Kurzemes Vārds

16:34 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Uz rītdienu, pagātni neaizmirstot

LĪVIJA LEINE

Šodien ir 25.marts. Ziņu aģentūras nupat pasauli pārsteidza ar ziņu par valdības maiņu Krievijā. Pie rokas vezdama līdz cerību, ka varbūt līdz ar Černomirdina kunga aiziešanu rimsies tas antilatviskuma propagandas vilnis, kas bija pārņēmis Krievijas politiķu un mūsu zemītē ienākušo un mītošo, bet šo zemīti nīstošo ļaužu prātus.

Šodien ir 25.marts. Diena, kas atkal un atkal liek uzmanīgāk, vērīgāk, ar piesardzību raudzīties uz to, kas notiek mums apkārt. Lai atkal nepiedzīvotu 1939.gadu. 1940.gadu. 1941.gadu. 1949.gadu... Lai pēc gadiem šīs paaudzes bērniem vai mazbērniem atkal kalendārā nebūtu jāieraksta: "Komunistiskā terora upuru piemiņas diena".

Šodien mums kā laimes sala un papildu drošības josta tiek piedāvāta Eiropas savienība.

Vai tajā laikā, kad tika sabradāta Latvijas un citu mazo valstu neatkarība, nebija starptautisku organizāciju, kas it kā solīja drošību? Par tādu taču toreiz devēja Tautu Savienību.

Vai tas traucēja diviem nezvēriem saplūkties par medību laukiem Eiropā? Netraucēja.

Čehoslovakija. Pirms Otrā pasaules kara plaukstoša valsts. Laba armija un vienošanās par kopējiem savstarpējās aizsardzības pasākumiem ar Franciju un Krieviju. Laba, demokrātiska valdība. Bet - 1938.gada jūnijā Hitlers nosūtīja Vācijas armijai slepenu norādījumu: "Mans nemainīgs lēmums ir satriekt Čehoslovakiju ar karadarbību tuvākajā nākotnē."

Sekoja nacistu propagandas straumes, kas vainoja čehus par sliktu apiešanos ar saviem vācu tautības padotajiem. Lielbritānijas premjerministrs Čemberlens tūlīt pat sūtīja uz Prāgu savas uzticības personas izpētīt, kas tur notiek. Pēc neilga laika, pēc dažām apspriedēm ar Hitleru, Liebritānijas, Francijas un Itālijas premjeri vienojās, ka Vācijas armija okupēs to Čehoslovakijas daļu, kur mīt visvairāk vāciešu. Šīs valstis noteica arī Čehoslovakijas jaunās robežas...

Kad 56 vācu divīzijas uzbruka Polijai, Eiropa klusēja. Poļi cerēja uz angļu un franču uzbrukumu Vācijai. Velti. Bet pa to laiku Vācija ar Krieviju sadalīja Poliju.

Kad Krievija iebruka Somijā, Eiropa atkal klusēja. Šoreiz Vācija, bīstoties, ka Krievijai sagribēsies Norvēģijas stratēģiskās ostas, ātri iebruka tur. Norvēģijai mazdrusciņ palīdzēja angļi, bet ātri atkāpās. Hitleram ceļš uz Eiropu bija vaļā.

Interesanti ir palasīt nu arī pie mums atkļuvušās ārzemju vēsturnieku grāmatas, palūkoties uz viņu skatījumu uz pasaules vēsturi 20.gadsimtā. Par Latviju tik vien pateikts, ka saskaņā ar padomju-nacistu paktu tā tika atdota Krievijai. Īsi un bezkaislīgi.

Vai tagad Eiropa un pasaule par Latviju zina vairāk? Un ko? Varbūt mazliet, kad 1991.gadā satelīti pār pasaules televizoru ekrāniem pārlidināja skatus no Baltijas ceļa, no Rīgas barikādēm. Cik daudz pasaule zina par tām ciešanām, ko nācās pārdzīvot tautai, kas dzīvo šajā zemē? Tik, cik tai darīja zināmu Zviedrijā dzīvojošais dzejnieks un patriots Andrejs Eglītis, kopā ar domubiedriem apkopodams un publicēdams ziņas par 1940. un 1941. gada Latvijas cilvēku deportācijām lielajā sāpju grāmatā "Šie vārdi apsūdz". Pēcatmodas laikā iznāca 1949.gada 25.martā deportēto cilvēku saraksti. Latviski. Tā sacīt, mājas lietošanai. Lai rads tur atrastu radu, lai izsūtītajam attaustu atmiņā tās sievietes vārds, kas, nevarēdama bērnus pabarot, padarīja sev galu, to cilvēku vārdi, kuri palika mūžīgajā sasalumā, tundrā un taigā aprakti un neaprakti, spīdzināti, nogalināti un badā nomērdēti. Kāpēc šie saraksti nav publicēti visās lielākajās pasaules valodās? Kāpēc tie nav dāvināti visas pasaules valstu vadītājiem, universitātēm, lielāko pasaules masu saziņas līdzekļu redakcijām? Un kam tas būtu jādara? Pašiem moku ceļus izgājušajiem cilvēkiem? Vai tiem, kas pārstāv Latvijas valsti pasaules acīs?

Visa pasaule zina par ebreju tautas ciešanām. Zina, ko tā pārdzīvojusi. Vai latviešu liktenis bijis daudz labāks? Daži simti tūkstoši divu lielvaru alkatības dēļ nogalināto un pazudināto latviešu mazajai latviešu tautai nesāp mazāk kā miljonus lielai tautai. Vai Latvijas tēls ir tikai spoži bukleti ar gandrīz vai socsacensībai atbilstošiem priecīgiem apsolījumiem "panākt un sasniegt"?

Jā, bet, - daži saka, - tas neatbilst mūsu mentalitātei.

Vai mūsu mentalitātei piestāv kaunīgi nolaist acis, pagriezt galvu prom, pielikt soli, redzot, ka pulciņš sirmu vīru un sievu sanāk kopā un pie Tores akmens tautas sēru dienā pastāv, parunā un padzied. Viņiem acīs asaras? Jaunatnei tāda sentimentalitāte nav pieņemama?

Jā, cilvēks jau ir tāda būtne, kam pieņemams lielākoties ir tas, kas tam ir pazīstams. Vai šie deportēto saraksti, kaut bez atmiņu stāstījumiem, ir atrodami mūsu skolās? Un ja ir, vai bērniem, jauniešiem kāds palīdzējis iepazīt tās ciešanas, kas stāv aiz katra vārda?

Viņdien runāju ar Modri Zihmani. Viņš kopā ar Arnoldu Treidi, Ēriku Birzkopu un vēl citiem bijušajiem represētajiem nesen bijuši 15.vidusskolā. Vienā dienā vairākās plūsmās stāstījuši bērniem, kas tas ir - Sibīrija, kas ir padomju koncentrācijas nometne, ko nozīmē bērnību nosaldēt svešā zemē. Bērni klausījušies uzmanīgi. Lai arī vienas dienas iespaidi var ātri pagaist, tas tomēr ir vairāk nekā nemaz. Rītdiena sākas vakardienā. Pagātnē. Tikai tur varam mācīties, kā mums dzīvot turpmāk. Tikai to cienot, varam cerēt, ka nākamās paaudzes cienīs mūsu valsti, tās nākotni. Gribēs to aizstāvēt, par to cīnīties. Nevienam citam, kā tikai mums pašiem, jau par to sirds nesāpēs.