Kurzemes Vārds

15:55 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

SKATIENS

Tikai no citiem prasīt kārtību ir par maz

INDRA IMBOVICA

Cilvēki pieraduši pie daudzām nejēdzībām. Pie tā, ka algas var neizmaksāt, ka par nostrādāto mūžu pensijas vietā var saņemt nabaga grašus, ka katrs monopolresors var pēc sava prāta paaugstināt tarifus telefonam, elektrībai, apkurei... Ka taisnību izkarot ir tas pats, kas ar pieri sienā skriet, ka katrs ierēdnītis tevi var ignorēt, ka likums tiek apiets ar līkumu vai vispār to var nerespektēt... Un tā tālāk un tā joprojām. Vārdu sakot, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Pieraduši gan, jo tas vienkārši vairs nepārsteidz, bet tas nenozīmē, ka samierinājušies.

Pats īpatnējākais ir tas, ka visi mēs, visa sabiedrība, esam cits no cita atkarīgi, tāpēc arī katrs kaut kādā veidā cits no cita ciešam, cits citam pārmetam, bet nejēdzības turpinās. Kāds tirgū pārdod sasmakušas zivis, bet šis pats pārdevējs nākamajā dienā ir nikns, ka viņam veikālā "iesmērēts" saskābis krējums.

Tomēr cilvēkos nereti vislielāko sašutumu izraisa situācijas, kad tās iestādes un organizācijas, kurām jāgādā par kārtību, pašas šo kārtību neievēro. "Kurzemes Vārdā" laiku pa laikam rakstām par konfliktsituācijām Liepājas tramvajā starp pasažieriem un konduktoriem. Nesen parādījās vesela materiālu sērija, kurā savu viedokli izteica arī Tramvaja pārvaldes direktors Juris Konstantinovs, diemžēl viņa argumenti nepārliecināja, vairāk gan tā bija tāda lavierēšana starp likumu un sava uzņemuma tīri savtīgajām interesēm, kas maz attiecas uz pasažieru apkalpošanas kultūru un aizsargātību.

Liepājnieki nebeidz sūdzēties par daudzajiem graustiem pilsētā, par sliktajām, bedrainajām ielām, vienas lielas daļas autovadītāju nekaunību un galu galā par to, cik cilvēks Liepājas ielās ne tikai vēlās vakara stundās, bet arī dienā jūtas neaizsargāts. Un galu galā - par policijas bezspēcību. Cilvēkiem būtībā ir pilnīgi vienalga, vai tā ir Municipālā policija, vai Kriminālpolicija, vai arī Ceļu policija. Ja iedzīvotāji vai pilsētas viesi nevar no šī kārtības sarga saņemt atbildi uz elementāriem jautājumiem, kur nu vēl mazu palīdzību, ja ik dienas redzam, ka policijas mašīnas pārkāpj satiksmes noteikumus - pārsniedz ātrumu, brauc pa ielām, kur tas aizliegts, vai tajā virzienā, kur nedrīkst, tad kādu cieņu un uzticību no iedzīvotāju puses šie kārtības sargātāji var gaidīt? Absurda un smieklīga savulaik izklausījās attiecīgo struktūru vadītāju taisnošanās, ka policijai nav līdzekļu, lai samaksātu par tehnisko apskati un transporta apdrošināšanu. Tādā gadījumā, kādas tiesības ir kontrolēt un iekasēt naudassodu no privātajiem automašīnu vadītājiem, jo daudzi no viņiem var atbildēt: kad man izmaksās algu, tad es iziešu tehnisko apskati.

Ja pēc tikko sacītā šīs kārtību sargājošās organizācijas būs sašutušas, uzskatot, ka ir, Saeimas priekšsēdētāja Alfrēda Čepāņa vārdiem runājot, tīras kā bāreņu asaras, tad esam gatavi izvērst laikraksta slejās diskusiju starp viņiem un pilsētas iedzīvotājiem.

Arvien lielāku neapmierinātību liepājniekos rada autotransporta novietošanas problēma tepat pilsētas centrā, nerunājot nemaz par Liepāju kopumā. Tā ir nenormāla situācija, kad gaišā dienas laikā Rožu laukumā un tam tuvējās ielās, kur izliktas aizlieguma zīmes, pavisam brīvi stāv automašīnas, traucē gājējiem un visa veida kustībai vispār. Katram ir bijusi izdevība pārliecināties, ka šad un tad sodīti tiek "mazie gariņi", savukārt biezo limuzīni, teiksim, pie "Admirāļa kluba" stāv caurām dienām bez problēmām. Nevienu neinteresē, ka policijai naudas nav, kadru trūkst, laika maz utt. Nu, tad ejiet un iekasējiet to naudiņu! Tikai vispirms sakārtojiet ceļa zīmes un skaidri apzīmējiet automašīnu novietošanas vietas, lai katrs tās nevarētu iztulkot pēc sava prāta.

Nesen mūsu kolēģe piedalījās starptautiskā seminārā žurnālistiem, kuri strādā ar tiesību un kārtību sargājošajām organizācijām. Tur izskanēja interesants fakts, proti, ka 80 procentu topošo policistu Latvijā izsaka vēlēšanos strādāt Ceļu policijā. Tas izraisīja lielu jautrību, jo atbilde bija viena: tur var labāk nopelnīt. Arī man nesen iznāca izbaudīt Ceļu policijas darba stilu, kas lika man izjust absolūtu bezspēcību un pat zināmu pazemojumu. Kad kādā sestdienā, puteņa laikā, pustukšajā Ganību ielā mana mašīna pēkšņi sāka zaudēt ātrumu un es sajutu svilstošas gumijas smaku, norūpējusies tik tikko "ievilkos" sānielā, lai netraucētu satiksmi uz maģistrālās ielas. Abas ar savu 78 gadus veco mammīti sēdējām un domājām, ko darīt, kad pretī tā lēni izbrauca Ceļu policijas mašīna. Brašs policists pienāca, paprasīja dokumentus, es sakreņkējusies naivi pastāstu, ka man kaut kas ar mašīnu atgadījies. Jūs domājat, ka abi spēcīgie vīrieši apjautājās, kā man palīdzēt (ar šādu attieksmi es pati sastapos Čehijā)? Nē, viņi tūlīt iekasēja naudassodu 5 latu apmērā par iebraukšanu pretējā virziena ielā. Man, protams, šie latiņi nemētājas atvilktnēs vai zem spilvena, tomēr nesarūgtināja nauda, bet gan attieksme. Ar dziļu ironiju atcerējos teicienu: moja miļicija meņa berežot.