Kurzemes Vārds

14:40 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna ar bijušo Latvijas vēstnieku Krievijā Jāni Peteru

ANDŽILS REMESS

Viņš vienmēr bijis no tiem kalējiem, kas debesīs kaļ, un no tiem modinātājdziesminiekiem, kas mudināja padzerties apakšzemes avotu augšupkāpjošās strāvās. Mēs vēl ērti laidāmies lejup pa rāmi iemidzinošo straumi, bet Peters jau sāka ezeros uziet degošus pilskalnus un mūsu sirdīs kūra kuršu pavardus, liekot apzināties savas tautas esību. Mēs vēl tikai klausījāmies jauno patiesības vēju iešalcamies, bet Peters negaidīja modinātājus remontējam un modināja pats.

Tikai tad dzejnieks vairs negāja ar dzirnakmeni padusē pa liepu pilsētu garām ezera meldros plīvojošajām raudām, garām Līvas kapu atraitnītēm un Trīsvienības baznīcas šalcošajām ērģelēm ar savas pilsētas baltās gaismas sāpi iekšā un Mirdzas Ķempes atvērto apjausmu par cilvēka dvēseles mērogiem. Viņš vairs nebija Jānītis, bet arī Petera kungs vēl ne, jo vispirms bija jāizstāv Dziesmas priekā un Dziesmas augstajā kalnā, vēl dziesmai bija jāsvin savi svētki, ceļoties kopā ar bāliņu un sējot vētru, lai būtu Petera kungs, kas diplomāta frakā spiedīs roku šīspasaules varenajiem, kas ticībā savai tautai pastāvēs par savu valsti tur, Maskavas aukstajos caurvējos, ne jau bailīgi kūkumu uzmetis, bet ievedot Latviju pasaulē ar zemnieka spēku, pasmeltu no vectēvu akām un svētbirzīm.

Vējš jau bija aizturējis elpu priekšnojautās, bet gudri kā jūra dunēja ne jau tikai visa Kurzeme vien.

Peters bija tas, kuru tauta savā pirmajā sajūsmas vilnī pieprasīja par prezidentu, taču Peters bija arī tas, kuru mānēja par to, ka kādreiz bija sēdējis prezidijos. Peters bija tas, kura automašīnu Daugavmalā tautas manifestācijā urravoja uz rokām, un viņš lāgā nesaprata, vai cels debesīs, vai metīs Daugavā. Vieni Peteru gānīja par nacionālistu, bet citi apsaukāja par internacionālistu.

Kāds tad ir šis daudzu uzklausītais, taču daļas ar aizdomām vērotais Jānis Peters, kas atkal atgriezies savā tēvuzemē? Tur, kur viņš, egļu zvaniem zvanot, iznāca pa Liepājas liepu vārtiem, noņēmis no auklas baltu kreklu, un kur atkal viņu gatavi celt par prezidentu.

- Es gan biju nodomājis sākt šo sarunu ar kaut ko cēlāku, pacilājošāku, ar kādu patīkamāku tēmu, taču pēdējā laika notikumi liek man šo sarunu ievadīt ar kaut ko citu. Proti, kā tu kā Krievijas apstākļu pārzinātājs komentē austrumu kaimiņzemē sacelto troksni ap norisēm Latvijā?

- Es zinu, ka daudzas Krievijas oficiālās personas, ļoti daudzi nopietni sabiedriskie darbinieki neatbalsta nekādus priekšlikumus par ekonomisko blokādi. Vēl es domāju, ka ekonomiskas sankcijas šodienas pasaulē pat starp bijušajām padomju republikām nevar diktēt valstiskā līmenī. Jo mūsu ekonomiskajās attiecībās dominē privātais bizness, un tad valstīm jāatrodas bezmaz vai kara stāvoklī, lai privātajam biznesam aizliegtu sadarboties.

- Taču pārmetumi Latvijai ir nikni un tonis agresīvs.

- Katru dienu no Maskavas uz Rīgu un atpakaļ lido lidmašīnas un kursē vilcieni bez jebkādiem šķēršļiem un sarežģījumiem. Šai spriedzei ir psiholoģisks raksturs. Tie radikālie spēki Krievijas Valsts domē, kas histēriski kliedz par sankcijām pret Latviju, īstenībā vēlreiz apliecina savu ultrapatriotismu un urrānacionālismu, lai it kā uzpirktu Krievijas iedzīvotāju simpātijas. Es domāju, ka Krievijas premjera reakcija par nesankcionētā piketa izdzenāšanu Rīgā arī bija tikai rēķināšanās ar krievu ultranacionālistu reakciju. Faktiski Černomirdins neļāva šo Baltijas kārti atstāt Žirinovska un kompānijas rokās. Tā nebija lielvalsts provokācija pret mazu valsti. Te jādomā par organizatoriem tepat Latvijā. Te tas bija organizēts, un Latvijai vajadzēja arī tikt galā un neļaut tam izskanēt starptautiski. Pat mums draudzīgie Rietumi visām mūsu versijām netic par simts procentiem. Ja Krievija kaut kādā veidā apelē pie Rietumiem, tad Rietumi vienmēr rīkojas pēc formulas: jā, jā, Latvijai ir taisnība, bet nav dūmu bez uguns.

- Ja nu reiz nācās sākt ar Krieviju, tad turpināsim ar to. Ko tu visvairāk ieguvi, dzīvodams un strādādams Maskavā?

- Patstāvības izjūtu. Sākumā man nebija neviena, kam paprasīt, kā jārīkojas. Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis teica: skaties pats, dari pats, tāpēc jau es tevi iecēlu, lai tu man neko neprasītu. Tā arī manī šī patstāvības sajūta nostiprinājās. Jo kam tu puča dienās prasīsi padomu, kam tu prasīsi piketu dienās, kad vēstniecību ielenc agresīvi pūļi un Žirinovskis megafonā kliedz: Peters tut žirno ustroilsja! Pats pieņēmu lēmumu, kā no pārstāvniecības izveidot vēstniecību, pats izdomāju radīt apsardzes struktūras, nolēmu uzcelt baznīcu, radīt latviešu skolu, izveidoju konsulāro nodaļu, neprasot valstij nevienu santīmu. Otra lieta bija nonākt pie atziņas, ka visa pasaule uz tevi, uz tavu tautu un uz tavu valsti neskatās ar tādām acīm, ar kādām tu pats redzi sevi, savu tautu un savu valsti. Un es ieguvu iespēju paskatīties uz Latviju, nu, ar zviedra acīm, kad es tikos ar Zviedrijas vēstnieku, ar Lielbritānijas vēstnieka acīm, ar Krievijas prezidenta acīm pēc sarunas ar Jeļcinu, ar Krievijas ārlietu ministru acīm, ar parasta krievu cilvēka acīm. Kā Latviju redz viens krievu demokrāts, viens krievu ultranacionālists vai šovinists. Es mācījos vienmēr atcerēties, ka katrs cilvēks mūsu valsti redz savādāk. Ieguvu daudz jaunu draugu. Nevien Krievijā, bet ļoti daudzās valstīs, kuru vēstniecības ir Maskavā. Bez oficiālajām sarunām un tikšanās reizēm šajā diplomātu vidē pastāv ļoti interesantas cilvēku attiecības. Es ieguvu arī atziņu, ka Latvija, kaut arī neliela un ne visai bagāta zeme, tomēr salīdzinājumā ar daudzām citām pasaules valstīm nav nekāda bēdu ieleja, kā mēs paši bieži mēģinām sev iestāstīt. Ar vārdu sakot, kad es aizbraucu uz Maskavu 1990.gada 31.jūlijā, mani domāšanas mērogi bija daudz šaurāki, nekā tad, kad es šo darbu beidzu 1997.gada 20.septembrī. Es sapratu, ka pasaule patiešām griežas.

- Par kādu nepadarīto darbu vēstnieka amatā tu visvairāk pārdzīvo?

- Es būtu gribējis, lai mūsu Valsts prezidents tomēr ierastos Krievijā, un mans viedoklis nesakrīt ar, iespējams, oficiālo viedokli, ka Valsts prezidents nevarētu braukt uz Krasnojarsku pie saviem tautiešiem arī tad, ja Krievijas valsts prezidents nevēlas oficiāli ar viņu tikties. Uzturēdamies ASV un tiekoties ar saviem tautiešiem, mūsu Valsts prezidents ne vienmēr tiekas ar ASV prezidentu. Krievijā dzīvo daudzi tūkstoši latviešu, un viņi ir pelnījuši satikties un parunāties ar Latvijas Valsts prezidentu, pat tad, ja lielā politika tajā brīdī paliek sekundāra. Un vēl es pārdzīvoju, kam man nebija tik daudz enerģijas, spēka un neatlaidības, lai panāktu, ka Latvijas valdība pieņemtu programmu "Diaspora", kurā ar mūsu palīdzību varētu nevis vilināt Krievijas latviešus uz Latviju, bet sniegtu viņiem morālu palīdzību informācijas un kultūras veidā, ko viņi ļoti gaida. Deviņdesmito gadu sākumā šie latvieši ļoti lepojās ar savu valsti - Latviju, savu tautu, ar savu prezidentu un ļoti vēlējās to apliecināt.

- Kādu tu ieraudzīji Latviju pēc atgriešanās no Maskavas un vai tas atbilda tam priekšstatam, kāds bija radies, vērojot no attāluma?

- Tagad Latvija ir daudz tuvāk attīstītām valstīm nekā daudzas citas bijušās PSRS republikas. Dzīve šeit ir daudz mierīgāka, daudz ērtāka. No vienas puses tā ir latviskāka, es šeit domāju valsts iestādes, bet iela man tagad ir daudz svešāka. Privātstruktūrās, maigi sakot, nedominē latvieši. 1990.gadā es atstāju ļoti vienotu to sabiedrības daļu, kura bija par savas tautas, toreiz vēl savas republikas normālu dzīvi. Tagad esmu atgriezies daudz sašķeltākā sabiedrībā. Cilvēku attiecības ir kļuvušas atsvešinātākas. Nezinu pat, raudāt vai smieties, kad redzu, ka cilvēku attiecības nosaka partijas piederība. Partijnieki paliek partijnieki, un par partejisku uzskata pat ierašanos vai neierašanos Raimonda Paula koncertā. Pat vakardienas Paula draugi un pielūdzēji.

- Vai pēc dzīves vienā no pasaules lielākajām un politiskā ziņā nozīmīgākajām pilsētām tagad dzīve neliekas kā tāda provinciāla nīkšana?

- Es domāju, ka visa pasaule sastāv no provincēm. ASV un Krievija ir tāda pati province kā Latvija. Ņujorka, Pekina, Parīze, Londona ir tāda pat province kā Rīga. Provinci domāšanas mērogā cilvēks pats sev rada, ja viņš dzīvi uztver garlaikoti. Bet kāda te var būt nīkšana? Es ielidoju Rīgā 20.septembrī pulksten divpadsmitos un piecās minūtēs, un tūlīt pat man piezvanīja un piedāvāja kļūt par kultūras projekta vadītāju Raimonda Paula muzikālajā centrā "Vernisāža". Es piekritu. Te ir runa par vērienīga muzikāla centra radīšanu. Īstenībā nīkšanas sajūta man ir tad, kad es klausos partijnieku intrigas citam par citu. Tās patiešām ir izcili provinciālas sarunas. Bet par "Vernisāžu". Es esmu šā projekta vadītājs jeb direktors, kā ierakstīts papīros. Es pieņēmu arī piedāvājumu 31.televīzijas kanālā reizi mēnesī veidot vienu autorraidījumu ar cilvēku, kuru es pats izvēlos, un galvenokārt no NVS telpas. Tagad esmu ierakstījis sarunu ar Andri Liepu, un nevis kā baletdejotāju, bet viņš mani interesē kā unikāls latvietis, kam ir latviskas saknes, Krievijas izglītība un kultūra, amerikāņu un japāņu pieredze.

- Tu runā par savu darbu muzikālajā centrā, televīzijā. Bet kā tad politika? Tevi taču cieši saista ar Paula vadīto jauno partiju. Tu esot šīs partijas ideologs.

- Mani satracina tas, ka cilvēki netic, ka es esmu bezpartejisks. Jā, mani cenšas saistīt ar Jauno partiju. Bet kāpēc neatceras to, ka "Latvijas ceļa" sākumā es konsultēju "Latvijas ceļu", neiesaistoties šajā partijā. Es esmu uzstājies Zemnieku savienības kongresā, es neatteicos sākumā konsultēt Demokrātisko partiju "Saimnieks". Savu pieredzi esmu stāstījis gandrīz visu Latvijas partiju pārstāvjiem. Bet ideologs es biju tikai tautas atmodas procesam.

- Ko tevī izraisa - niknumu, smaidu, vai tu paliec vienaldzīgs, kad dzirdi sevi saistām ar Valsts prezidenta posteni, kad tev pārmet pārlieku lielu orientāciju uz Austrumiem, Tautas frontes izveidošanu pēc PSKP CK norādījuma vai pārāk greznu dzīvi vēstniecībā Krievijā?

- Ja es būtu gribējis būt valsts pirmais cilvēks, to es varēju izdarīt astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Bet toreiz notika pats labākais, kas varēja notikt - es kļuvu par vēstnieku. Bet tagad arī ir noticis pats labākais - esmu ticis pie darba, kas mani aizrauj, un tas ir "Vernisāžas" projekts. Protams, es esmu cilvēks, un man ķeras klāt apmelošana, dezorientēšana, mākslīgā izaicināšana uz strīdiem. Bet es teikšu vēl vienu lietu. Kad mēs dzīvojām totalitārā režīmā, tad tāda aprunāšana presē daudz vairāk aizskāra. Tagad uzbrukumi notiek tikai kāda politiska grupējuma interesēs, un cilvēki to labi saprot. Par Austrumiem. Pirmkārt, es esmu reālpolitiķis, un tas daudziem nepatīk. Otrkārt, uz Austrumiem ir orientēts Latvijas bizness, kas arī daudziem nepatīk. Es kā vēstnieks redzēju un redzu vēl šodien, ko nozīmē ekonomiskie kontakti ar Krieviju. Es nedomāju, ka mums ir jāorientējas tikai uz Austrumiem vai tikai uz Rietumiem. Mums ir jāorientējas vispirms pašiem uz sevi un jāsaprot, ka mēs atrodamies pasaulē, nevis ārpus šīs pasaules. Par Tautas fronti. Ja kāds domā, ka tā ir izveidota pēc PSKP CK norādījuma, tad acīmredzot PSKP CK ir bijusi viena ļoti progresīva organizācija, kura uzticējusi cilvēkiem un tajā skaitā arī man savas pašas struktūras sagraut. Ko es tur vairāk lai saku. Man gan vēl tagad viena vadoša tante Centrāltirgū, kad es tur parādos, kliedz: vsju etu kašu Peters zavaril, ja jevo svoimi rukami zadušu!

- Vai ir kādi politiski spēki Latvijā, kuriem tu tici, un vai ir kāds politiķis, kurš tev simpatizē?

- Tā kā mani pārlieku politizē, tad es negribu nosaukt šo spēku, kam ticu, un arī nevienu politiķi negribu glorificēt. Mani interesē jauni politiķi. Un ja man jāatbild bez ilgas domāšanas, tad man simpātiska liekas Kristiāna Lībane.

- Vai tevi nebaida, ka vēlēšanu kampaņa ar ķildošanos, naidošanos, blusu meklēšanu var vēl vairāk sašķelt jau tā trauslo sabiedrību?

- Man bija pazudušas bailes Krievijā puča laikā. Man bija pazudušas bailes, kad naidīgi pūļi ielenca Latvijas vēstniecību. Man nebija bailes, kad braucu uz Krievijas Ārlietu ministriju 1994.gada oktobrī, kad bija izklīdināta Augstākā padome. Maskava toreiz bija tukša, man nebija miesassargu, vienīgi paņēmu līdzi savu dēlu. Bet attiecībā uz vēlēšanām tās vairs nav bailes. Mani tas satriec, ka ne jau tikai trauslo sabiedrību var ietekmēt. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijas sabiedrība ir tāda, kāda tā ir - ar latviešiem un tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ iebraukuši Latvijā pēc kara, un esmu šo sabiedrību uzskatījis par tādu, kura spēj viena otru saprast. Esmu gribējis un gribu, lai Latvijas krievi spētu saprast un aizstāvēt latviešus un lai Latvijas latvieši vismaz saprastu šejienes krievus.

- Bet es runāju par pilsoņu sašķelšanu, kas notiek visu to partiju ķīviņu dēļ.

- Tā ir bīstama lieta. Var parādīties pat nācijas korozijas pazīmes. Jo mūsu nācija nav tik stipra kā, piemēram, lietuviešu nācija. Es domāju, ka nevajadzētu valstī ieviest cenzūru, bet katrā cilvēkā pašā, katrā latvietī, katrā pilsonī, katrā Latvijas iedzīvotājā vajadzētu būt tādai sajūtai: vai tas, ko es tagad tūlīt teikšu, vai tas, ko Jānis tūlīt teiks par Juri, būs tikai Jāņa teiktais par Juri, vai arī nāks par ļaunu visai mūsu valstij. Man kāds Latvijas diplomāts teica: paskaties uz Brazausku un Landsberģi, abi ir pilnīgi pretējās politiskās pozīcijās, bet tad, kad vajag, tad abi ir tādi lietuvieši, ka atliek tikai viņus apskaust. Mazāk vajadzētu par to runāt, bet vairāk vajadzētu sevi par latvieti just. Pašreiz būtu laiks demokrātiskos apstākļos pāri visam pacelt tādu, nu, varbūt Latvijas filozofiju, latviešu filozofiju, latvisko filozofiju.

- Ar ko pašreizējā Latvija atšķiras no tās, kādu tu iedomāji astoņdesmito gadu beigās?

- Toreiz bijām daudz šķīstāki un arī naivāki. Mēs domājām, ka visa vaina ir tikai tajā apstāklī, ka esam okupēti. Un, ka tikko būs valsts, tā automātiski viss noregulēsies. Bet mēs aizmirsām vienu - pašiem pārvaldīt valsti ir daudz grūtāk nekā šo valsti iegūt. Latvijas sabiedrība saņēma valsti vai izcīnīja valsti, absolūti neapgaismota. Ne mēs zinājām, kas ir brīvais tirgus, ne mēs zinājām komercbankas. Mēs neparedzējām, ka tas viss prasa milzīgi kvalificētu darbaspēku, prasa augstu ētiku. Kāpēc Latvija turas ne tikai virs ūdens, bet arī virzās uz priekšu? Es domāju, ka tas nav nevienas partijas nopelns, neviena premjera nopelns, neviena ministra nopelns, bet Latviju virza uz priekšu visloģiskākā ekonomiskā sistēma, kāda vien pasaulē var būt, un tas ir brīvais tirgus. Tāpat kā deviņdesmito gadu sākumā nesākās ne latviešu kultūra, ne valoda, tāpat arī tirgus ekonomikas tradīcijas jau ir tajos senajos gadsimtos, kad šeit, Latvijas teritorijā, sākās tirdzniecība, tirgus attiecības. Salīdzinot ar bijušo Krievijas impēriju un padomju impēriju, vienmēr šeit bija kāds handikaps. Ne partijas, ne valdības nodrošina mūsu attīstību, bet tieši mūsu cilvēki ar grūtībām, ar sviedriem, ar traģēdijām to panāk. Kādi tik iekarotāji te nav nākuši - zviedri un poļi, krievi un vācieši, un katrs valdnieks tautai nesa savu postu, bet katra iekārta arī pienesa kaut ko klāt Latvijas kultūrai. Tāpēc jau arī Latvijas kultūra ir tik bagāta. Un mums nevajadzētu dzīt projām to intelektu, kas aizvadītajos gadu desmitos ieplūda Latvijā. Es zinu, man iebildīs par to, ka aicinu ar viņiem ņemties. Var jau neņemties un izveidot divkopienu valsti, kurā nevar zināt, kura kopiena būs ekonomiski stiprāka. Bet kura būs ekonomiski stiprāka, tai piederēs arī politiskā vara. Un mēs negribam, lai politiskās varas līderi šeit nerunātu latviešu valodā.

- Ko tu darītu citādāk, ja atkal būtu skaistās astoņdesmito gadu beigas ar ticību un cerību, un tu zinātu, kā notikumi attīstīsies?

- Pirmkārt, katru iepriekšējās saimnieciskās struktūras vadītāju vajadzētu darīt oficiāli atbildīgu par viņa vadītās struktūras finansiālu saglabāšanu. Privatizēšana, akcionēšana un tā tālāk notika milzīgā patvaļā. Īpašumus, sākot ar lauku saimniecību un industriālajiem uzņēmumiem pilsētās un beidzot ar armijas fantastiskajiem īpašumiem vienkārši izvazāja. Jā, to darīja padomju karaspēka virsnieki, taču ļoti bieži kopā ar mūsu nacionālās kustības darbiniekiem. Kāpēc šodien cilvēki saka: es vairs uz barikādēm neietu? Jo tas, pret kuru viņš cīnījās, ir privatizējis daudz vairāk mūsu pagastā nekā es, kas biju vienkāršs kolhoznieks. Jau toreiz vadītājs bija priviliģētā stāvoklī, bet tagad viņš ir nesalīdzināmi priviliģētākā stāvoklī. Tā ir traģiska lieta, ko nevar vairs atpakaļ par labu griezt.

- Kas tavā dzīvē bijis pats lielākais pārdzīvojums?

- Kad es kā atjaunotās Latvijas valsts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kremlī kopā ar vairāku citu valstu vēstniekiem iesniedzu jau brīvās Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam akreditācijas rakstu un pārrunāju ar viņu, kā veidojamas Latvijas un Krievijas attiecības. Liels pārdzīvojums man bija, kad Lielbritānijas premjers Džons Meidžors astoņos no rīta Maskavā uzaicināja trīs Baltijas valstu pastāvīgos pārstāvjus, konsultējās ar mums un tikai tad devās uz Kremli pie Gorbačova, lai runātu par Baltijas valstu neatkarību. Viņš tā arī teica: es zinu, ko domā jūsu tautieši Rietumos, es zinu, ko domā padomju Latvijas oficiālie vadītāji, bet es gribu zināt, ko domā Latvijas latvietis, Igaunijas igaunis un Lietuvas lietuvietis. Liels pārdzīvojums bija arī 1991.gada 24.augustā, kad kopā ar vairākiem Latvijas pārstāvjiem bijām uzaicināti pie padomju Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina, kas pasniedza mums dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu. Taču tas bija reizē tik strauji un tik vienkārši, ka nebija laika pārdzīvot.

- Tātad iespaidu tev sakrājies milzums. Vai nedomā tos uzlikt uz papīra, vienalga kādā žanrā - publicistikā, dzejā, prozā?

- Rakstīt dzejoļus pašreiz nav lielas vajadzības. Es ļoti gaidu, kad iznāks mana dzejoļu grāmata, kurā būs apkopots tas viss, ko es gribu. Jaunus dzejoļus es nerakstu. Es esmu it kā mērens cilvēks, bet kaut kādā ziņā arī maksimālists, un man liekas, ka viss ir jāizdara absolūti maksimāli. Astoņdesmito gadu otrajā pusē, būdams Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, nodarbojos ar tautas kustības organizēšanu, ar Latvijas folkloras un latviešu rakstnieku parādīšanu Austrumos un Rietumos, un visu darīju maksimāli. Kad mani iecēla par vēstnieku, es darīju visu, lai izveidotu vēstniecību. Pašlaik mani absolūti un pilnīgi aizrauj šis projekts - muzikālā centra projekts. Bet dzejot var tikai tad, ja nekas netraucē. Man dzeja neliekas hobijs. Ja kādreiz man dzeja piepildīja godkārību, tad pašreiz man šī dzejiskā gandarījuma nav.

- Kas tu tagad esi - dzejnieks, politiķis, menedžeris?

- Dzejnieks es būšu vienmēr, vienalga, rakstīšu vai nerakstīšu. Politiķis? Nē, varbūt tā - es esmu bezpartejisks politiķis.

- Ar ko tev asociējas Liepāja?

- Ar bērnību, ar jaunību. Ar pirmo dzejoli, kas bija nodrukāts pilsētas avīzē "Komunists". Nevis ar tā saukto žurku ciemu, kur nodzīvoju daudzus gadus, bet ar Annas baznīcu, Rožu laukumu, nezin kāpēc ar Kūrmājas prospekta galu. Liepāja man liekas tipiska Eiropas pilsēta. Bieži Maskavā stāstīju krieviem par Liepājas ostu, kura pirms kara bija pilna ar daudzu zemju kuģiem, ka Liepājā dziedājis Šaļāpins. Viņi klausījās un neticīgi šūpoja galvas.

- Ko tev pašam nozīmē Liepāja?

- Tas bija mans dzejnieka sākums. Liepājā, nevis Rīgā, nodrukāja manu pirmo dzejoli. Liepājā, nevis Rīgā, iepazinos ar Mirdzu Ķempi, kura manu dzīvi apstaroja ar vienu no visspilgtākajām gaismām. Viņa man lika saprast, kas ir kultūra, kas ir civilizācija. Bet vēl par Liepāju. Karstā un aukstā kara ēna pāri Liepājai bija noklājusies visbiezākā, un, ņemot to nost, šodien ir ļoti grūti. Varbūt Liepājā vajag uzņemt filmu par impērijas galu? Liepāja ir tāda likteņpilsēta. Gadsimta sākumā cauri Liepājai tūkstošiem cilvēku devās emigrācijā uz Ameriku, kara beigās tūkstoši izbrauca uz Rietumiem. Liepājā dzima Atmoda ar "Helsinku" grupu. Vismaz kādreiz Liepājai bija tāds savs lepnuma gars - "Metalurga" strādnieki, tā paša "Sarkanā metalurga" futbola komanda, kas bija vairāk nekā futbola komanda.

- Kāpēc tu pirms deviņiem gadiem tieši Liepāju izvēlējies par vietu, kur nosvinēt savu 50 gadu jubileju?

- Redzi, es no vienas puses esmu sabiedrības cilvēks. Man grūti paspert soli pa ielu, lai nesatiktu cilvēkus, kuri grib ar mani parunāt vai mani nopētīt, izdibināt kaut ko. Bet savā būtībā es neesmu no tiem, kuri mīl grozīties cilvēkos. Deviņdesmit piecos procentos gadījumu es atsaku ielūgumus. Piemēram, šajā pusgadā esmu aizgājis tikai uz vienu koncertu un vienas izstādes atklāšanu. Jā, par to 50 gadu jubileju. Lai man nebūtu jubilejā jāstāv uz Dailes teātra skatuves, toreiz speciāli ar sievu un dēlu dzimšanas dienā paliku Maskavā. Taču Marutas Pāvelsones priekšlikumu par savas jubilejas sarīkošanu Liepājā nevarēju atraidīt.

- Kā tu uzskati, kas liepājniekiem visvairāk traucē pašiem saviem spēkiem pēc iespējas ātrāk panākt savas pilsētas atveseļošanu? Nevarība, neprasme, negribēšana, kūtrums?

- Deviņdesmit procenti panākumu balstās spilgtā līderī un viņa ne mazāk spilgtā komandā. Tādā līderī, kāds Ventspilij ir Lembergs vai Daugavpilij - Vidavskis. Liepājai līdera nebija. Domāju, ka tagad tāds ir - Uldis Sesks. Iespējams, vajadzīgs arī harizmatisks vadonis. Varbūt, ka tieši Liepāja, kura bijusi visokupētākā pilsēta Latvijā, prasa kaut kādu īpašu attieksmi. Ne tik daudz no valdības, bet no pašiem iedzīvotājiem. Liepājai taču dots viss, ko vien Dievs un cars var dot. Ne jau velti Pēteris I izvēlējās Liepāju, kur cirst logu uz Eiropu. Ģeogrāfiskais stāvoklis ir ideāls. Jo Liepāja vairs nedrīkst palikt par tādu kā palīgsaimniecību galvaspilsētai, kura pārpirka intelektu. Varbūt pat mākslīgi vajadzētu radīt kādus fondus vai kādu mehānismu, kas piesaistītu Liepājai savas nozares spilgtus profesionāļus. Krievijai ir otrā galvaspilsēta - Pēterburga. Kāpēc Latvijas otrā galvaspilsēta nevarētu būt Liepāja?