Kurzemes Vārds

20:23 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāli

Leģionāri

Vakar bija Latviešu leģiona atceres diena. Ja daži politiski spēki to nebūtu iekļāvuši to akciju ķēdītē, ar kuru pasaules acīs nomelnot Latviju, tad šī atcere būtu aizritējusi tikpat klusi un nemanāmi kā iepriekšējos gados, kad tai uzmanību pievērsa tikai galvenokārt paši nu jau sirmie vīri, kuri bija ierauti Otrā pasaules kara dzirnavās un tagad atceras savus kritušos karabiedrus. Taču tieši šis saceltais troksnis, tieši šī šausmināšanās, ka pa Latvijas pilsētu ielām ar kāškrusta karogiem un nacistu dziesmām soļošot esesiešu kolonnas, lika vēlreiz uzmanīgi paskatīties uz Latviešu leģionu Otrajā pasaules karā.

Cik aplams ir uzskats, ka leģionāri, lūk, iznīcināja iedzīvotājus vairākos Krievijas apgabalos un piedalījās ebreju apšaušanā, tik nepareizi viņus celt uz postamenta kā tautas varoņus. Ja PSRS un Vācija būtu savstarpēji sadalījušas Baltijas valstis tā, ka 1940.gadā Latvijā iebruktu nevis sarkanarmija, bet vērmahts, ja vispirms gestapo ar Latvijas iedzīvotājiem būtu izrīkojusies tikpat barbariski, kā to pirmā darīja čeka un ja pēc tik baismīga gada vērmahtu padzītu sarkanarmija, tad nešaubos, ka tie latviešu zēni, kuri kļuva par leģionāriem, būtu uzvilkuši sarkanarmijas formu.

Ar to tikai gribu teikt, ka komunisti ar saviem briesmu darbiem paši radīja auglīgu augsni leģionam. Pirmajā padomju varas gadā cietušas bija desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ģimenes, un jaunekļi prasījās uz fronti, atriebības alku vadīti un cerībā atgūt Latvijas neatkarību. Kad viņi saprata, ka šīs cerības ir veltas, brīvprātīgo skaits krasi samazinājās. Taču vāciešiem karotāji kļuva arvien nepieciešamāki, un viņi nospēlēja uz nacionālām jūtām, ar 1943.gada februārī dibināto Latviešu leģionu radot latviešu zēniem jaunu ilūziju, ka viņiem ir iespēja cīnīties par savu tēvuzemi. Arī situācija frontē bija neskaidra un lika atcerēties Pirmā pasaules kara beigas, kad notikumi pavērsās tā, ka latviešiem izdevās izcīnīt savu neatkarīgu valsti, un arī leģionāri līdz pēdējam brīdim un pat pēc tā ticēja, ka vēsture atkārtosies.

Var jau pārmest leģionāriem, ka viņi naivā ticībā iesēdušies ne tajos kara ratos. Bet Latvijai jau nebija vajadzīgi nevieni kara rati, arī no austrumiem atripojušie nē, kuros tāpat ar ticību, ka viņi cīnās par savu valsti, iesēdās tūkstošiem latviešu. Kāpēc viņus tagad sarīdīt vienus pret otriem? Pietika jau, ka frontē to darīja abi totalitārie režīmi.