Kurzemes Vārds

03:04 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Kurzemes hercoga radiniece - daktere Aizputē

Kristīne Pastore

Ar Aizputes slimnīcas galveno ārsti Ingrīdu Circeni esam pazīstamas vairākus gadus - iepazināmies neilgi pirms kādas apaļas slimnīcas jubilejas. Tolaik viņa neilgi kā bija šajā amatā, taču šo laiku jau varēja saukt par slimnīcas atdzimšanas sākumu, jo Ingrīda, saņemot savā pārvaldībā slimnīcu ar pussabrukušām ēkām un milzīgiem parādiem, kuru dēļ jau gandrīz bija nolemts to slēgt, apņēmās šo slimnīcu atkal "celt saulītē" un pierādīt, ka tā ne tikai ir nepieciešama vismaz pusei rajona iedzīvotāju, bet ka slimnīca ir arī spējīga eksistēt, izdzīvot un attīstīties. Vai tas ir izdevies? Process joprojām turpinās, jo, kā apgalvo Ingrīda, attīstība nekad nebeidzas. Tāpat kā nebeidzas Ingrīdas idejas par to, ko vēl labu viņa Aizputē gribētu izdarīt. Un tad iznāk tā pavisam dīvaini, jo, kā apgalvo pati Ingrīda, līdz Medicīnas institūta beigšanai viņa pat nav zinājusi, kur tāda Aizpute atrodas - tur nonākusi sadales kārtībā, bet nu ir pārliecināta, ka Aizputi negribētu mainīt ne pret vienu citu vietu.

 

No rīdzinieces par aizputnieci

Ingrīda Circene ir rīdziniece vairākās paaudzēs - Rīgā dzimusi, augusi un skolā gājusi. Bet pēc Medicīnas institūta beigšanas pēkšņi paziņojusi, ka Rīgā noteikti nepaliks, ka vēlas braukt uz strādāt uz laukiem. Daudzi tolaik likuši pirkstus pie deniņiem un sacījuši, lai viņa padomā, pirms tā rīkojas, jo palikt un strādāt Rīgā - tas taču ir tik daudzu studentu, bet jo īpaši topošo mediķu sapnis. Turklāt Ingrīda studēja kursā, no kura visus studentus jau studiju laikā gatavoja par nākamiem institūta pasniedzējiem - viņi mācījās pēc speciālas, paplašinātas programmas. Tāpēc pasniedzēju izbrīns par jaunās rīdzinieces izvēli bija jo īpaši liels. Bet nelīdzēja nekādas atrunas par to, ka, ja nedomājot par sevi, tad lai vismaz padomājot par savu bērnu, kam, aizejot no Rīgas, viņa sabojāšot visu dzīvi, un sekoja visa tā uzskaitījums, ko bērns saņemšot Rīgā, bet kas viņam būs liegts jebkur citur. Ingrīda tomēr nepadevās, savu izvēli nemaz arī nesaistot ar kaut kādu īpašu patriotiskumu vai lauku ļaužu mīlēšanu un vēlēšanos viņus izārstēt. Šai izvēlei pamatā nebija arī filantropija vai vēlme ar savu personu papildināt lauku inteliģences rindas, tādējādi apliecinot, ka labi var strādāt ne tikai Rīgā.

Izvēli doties uz kādu no Latvijas rajoniem viņa pamatoja ar to, ka vēlas savu dzīvi, vēlas būt neatkarīga. "Par dzīvokli Rīgā es vispār pat sapņot tolaik pirms septiņpadsmit gadiem nevarēju," sacīja Ingrīda, "jo maniem vecākiem ir personiskā māja, un tas nozīmē, ka mani dzīvokļa rindā neuzņemtu. Bet, tā kā es jau institūta laikā biju apprecējusies un mums bija piedzimusi meita, nespēju iedomāties dzīvi kopā ar vecākiem. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu slikti - nekādā gadījumā, man ir brīnišķīgi vecāki - vēl tagad, astoņdesmit gadu vecumā, viņiem ir laba veselība, un mamma to vien gaida, kad es viņai aizvedīšu kārtējo grāmatu kaudzi, ko lasīt, bet es nespēju iedomāties, ka divas ģimenes varētu dzīvot vienā mājā."

Pirmā vieta, ko Ingrīdai un viņas vīram piedāvāja, bija Ilūkste. Taču, aizbraukuši tur, viņi saņēma diezgan strupu noraidījumu, ka ginekologs nu gan tur neesot vajadzīgs. Tā vietā Ingrīdai piedāvāja strādāt par acu ārsti vai rentgenoloģi, no kā viņa, protams, atteicās. Ingrīdas vīrs bija ķirurgs, un viņam vieta būtu atradusies kādā ambulancē aptuveni divdesmit kilometrus no Ilūkstes. Pateikuši paldies, jaunie mediķi devās atpakaļ pie sadales komisijas, kas viņus tālāk norīkoja uz Aizputi. Atbraukusi Ingrīda pateica, ka gatavojas palikt šeit uz visiem laikiem. Neviens tam, protams, neticēja, jo tādi joki, ka rīdziniece ieradusies rajona pilsētiņā un vēlas palikt, vēl nebija pieredzēti. Turklāt kolēģiem jau bija pieredze, ka jaunie ārsti nostrādā obligātos gadus un - sveiki! Tāpēc neviens arī šoreiz ne uz ko nopietnu negatavojās. Bet iznāca citādi - lai gan jaunā ģimene drīz izira, Ingrīda projām negāja. Taču kolēģu toreizējo neticību viņa saprot, jo arī šobrīd Aizputē nestrādājot neviens no tiem ārstiem, kas sadales kārtībā, nevis brīvprātīgi, sākuši strādāt vēl pēc viņas.

Protams, ka nekad neviens nevar paredzēt savu dzīvi daudzus gadus uz priekšu, bet Ingrīda domā, ka mainīties nekas nevarētu. Lai gan ir bijuši vairāki mēģinājumi viņu pārvilināt uz Rīgu, līdz šim viņa tiem nav ļāvusies. Vissmagākās pārdomas bijušas aptuveni pirms diviem gadiem, kad Rīgā piedāvāta ļoti laba vieta kādā ļoti labā ārstniecības iestādē. Tad gan sirds iekņudējusies. Bet beigu beigās izvēle tomēr palikusi par labu Aizputei. Kāpēc? "Es it kā no malas paskatījos uz visu, kas šajos četrarpus gados, kopš esmu galvenā ārste, ir padarīts, un man palika tā visa žēl," sacīja Ingrīda. "Kāpēc tad es to visu darīju, ja tagad, kad viss iet uz labo pusi, pamestu un aizbrauktu? Tāpēc arī paliku. Varbūt es tomēr esmu patriote..."

Pārējie Ingrīdas institūta grupas biedri no tiem, kurus gatavoja pasniedzēju karjerai, tur arī strādā. Savukārt tie, kas palika strādāt kādā no Rīgas klīnikām, ilgu laiku pie patstāvīga darba tā arī netika. Tikvien varēja kā būt par palīgiem vecākajiem kolēģiem, bet tieši šis arī bija viens no iemesliem, kāpēc Ingrīda nevēlējās palikt Rīgā. "Es gribēju patstāvīgi strādāt, nevis gadiem ilgi ar dvielīti staigāt pakaļ kādam profesoram," apgalvo Ingrīda. "Un kad es dažus gadus pēc institūta beigšanas jau biju operējoša ginekoloģe, bet mani studiju biedri vēl tikai mācījās, es sapratu, ka ar savu izvēli neesmu kļūdījusies."

 

Senču mantojums

Kad Ingrīda kļuva par slimnīcas galveno ārsti, slimnīcai bija 24 tūkstošus latu lieli parādi un ēkas, kurās izvietojusies slimnīca, pussagruvušas. Bet tādu slimnīcai ir veselas septiņas.

Šobrīd parādu vairs nav, un saimniecība ir tiktāl sakārtota, ka nevienam vairs prātā nenāk, ka Aizputes slimnīcu varētu likvidēt. Savas aktivitātes galvenās ārstes amatā Ingrīda sāka ar celtniecības darbiem, jo ēkām bija nepieciešama kārtīga pārbūve. Taču projekti, ja tos pasūta pie arhitekta, maksā dārgi, bet naudas nebija - bija tikai parādi. Tad Ingrīda pati ķērās pie projektu zīmēšanas. Pirmais bija pavisam vienkāršs šķūnītis. Izdevās. Un līdz ar to skola bija rokā - nemaksāt par to, ko var izdarīt pats. Šobrīd Ingrīdas lielākais meistardarbs projektēšanā ir poliklīnika, kas pārbūvēta no agrākā bērnudārza. Kad pirms vairākiem gadiem Ingrīda sacīja, ka Aizputē ir vajadzīga poliklīnika, kur visi ārsti būtu vienkopus un ka to varētu izveidot bijušajā bērnudārzā, viņu kārtējo reizi, tāpat kā toreiz, kad viņa atstāja Rīgu, uzskatīja par galīgi traku. Neviens neticēja, ka tas būs iespējams, jo tik daudz naudas, cik bija nepieciešams tā atjaunošanai, nevienam nebija. Bet Ingrīda parādīja, ka visu var izdarīt arī ar mazākiem izdevumiem, ja vien ir vēlēšanas. Šobrīd Aizputē ir brīnišķīga poliklīnika. Bet nu savu kārtu gaida ēka, kurā izvietojušās dzemdību un ginekoloģijas nodaļas. Tai gan projektu vairs nezīmēs Ingrīda pati. Viņa sacīja: "Tā būs pirmā ēka, kuras pārbūvei man ir nauda."

Bet, runājot jau plašākos mērogos, kas iziet ārpus slimnīcas ēku sienām, Ingrīda domā, ka viņa vēlētos atjaunot vairākas skaistas, bet vecas mājas Aizputē. Nevis celt no jauna, bet tieši atjaunot vecās - tas būtu brīnišķīgi, tā viņa domā. Un vēl viņa domā, ja nebūtu izmācījusies par ārsti, tad labprāt būtu arhitekte, lai gan tūlīt piebilst, ka savu ārstes darbu nemainītu ne pret vienu citu - tik ļoti tas viņai patīkot.

Bet celtniecības un pārbūvēšanas kāre - no kurienes tā, jo tas nav tikai vaļasprieks. Ja Ingrīda kaut kam ķeras klāt, tad nopietni un pamatīgi. Varbūt kādi gēni?

Jā, varbūt, jo gēni viņai ir patiešām dižciltīgi. Pirms Otrā pasaules kara kāda viņas bagāta radiniece, vēlēdamās apliecināt savu augstdzimušo izcelsmi, samaksājusi lielu naudu, lai viņai uzzīmē ciltskoku. Un tur nu atklājušās pavisam interesantas lietas - šīs dzimtas saknes sirmā senatnē savijas ar Kurzemes hercoga dzimtu. Pēc kara šis ciltskoks atrasts galīgi noplucis un pārzīmēts vairākos eksemplāros. Viens no tiem tagad glabājas arī pie Ingrīdas, un katra ģimene to turpina papildināt.

"Tā kā, redz, manī rit zilās asinis," smejas Ingrīda. "Tikai mūsdienās no tā nevar gūt kādu labumu. Neviens muižnieka titulu par to man piešķirt netaisās, bet radurakstus zināt ir interesanti."

Te nu, šķiet, arī skaidrs, kāpēc Ingrīdai ir tik tuva celtniecība.

"Ko tad darīja hercogs Bīrons?" viņa jautā. "Cēla pilis Jelgavā un Rundālē. Man tik daudz naudas nav, tāpēc es ceļu slimnīcu."

 

Sūtība - palīdzēt nākt pasaulē

Pagājušā gada vasarā Ingrīda reiz pavisam priecīga sacīja, ka beidzot pēc ilgiem laikiem Aizputes slimnīcā ir ne tikai nostabilizējies, bet sāk pieaugt jaundzimušo bērnu skaits. Viņai, ginekoloģei, tas bija ļoti priecīgs fakts, jo vismaz puse to sieviešu, kas apmeklē šo speciālistu Aizputē, iziet "caur viņas rokām". Un Ingrīda par savu vissvētāko pienākumu uzskata saglabāt ikviena bērna dzīvību, ja vien topošā māte sāk šaubīties. Ne jau ar varu, ne jau ar draudiem vai rāšanos. "Es vispār nekliedzu ne uz vienu sievieti," saka Ingrīda, "pat arī tad ne, ja viņa būtu pēdējā dzērāja, jo arī viņa ir cilvēks. Pie manis viņas atnāk kā pie ārsta, un es kā ārste viņas uzklausu."

Ingrīda ir saskaitījusi, ka ik gadu viņa vismaz desmit sievietes attur no neapdomīgā soļa - aborta. "Ja sieviete ļaujas pierunāties un laist bērniņu pasaulē, tas nozīmē, ka viņa ir svārstījusies un tad ir labi, ka šajā brīdī varēju būt klāt un viņu stiprināt," secina Ingrīda. "Un neviena no šīm sievietēm nekad man nav pārmetusi to, ka es viņu pierunāju dzemdēt." Tas ir liels gandarījums - saņemt bērniņu, par kuru skaidri zini, ka viņa varēja arī nebūt, tas ir brīdis, kad vēl skaidrāk apzinies, ka šis ir tavs īstais darbs, ja reiz vari to izdarīt, ja vari kaut vienu mazo dzīvībiņu pasargāt.

"Toreiz, kad es pirms septiņpadsmit gadiem sāku strādāt, man ik dienas pieņemšanā bija apmēram piecas sievietes, kas vēlējās pārtraukt grūtniecību," atceras Ingrīda un ar prieku secina, ka viņa kopā ar kolēģi Rasmu Vītolu sievietēm spēj dot tik daudz informācijas par dažādām dzimumdzīves niansēm, ka rajonā gandrīz vairs nav abortu. Savukārt sievietes ir drošas, ka nevienā situācijā netiks atraidītas vai nesaprastas, bet lauku sievietēm tas ir divkārt svarīgi - apzināties, ka tevi uzklausīs un par tavām problēmām nevīpsnās.

"Protams, ka ir sievietes, kas kaunās daudz ko jautāt, tāpēc es negaidu, lai viņa pati sāktu stāstīt," Ingrīda skaidro savu pieeju pacientiem. "Es pati aktīvi jautāju un virzu sarunu vajadzīgajā virzienā, un beigās apmierinātas esam mēs abas, jo, redzot, ka viņu saprot, sieviete atraisās un kļūst atklāta."

Ingrīda klusībā sapņo par to, ka arī mūsu valdība, lai māmiņas būtu ar mieru laist pasaulē bērnus, būs spiesta rīkoties tāpat kā Igaunijā, kur nolemts, ka bērna kopšanas laikā mamma saņems minimālo algu, kāda noteikta valstī. Kādā deputātu saiešanas reizē Ingrīda par to ieminējusies, bet tad viņai atbildēts, lai par to pat nesapņojot, jo valstij taču nav naudas. Bet viņa tomēr ir pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk tā būs jāatrod, jo citādi var nonākt tādā situācijā, kad Latvijā vairs nebūs cilvēku. Pēc statistikas datiem jau tagad Latvijā iedzīvotāju skaits ik gadus samazinās par aptuveni piecpadsmit tūkstošiem cilvēku - tieši viena mazpilsēta gadā. Pietiekami iespaidīgi!

Ingrīdai pašai gan ir tikai viena meita - nu jau divdesmit gadus veca jaunkundze - no pirmās laulības. Tā pati, par kuru Ingrīdu brīdināja padomāt institūta pasniedzēji, kad viņa gribēja atstāt Rīgu. "Nekas," saka Ingrīda, "varbūt mana sūtība ir palīdzēt nāk pasaulē citiem, bet meita man dāvās daudz mazbērnu."

 

Ģimene - tas ir svarīgi

Ingrīda apgalvo, ka ir tēva meita un no viņa esot daudz labu īpašību mantojusi. Savukārt savai meitai viņa ir tuvākais cilvēks. "Mums ar Agnesi ir kolosālas attiecības," saka Ingrīda, "lai gan viņa jau kopš desmitās klases dzīvo Rīgā. Mēs vienmēr visu esam varējušas atklāti izrunāties, un tas mums abām ir ļoti svarīgi."

"Varbūt tik labi ir tāpēc, ka nekad Agnesei savas domas neesmu uzspiedusi par vienīgajām un svarīgākajām un nekad neko neprasīju pastāstīt par katru cenu - viņai bija brīva izvēle. Varbūt tāpēc viņa man tagad uzticas," spriež Ingrīda.

Šobrīd Agnese mācās Rīgā, Biznesa skolā un Valsts onkoloģijas centrā strādā par tulku. Ingrīda būtu priecājusies, ja meita izvēlētos medicīnu, jo mājās ir tik daudz grāmatu un arī pati varētu ar padomu palīdzēt, bet - ja nē, nē...

Lai arī lielākā daļa laika Ingrīdai paiet darbā, viņa tomēr sevi uzskata par ģimenes cilvēku. "Jau tad, kad juka ārā mana pirmā ģimene, es daudz ko pārdomāju, piecietu un centos to saglabāt," viņa atceras. "Un arī tagad man ir ļoti nopietna attieksme pret ģimeni (Ingrīdas vīrs ir ķirurgs un strādā turpat Aizputes slimnīcā. - K.P.). Jaunībā apprecoties cilvēki daudz ko vēl neizvērtē, tāpēc es neatzīstu agras laulības, un arī ar meitu par to runāju, lai gan pati apprecējos jauna."

Taču viņa saprot, ka ļoti liela loma šai svarīgajā izvēlē ir audzināšanai un zināšanām. "Pie mums tikai nesen par to sāka runāt, bet citās, normālās valstīs saskarsmes māksla un psiholoģija ir ietvertas mācību programmā. Tad, ja cilvēki mācēs cits pret citu normāli izturēties, cits citu normāli uzklausīt un uztvert, tad arī ģimenē būs daudz labāka sapratne. Bet šī māksla ir jāmācās," pie tādām pārdomām Ingrīda apstājas aizvien biežāk un ir priecīga, ka pati šos un citus mācību kursus apgūst Komercskolā. Bet jau pirms tam ir izlasīti grāmatu kalni par psiholoģiju un saskarsmes mākslu. Šīs zināšanas lieti noder saskarsmē ar kolēģiem, saka Ingrīda, atzīstoties, ka viņai ir kāda ļoti slikta īpašība. "Ja es esmu pārliecināta, ka man ir taisnība, man nepietiek pacietības vairākas reizes to stāstīt citiem un pārliecināt, ka tiešām tā ir. Tādā brīdī gribas strikti pateikt, ka tā ir jādara, un viss. Bet tā nedrīkst, tāpēc es ar sevi cīnos."

Šīs zināšanas palīdz arī tagadējā ģimenes dzīvē, atzīst Ingrīda, tās dod prasmi savaldīties, saprast un piedot. Un vēl viņa atzīst, ka laikam gan nespētu būt ģimenes cilvēks, ja arī otrs nebūtu ārsts. "Es tik maz esmu mājās, ka cits mani diezin vai saprastu," domā Ingrīda un tomēr neslēpj, ka nav viegli strādāt ar vīru vienā ārstniecības iestādē, turklāt vēl būt šīs iestādes vadītājai. "Normāli būtu otrādi," domā Ingrīda, bet te nu nekas vairs nav labojams, tāpēc ir ļoti pateicīga vīram, kurš piecieš viņas administrēšanu un uzņemas lielāko daļu mājas rūpju, jo strādāt katram savā slimnīcā viņiem Aizputē nav iespējams, tāpēc kompromiss ir jāatrod, un šķiet, ka tas arī ir atrasts - neiejaukšanās politika.

Toties atvaļinājumu laiks ir viņu abu kopējais laiks, un tāpēc tas tiek rūpīgi plānots. Un tad viņa cenšas kompensēt visu to, kas ir pietrūcis ikdienā. Jo patiesībā viņa tomēr ir ļoti sievišķīga būtne, kam patīk skaistas kleitas, ziedi, franču smaržas un daudz kas cits, kas tik ļoti patīk mums visām, kas palīdz mums būt sievietēm.

 

Atpūtai - ceļošana

Par savu šābrīža vaļasprieku Ingrīda uzskata mācīšanos - patlaban viņa apgūst uzņēmējdarbības zinības Rīgas Komercskolā - tikusi jau līdz otrajam kursam, jo uzskata, ka ar savām ārsta zināšanām un iemaņām vien nespēj būt slimnīcas vadītāja atbilstoši mūsdienu prasībām. Ir jāzina daudz, daudz vairāk. "Mācīšanās, asais prāts un loģiskā domāšana man ir mantota no vecākiem," atzīst Ingrīda. "Viņi abi ir ļoti gudri cilvēki, visu mūžu strādājuši Finansu ministrijā, un tēvs pat savulaik tika virzīts ministra amatam, taču karjerai traucēja tas, ka viņš atteicās iestāties partijā." Vecāki ļoti harmoniski un mērķtiecīgi audzinājuši arī savus trīs bērnus - divas meitas un dēlu, no kuriem Ingrīda ir vidējā. Māsa arī ir ārste un strādā Bauskā, bet brālis ir biznesmenis. Visi trīs bērni mācījās angļu ģimnāzijā, abas meitas apmeklēja arī mūzikas skolu, bet Ingrīdai ļoti patika arī zīmēšana. Ingrīda atzīst, ka arī tagad, ja vien atliktu laika, labprāt kaut ko zīmētu. Žēl, bet nav laika. Taču, ja viņa zīmētu, es domāju, tad droši vien pirmo uzzīmētu Šveici, jo Šveice ir tā vieta, kur viņa bijusi ne vienreiz vien, un, ja būtu iespējams, brauktu turp katru gadu, jo Šveice nevar apnikt, tā domā Ingrīda. Ceļošanu viņa uzskata par vislabāko atpūtu. Kamēr latvietim ārpus lielās valsts robežām tikt bija problemātiski, daudzus gadus Ingrīda kopā ar vīru, savu meitu un vīra dēliem brauca atpūsties uz Krimu. Tagad bērni ir izauguši, un Ingrīda ar vīru ceļo divatā. Kā viņa atzīst, tas nav nekas sarežģīts un dārgs, ja tik daudzās valstīs ir draugi, bet to viņiem netrūkstot.

"Tagad," Ingrīda saka, "daudz vieglāk ir aizbraukt uz kādu citu valsti nekā uz bijušās Padomju savienības valstīm."

Vēl pirms četriem gadiem mēģinājuši braukt uz Ukrainu, un brauciens izvērties par veselu komēdiju. Tieši tā to Ingrīda uztvērusi, kad muitā viņai pieprasīts deklarēt vērtīgākās lietas. Nu, piemēram, gredzenu. "Bet man," saka Ingrīda, "tas bija pavisam lēts sudraba gredzens, tāpēc es viņiem jautāju, kāpēc man nav jādeklarē, piemēram, blūze, jo tā ir daudz dārgāka. Vērtslietu deklarēšana nebija vienīgais kuriozs, tāpēc uz to pusi pēc šīs reizes braukt pārtraucām."

Ceļojumi ir tas laiks, kas dod spēku visam nākamajam darba gadam, un, kad nāk pavasaris, kaut kur jau iekšā sāk kņudēt, ka jāpošas ceļā, bet ikdienā Ingrīda enerģiju uzņem skrienot. "Tā es izvēdinu smadzenes," viņa saka un smejoties piebilst, ka tas piederot pie viņas tēla.

 

Vecumdienām - labdarība

Vai tu esi kādreiz padomājusi par savām vecumdienām, es viņai reiz jautāju. "Nē," brīdi padomājusi, viņa atbildēja, "bet es tomēr spēju tās iedomāties. Tu zini, ko es gribētu darīt? Nodarboties ar labdarību - vākt līdzekļus dažādiem labdarīgiem mērķiem. Jā, jā, nebrīnies nemaz," viņa piebilda, ieraudzījusi manu pārsteigumu. "Es esmu bijusi daudzās valstīs un esmu redzējusi daudzus cilvēkus, kam tieši labdarība aizpilda lielu daļu viņu laika. Man tas būtu ļoti pieņemami."

Bet, ja tā padomā, nav arī daudz ko brīnīties, jo patiesībā man šķiet, ka jau tagad lielākā daļa viņas darba ir tīrā labdarība, gan atjaunojot slimnīcu, gan dibinot dažādus sakarus ar dažādu valstu kolēģiem un iesaistoties dažādos starptautiskos projektos, lai no tā iegūtu slimnīca, aizputnieki un citi rajona iedzīvotāji. Bet pagājušajā gadā Ingrīda Aizputē nodibināja arī organizācijas "Glābiet bērnus!" nodaļu.

Bet, ja nu kaut ko sev, tad viņa ļoti gribētu lasīt grāmatas - to viņai esot papilnam un ikdienā tām laika neatliekot.

 

Radīta ārsta darbam