Kurzemes Vārds

18:22 Trešdiena, 11. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ja lieta grozās ap vispārības labumu,

tad nepietiek vienīgi ar vadošo personu centību un labu gribu vien, nepieciešama arī nesavtīga un pašaizliedzīga sabiedrības līdzdalība un spēku apvienošana kopēju, vispārībai derīgu un nepieciešamu darbu veikšanai. Bet šādi uzskati laiž saknes vienīgi tādā sabiedrībā, kas nedzīvo vienīgi šai dienai, bet uzglabā un ciena kā dārgas piemiņas arī savu priekšgājēju centienus un sasniegumus.

Vēsture Liepāju nekad nav lutinājusi. Savas intereses saimnieciski un ģeopolitiski tik vilinošā vietā pie Baltijas jūras tā aizstāvējusi gandrīz vai visu savu pastāvēšanas laiku, radot personības, kuru veikums tālu pārsniedza viņu mūža gadus un pat laikmetus, kuros šiem cilvēkiem bija lemts dzīvot. Viens no viņiem - Kārlis Gotlībs Sigesmunds Ūlihs (Karl Gotlieb Siegesmund Ulich), dzimis pirms 200 gadiem - 1798.gadā Emdenē, pēc citiem avotiem - Hannoverē, miris Liepājā 1880.gada 5.oktobrī.

22 gadu vecumā ieradies Liepājā, viņš jau 1838.gadā tika ievēlēts par Lielās ģildes eltermani. Lai gan pilsētā bija dažādi sabiedriskie amati, vienīgi eltermaņa amats bija saistīts ar lielu godu, plašām pilnvarām un milzīgu ietekmi. Kaut arī eltermaņa pilnvaru laiks bija trīs gadi, K.Ūlihs saglabāja šo amatu visa mūža garumā. Lielisks prāts, labvēlīgs noskaņojums un izcilas manieres, kā savā pētījumā "Liepājas pilsētas Lielās ģildes vēsture" rakstīja valsts tiesību doktors un Lielās ģildes pēdējais eltermanis Luiss Rozenkrancs, bija īpašības, ar kurām daba bija apveltījusi šo cilvēku, predestinējot par liela mēroga vadoni. Tieši šīs īpašības ļāva K.Ūliham izvirzīties Liepājas sabiedrības priekšgalā un sekmēt mazās pilsētiņas pārvēršanu par nozīmīgu starptautiska mēroga ostu.

K.Ūliha darbība saistījās ar laiku, kas atnesa radikālas pārmaiņas gan Liepājas saimniecībai, gan pašpārvaldei. Līdzīgi citām Baltijas pilsētām Liepāja līdz 19.gs. 70.gadu beigām bija pieturējusi iepriekšējos gadsimtos izveidojušos feodālo pilsētas pārvaldi, kurā bija pārstāvētas trīs vietējās vācu slēgtās birģeliskās kārtas: rāte jeb maģistrāts un abas ģildes - Lielā jeb tirgotāju ģilde (dibināta 1646.g.) un Mazā jeb amatnieku ģilde (dibināta 1662.g.). 1870. gadā Krievijas pilsētu reformas ietvaros, likumdevējam pasludinot vēlētu bezkārtu pilsētas pārvaldi, tika noteikta šīs sistēmas pakāpeniska atcelšana. Par šiem procesiem savos izcilajos pētījumos raksta Dr.hist. Dzidra Ozoliņa. Rīgas vācu patriciāts 19.gs. 60.gados izstrādāja vairākus pašvaldības reformu projektus cerībā saglabāt līdzšinējās pilsētas satversmes īpatnības - rātes, ģildes utt. gandrīz neskartas. Pat tad, kad 1870.gadā bija iznācis Krievijas pilsētu nolikums un par lokālās pašvaldības iekārtas saglabāšanu vairs nevarēja būt ne runas, rīdzinieki joprojām kategoriski iestājās par savu projektu. Turpretim Liepājas vācu valdošajās aprindās pārkārtojumi sastapa daudz lielāku elastību, lojālāku attieksmi un labvēlīgāku augsni. Skaidrojums, kā to uzsver D.Ozoliņa, "vispirms meklējams Liepājas veidošanās īpatnībā. /../ Liepājai augot kā tīri tirdznieciskai pilsētai, tās iedzīvotāju pamatmasu sastādīja tirgotāji un brīvie amatnieki, bet baltvācu muižniecības aprindām piederīgo, no kuru vidus tradicionāli nāca vācu birģeļu politiskie vadoņi, bija nedaudz."

Par Liepājas pilsoņu spēju uztvert jaunā laikmeta gaitu liecina kāds zīmīgs notikums. 1864.gadā atklātībā nāca Krievijas justīcijas reformas projekts, kas paredzēja tiesas varu šķirt no administratīvās varas. Šā projekta apspriešana notika pārmaiņus Rīgā un Tērbatā un tajā nevarēja apiet arī jautājumu par pilsētu pārvaldes turpmāko likteni. 1864.gada rudenī Liepājas rāte un ģildes uz Tērbatas sēdi nosūtīja arī savus pārstāvjus. K.Ūliha steidzīgi saaicinātie abu ģilžu vecajie braucienam piešķīra 250 rubļus. Kā raksta D.Ozoliņa, deputācijai līdzdodamajā instrukcijā, ko bija parakstījuši birģermeistars J.Ekhofs, Lielās ģildes eltermanis K.Ūlihs un Mazās ģildes eltermanis J.Neimanis, bija norādīts, ka Liepājas vadošā pilsonība iestājas par tiesas varas šķiršanu no pilsētas pārvaldes, par kārtu tiesu likvidāciju.

1877.gada 26.martā tika pieņemti noteikumi par jaunā pilsētu nolikuma ieviešanu Baltijā, norādot, ka tas veicams pakāpeniski. Par pirmajām pretendentēm Kurzemē atzina Jelgavu, Kuldīgu un arī Liepāju. Šis lēmums saskanēja arī ar pašas pilsētas pilsonības interesēm. 1877.gada 20.maijā birģermeistari un abu ģilžu eltermaņi bija lūguši Kurzemes gubernatoru aizbilst, lai vecā pilsētas satversme tiktu grozīta, cik drīz vien iespējams, jo "jaunais pašvaldību princips krievu provincēs, kur tas ir spēkā jau septiņus gadus, pilnā mērā sevi attaisnojis, tam jāsekmē arī Baltijas pilsētu komunālās dzīves tālākā attīstība". 28.maijā iekšlietu ministrs deva atļauju uzsākt pilsētu pārvaldes pārkārtošanu Liepājā un Kuldīgā, 8.jūnijā to paziņoja abu pilsētu rātēm.

Vēlēšanas notika no 1878.gada 16. janvāra līdz 13. februārim. Vēlēšanu tiesības bija ieguvuši Krievijas pavalstnieki, ne jaunāki par 25 gadiem, kuri maksāja pilsētai nodokli par tiem piederošo nekustamo īpašumu, tirdzniecības vai rūpniecības uzņēmumu pilsētas robežās. Līdz ar to pilsētu nolikumā īpašuma faktors bija sevišķi akcentēts. Vēlētāji bija iedalīti trīs klasēs pēc pilsētas kasei maksāto nodokļu lieluma. Katrai vēlētāju kategorijai bija sava pārstāvniecības norma. Vismazāk pārstāvēti bija nelielo nodokļu maksātāji, lai gan tieši viņi veidoja pilsētas lielāko daļu. Pilsētu reforma nodrošināja lieltirgotāju, fabrikantu un lielo namīpašnieku pārsvaru pilsētu domēs. Ar nolūku piesaistīt pilsētas pārvaldei inteliģenci, guberņas pilsētu lietu pārvalde ieteica Liepājas literātu nodokli pa klasēm 80, 25 un 3 rubļi, kas bija krietni zem vidējās maksas, motivējot savu lēmumu ar to, ka literāti pieder pie inteliģences, t.i., mazturīgākām aprindām. Pie literātiem piederēja augstāko mācību iestāžu absolventi - juristi, ārsti, aptiekāri, garīdznieki utt., tātad galvenokārt tā sauktās brīvās profesijas pārstāvji, vai arī tie, kuri atradās noteiktā dienestā, kas piešķīra literāta nosaukumu un tiesības.

Vēlēšanās Liepājā drīkstēja piedalīties tikai 961 liepājnieks, t.i., apmēram trīs procenti visu iedzīvotāju. Ievēlēja 54 domniekus: 44 no tiem bija vācieši, 7 ebreji, 2 poļi un viens latvietis - šķiperis (stūrmanis) Jēkabs Inge.

Domes pirmā sēde sanāca pirms 120 gadiem - 1878.gada 1.martā un tajā par pilsētas galvu gandrīz vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ūlihu. Viņš kļuva par galvu pilsētai, kuras labā bija tik daudz un pašaizliedzīgi pūlējies.

Kā uzsver D.Ozoliņa, K.Ūlihs bija visu svarīgāko pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu saimniecisko pasākumu iniciators.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795.gadā Liepāja ļoti smagi izjuta Rīgas konkurences spaidus. "Liepājas tirdzniecības un uzņēmumu darbības sašaurināšanās, tāpat naudas līdzekļu aizplūšana uz Rīgu /../ noveda pie tā, ka Liepāja piedzīvoja milzu neveiksmes ne tikai tāpēc vien, ka samazinājās tās iedzīvotāju skaits, bet, kas bija vēl ļaunāk, ostā ienāca aizvien mazāk kuģu, samazinot tirdzniecības kopapjomu," raksta L.Rozenkrancs. Liepājas osta bija piesaistīta priekšpēdējai - 3.kategorijai un te pastāvēja importa ierobežojumi. Neapskaužams bija satiksmes ceļu stāvoklis, kas ļoti apgrūtināja preču pievešanu Liepājai. Jau 1830.gadā ar K.Ūliha aktīvu līdzdalību tika izstrādāts pirmais dzelzceļa būves projekts no Liepājas caur Rucavu, Darbēniem, Kretingu uz Jurbarku. Taču pasākums cieta neveiksmi. Un ne tikai finansiālu grūtību dēļ, bet arī Rīgas un Karalauču tīšas ļaunprātības dēļ. Nerealizējās arī līnijas Liepāja-Nīca-Pluņģe-Kauņa izbūves projekts. Taču K.Ūliha neatlaidība un izmaņa galu galā savu paveica. L.Rozenkrancs raksta: "Pēc ilgiem, pamatīgiem priekšdarbiem un plašas korespondences ar Krievijas valdības atzītām autoritātēm, proti, ar toreizējo Baltijas provinces ģenerālgubernatoru grāfu Suvorovu, kuru Ūlihs augstu vērtēja, 1845.gada 25.septembrī abu ģilžu neaizmirstamajā sēdē viņš nāca klajā ar priekšlikumu piešķirt garāku atvaļinājumu un līdzekļus braucienam uz Sanktpēterburgu, lai panāktu Liepājas pievienošanu Krievijas dzelzceļu tīklam." Šajā L.Rozenkranca izklāstā zināmas neskaidrības vieš 1845.gada pieminējums, jo kņazs A.Suvorovs par Baltijas ģenerālgubernatoru kļuva vēlāk, t.i., 1848.gada 18.martā. Iespējams, K.Ūliha sakari ar A.Suvorovu izveidojušies agrāk.

Pēc inženiera Aleksandra Ūliha - Kārļa Ūliha jaunākā dēla - nostāstiem, tēvs pavadījis Pēterburgā deviņus mēnešus un panācis to, ka "varējis saviem pilsoņiem ziņot par tur saņemto solījumu /../ par koncesijām dzelzceļa līnijas būvei. Eltermaņa Ūliha atgriešanās izvērtās par triumfu, šī vīra darbība tika godināta svētkos un apsveikumos, jo tieši viņš kā neviens cits bija darbojies savas dzimtenes interesēs, modinot ļaudīs jaunu iniciatīvu un jaunu spēku." 1871. gadā dzelzceļš Liepāju savienoja ar Viļņu, 1873.gadā - caur Mažeiķiem un Jelgavu - ar Rīgu un Daugavpili, 1876.gadā - ar Romniem Poltavas guberņā. Ja, salīdzinot 1840.gadu (10 992) ar 1863.gadu (9970), daudziem tirgotājiem un rūpniekiem pārceļoties uz Rīgu, Liepājas iedzīvotāju skaits īslaicīgi bija gājis mazumā, tad laikā no 1870. līdz 1881. gadam, pateicoties dzelzceļa ierīkošanai un ar to saistītajiem tirdznieciskajiem panākumiem, tas pieauga vairāk nekā 2,5 reizes.

K.Ūlihs bija arī pilsētas bankas dibināšanas iniciators, "jo zināja no paša pieredzes, cik grūti nākas tirgonim vadīt uzņēmumu vienīgi ar paša rīcībā esošiem līdzekļiem. Pilsētas un Lielās ģildes līdzekļi bija ļoti ierobežoti. Ienākumu tikko pietika, lai segtu tekošos izdevumus, nemaz jau nerunājot par iespējām uzlabot kādu no vietējām struktūrām.

Eltermanis K.Ūlihs gribēja atvieglot vietējo tirgoņu darbu un nodibināt banku, kuras uzdevums būtu ne tikai tieši paplašināt tirdzniecību, bet palīdzēt vietējam tirgonim, piešķirot kredītu, uzpērkot vekseļus utt."

Lai pieņemtu šajā jautājumā galīgo lēmumu, 1845.gada 10.aprīlī sanāca Lielās ģildes kopsapulce, kurā "eltermanis K.Ūlihs labi sagatavotā runā pārliecinošiem vārdiem izskaidroja bankas dibināšanas nepieciešamību. Ar tik lielām grūtībām saistītā institūta atvēršana tika apstiprināta 1847.gadā". Diemžēl banka neattaisnoja uz sevi liktās lielās cerības, jo, kā domā L.Rozenkrancs, vislielākā kļūda bija tā, ka bankas priekšgalā izvirzīja nepieredzējušu vadību - uz brīvprātības pamatiem to veidoja paši ģildes locekļi, nevis lietpratēji, kuriem šis uzdevums būtu pa spēkam un kuri, saistoties ar ārzemju bankām, veiktu visas iespējamās bankas operācijas.

Sakarā ar izmaiņām, kuras ieviesa 19.gs. 70.gadu reformas, tirdzniecības pārvalde un ģildes visā Baltijā vairs nevarēja darboties kā līdz šim. Tirdzniecība, kura tieši tad Liepājā piedzīvoja ziedu laikus, palika bez oficiāla atbalsta. "Un atkal," raksta L.Rozenkrancs, "tieši... K.Ūlihs, kopā ar birģermeistaru K.F.Šneideru un pilsētas domnieku F.K.Rozenkrancu bija tie, kas nepieļāva šāda nenormāla stāvokļa izveidošanos, bet radīja institūciju, kam pēc Sanktpēterburgas tirdzniecības pārstāvniecības parauga piekrita daļēji valsts, daļēji komunāls raksturs. Sagatavošanās darbi šādas oficiālas pārstāvniecības radīšanai ilga gadiem. Bija nepieciešami bieži ceļojumi uz Sanktpēterburgu sarunām ar tolaiku tik smagnējo valdības aparātu; bija nepieciešams izstrādāt neskaitāmus projektus un iesniegt tos apstiprināšanai, līdz beidzot 1881.gada 21.janvārī tika saņemtas visaugstākās sankcijas, ko apstiprināja cara paraksts - "Liepājas biržas komiteja". K.Ūlihs to vairs nepiedzīvoja.

Labvēlīgais piejūras klimats un jūras ūdens ar augsto sāļu saturu jau kopš 19.gs. sākuma palēnām padarīja pilsētu par plaši pazīstamu kūrvietu. 1860.gadā bija gaidāma Krievijas troņmantnieka Nikolaja Aleksandroviča ierašanās Liepājā un, pamatojoties uz šīm izredzēm, "eltermanis Ūlihs ierosināja plānu, kurā bija paredzēts uzbūvēt iestādi, kuru varētu izmantot gan tādi cilvēki, kam patīk auksts, gan tādi, kam patīk silts ūdens /../. Līdzekļu piešķiršanu šādas ēkas būvei ģildes sapulcēs eltermanim Ūliham sagādāja ne mazums grūtību, jo birģeri tolaik negribēja saprast, ka kūrorta izveide visādā ziņā, arī saimnieciski, pilsētai dos lielas priekšrocības."

1870.gadā izveidoja un iesvētīja pludmales apstādījumus, 1875.gadā uzcēla Kūrmāju. Sezonas laikā 1878.gadā pilsētu apmeklēja ap 1200 peldviesu.

No laika attāluma lūkojoties uz cilvēkiem, kuriem vēsturē ierādīta paliekoša vieta, atklājas interesantas sakritības.

Kņazs Aleksandrs Suvorovs (1804.-1882.), grāfs Rimnikskis, karavadoņa Aleksandra Suvorova mazdēls, izglītojies Parīzē un Getingenā. Par sakariem ar dekabristu A.Odojevski viņu izsūtīja uz Kaukāzu, taču jau 1828.-1829.g. krievu un turku kara laikā jaunais Suvorovs pavadīja caru Nikolaju I, kopš 1843.gada viņš bija cara oficiālajā svītā. No 1848. līdz 1861. gadam Suvorovs pildīja Baltijas ģenerālgubernatora pienākumus. Par viņu rakstīts: prasmīgs administrators, izglītības draugs, humāns krievu aristokrāts. Ja 1830.-1831. g. viņš piedalījās poļu sacelšanās apspiešanā, tad 1863. gadā, Viļņas ģenerālgubernatoram M.Muravjovam arkārtīgā nežēlībā apspiežot poļu un lietuviešu sacelšanos, kņazs Suvorovs, toreiz jau Pēterburgas ģenerālgubernators, privātās sarunās atklāti lamāja viņu par "monstru, traka suņa sakostu hiēnu".

Bet 1848.gadā tikko kā jaunajā amatā stājušos kņazu Suvorovu vēstulē uzrunāja Ēdoles pagasta skrīveris Krišjānis Valdemārs, lūdzot protekciju savas izglītības turpināšanai. Un A.Suvorovs, kurš sniedza nozīmīgu atbalstu K.Ūliham Liepājas dzelzceļa lietā, laipni atbildēja arī K.Valdemāram. 1849.gadā, saņēmis ģenerālgubernatora rekomendācijas vēstules augstākai apriņķa skolai un tirgotājam F.Hāgedornam, K.Valdemārs ieradās Liepājā.

Tirgotājs un humānists, Garlība Merķeļa idejiskais līdzinieks Frīdrihs Hāgedorns (1788.-1853.) pieminams gan sakarā ar Liepājas pilsētas pirmo galvu, gan sakarā ar latviešu nacionālās atmodas celmlauzi.

Kad 1820.gadā K.Ūlihs ieradās Liepājā, viņš sāka strādāt tieši pie Lielās ģildes tirgotāja F.Hāgedorna, kurš tajā laikā bija aizņemts ar ļoti svarīgu darbu - Liepājas krājkases projekta sagatavošanu un šīs iestādes atvēršanu 1825.gadā. Ļoti iespējams, ka F.Hāgedorna darbs un uzskati varēja jūtami ietekmēt toreiz vēl gados jaunā K.Ūliha personību.

Bet 1853.gadā K.Valdemāra tikumiskās sajūsmas caurstrāvotie "300 stāsti" iznāca tikai tāpēc, ka bija iespiesti "uz Hāgedorna kunga rēķinuma" un tā, ka "viss, kas ienāca, sarakstītājam palika mācīšanās un studēšanas laikam."

Materiālu sagatavojusi Uļa Gintnere