda varasvīra neizdarības, kaut gan esmu centusies dzīvot ar devīzi: neuztraukties par to, ko grozīt nav manos spēkos.

Kurš no Liepājas bērnudārziem patīk vislabāk? Nu, mūsējais arī nav no sliktākajiem. "Prestiža" rangu tabulā esam pirmajā desmitniekā. Bet vispār jau bērnudārza prestižu var noteikt jebkurš garāmgājējs pēc to automašīnu markām un modeļiem, kādi tur rītos un vakaros piebrauc.

Pirms "Rūķīša" mācīju bērniem dziedāt bijušajā "Laumas" dārziņā. Tomēr kristīgās mācības ievirze šajā bērnudārzā man, teikšu atklāti, šķita nepieņemama. Pret ticību vispār izturos ar pietāti un sirdī varbūt vairāk ticu nekā "īsteni ticīgie". Bet es nevaru, es vienkārši nespēju kopā ar visiem mesties ceļos un dziedāt psalmus. Varbūt vainojams Skorpiona raksturs? Bet esmu pārliecināta, ka labāk par savu nostāju vajag pateikt atklāti, nevis liekuļot un tēlot. Cik nesen dažs labs šodienas ticīgais vēl bija tikpat pārliecināts komunists. Rodas jautājums, kad īsti viņš runāja taisnību - toreiz vai tagad? Kaitina arī šī pārlieku izvērstā iesvētīšanas mode - nu jau gandrīz katru krogu, katru kāršu spēles klubu, katru autostāvvietu mācītājs nopietnu vaigu apšļaksta ar svētīto ūdeni. Kam vajadzīgs šis teātris? Jālūdz Dievs, lai nav jāpiedzīvo, ka drīz vien Latvijā iesvētīs arī kādu publisko namu vai tualeti. Tādas izdarības manās acīs ir lielāka Dieva zaimošana un grēks nekā baznīcas neapmeklēšana.

Mēs brīdi sēdam klusēdami. Esam nonākuši pie lietām, par kurām cilvēce gadu tūkstošu laikā nav varējusi izšķirties. Pretējā gadījumā mēs visi ticētu vienam vienīgam un īstajam Dievam. Bet cilvēku sabiedrībai no paaudzes paaudzē ir raksturīgi izdomāt sev citus Dievus, un tiem vārdi ir - vara, nauda, slava, bauda.

Guna Kadiķe, bērnudārza "Rūķītis" vadītāja, šobrīd vairs nepavisam nav tā rezervētā un atturīgā sieviete, kāda bija sarunas sākumā. Jo vai tad cilvēks var palikt vienaldzīgs, ja tam nākas runāt par lietām, kas ir dzīves pamatvērtības.

"Bērnudārzs ir mans mūžs," lasu viņas enerģiskajā sejā.

Guna Kadiķe saka:

- Es neesmu cilvēks, kas pavēl, bet esmu cilvēks, kas iesaka. To pavēlēt gribošo sevī apklusinu un apspiežu, lai arī cik grūti tas dažbrīd izdarāms. It sevišķi, ja redzu, ka dažkārt mani ieteikumi tikuši uztverti kā atļauja nesteigties ar darīšanu. Gribu, lai visas problēmas cilvēki risinātu atklāti un godīgi, nevis spriedelētu pa stūriem. Šķiet, ka tik daudz savā kolektīvā esmu panākusi. Un trīsdesmit triju sieviešu vidū tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Vienīgais vīrietis, ar kuru varu atļauties parunāt kādu "biezāku" vārdu, ir mūsu strādnieks. Tad nu viņam dažkārt nākas izbaudīt to, kas patiesībā bija domāts kādai citai darbiniecei. Bet viņš, vīrieša cilvēks būdams, saprot un ļaunā neņem.

Tā īsumā būtu mana dzīve - bērni, mūzika, bērnu dziedāšana un "Rūķīša" vadītājas gods. Nezinu, vai esmu tāda personība, kādu jums avīzei vajag, bet ar savu dzīvi esmu apmierināta, un ar savas vienpadsmit gadus vecās meitas Madaras sekmēm skolā arīdzan. Kad tikšu galā ar maģistratūru Liepājas augstskolā, tad abas sarīkosim svētkus savas mazās ģimenes lokā. Un dziedāšana tur nebūs pēdējā vietā.

Bet par mūsu bērnudārzu neuztraucieties - nabadzības dēļ jau neiesim lepnību zaudēt. Ja nav plastilīna, veidošanai mums noder miltu un sāls masa. Tā ir tikpat plastiska, un izveidoto var labi nokrāsot. Arī izsalcis un tukšu vēderu neviens bērns nav aizgājis, auklītēm ir trenēta acs un viņas redz, kuram bērnam mājās ir regulārs ēdienreižu iztrūkums. Bet kas attiecas uz audzināšanu, tad mūsu mazie nav tik nežēlīgi kā pirmklasnieki skolā, kuri rāda ar pirkstu uz savu solabiedru un skaļi sauc: "Tev humpalās pirktas drēbes, un tēvs ir dzērājs!"

Ceru, ka viņi nekad nebūs tik nežēlīgi, jo kādēļ tad te esam mēs - trīsdesmit trīs sievietes un pat viens vīrietis. Un mūsu pasakas, dziesmas un rotaļas, kurās labais vienmēr uzvar ļauno.

? Allaž ir aizkustinoši vērot, kā māte pie rokas ved savu atvasīti uz bērnudārzu, jo mazajam cilvēciņam solis ir tik svarīgs, it kā no tā pilnībā būtu atkarīga mūsu nākotne.