Kurzemes Vārds

13:16 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Viena organizācija. Divas sejas

LĪVIJA LEINE

Šim vīram noteikti nebija viegli pārkāpt redakcijas slieksni. Jo aiz tā it kā palika savējie. Viņu vadīja cilvēciskums un godaprāts, un tie plakāti, kas bija redzēti piketā pie Pilsētas domes. Taču savu vārdu viņš lūdza laikrakstā neminēt. Viņš baidās no klajas atriebības.

Kā, viņš vaicāja, var apgalvot, ka Latvijas valdība nogalina pensionārus? Tiem cilvēkiem, kas tos plakātus gatavoja, viņš teica, taisni otrādi - vajadzētu Latvijas valdībai izteikt pateicību, ka pensija tiek maksāta ļoti regulāri, turklāt tā ir daudz lielāka nekā Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā. Un pabalstus arī visi, bērnus ieskaitot, taču saņem. Tiesa, vienam tie ir lielāki, otram mazāki, bet kāpēc jāsagroza fakti? Kāpēc par to ir ļauni jāņirgājas, viņš vaicāja. Pats esmu krievs, bet piecdesmit gadus dzīvoju Latvijā, un man nav vienaldzīgi, kas tiek darīts šajā zemē, kas tiek nodarīts tās tautai.

Jo vairāk viņam tas sāp tāpēc, ka to visu dara it kā viņa organizācijas biedri. Šī organizācija, kā reģistrēts Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā, saucas "Liepājas darba, kara veterānu savienība (LDKVS)". Diemžēl tas ir tikai oficiālais nosaukums, kas domāts vienīgi un tikai Latvijas valsts varas iestāžu maldināšanai, un pēc tās statūtu reģistrēšanas 1997.gada 14.martā (valsts reģistrācijas numurs SO-1884) tika mierīgi nolikts malā. Tās oficiālais priekšsēdētājs Aleksandrs Fedorenko ar to pat neiepazīstināja citus šīs organizācijas biedrus. Par to pildīšanu, loģiski, pat neieminoties. Pildīti un ievēroti tiek citi statūti. Tie saucas "Liepājas kara un darba veterānu biedrības statūti". Un tā nav tikai vārdu pārmaiņa vietām. Ar šiem statūtiem tiek sagrozīta pati organizācijas būtība. Oficiāli reģistrētajai biedrībai bija paredzēts darboties Latvijas likumu ietvaros, un par darbības mērķi nosaukti tikai un vienīgi sociālie jautājumi (palīdzēt darba un kara veterāniem nodrošināt medicīnisko aprūpi utt.), sadarbojoties ar pilsētas pašvaldības atbilstošajām institūcijām.

Konferencē, kas tika sasaukta pēc oficiālo statūtu pieņemšanas, tika runāts par citiem mērķiem un citiem uzdevumiem: aizstāvēt pilsoniskās tiesības, piesaucot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, mudināt darba veterānus cīnīties par lielāku pensiju, piedalīties organizācijai "pieņemamajos" (!?) pilsētas pasākumos, utt. Atšķirīgas nostādnes ir arī par organizācijas vadību. Tā "Liepājas darba, kara veterānu savienības" valde, kas apstiprināta Latvijas Tieslietu ministrijā, stāstīja redakcijas ciemiņš, tiek atstumta malā, tās vietā izveidots kaut kāds politbirojam līdzīgs veidojums, kas nu dara to, ko tagad dara. Pret Latvijas valsti vērstu piketu organizēšanu ieskaitot.

Tiem cilvēkiem, kas iekļauti tajā padomē, ko apstiprināja Tieslietu ministrija, sacīja mūsu ciemiņš, Tieslietu ministrijā arī fiksēja dzīvesvietu, personas kodu. Vārdu sakot, viņi ir tie cilvēki, kas oficiāli atbild par visu, ko dara šī organizācija. Tad nu iznāk, ka viņiem pavisam oficiāli var tikt pārmests tas, ko dara un, galvenais, - KĀ, ar kādiem paņēmieniem to dara tagadējā organizācija.

Ja parādes statūtos par biedriem tiek saukti tikai par darba un kara veterāni, tad īstajos tiek konkretizēts: kara veterāni, aizmugures strādnieki, kas atbilst Lielā Tēvijas kara (kad Latvija kā valsts piedalījusies tādā karā? - L.L.) dalībnieka un partizāna statusam, turklāt šī piederība jāapliecina ar dokumentiem (vai Latvijas valsts tādus izsniedz? - L.L.). Un vēl piebilsts, ka tiek strādāts, vadoties pēc Latvijas likumiem!?

No biedru sastāva izriet arī rūpes, ko šī biedrība uzņēmās par bijušās PSRS piemiņas vietu saglabāšanu. No tā arī lozungi un idejas, kas tiek konsekventi paustas gan runās Otrā pasaules kara upuru kapavietās, gan citur. Ne velti kā vadmotīvs, kas bija paslēpies aiz it kā ekonomiskiem un sociāliem lozungiem, pūļa murdoņā ik pa brīdim atkanēja "Lai dzīvo PSRS!"

Interesanta ir attieksme pret presi: biedrības darbību "Kurzemes Vārdā" un citos preses izdevumos drīkst atspoguļot tikai ar Liepājas kara un darba veterānu padomes atļauju (!?).

Loģiski, ka to ziņu publiskošanai, ko reakcijai sniedza mūsu ciemiņš, viņš atļauju nekad nebūtu saņēmis.

Es piecdesmit gadus dzīvoju Latvijā. Un negribu, ka manas organizācijas vārdā latviešiem tiktu radītas neērtības, ka viņi tiktu gānīti. Tieši šī antilatviskā ievirze bijusi par iemeslu tam, ka no tās aizgājuši gandrīz visi latvieši. Tagad palicis tikai viens.

Tajā konferencē, kurā pieņemti tie jaunie statūti, esot pat pieņemtas vairākas rezolūcijas un vēstules, kurās stāstīts, cik šīs biedrības biedriem ārkārtīgi grūta dzīve. Tās - sūtīšanai uz Krievijas Valsts domi. Konference gan pieņēmusi arī lēmumu tās nosūtīt uz Latvijas likumdošanas un valsts varas institūcijām, bet Fedorenko kungs kopā ar saviem domu biedriem to uzskatījis par nevajadzīgu un neesot aizsūtījis. Kam tas vajadzīgs, vaicāja mūsu ciemiņš. Un pats arī atbildēja: lai vēl vairāk sakarsētu antilatviskumu, kas jau tā tiek Krievijā kurināts. Raksta uz visām pusēm, viņš teica, - uz Pēterburgu, Sevastopoli, Volgogradu, ANO, utt. Kāpēc šie cilvēki, viņš vaicāja, nekad (lai arī tas rakstīts statūtos, turklāt - abos) par sociālajām un citām problēmām nekad nav iegājuši parunāt PIsētas domē, viņš vaicāja. Un atkal pats atbildēja: var gadīties, ka dome kaut ko arī atrisina, un tad nebūs tik daudz par ko kliegt. Viņš bija sašutis par to, ka Federenko un viņa līdzbiedri tik nejēdzīgi izturas pret pašvaldību, kas devusi viņiem pajumti. Tikai Liepājā, vienīgajā valsts pilsētā pašvaldības vadītāji bijuši tik pretimnākoši, ka atļāvuši darboties šādai organizācijai. Citur Latvijā tādas nav. Un nu paši par to dabū.

Savādi šajā organizācijā tiekot risinātas arī naudas lietas. Kad Tieslietu ministrijā reģistrēta pirmā (oficiālā) organizācija, drukātas lapiņas, kuras sūta iestādēm, firmām: palīdziet nabaga Lietā Tēvijas kara invalīdiem. Izrādās: atsaucīgu firmu šajā pilsētā netrūkst. Tikai viens joks, teica mūsu ciemiņš, tā netiek, kā paredzēts statūtos (atkal abos!), glabāta bankā. Tagad visa nauda glabājoties pašu "aktīvistu" kabatās. Cik atnes līdz organizācijai, cik aizķeras kabatās, to neviens nepateiks. Kad no Liepājas aizgājusi pēdējā Krievijas armijas zemūdeņu apakšvienība, tā uzdāvinājusi organizācijai 5000 latu. Kur tā naudu palikusi - neviens nezina. Organizācijā oficiāli skaitās 2727 biedru. Katrs maksā 50 santīmus gadā biedrunaudas. Kur šis vairāk nekā tūksotis paliekot, arī nevar zināt. Paša Fedorenko kāzām kāda labdabīga iestāde arī ziedojusi lielu naudas summu. Visiem "politbiroja" locekļiem svinot dzimšanas dienas, dāvinot dārgas dāvanas. Bet, ja patiešām kāds no veterāniem - kaut vai kara veteŗaniem, lūdzot palīdzēt, tad atbilde viena: naudas nav. Ne velti viņi brēc pēc sociālisma, kur neviens neko nekontrolēja, kur "atbildīgie" darīja, ko gribēja, skumji sacīja mūsu viesis.

Mūsu saruna bija gara. Visu, ko viņš stāstīja, nepieminēt. Tostarp par tiem daudzajiem atgadījumiem, kad pēc "aktīvistu" ciemošanās pie savārgušiem, pavisam veciem un slimiem veterāniem, izrādījies, ka pazudušas zeltlietas un nauda, ka nodokļi no biedrības ienākumiem netiek maksāti utt.

Cilvēka sarūgtinājumu varēja saprast. Es negribu, viņš teica, ka šādu darboņu dēļ Latvijā par visiem cittautiešiem runātu sliktu. Varu apliecināt, viņš teica, visi krievi tā nedomā kā viņi. Ir daudz tādu, kā es, kam nav pieņemama šīs organizācijas attieksme ne pret saviem biedriem, ne pret latviešu tautu.