Kurzemes Vārds

07:04 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

skatiens

Sāpes. Kaislības. Provokācijas

LĪVIJA LEINE

Tik tīru, tik balti skaidru brīžu, kāds bija sestdien Svētās Annas draudzes dārzā, pēdējā laikā nemaz tik bieži negadās. Kaut arī - it kā jau nekas sevišķs tur nenotika. Sākot Latvijas gaidu organizācijas dzimšanas dienas svinības, Liepājas gaidas un skauti bija sastājušies svinīgā ierindā, tika pacelts Latvijas karogs un dziedāts "Dievs, svētī Latviju!". Un, bērnu maigajās balsīs pacelta, himna it kā saplūda ar pēkšņi uzkritušā marta sniega vieglumu. Un tajā brīdī viss apkārt likās nereāli skaists. Un trausls. Bezgala trausls. Kā klusums pēc tikko norimuša sniegputeņa. Kā marta sērsna. Kā bērnība. Kā mūsu mazā valsts. Un šim brīdim nepiedienīgs līdzās auga un milza jautājums: vai viņi, lieli izauguši, arī tā dziedās, vai viņiem būs ļauts dziesmā lūgt svētību savai Dzimtenei?

Tikko bija redzēta cita ierinda. Centrālkapos. Sirmi vīri. Sievietes, kuru mūža dienas jau pievakarē. Acīs atmiņu smagums. Par pagātni, kam cauri iets. Par dzīvēm, kas saārdītas nežēlīgos puteņos un vētrās, par svešām varām, kas lika ierakumos nostāties brālim pret brāli. Tur tika pieminēti leģionāri. Vīri, kuri gan ar varu tika iesaukti svešā armijā, gan tie, kuri pēc Baigā gada iepazīšanas, pēc Zilā brīnuma, pēc Baltezera, Jelgavas un Rīgas cietumu pagalmu asinis stindzinošajiem atklājumiem nostājās to pusē, kas cīnījās pret padomju varu. Vēl nezinādami, ka arī šiem "atbrīvotājiem" patīk rokas mazgāt citu tautu asinīs.

Viņi stāvēja puslokā ap piemiņas ansambli karavīriem un represētajiem. No padomju represiju upuru piemiņas akmens melnā krāsa bija daudzmaz nomazgāta. Ne tik viegli nomazgāt to sāpi, ko tā atkal uzplēsa daudzās dvēselēs. Taču neticu, ka tās atbalss bija kleķējums padomju ģenerāļa Dedajeva atdusas vietā, kas patiesībā skanēja (ja lielos burtus aizstāj ar mazajiem) tā: "Nost ar okupantifn" (latviski vajadzētu teikt: "nost okupantus"). Pat ja to būtu rakstījis kāds pastulbs pusaudzis (atkritumu ir diezgan visās tautās), pārāk strauja un nodarījumam neadekvāta bija Krievijas visaugstākā līmeņa amatpersonu reakcija pret šīs Otrā pasaules kara upuru piemiņas vietas apgānīšanu. Maskavā pieņēma rezolūcijas jau tad, kad Liepājas policija par nodarījumu vēl nebija informēta.

Svētās Annas draudzes dārzā, kur dziedāja bērni, caur plāno sniegu spraucās tulpju un sniegpulkstenīšu asni. Bet vietumis bija sakrautas izcirsto krūmāju kaudzes. Viss liecināja, ka tiek kopts, gādāts par sētas skaistumu. Un tam pretī - šajās dienās atskanējušais Krievijas amatpersonu paziņojums, ka provokatīvos nolūkos tikšot nodarīti kaitējumi Latvijas kultūras pieminekļiem un sabiedriskajām celtnēm. Var jau būt, ka šīs lielvalsts izlūkdienests šīs valsts amatpersonu uztverē strādā izcili. Bet es vairāk ticu tam vecajam vīram, kas sestdien teica: "Latvietis nekad savai tēva mājai acīs nespļaus." Lai arī padomju gados darīts daudz, lai tautas sapludinātu, lai sajauktu to domāšanas veidu, šis tas no latviešu tautas kopējām rakstura īpašībām vēl dzīvs. Un starp tām - par spīti visam, lai arī tas ikdienā nav tik spilgti redzams, katrā latviskā dvēselē ir apziņa, ka nav latvietim zem saules citas vietas, ko saukt par savu tēvzemi un kur runāt latviešu valodā. 1991.gada barikādes neradās tukšā vietā. Un tās joprojām pastāv. Siržu zemdedzēs. To vārdā latvietis var daudz ko paciest. Sakost zobus. Neizrādīt savu sāpi. Bet nekad tajā nebūs vietas zemiskām viltībām. Nekad neviens, kas ciena un mīl šo zemi, nav ieinteresēts speciāli tracināt kaimiņvalsti. Vēl jo vairāk, labi atceroties, kā 1940.gadā saskaņā ar Rībentropa-Molotova paktu tā tik ļoti "nobijās" no mazās 2 miljonu tautas "draudiem" 200 miljonu lielajai valstij, ka šai cits nekas neatlika, kā te ievest savu karaspēku.

Tagad cita dziesma: esot jāaizstāv to tiesības, kam grūta galva iemācīties runāt latviski. Labāk jau būtu, ja to nāktos darīt, kad "nacionāļi" darītu pāri cittautiešiem. Bet, ja nu galīgi neizdodas neko izprovocēt, tad "der" arī Latvijas īpaši zemais dzīves līmenis. Nav ko noliegt - pensionāriem skolotājiem, mediķiem, kultūras darbiniekiem, bezdarbniekiem dzīve ir smaga. Pat ļoti. Un izsalkušu cilvēku ir vieglāk satracināt nekā paēdušu. Bet vai slikti klājas tikai tiem, kas Latvijā negrib latviski runāt? Vienādi grūti ir visiem. Tikai nekādi nevar saprast, vai tad, ja tiks izpildīti draudi par ekonomiskajām sankcijām, te dzīvojošajiem cittautiešiem atšķirībā no latviešiem sāks klāties labāk? Un nekādi nevar saprast, kāpēc tie, kuri Maskavā uztraucas par latviski nerunājošo zemo dzīves līmeni Latvijā, nekad neskatās pašas Maskavas televīzijas raidījumus, kuros rāda, kā tūkstošiem bērnu dzīvo Maskavas pazemē un pārtiek no ubagošanas un atkritumiem, kuros rāda tās Krievijas pilsētas, kur pensionāriem pensiju neizmaksā pat vairāk nekā gadu, kuros rāda ogļu šahtas, kuru strādnieki algu nav redzējuši divus gadus, kuros rāda izmisumā nonākušos Krievijas militāro resoru rūpnīcu streikojošos strādniekus, kurus stumda un grūsta milicija... Par iznīcinātajām, ar buldozeriem nošķūrētajām Latvijas cilvēku kapuvietām izsūtījumā nav pat vērts runāt. Tāpat par neseno karu Čečenijā. Un par to pašu Krievijas augsto amatpersonu paziņojumu, ka slepkavības Kosovā ir Dienvidslāvijas iekšēja lieta...

Svētās Annas baznīcas dārzā, tāpat kā visā Latvijā, caur sniegu spraucas dzīvi asni, tiekdamies pretī ziedēšanai. Dod, Dievs, kaut tiem nekad vairs nebūtu jānīkst uzmācīgu krūmu paēnā!