Kurzemes Vārds

10:10 Otrdiena, 17. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šīs nedēļas notikumi

Auksto attiecību pavasaris

Andžils Remess

Ir klāt pavasara pirmā pilnā un marta pēdējā pilnā nedēļa ar skolēnu brīvdienām, gājputnu atgriešanos, droši vien arī ar šīsziemas pēdējo sniegu un ar 25.martu, tātad Māras dienu, kad pēc seniem novērojumiem vai ticējumiem daba ver vaļā acis pēc ziemas miega, taču mēs reizē ar atmodu vēlreiz izsāpēsim sāpi par komunistu teroru pret savu tautu. Taču kopumā mūsu skats šonedēļ būs pievērsts tām pašām norisēm, kas aizņēma prātus jau pagājušajā un pat aizpagājušajā nedēļā.

 

No ielām pie sarunu galda

Liekas, ka šonedēļ mierīgākā gultnē vajadzētu ievirzīties notikumiem Serbijas provincē Kosovā, kurai tur dzīvojošie albāņi pieprasījuši neatkarību, bet praktiski var cerēt tikai uz to, ka serbu policija un militārie spēki izbeigs vardarbību pret viņiem. Vēl jau gan Kosovā, gan vienā otrā Rietumeiropas galvaspilsētā notiks atbalsta demonstrācijas albāņiem, un tomēr notikumi no ielām mazpamazām pārceļas pie sarunu galdiem, un pašreiz starp Belgradu un Kosovu lielākās domstarpības ir par to, vai Kosovai ir vai nav vajadzīgi starptautiski vidutāji. Kosova pastāv uz to, ka vajag, bet Belgrada saka, ka visi šie notikumi ir Serbijas iekšēja lieta.

Šķiet, ka izpaliks arī pret Serbiju ierosinātās sankcijas, jo tās līderis Slobodans Miloševičs sāk pildīt sešu lielvalstu prasības, bet galīgo lēmumu par to pieņems parīt Bonnā. Sarežģījumus var radīt tikai viena no šīm valstīm - Krievija, kura pēkšņi pārkāpa šo vienošanos neizsniegt iebraukšanas vīzas tām Serbijas amatpersonām, kuras vainojamas vardarbībā pret Kosovas albāņiem, un uz Maskavu uzaicināja Miloševiču. Bet gan jau Rietumi mīļā miera labad šo Maskavas izlēcienu norīs, tāpat kā norijuši daudzus citus.

 

Kodieni kļūst maigāki

Droši vien šonedēļ vēl kāds politiskais spēks Latvijā attapsies, ka Latvijas un Krievijas attiecību saasināšanās ir ļoti izdevīga pamatne, uz kuras celt savu popularitāti, bet līdz šim to izmantojušas trīs partijas. Kā jau vieniem no saspīlējuma īstenotājiem pienākas, pirmie, protams, bija sociālisti, bet viņiem sekoja divi nopietnāki spēki. "Saimnieks" ar sava runasvīra Alfrēda Čepāņa starpniecību iekoda "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK, paziņojot, ka Latvijas un Krievijas attiecības paliks saspīlētas, kamēr pie varas būs tēvzemiešu valdība, un tādējādi nepārprotami aicināja no šīs partijas novērsties. Bet pēc tam ar uztraukumu par stāvokli valstī sakarā ar Latvijas un Krievijas attiecību krīzi uzmanību sev pievērsa Jaunā partija, kura gan vēl nesen par vienu no saviem pamatprincipiem bija pasludinājusi ne pret vienu nevērsties. Tagad partija paziņoja, ka valstī esot ārkārtējs stāvoklis, jo izraisījusies valdības un parlamenta krīze, un Raimonda Paula vadītā partija ieteica steigšus mainīt Pilsonības likumu, kas, viņuprāt, pašlaik ir pārāk stingrs. Tas sasaucas ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa sacīto, ka pēc diviem, trīs gadiem visi Latvijai lojālie iedzīvotāji būs saņēmuši pilsonību.

Vai šis ierosinājums būs tas magnēts, kas Jaunajai partijai piesaistīs vēlētājus? Kaut arī tās priekšgalā atrodas viens no Latvijas populārākajiem cilvēkiem, pašlaik partijas atbalstītāju pulks nav tik plašs, lai šis politiskais spēks būtu pārstāvēts parlamentā.

Liekas, ka šai vajadzētu būt paklusai nedēļai partijas kompromitējošu materiālu ziņā. Vai nu netīrumu šļakstītāji apjēguši, ka pašreizējo saspringto kaimiņattiecību laikā šāda kašķēšanās pašu mājās nevairotu simpātijas pret kašķa cēlājiem, varbūt grandiozākie atmaskojumi tiek taupīti tuvāk vēlēšanām, bet pēdējā laikā tie pieklusuši. Jo pagājušās nedēļas kodieni Andrim Šķēlem un Edvīnam Inkēnam bija pārāk maigi, lai atstātu kādu iespaidu.

 

Pašiem jāizšķiras, uz kuru pusi skatīties

Ļoti grūti prognozēt Latvijas un Krievijas attiecību pavērsienus šonedēļ, jo Krievijas politika visbiežāk ir neprognozējama, un politologi tā arī vēl nav tikuši skaidrībā, kas kuru reizi to ietekmē. Taču, ja runājam konkrēti par Krievijas attiecībām ar Latviju, tad nav šaubu, ka pārmetumi mums turpināsies, tikai jādomā, ka kvantitāti nomainīs kvalitāte - tie būs nopietnākā formā izteikti un tiks meklēti arī pēc satura ticamāki. Jo vismaz daļa no līdz šim izteiktajiem atgādina to, ko var dzirdēt, sievām saķildojoties, stāvot rindā tirgus laukumā. Un kampaņas rīkotāji nevar nesaprast, ka tas agri vai vēlu sāks spēlēt pretējā virzienā, un šis process jau sācies kā Rietumos, tā Austrumos.

Kā zināms, pasaules masu saziņas līdzekļi informāciju gūst lielākoties no Maskavas laikrakstiem, televīzijas un radioraidījumiem, un, ja šīs kampaņas sākumā vairāku valstu prese notikumus Latvijā atainoja Krievijas interpretācijā, tad nu jau tonis mainījies. Tāpat Krievijā pašā sāk saprast, kur tas viss velk, un vairākas šīs valsts organizācijas jau atvainojušās Latvijai par Maskavas rīcību.

Bet tā jau ir veca patiesība, ka, ja kaut ko pāršauj pār strīpu, tas nāk kā bumerangs atpakaļ, un cik tad ilgi var spēlēt uz tik primitīviem instinktiem un cilvēku nezināšanu. Ja Maskavas televīzija stāsta, ka Rīgā vairs nepiešķir dzīvokļus krieviem, tad Rīgā tikko dzīvokli saņēmušais krievs, to klausoties, sāk domāt, ka kaut kas tur neklapē. Ja Krievijas oficiāla amatpersona no augstas trībīnes pasaulei stāsta, ka Latvijā izglītību var iegūt tikai latviešu valodā, tad skolās ar krievu mācību valodu skolēni, to uzzinot, kļūst domīgi, tāpat kā viņu vecāki. Ja Rīgā krievu valodā iznākošs laikraksts raksta, ka Latvijas iedzīvotāju likteni lemj tie, kuri Otrā pasaules kara laikā kalpojuši nacistiem, tad jebkurš normāli domājošs cilvēks, to lasot, sāk šaubīties arī par citu šādā avīzē lasīto. Ja Rīgā it kā pret fašisma atdzimšanu sāk uzstāties jaunekļi ar Hitlera Vācijas simboliku no Krievijas nacionālboļševiku organizācijas, kura neslēpj savu mērķi radīt vienotu impēriju no Vladivostokas līdz Gibraltāram, tad pasaule, to izdzirdusi, sāk uz visu notiekošo skatīties pavisam savādāk. Un vairs netic Krievijas pārstāvja sacītajam no ANO tribīnes, ka Latvijas vadītāji, lūk, nerēķinoties ne ar kādām civilizētā pasaulē pieņemtām normām. Tāpat kā netic daudzām citām par Latviju rakstītām un runātām dumjībām. Nu kaut vai vakar Krievijas televīzijas ziņās atceres par Baltkrievijas sādžas Hatiņas nodedzināšanas Otrā pasaules karā sasaistīšanu ar latviešu leģionāriem.

Ja apmelojumu kampaņas rīkotāji būs sapratuši, ka nošāvuši greizi, tad, jādomā, viņi šonedēļ mainīs akcentus un visu smagās artilērijas uguni vērsīs pret Valodas likumu, ko Saeima gatavojas izskatīt otrajā lasījumā. Bet Krievijas Valsts domes deputāti draudīgi vicinās divus likumprojektus: vienu - par ekonomiskām sankcijām pret Latviju, otru - par palīdzību apspiestajiem tautiešiem Latvijā un kompensāciju izmaksāšanu tiem Krievijas uzņēmumiem, kuri cietīs, Krievijai pārtraucot ekonomisko sadarbību ar Latviju.

Taču diez vai mēs jau šonedēļ izpratīsim, kādā nolūkā tas viss tiek darīts, kāpēc mēģina sarīdīt Latvijā dzīvojošos krievus pret latviešiem un kāpēc vajadzīgs Krievijā radīt nepatiku pret Latviju, kas automātiski rada Latvijā nepatiku pret Krieviju? Kāpēc Latviju grib padarīt, kā izspruka vienam laikrakstam, par pirmo karsto punktu Ziemeļeiropā? Kas tas ir - aicinājums krieviem pēc iespējas ātrāk atstāt šo reģionu vai arī Krievijas bailes, ka Latvija varētu reiz beigt luncināties tās priekšā, atliek muguru taisni, un tāpēc tiek izdarīts tik masveidīgs psiholoģiskais spiediens?

Ja tā, tad tikai ātrāk nokļūsim pie tā, pie kā bija jānokļūst jau sen un kas jūtami kavē mūsu virzīšanos uz priekšu, proti, pie vienotības, kāda bija astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Saprotot, ar ko Latvijai darīšana, būtu jāatmet sīkās savstarpējās ķildas un blusu meklēšana otra kažokā. Bet vai to sapratīs? Vai nepaliks tikai pie tā, ka pret Latviju vērstās melu kampaņas dēļ Saeimas vēlēšanās lielākus panākumus gūs nacionālradikālie spēki?