Kurzemes Vārds

17:48 Pirmdiena, 17. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Par (ne)mīlestību

DAINA MEISTERE

Vakar no rīta redzēju, kā maza meitenīte ar skolas somu plecos noliecās pār gulošu suni uz brauktuves. It kā mierinot, aicinot piecelties, negulēt tur, kur var uzbraukt automašīnas. Viņi abi izskatījās kā liels pretstats šodienas saspringtajai videi, kur valda tik daudz neiecietības, cilvēciskas nesapratnes, pat klaja ļaunuma. Videi, kurā šauj nomaldījušos suņus un kurā pa ielām klaiņo ubagojoši bērni, saņemdami lielu daļu nicinājuma, uz kuru, protams, viņi reaģē, nostājoties pret sabiedrību, pret tajā pieņemtajām normām.

Atcerējos sen skatītu filmu ar nosaukumu "Dod savu svētību zvēriem un bērniem". Tajā klaiņojošu bezpajumtnieku bērnu bars uzstājās pret savvaļas bizoņu bara iznīcināšanu, izšaušanu. Sabiedrības atstumtie aizstāvēja savus mazos brāļus - nevarīgus dzīvniekus. Tas man asociējās ar mūsu pašu mazajiem ielas klaidonīšiem - bērniem un zvēriem (pamestajiem suņiem un kaķiem). Kuriem visiem ir pietrūcis tik maz un reizē tik daudz - mīlestības.

Nupat pilsētu satraucis meiteņu varmācības vilnis. Pusauga skuķes izvēlas par sevi gados jaunākus upurus, šantažē mazās ar draudiem, meklē iemeslu, lai varētu izrēķināties. Un dara to daudz nežēlīgāk, daudz ciniskāk nekā zēni viņu vecumā. Protams, ka šos gadījumus izskata pedagogi, tiesībsargājošās instances, rīkojoties katrs savu pilnvaru ietvaros. Bet kur meklējama šīs nežēlības augsne? Kur pietrūka mīlestības? Bērnu psihiatre teica, ka šīm meitenēm, kuras bez kādas līdzcietības var sist otram cilvēkam, ir nopietns trūkums - proti, emociju bads. Bet viņām, teica ārste, taču būs jādzīvo, jāveido sava ģimene, jāaudzina savi bērni. Arī bez mīlestības?

Pēc publikācijas, kurā tika stāstīts par skolnieču kauslīgumu, tūlīt redakcijā atskanēja telefonzvani, kuros pieprasīja nosaukt un publicēt viņu vārdus. Vai tā arī nav sava veida mēslojuma piciņa ļaunumam? Sak, aci pret aci, zobu pret zobu. Protams, ka par jebkuru tādu pārkāpumu ir jārunā, ir jānosoda pāridarītāji. Bet arī vainīgajam taču ir tiesības uz aizstāvību, sapratni. Kaut vai tādēļ, lai neveicinātu ļaunuma tālāku izplatību. Pagalam atraidīts, neizprasts cilvēks kļūst neprognozējams. Galu galā Amerikas Savienotajās Valstīs Arkanzasas štatā pusauga skolēni taču nošāva savas skolas biedrenes un skolotāju, izrādās, tāpēc, ka viņi jutušies atraidīti.

Aizstāvība - jā, bet kāda? Vienas meitenes vecāki savu bērnu aizstāv, meklējot vainīgos starp citiem. Cenšoties noskaidrot, panākt taisnību, ka tieši viņu atvase ir tā visbaltākā, ka viņa nav tā, kuras roka sita. Vai viņi savai meitai, tai, kura kāvās, kaut reizi pateica, ka nevar pacelt roku pret dzīvu būtni, ka nedrīkst citam nodarīt sāpes? Vai tas būtu īstais attaisnojums nežēlībai, ka tā vai cita roka sitienam pacēlās retāk? Vai tēvs un māte prasīja savai meitai, kāpēc tad tieši viņas roka neaizkavēja to - sitienam atvēzēto?

Cēloņus atrast, izskaidrot ir ļoti grūti. Gan pašu meiteņu, gan viņu skolasbiedru, gan vecāku izteikumos var atrast pa graudiņam no īstās patiesības. Pārējie bērni uzskata, ka tā ir vēlme izcelties par katru cenu, pievērst sev uzmanību, ja nevar citādāk, ja nevar ar labām sekmēm mācībās, panākumiem sportā, ar talantu, tad savu varenību demonstrē pret vājāko. Vecāki meklē vainu skolā, kas nemācīja, neaudzināja. Pedagogi saka: bērns aug ģimenē, nāk no savām mājām. To, kas notiek ģimenēs, no malas nevar saskatīt, un neviens svešais nepateiks, kur pietrūka sapratnes, kur mīļuma vai savstarpējas uzmanības.

Daudzi saka, ka tas - televīzijas iespaidā, par daudz tur tiek rādīta varmācība. Un trakākais, ka tā tiek heroizēta. Varonīgais Teksasas reindžers nemaz neskatās, bet vispirms gāž ar kāju pa galvu. Vēlāk, tad var palūkoties, vai trāpīts tam, kam domāts. Arī mediķi noraizējušies par kautiņu skatiem, kurus rāda ekrāns. Ārsts teica: es uzreiz redzu, tā - tagad ir plīsušas aknas, šoreiz liesa, bet te - asinsvadi galvā. Taču filmas varonis pavisam aukstasinīgi pieceļas un turpina gāzt pretī... Un pusaudža nestabilajā prātā rodas priekštats, ka sist - tas tāds joks vien ir, piecelsies un ies tālāk. Bet, ja paliks guļot, ja notiks pats ļaunākais? Ja bērni paši pie tādām domām nenonāk, tad tāpēc taču ir vecāki, ir pedagogi, kas visu stāsta, māca. Nepilngadīgo lietu inspektori tāpat ir ar mieru sadarboties ar skolām, brīdināt bērnus no ļaunprātības, stāstīt par tās sekām.