Kurzemes Vārds

04:36 Trešdiena, 16. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Zemeņu vīrs

Ēriks Kūlis

Ir tāda gauži klaja vieta Kurzemē, kur cīruļputeni par gandru ķēpi sauc, un šo vietu par Nīcu sauc, tai pāri iet balti, pelnu pelēki, tumši un pa brīžam zilimelni mākoņi un saules apmirdzēti arīdzan, tos sakseņa un sāmeņa vēji dzen no tāltāliem jūras plašumiem, kur strimalas, plekstes un doršas dzīvo un zveji pie tām brauc no rītiņa agrumā. Vējos šalc visi Nīcas piekrastes meži un katra priede lokās atsevišķi, sveķu smaržā reibst Bernātu kāpas, viļņojas polderu pļavas, jo aplam zaļa zāle aug dižajā Nīcā, kad atlīgo vasara, vasariņa, un bezgalīgie sniega klajumi mēnesnīcas naktīs aizturētu elpu skatās zvaigžņotās debesīs, kad ziema un pļavas baltas kā paša Dieva plaukstas. Upes - Bārta un Tosele - runā gājputnu, ūdensputnu balsīs, kad pavasaris, un tā līdz pat rudeņam, kad jājem rāciņi. Un visa šitā lielā, raibā padarīšana saucas dzīve Nīcā.

Ļaužu paaudzes mainās kā gadalaiki, un daudzi pat vairs nezina, kur Nīcas plašumos meklēt Klampju ciemu, Knēpju ciemu, Auzas ciemu, Kaires ciemu, Lauciņciemu, Jauno ciemu, Sīkles ciemu, Paipas ciemu, Laurciemu, Cenkones ciemu, Rumbas galu, Bangažu galu, Pērkongalu, Aucugalu, Pētermuižu un tā tālāk. Ļaužu paaudzes mainās, bet paliek to vienotājs - darba tikums, kas godā cēlis šo Dievzemītes stūri - Nīcu.

* * *

Nīcenieks Arvīds Čauris nāk no Klampju ciema, kas atrodams pa ceļam uz Jūrmalciemu; kādreiz, Ulmaņlaikos, Klampju mežus izcirta un zemi sadalīja bezzemniekiem, lai tie ceļ ārā celmus un pelēcīgajā smiltē audzē pampāļus un rudzus, un dzīvo, cepuri kuldami.

- Man toreiz bija pieci gadi, kad tēvam, celmus laužot, ķirinājos bomja galā. Nekāds lielais palīgs jau nebiju, vairāk maisījos pa kājām, bet vecāki laikam zināja, ko dara, aicinot mani palīgos, teic lāga vīrs Arvīds Čauris, jo pie darba pieradina no bērna kājas, jāļauj saprast, ka strādāšana cilvēkam ir tikpat dabiska lieta kā elpošana, bez kuras nav iespējams dzīvot.

Patlaban Arvīds Čauris mīt netālu no Nīcas pagasta centra un atkal dzīvo, cepuri kuldams, tāpat kā viņa tēvs, jo sen pārliecinājies par kādu vienkāršu, bet negrozāmu patiesību - darbs ir ne tikai iztikas, bet arī sevis izteikšanas veids. Čauris domā, ka nelaimīgi ir tie ļautiņi, kas darbu uzskata par kaut ko līdzīgu vergošanai, par ļaunā likteņa izdomājumu cilvēku vārdzināšanai, par piespiedu līdzekli savas eksistences minimuma nodrošināšanai, un ne vairāk.

Arvīdam Čaurim ir septiņdesmit trīs gadi, bet viņa kalsnais augums izskatās stingrs un lokans.

- Kā es varu būt resns, ja no rīta līdz vakaram locos zemeņu dobēs un kartupeļu vagās, - brīnās "Sniedziņu" māju vecais saimnieks. - Bet pēc sešiem vakarā nenobaudu ne miltumiņa.

- Ne tikai kartupeļu vagas un zemeņu dobes viņu nodarbina, - teic Arvīda dzīvesbiedre Olita. - Viņš pa vidam vēl pamanījās iemācīties mūrnieka darbu un viens pats uzcēla mājai verandu un dēlam saimniecības ēku.

- Kas nu tur liels, - saimnieks smaidot saka, - darbs jau māca darītāju. Un man prieks, ka puika grib saimniekot laukos.

Verandu un lielo saimniecības jaunceltni nevar neievērot, jo tajā katrs ķieģelis liecina, ka ir apmierināts ar to rūpību, kā nolikts, kā ielikts savā vietā. Esmu pietiekami daudz redzējis nemākulīgi un pavirši sakleķētu būdu, garāžu un dažādu piebūvju, lai spētu secināt, ka te darbs darīts ar mīlestību un varētu pat sacīt - pedantismu.

Arvīda Čaura sejai ir stingri vaibsti, un man jājautā viņa kundzei, vai saimnieka rakstura šķautnes dažkārt netraucē kopdzīvi.

- Visādi gadās, - atzīstas Olita, - bet viscietākais viņš ir pats pret sevi un nepiedod vismazāko kļūdu, ko pielaidis kādā darbā.

Ir tādu cilvēku kategorija, tvirti kā no uguns cepļa izvilkti keramikas trauki - piesit ar pirkstu, un tie skan.

Šo vīru, mierīgu un izturētu, ievēroju jau pirms gadiem pieciem Lauciņciema autobusu pieturā - viņš pavasaros regulāri ieradās ar vairākiem skalu groziem. Autobusa kasierei viņš pasniedza ogu turziņu, bet pārējie pasažieri galvas vien nogrozīja - paskat, knapi maija beigas, bet Čauru Arvīds jau brauc uz tirgu ar zemenēm.

- Nekāds varonis jau neesmu, - teic samnieks. - Zemeni izaudzēt var katrs. Varbūt man ir mazliet vieglāk, jo sieviņa skolota agronome, bet pats es zemi un augus vairāk jūtu ar sirdi. Taču uzrakt dobi var katrs, kam nav slinkums. Un vai plēvi pārvilkt ir kāda liela māksla?

Nē, uzrakt zemi varbūt nav nemaz tik liela māksla un izveidot lecekšu dobi arī varbūt nav tik sarežģīti, tāpat kā iestādīt zemeņu ceru, bet kāpēc pašas pirmās zemenes - lielas, sarkanas, sulīgas un smaržīgas jau pa gabalu, uz tirgu ved šis vecais vīrs, bet ne desmitiem citu, kas jaunāki, spraunāki un tirgošanās ziņā varbūt vēl nadzīgāki? Vai viņiem trūkst zemes, vai lāpstas un dakšas? Varbūt nav pieejams mēslojums?

- Nekādus minerālmēslus, nekādus "Kemirus"! Tikai tos no kūtsgala un jūrasmalas! Pārējais Nīcas saules un zemenēm pateicīgās augsnes ziņā. Mūsu pagastā zemīte tāda kā dūnu spilvens - viegli smilšaina un mīksta. Tikai jāatceras, ka starp zemenēm pa laikam nezāles jāizravē un kādu reizīti varbūt jāaplaista. Mēs ar Latvijā audzētām zemenēm vasarās pavisam bez pūlēm varētu izspiest no tirgus Spānijā, Itālijā un Francijā audzētās un ievestās - ne tām kārtīga smarža, ne garša. Ar visādiem mākslīgiem paņēmieniem un ķīmiju no zemes izrautas, tās man drīzāk atgādina pusfabrikātus. Ticiet man, ja šie ārzemju kungi vienreiz nogaršotu Latvijas zemenes, viņi tām - Eiropas tirgiem audzētajām - neskatītos virsū. Nelaime tikai, ka mēs esam pārāk kautrīgi, pieticīgi un nezin no kā iebaidīti. Mums Latvijā ir daudz tādu produktu, kas sit pušu ārzemēs ražotos, bet mēs bikli klusējam, jo maģiskais vārds - imports - vēl joprojām mūsu ausīs skan kā debesu mūzika.

Klusībā piekrītu Čaura kungam, jo atceros reiz paziņas stāstīto - uz Pāvilostas alus darītavu atbraukuši vācieši vai nu skatīties, vai pamācīt, kā pareizi jāstrādā. Katram bijis līdzi čemodāns ar slavenajām Holšteinas alus bundžām, sak, parādīsim tiem bauriem, ko dzer brīvajā pasaulē. Bet, kad kungi nogaršoja Pāvilostas miestiņu, tā uzreiz izdāļāja puišeļiem savas spožās bundžas. Jo vai tad pasterizēts alus vairs maz ir alus?

Arvīda Čaura balsī, runājot par zemenēm, skan lepnums, tam ir pavisam cits tembrs nekā tukšai lielībai. Tā var atļauties runāt vīri, kuru teiktajam ir segums.

- Nezinu, kad cilvēki beigs raudāt, ka pampāļus stādīt nav jēgas, ka labību audzēt nav jēgas un visu pārējo audzēt nav jēgas, - viņš turpina. - Mēs ar sieviņu divi vien savā zemes pleķī izaudzējam gan vienpadsmit tonnas cukurbiešu, gan labību, gan kartupeļus, kaut arī lopiņus neturam. Paldies Dievam, vēl jau Liepājas Cukurfabriku nav nopirkuši ārzemnieki, kas tur varētu ierīkot kādu mākslīgā cukura ražotni. Vēl jau mēs ar savu produkciju to varam uzturēt pie dzīvības. Un ne jau visu izaudzēto vajag mēģināt pārdot valstij, kas maksā tikai grašus vai negrib maksāt nemaz. Ir uzņēmīgi cilvēki, kas nodarbojas ar lopkopību, var vienoties par maiņas darījumiem, var no samaltajiem miltiem cept maizīti un atrast noņēmējus. Rau, tā pati Skauģa firmas maize - cilvēki no visas Latvijas brauc pie viņa pirkt īstu rudzu klaipu. Kāpēc tāda ceptuve nevarētu būt Nīcā? Zinu nīcenieku, kurš katru nedēļu ved uz Rīgu skābētus kāpostus. Kur viņš atradis noņēmēju, tā viņa darīšana, bet skaidrs ir viens - pilsētnieks bez ēšanas vēl nav iemācījies iztikt.

Čaura sacītais arī manī izraisa pārdomas. Vai tiešām būtu tik nereāli kopā samesties kādam pusducim izdarīgu uzņēmēju un ierīkot Nīcā pašiem savu krejotavu un siera cehu, kāpēc sieru var siet Vērgales pagastā? Tad nevajadzētu atdot pienu par grašiem. Varbūt Nīcā var ierīkot arī spirta brūzi, un apkārtējie kartupeļu audzētāji to apgādātu ar izejvielām? Spirts lieti noderētu Latvijas pārtikas rūpniecības vajadzībām, un cilvēkiem būtu gan darbs, gan maize. Ja reiz kārtīgs vīrs vēl pagaidām nevar iztikt bez stiprāka malka, kāpēc viņam vajadzētu pirkt krutku, kas brūvēta no sliktas kvalitātes kontrabandas spirta? Varētu pat ierosināt Rīgas degvīna rūpnīcai ražot šņabi ar nosaukumu "Nīcas niknais". Manas pusnopietnās pārdomas par vēlamo degvīna marku pārtrauca Arvīda mierīgā balss:

- Šodien uzzināju, ka vietējie kartupeļi Rīgā maksā jau divdesmit santīmus kilogramā. Varbūt šo ziņu vajadzētu izmantot tiem, kam pagrabos vēl ir krājumi. Cilvēkiem tie importa nomazgātie un nopucētie dārzeņi pamazām atiet no sirds, šodien katrs otrais uz tirgus plača jautā: vai tas tepat audzēts?

- Filozofēt jau tu vari, - sarunā iejaucās dzīvesbiedre Olita, - taču tirgus ekonomikas attīstība ies savu ceļu. Nez vai tirgu pārveidos tādi vienpatņi kā tu.

Tad, kā atvainodamās, saka:

- Viņš jau man izteikts individuālists - strādāt barā Arvīdam sagādā tīrās mocības. Visu tikai viens pats, un viens pats. Pat kolhoza laikā atrada darbu, ko varēja veikt bez citu piepalīdzēšanas.

Arvīds smaidot atzīstas:

- Tad es zinu, no kā prasīt atbildību. Un pieradums esot cilvēka otrā daba - divdesmit trīs gadus nostrādāju meliorācijā kā ekskavatorists. Tās mašīnas kabīnē diviem pie kloķiem nav ko darīt. Varu teikt, ka esmu atstājis savas pēdas lielajos polderu laukos, viena daļa no dziļajiem novadgrāvjiem ir manis rakti. Tā tik bija varena strādāšana - visu dienu pats sev kungs un ķeizars, un visapkārt tikai plašums un vējš.

- Brīnums, kā tu dziedāšanu baznīcas korī vari paciest, tur jūs esat krietns vīru bariņš? - atkal iestarpina saimniece.

Arvīda Čaura seja kļūst svinīga, kā stāvot baznīcā pie altāra.

- Piecdesmit gadus dziedu, - viņš teic, - tā mana otrā dzīve. Vīru koris ir vēl cēlāka padarīšana par zemeņu dobi, kaut arī tā ziedēšanas laikā dikti priecē sirdi. Padomijas gados baznīcas koris man bija kā tāda mīļākā - aizliegt to mīlēt partijas priekšnieki nevarēja, bet slavēt par to nevienu neslavēja. Četrus diriģentus esmu pārdzīvojis - sāku pie maestro Čukura un, rādās, ka beigšu pie maestro Cukura, mūsu tagadējā kora vadītāja. Un tu jau pati arī dziedi, arī tev nepietiek ar ravēšanu un vārīšanu vien.

Sirmais vīrs pievēršas dzīvesbiedrei. Viņi saskatās, un redzu, ka šo cilvēku balsis unisonā skanēs vēl ilgi.

Svētki vajadzīgi katra dvēselei. Tad tā, ikdienas gaitās pagurusi un noputējusi, atplaukst kā lietus veldzēta puķe ceļmalā. Un ja cilvēks pats sev spēj radīt svētkus, tas liecina par viņa garīgo bagātību.

Bet es esmu ieradies pie Arvīda Čaura, lai runātu lielākoties par agrajām zemenēm, un tādēļ gribu zināt, kāpēc viņš ar šo dārza kultūru nevēršas plašumā, zemes taču pietiek.

- Tāds ir mans princips - nevis kvantitāte, bet kvalitāte, - atbild zemeņu vīrs. - Man katru ogu gribas dabūt līdz pilnībai - lai tā būtu kā mazs mākslas darbs, kuram vairs nav ne ko pielikt, ne ko atņemt. Ceru, ka man tas varbūt daļēji ir izdevies - tirgū man ilgi nav jāstāv un jāgaida pircēji. Manām zemenēm Liepājā ir savi kundes, kuri ilgajos gados ir pārliecinājušies, ka tie saņem ekoloģiski tīras ogas bez ķīmijas, bez mākslīgiem augšanas stimulatoriem. Pie manis cilvēki nepērk ogas ievārījumu katliem, tās pērk maziem bērniem, slimniekiem, un pērk arī cilvēki, kurus es klusībā dēvēju par izsmalcinātiem gardēžiem. Gandarījumu sagādā arī tas, ka tirgū parādos kā viens no pirmajiem vietējiem zemeņu audzētājiem. Jums vajadzētu redzēt, kā cilvēki pasmaida, ieraugot agrās zemenes, viņi it kā paši sev saka: "Paskat, nu jau atkal vasara ir klāt! Šo vasaru es gan izbaudīšu visā tās gaišumā, šoreiz tā neaizsteigs man garām tik ātri, kā ievu ziedu laiks?"

Pirmās zemenes Latvijā, īso vasaru zemē, ir mazi svētki.

Vai zemeņu audzētājam jāzina un jāliek lietā dažādas viltības, lai aukstie un vējainie pavasari nepārvilktu svītru visiem pūliņiem? Protams, katrā amatā ir kādi noslēpumi, par kuriem nav ne vārda gudrās grāmatās. Piemēram, vecie praktiķi atklājuši, ka, tuvojoties sala naktij, zemeņu lecekšu plēves krietni jāaplaista ar ūdeni, izveidojies apledojums vairs nelaiž salu klāt zemeņu ceriem. Arvīds Čauris stāsta, ka gluži tāpat esot jārīkojas ar agrīno kartupeļu stādiem. Godīgi sakot, tas izklausās dīvaini, bet kādēļ lai nopietns vīrs runātu niekus? Un nešaubos, ka ir arī vēl citas mazas viltības un asprātības, lai zemene uzziedētu, lai zieds pārvērstos sulīgā auglī. Bet kurš meistars līdz galam atklās visus savus aroda noslēpumus? Galu galā man, tikai kā zemeņu ēdājam, tie arī nav jāzina.

Un tā visu mūžu - tikai pa zemi, zemīti vien, acu nepaceldams, cilvēks strādā un dzīves pievakarē secina, ka ir visnotaļ apmierināts. Pieticība vai piepildījums? Sīkstums vai konservatīvisms? Nav svarīgs formulējums, svarīga ir būtība. Ir vēl latviešu zemnieki, kas vēl joprojām sīksti turas pie velēnas, un kāda starpība, vai viņš audzē zemenes, vai topinamburu, vai strausus? Ir gandarījums par to, ka ne ar kādām pret zemnieku vērstām tiešām un netiešām sankcijām mūsu lauku vīrus vēl tik ātri neizdosies izcelt no augsnes - gluži kā dziļām saknēm ieaugušu celmu.

Vai jūs, Arvīd Čauri, nevēlētos apskatīt arī citas zemes, padzīvot kādu laiciņu plašajā pasaulē, lai apskatītos, kā zemenes citur audzē? Jūs taču visu mūžu esat pavadījis Nīcas līdzenumos.

- Varbūt esmu tiešām ieaudzis te un iesīkstējis kā koks, bet nav tādas zemes, kur saule austu rietumos un rietētu austrumos, - dzirdu viņu atbildam. - Tāpat kā nav zemes, kur cilvēciskās sāpes un bēdas, kad vecums pienācis, būtu vieglākas. Mans brālis Amerikā gandrīz katrā vēstulē rakstīja un raksta, lai braucu pie viņa ciemos. Bet es atbildu: tev Latvija ir tikai četrās sienās, tavā dzīvoklī, bet man katrs koks, katrs zemeņu stāds apliecina, ka esmu pats savā dzimtenē. Lai brālis rimtos, aizbrauca mana sieviņa Olita, vienreiz pat trīs mēnešus nodzīvoja mazā pilsētiņā, ko par Sanktpēterburgu sauc. Pajautājiet viņai, kā tur latviešiem klājas.

- Cita valoda, cita dzīves uztvere, citas manieres un parašas, - Čaura kundze teic. - Turienes latvieši bija laimīgi - visus šos trīs mēnešus gatavoju viņiem mūsu, kurzemnieku ēdienus. Lai cik bagāti būdami, šie cilvēki tur allažiņ jūtas kā bāreņi, kaut arī ar Amerikas pasi kabatā, jo viņiem pietrūkst senču zemes, tēvijas sajūtas.

Namatēvs brīdi klausās, tad kļūst nemierīgs, līdz beidzot saka: - Atvainojos, bet man tagad jāiet uz pirtiņu pārbaudīt gaisa temperatūru.

Pirts? Otrdienā?

Arvīds Čauris pamana izbrīnu ciemiņa sejā, un balsī, kā varētu runāt bērnudārza audzinātāja ar saviem aprūpējamiem, saka:

- Tur man salikti diedzēties agrie kartupeļi, un tiem rakariem gribas, lai siltums būtu no 8 līdz 13 grādiem, ne vairāk, ne mazāk. Jābūt punktīgam, jo kartupelis ir tikpat smalka lieta kā zemene.

Piedāvājos doties līdz. Pirtiņā, īpašās kastēs rūpīgi sarindoti, gluži kā šokolādes konfektes "Laima" lielajā saldumu kārbā, asnus diedzē sēklas kartupeļi. Visi vienādi apaļi, vienādi mazi un rūpīgi izlasīti kā bombongas.

- "Ķeizars Vilhelms", - pārlaižot kastu rindām skatienu, teic saimnieks, - agrā šķirne, kas mani vēl nav piekrāpusi. Esmu jau izdomājis, kur to stādīt - garajā dobē, jo tur trīs gadus pēc kārtas auga zemenes. Šogad tur valdīs "Ķeizars Vilhelms".

Skatos uz Arvīdu Čauri un redzu viņa sejā neviltotu prieku - kā zinātniekam, ka nupat atklājis preparātu ļaunas, nāvējošas sērgas ārstēšanai; kā astronomam, kas nule izskaitļojis orbītu vēl neatklātam spīdeklim; kā dzejniekam, kam nule izdota dzejoļu grāmata. Galu galā, vai ir tik būtiski, kādu labu darbu cilvēks veic, ja viņš tajā ieliek visu sirdi, ja šis darbs pārņēmis visas viņa domas un ja cilvēks to uzskata par pašu vajadzīgāko, ko gan vēl no viņa prasīt. Galu galā šai dzīvē viss ir relatīvs - vienam svarīgāka šķiet zeme, otram zvaigznes, trešajam - zemenes.