Kurzemes Vārds

11:52 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

SKATIENS

Saglabāt māju vai teātri?

SARMĪTE PUJĒNA

Dažos kalendāros ierakstīts, ka šodien ir Starptautiskā teātra diena, dažos tikai tas, ka vārdadienu svin Gusti, Gustavi un Tālrīti. Taču neatkarīgi no tā, kas rakstīts kalendārā, liepājnieki par savu teātri pēdējā laikā atkal domā vairāk nekā parasti. Ja cilvēks, kurš teātrī nostrādājis piecpadsmit gadus un kuru pat neizmet uz ielas darbinieku skaita samazināšanas dēļ, ja pat tāds cilvēks saka: es negribu te vairs palikt, jo man nav ticības šai iestādei, tad kaut kas nav kārtībā. Bieži dzird retorisku jautājumu: kas mēs būsim - teātris vai kultūras nams? Vai pašvaldība grib paturēt tikai teātra ēku, bet pašu teātri iznīcināt? Daudzi teātrī tic, ka tieši šādā nolūkā pieņemta darbā jaunā direktore.

Varbūt par ātru prasīt skaidrību? Liepājas teātris savā jaunajā statusā ir kopš šā gada janvāra. Gluži tāpat kā Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvalde vai uzņēmums "Tari", arī teātris kļuvis par pašvaldības uzņēmumu - "bezpeļņas organizāciju "Liepājas teātris"". Valsts teātris, protams, skanētu lepnāk. Taču, ja jāizvēlas starp skanīgu nosaukumu un drīzu galu vai pieticīgu statusu, bet iespēju "atdzimt no pelniem", tad ir skaidrs, kam saprātīgi domājoši cilvēki dos priekšroku. Saprāts, kā izrādījās, piemīt pat tik īpašas "sugas" ļaudīm, kādi strādā teātrī - viņi pieņēma izkārtnes maiņu. Saprāta trūkumu pārmest nevar arī mūsu deputātiem, kuri aptvēra, ka pirmajiem allaž ir priekšrocības, un tādas Kultūras ministrija deva arī Liepājas pašvaldībai. Saglabāta valsts dotācija, turklāt norakstīti milzīgie parādi, kuru dēļ teātrim draudēja bankrots un pat slēgšana. Pilsēta ieguva arī teātra galveno ēku (kurai atšķirībā no daudzām citām ir vismaz kārtīgs jumts), saimniecības ēkas un pievilcīgo celtni Baznīcas ielā, kurā agrāk atradās Mazā skatītāju zāle un joprojām atrodas teātra galvenā mēģinājumu zāle. Šā darījuma rezultātā pašvaldība katru mēnesi spiesta šķirties no četriem tūkstošiem latu, ko tā solījusies likt kopīgajā "teātra katlā".

Kāda tad ir bilance? Vai tas ir ieguvums pilsētai vai zaudējums? Domāju, ka ieguvums. Tāpat kā teātra jaunajai direktorei. Skolotājai, kura nu ieņem visai labi atalgotu (ar aktieru algām pat nav ko salīdzināt) un prestižu amatu iestādē, kurai nav parādu un kas tomēr par spīti visam bija spējīga strādāt (pagājušās sezonas ietudējumi to apliecina). Vienīgais nosacījums - ieviest kārtību tur, kur tas nepieciešams. Manuprāt, nav nemaz tik slikti noteikumi. Kārtības ieviešana gan buksē, vēl īsti nesākusies. Taču - vai direktore vainīga? Viņa izpilda to, ko no viņas prasa darba devējs - pašvaldība. Tā, kā viņa to prot un spēj.

Bet ko tad īsti pašvaldība prasa un ko tā grib? Šķiet, ka deputāti tomēr īsti nav sapratuši, kādas sekas iestāsies viņu 1997.gada 11.septembra vēsturiskajam lēmumam par teātra tiesiskā statusa maiņu un teātra ēku kompleksa pārņemšanu. Pareizāk sakot, deputāti nesaprata toreiz un nesaprot arī tagad, ka, pieņemot šo lēmumu, viņi uzņēmas arī atbildību. Bet vienkāršāk ir uzvelt visu vienas sievietes (šajā gadījumā Irēnas Krūmas) pleciem, un, ja tad kaut kas noiet greizi, vainīgo nebūs grūti atrast. Taču nelīdzēs ne "dzelzs lēdijas" meklēšana direktora amatam, ne formāli izveidotas amorfas sabiedriskās padomes, ja deputāti nesapratīs, ka reizi par visām reizēm (vēl taču diezgan ilgi būs jāvalda) viņiem pašiem ir jātiek skaidrībā, kāpēc, ko un kā mēs Liepājā attīstīsim kultūras jomā un kā tas viss savā starpā harmonēs. Ko mēs paturēsim tādu, kāds tas ir, ko mēs paturēsim, bet izmainīsim, no kā mēs turpmāk atteiksimies vispār.

Pacelt roku un nobalsot "par" teātri, "par" ledushalli, "par" koncertzāli utt. nav grūtākais darbs. Grūtāk ir pēc tam grožus turēt savās rokās, nevis iegrūst tos pirmajam pretimnācējam vai nomest zemē. Pašvaldības pārziņā jau ir virkne kultūras iestāžu, nu ir nācis klāt arī teātris, nākotnē būs, iespējams, arī kinoteātra "Liepāja" ēka. Tūlīt taps ledushalle, kurai arī būšot plašas funkcijas, arī kultūras, ir metalurgu pils - tās nav kaut kādas piparbodītes, ar kurām var nerēķināties. Atstāt visu "veselīgas konkurences" ziņā? Arī tāda var būt koncepcija, bet tai ir jābūt skaidri formulētai. Ne tikai tiem, kas šajās iestādēs strādā, arī katram liepājniekam ir tiesības zināt, kādu nākotni deputāti paredzējuši kultūras dzīvei pilsētā.

Bet pagaidām - priecīgu Starptautisko teātra dienu, deputātes kundze un deputātu kungi!