Kurzemes Vārds

16:42 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Gribu saglabāt spēju ieklausīties

DAINA MEISTERE

Skolu valdes priekšsēdētājs. Šis amats vairāk vai mazāk izklausās ierēdniecisks, tāpat kā - valsts izglītības inspektors. Nezinātājam tas var asociēties ar stingra izskata vīrieti cienījamos gados ar brillītēm, kurš izskatās pēc staigājoša paragrāfu un likumu pārziņa. Bet, kā ir tad, ja šos amatus ieņem trausla, sievišķīga būtne? Cik viņā, laikam ritot, paliek romantikas un cik nāk klāt kabinetiskuma apzīmogota skarbuma? Par to saruna ar Ludmilu Molčanovu - skolotāju, kura gandrīz sešus gadus bija Liepājas pilsētas valsts izglītības inspektore, bet no pagājušā gada nogales ir Skolu valdes priekšsēdētāja.

Meitene ar grāmatu

Bija laiks, kad Rīga vilināja jaunos cilvēkus, kad palikšana tur dzīvot solīja ko tādu, kā nebūs citur - kultūras iespējas, labas teātra izrādes, inteliģentu cilvēku vidi. Dzīvot Rīgā pēc studijām savulaik vēlējās arī Ludmila Molčanova. Bet tagad viņa saka: "Es nevienu brīdi nenožēloju, ka man nācās atgriezties Liepājā. Tagad, kad komandējumos esmu galvaspilsētā, tā vien gribu atkal būt mājās, atkal būt Liepājā, ne iedomāties nevaru, ka būtu jādzīvo Rīgā."

Latvijas Universitātē viņa studēja krievu valodu un literatūru. Kāpēc izvēlējās krievu valodu? Ludmila dzimusi jauktā ģimenē: viņas mamma ir latviete, tēvs - ukrainis. Jau no mazām dienām meitēns brīvi runāja latviski un krieviski. Kad pienāca laiks sākt skolas gaitas, mamma aizveda savu mazo uz tuvējo 1.vidusskolu. Bet tur kancelejā saņēma tādu kā atraidījumu: sak, vai tik bērns varēs pienācīgi uztvert vielu, vai tik nebūs problēmas. Stingra rakstura sieviete būdama, Ludmilas mamma apcirtās, aizgāja un pieteica savu atvasi 7.astoņgadīgajā skolā, kurā mācības noritēja krievu valodā. Bet vienmēr Ludmila ir brīvi runājusi, lasījusi, arī domājusi (kas ir augstākā valodas prasmes izpausme) gan latviski, gan krieviski. Viņa ātri apguva lasītmāku. Un aizrāvās ar romāniem. Apmēram divpadsmit gadu vecumā bija "izrāvusi cauri" bezmaz visus pazīstamos romānus. Sākumā tā bija franču klasika, kas piesaistīja ar savu it kā šķietamo vieglumu. Ziemeļnieki - tie šķita par daudz smagnēji. Tāpat fascinēja krievu klasiķu darbi. Bija arī Dostojevska periods, bet pēc kāda laika jauniete juta, ka vienā laidā izlasīt šī rakstnieka darbus ir par daudz nomācoši. Vēlāk viņai citi, kas arī aizrāvušies ar Dostojevski, teikuši to pašu: tos lasīt neatraujoties ir par smagu.

Gadiem ritot, papildinoties dzīves pieredzei, mainās arī grāmatu pasaules uztvere. "Kādreiz, vēl skolniecei, man ļoti tuva bija Ļeva Tolstoja Anna Kareņina. Pārlasīju šo grāmatu, kad man jau bija pāri trīsdesmit, tad šī varone, tās dramatiskais stāsts mani pat kaitināja," salīdzina L.Molčanova.

Viņa nedomāja, ka būs skolotāja

Bet kas tad? Nu, filoloģe... Tāda bija Ludmilas attieksme studiju laikā. Kaut arī bija skaidrs, ka 90 procenti no universitātes filologos studējošajiem tiek orientēti uz skolu, uz skolotāja specialitāti. Tāpēc arī tiem, kuri nebija izvēlējušies Pedagoģijas fakultāti, vienalga bija paredzēja obligātā prakse skolās. 4.kursa studente nokļuva pie Rīgas skolēniem. Jaunā praktikante bija krievu valodas un literatūras skolotāja latviešu skolēniem. Un tāda viņa ir vēl tagad.

- Es uzskatu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Protams, cilvēks var ietekmēt to vai citu norisi, bet procesi attīstās paši. Prakse parādīja, ka man skolā patīk. Man bija brīnišķīgi darbaudzinātāji Rīgas 6. un 64. vidusskolā. Redz, atkal nostrādāja skolotāja loma. Un tas vēlreiz apliecina, ka tieši skolotājs ir tas, kurš jaunā cilvēkā var radīt patiku vai, tieši otrādi, absolūtu nepatiku pret kādu priekšmetu vai procesu. Man apjaust, ka varu būt cilvēks, kurš māca bērnus un jauniešus, palīdzēja toreizējo kolēģu ļoti jaukā un sirsnīgā attieksme," atceras tagadējā Skolu valdes priekšsēdētāja.

Pēc obligātās sadales viņai bija jāsāk strādāt Liepājas 5.vidusskolā. Bet tā iznāca, ka tur krievu valodas un literatūras skolotājs jau bija sarunāts un jaunā speciāliste nonāca 10.vidusskolā. "Esmu bezgala pateicīga toreizējai skolas direktorei Gaidai Čerņakai. Tieši no viņas es daudz mācījos, kādam ir jābūt līderim, vadītājam. Viena no galvenajām īpašībām, kuru no viņas pārņēmu, tā ir prasme ieklausītes. Ne tikai vadīt, bet arī izprast," tā Ludmila.

Atsevišķa klase - no jaunajiem pedagogiem

Tā toreiz smējās 10.vidusskolā. Jo skolā pāris gadu laikā ienāca pāri par desmit jauno pedagogu. Un, kā tagad atceras Molčanova, tas bijis skaists laiks. Viņi toreiz macījās gan no pieredzējušiem kolēģiem, gan no skolēniem, gan prata uzmundrināt cits citu. Arī viņas ģimenes draugi ir no tā laika, un tie ir tādi draugi, kuri sapratīs bez vārdiem. Viņi, kā saka Ludmila, ir daudz palīdzējuši tajos brīžos, kad tikai skolotājs spēj izprast otru savējo, spēj atrast vārdus, ar kuriem nomierināt. Tiekoties, protams, daudz tiek runāts par skolu, skolēniem, par nopietnām izglītības lietām un jokiem, kurus saprot tikai un vienīgi skolotāji. Vēlāk, gadiem ritot, jauni draugi taču nerodas, ir tikai - jauni paziņas.

Turpat, tajā pašā skolā, tajā pašā draugu lokā, ienāca arī jaunais fiziķis Ēriks Miezis. Viņs kļuva Ludmilas dzīvesbiedrs, viņiem abiem ir divas atvases - piecpadsmit gadus vecā Dace un desmit gadus vecais Toms. Par lielāko uzslavu abi skolotāji uzskata reiz bērnu teikto, ka viņu vecāki izskatoties vēl tik jauni. Jā, skola ir tik specifiska vide, kurā vienmēr ir jauni cilvēki, jaunas idejas, kur draiskums un spriganums visapkārt, ka skolotāji savā rīcībā, domāšanā un līdz ar to arī izskatā noveco daudz lēnāk nekā viņu vienaudži, kas izvēlējušies citu darbu, citu karjeru.

Ģimene ir mana svētnīca

"Domāju, daudzus izbrīnīja tas, ka, mainot darbu, pirms devu piekrišanu, teicu, ka man vispirms jākonsultējas ar bērniem un vīru. Viņu atbilde, viņu atbalsts faktiski arī bija noteicošais, kad pieņēmu lēmumu," saka Ludmila. "Gimene man ir ļoti svarīga." Mājas, tā ir svētnīca, kurā tiek mīļi uzņemti un gaidīti draugi, bet katru viņa savā dzīvē nemēdz ielaist. Īpaša svētku, miera izjūta ir tad, kad visi ir mājās, kad visi ir kopā. Mājās bieži skan mūzika, jo ģimenē ir liela plašu un nopietnās mūzikas ierakstu kolekcija.

"Man ir labi bērni," saka Ludmila un smejas, ka dēla Toma skolotāji varbūt tam iebildīs, jo viņš ir kustīgs puika, kuram galva ātri strādā un kuram patīk basketbolu spēlēt. Viņa lielā māsa Dace ir apzinīga, kārtīga un prātīga meitene. Nu, gluži kā mamma bērnībā. Abi bērni mācās Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolā. Un tā nav nejaušība. Viņu vecāki, kuri paši mācīja bērnus J.Čakstes 10.vidusskolā, uzskatīja, ka meitai un dēlam jāaug patstāvīgiem, nevis tur, kur katrā starpbrīdī pastāv iespēja gaitenī uzskriet virsū tētim vai mammai. Līdz ar to viņi ir tādi paši, kā pārējie klasesbiedri.

Bet ģimenē ir vēl viena "noteicēja", ar kuru rēķinās un kuru respektē visi, - tā ir kaķene Elfrīda. Viņa, protams, ir visskaistākā, visgudrākā no visas kaķu cilts.

Vienmēr vadītāja?

Ludmila uzskata, ka viņa nebūt neesot tas cilvēka tips, kurus mēdzot devēt līderiem. "Domāju, ka neesmu sabiedriska, ka esmu noslēgtas dabas, ka esmu cilvēks, kurš nelabprāt ielaiž otru savā dzīvē, domās, mājās. Neizjūtu tieksmi, iekšēju tendenci, vēlēšanos organizēt," viņa saka. Tomēr visu laiku, jau sākot no bērnudārza, arī skolā, pēc tam augstskolā Ludmila bija tā, kuru skolas, grupas biedri izvēlējās par savu līderi. Arī skolā jau pēc diviem nostrādātiem gadiem viņa kļuva par direktora vietnieci.

Un bija tāda līdz pat 1991.gadam. Tad nāca pārmaiņas valstī, kas līdzi atnesa arī pārmaiņas Ludmilas karjerā. Arī viņai pašai šķita, ka ir pienācis laiks kaut kam citam. Šis cits izrādījās valsts izglītības inspektores amats. Tā bija pavisam jauna institūcija, kas radās līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu un jaunā izglītības likuma pieņemšanu. Izglītības inspektori strādā Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā. Ludmila Molčanova nebija vienīgā šā posteņa kandidāte no Liepājas. Viņu uzaicināja uz pārrunām un atzina par piemērotu.

Lēmums nenāca viegli. Ludmila apzinājās, ka inspektora amats - tas vairāk vai mazāk tomēr ir ierēdniecisks, birokrātisks darbs. Viņai bija bail zaudēt radošo dzirksti, to vienreizējo sajūtu, kuru dod saskarsme ar jauniešiem un bērniem stundās. "Sākumā radās arī psiholoģiskas dabas problēmas, jo, ejot skolās, jutu, ka no manis ir bail," piebilst Ludmila. Vārds inspektore, inspekcija pats par sevi jau liek satrūkties. Un kā nu ne, viņas uzdevums, viņas funkcijas taču ir pārbaudīt, kontrolēt, kā tiek ievērotas izglītības likumā noteiktās prasības Šīs bailes pedagoģi ļoti sāpināja. Viņa taču nāca skolās nevis ar domu nosodīt, bet gan meklēt izeju, risinājumu konkrētas izglītības iestādes konkrētām problēmām.

Bet gadi inspektores amatā ļoti bagātināja. Inspektoriem kā jau pavisam jaunai valsts institūcijai bieži notika ļoti nopietni kursi, mācības, domu apmaiņas. Viņi sabrauca no visas Latvijas, ar viņiem runāja lektori no ārvalstīm un pašu speciālisti. "Tagad," saka L. Molčanova, "man ir fantastiski kolēģi visā Latvijā, un zinu, ka mani vienmēr gaidīs, kad aizbraukšu uz Valmieru vai, teiksim, Rūjienu, un man būs tur, kur palikt."

Iespēja darīt ko reālu

Runājot par Skolu valdes priekšsēdētājas krēslu, Molčanova atzīstas, ka gadu iepriekš viņa šādam priekšlikumam būtu atbildējusi ar kategorisku "nē". Dzīvē viss notiek īstajā laikā, un, kad nu tas brīdis bija, tad arī Ludmila bija nonākusi pie kādas svītras. Proti, pildot inspektores pienākumus, viņai bija iespēja pārbaudīt, fiksēt notiekošo, viņai bija arī priekšlikumi, ieteikumi, ko vajadzētu darīt, mainīt, ko uzlabot pilsētas izglītības norisēs, viņa tos bija iesniegusi arī toreizējam Skolu valdes priekšsēdētājam, domei. Un juta, ka ar to arī viss apstājas. Nebija tālākvirzības. Skolu valdes priekšsēdētāja amats deva to, kā trūka - iespēju darīt, iespēju strādāt radoši. Jo iekšā visā skolu un citu mācību iestāžu dzīvē jau viņa bija visu laiku. Tagad ir gandarījums, ka pēc nostrādātā laika redzams paveiktais. Par solīti uz priekšu pedagogu atalgojuma jautājuma risināšanā Ludmila Molčanova uzskata pašvaldības jau akceptēto priekšlikumu par koeficientu sistēmas ieviešanu skolotāju darba algās. Tas nozīmē, ka vienāda starta līnija būs visiem izglītībā strādājošajiem, bet rosinās direktorus izvērtēt, papildināt, paplašināt mācību programmas. Ieguvējs būs skolēns. Kaut arī iesāktais skolu datorizācijas projekts sastop dažādus šķēršļus, kaut arī valdība atlikusi skolu datorizācijas programmas realizāciju, liepājniece nedomā apstāties un gaidīt visu no valdības. "Jo līdz ar to, ka nevaram nodrošināt mācību iestādes ar datoriem, mūsu skolēni zaudē darba tirgū, tāpēc jārīkojas pašiem," saka priekšsēdētāja. Domāts arī par mācību un audzināšanas iestāžu vadītāju sistēmatisku izglītošanu, jo līdz šim šis process notika vairāk vai mazāk epizodiski.

Sāk veidoties sadarbība ar Liepājas Pedagoģisko augstskolu. "Mēs bieži neizmantojam to vērtīgo, kas ir mums līdzās, visu laiku jau zinājām, ka augstskolā notiek tik daudz kas labs, bet tas līdz šim netika apzināts," saka Skolu valdes priekšsēdētāja.

"Ceru, ka man nav priekšnieka sindroma," domā Molčanova. "Es vienmēr cenšos ieklausīties un saprast , ko man saka. Lai gan, ja vajag, varu lēmumus pieņemt patstāvīgi un ātri."

"Esmu skolotāja,"

saka Ludmila, "un, domāju, ka tur arī ir mana īstā vieta." Tāpēc viņa pie amata krēsla neturas un necenšas par visu vari tajā palikt. Viņai ir arī stundas 10.vidusskolas 12.klasēs. Sirdij, kā pati saka. Viņai ļoti patīk mūsdienu skolēni. "Bērni nemelo," spriež skolotāja Molčanova. "Šad un tad mēģina izlocīties, vai kaut kā pamānīties, bet ir godīgi un nemelo." Ludmila pat saka, ka apskauž tagadējos skolēnus to lielo iespēju dēļ, kuras viņiem paveras. Protams, ir arī ļoti sāpīga konkurence, bet skolotāja ir novērojusi, ka tagad jauniešiem piemīt savas vērtības apziņa, viņi ir daudz drošāki, atklātāki, spējīgi konkurēt. Gudri un zinoši.

"Jau no studiju laikiem man nācies strādāt ar vidusskolēniem - 10., 11. un 12.klasēs. Uztveru savus skolēnus kā līdzvērtīgus sarunu partnerus, ar kuriem var diskutēt. Mani kaitina pareizi sacerējumi, kuros zēns vai meitene pateicis kā grāmatā rakstīts, kā pareizi. Domas var būt pilnīgi pretējas pieņemtajam, bet svarīgi, ka viņš pats pie tām nonācis," tā krievu valodas skolotāja. Pēc pašreizējām nostādnēm krievu valodu māca kā otro vai trešo svešvalodu. Tā Ludmilai nākas zaudēt tieši to, kas pašai vistuvāk - literatūras mācīšanu. Pēdējā laikā viņa sevi pieķer pie domas, ka gribētos strādāt ar mazajiem - jaunāko klaši skolēniem. Varbūt tas arī pašas bērnu ietekmē. "Viņi ir tik tīri no visa, viņi ir tādi, kādi ir. Vidusskolēniem jau ir sava dzīves pieredze, sava attiecīga poza, pat maska."

Par klases audzinātāja sūtību

Ludmilai ir mazliet žēl, ka paliek tik maz laika grāmatām. Bet tā nu ir. Viņas darba diena diemžēl nebeidzas noteiktā stundā. Ir tik daudz pienākumu, tik daudz risināmu problēmu, tik daudz vietu, kurās jābūt klāt Skolu valdes priekšsēdētājai. Vai tā būtu Izglītības komisijas sēde, skolu direktoru sanāksme vai sarīkojums bērnudārzā. Ir jāsagaida un jāpavada viesi. Vienkārši - ir jāstrādā. Kur nu vēl mācības. Ludmila Molčanova studē Liepājas Pedagoģiskās augstskolas maģistratūrā. Izstrādā zinātnisko darbu par tēmu, kas saistīta ar klases audzinātāja darbu. Viņa uzskata, ka tā ir sevišķa skolotāju kategorija, ka ne katrs pedagogs spēj tāds būt. Ka arī ar to ir tā - vai nu tu esi, vai neesi. No katra nemaz nevar prasīt, lai viņš būtu audzinātājs, lai viņš jebkurā diennakts stundā spētu domāt par savu klasi, prastu būt ar to kopā priekos un bēdās.

Tāpēc pēc smaga dienas cēliena gribētu palasīt kaut ko vieglāku. Vēl Ludmilai žēl, ka mūsu jaunieši tik maz lasa. Tā "kaite" piemīt visiem, pat pašiem apzinīgajiem, uzcītīgākajiem.

Ja gribi, lai citi tevi mīl

Šī mūsdienās jau par populāru kļuvusī doma, ka tikai tad tu no citiem vari gaidīt mīlestību un cieņu pret sevi, ja mīli pats sevi, pie Ludmilas atnāca kāda semināra laikā. Viņa pārvērtēja to, kas viņai ir apkārt. Un saprata, ka tiešām arī saviem tuviniekiem mēs neesam vajadzīgi sačākstējuši un nevarīgi. Dzīve ir jāuztver pozitīvi, tā, lai šis pozitīvisms paliktu pašā un līdz ar to izpaustos arī pret citiem. Tā kā garīgais ar fizisko ir nedalāmi saistīti. Ludmila atrada savu domu biedru pulciņu grupā, kuru vada skolotāja Ina Kublačova. Tā ir it kā veselības grupa, kuras dalībnieki uztur sevi labā fiziskā formā, darbojas un vingro gan svaigā gaisā, gan telpās. Tur ir ne tikai fiziskā aktivitāte, bet, kā saka L. Molčanova, laba gaisotne, laba kompānija.

Tagad, pārejot jaunajā amatā, laika kļuvis mazāk, bet Ludmila cer atsākt nodarbības šajā grupā. Lai pozitīvi uzlādētos. Ludmila ir arī veselīga uztura piekritēja. Tas nebūt nenozīmē atteikties no tā, kas garšo un ar sāju sejas izteiksmi piespiest sevi, vīru un bērnus pārtikt no salātu lapiņām. Nē, tas nozīmē - vairāk augļu, dārzeņu, maz cukura un sāls. Bet ģimene nebūt nav atteikusies no saldumiem, kas visiem garšo, pat no kūkām ne.