Kurzemes Vārds

08:57 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kad kaujas meitenes

DAINA MEISTERE

"Mēs tevi šodien sitīsim!"

Katram cilvēkam būtu briesmīga sajūta, saņemot šādus draudus, vienalga - telefoniski vai rakstītus. Vēl briesmīgāk, kad tie īstenojas. Tā bija arī kādai astotās klases meitenītei, kurai draudēja un kuru tik tiešām arī sita viņas vienaudzes. Iemeslu grūti pat apjaust. It kā kaut kas neesot tā pateikts, un teikto, starp citu, nav dzirdējusi adresāte, bet gan viņai pienesis kāds ziņotājs. Meiteni sita meitenes, bet skatītāju un padomdevēju vidū bijuši arī zēni. Vēlāk notika vēl viens konflikts, ar citu cietušo un citām sitējām.

Viena cietusī ārstējās slimnīcā, bet izsekotāju un uzbrucēju rīcību apsprieda skolotāji un skolēni. Sekoja sods - trīs meitenēm pirms paša 9.klases noslēguma bija jāaiziet no skolas. Viņām nāksies beigt pamatskolu jau citās mācību iestādēs. Gadījums atbalsojās pilsētā. Tika daudz runāts, cik taisnīgi vai netaisnīgi sodītas sitējas, ko vajadzēja vai nevajadzēja darīt skolotājiem, vecākiem, tiesībsargājošām institūcijām. Varbūt varētu apstāties un nesākt nekādas pārrunas, ja tas būtu viens ārkārtējs gadījums. Ja neturpinātos kautiņi, un nevis kā savstarpējas līdzvērtīgas cīņas, bet gan - citu, par sevi mazāku meiteņu, izprovocēšana, lai pēc tam ar viņām izrēķinātos barā.

Tad nu saruna par konkrētiem notikumiem un varmācības pieaugšanas tendencēm ar Nepilngadīgo lietu inspekcijas priekšnieci, Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolas direktoru un pedagogiem, Skolu valdes priekšsēdētāju.

Tīģera gads pārsteidz ar agresivitāti jauniešu vidū

- Jāteic, ka Tīģera gads iesācies ar pastiprinātu agresivitāti jauniešu vidū. Ļoti pārsteidz fakts, ka tās ir meitenes. Ja agrāk mēs runājām, ka zēni piekauj cits citu, tad šogad no visiem sešiem gadījumiem, kas bijuši Liepājā un Liepājas rajonā (pilsētā - pieci), trijos kāvušās tieši meitenes, - stāsta Nepilngadīgo lietu inspekcijas priekšniece Laila Rieksta. - Sākumā tie apspriesti skolās, tad vecāki rakstījuši iesniegumus, visos gadījumos ir norīkotas tiesu medicīniskās ekspertīzes, jo nepilngadīgo lietu inspektors pats nav tiesīgs noteikt miesas bojājumu pakāpi, tas jādara speciālistam. Ja ir espertīzes slēdziens, ka tie ir viegli miesas bojājumi, atd tiek rakstīts atteikums. Ja ir smagi miesas bojājumi, - tiek ierosināta krimināllieta. Tad, kad ir atteikums, var rīkoties dažādi. Ja cietušais ir ārstējies slimnīcā, vecāki var vienoties, lūgt piedošanu, atrast kompromisu, var samaksāt ārstēšanās izdevumus vai segt nodarītos materiālos zaudējumos, teiksim, par saplēsto apģērbu.

- Vai tāda maksāšana nevar novest pie ačgārnības, ka maksātāju regulāri šantažē cerībā atkal no jauna iegūt naudu?

- Visur, kur ir atteikuma materiāli, tie tiek noformēti likumā paredzētā kārtībā, viss ir dokumentāli nokārtots. Ja nevar vienoties, cietušā vecāki var vērsties prokuratūrā ar iesniegumu, savukārt prokuratūra mums pieprasa atteikuma materiālus. Un lieta tiek virzīta uz tiesu un caur to piedzen visus zaudējumus.

- Tas tiesiski. Bet ko vēl var darīt nepilngadīgo lietu inspektori, kā palīdzēt morāli?

- Morālās ārstēšanas paņēmiens mums ir sarunas. Ar vecākiem, kad viņiem ir grūti pārkāpt sev pāri un atvainoties cietušajiem. Mūsu inspektori arī iet uz skolām, runā klasēs ar skolēniem, ja ir kaut kādas problēmas, ja skolas aicina. Būtībā jau mums iznāk strādāt ar sekām, tad, kad viss jau ir noticis. Es domāju, ka sākums visiem šiem gadījumiem ir skola. Skolām arī laikus jāredz, kad sāk veidoties konflikts. Ļoti pozitīvi, ja skolā ir psihologs, jo klases audzinātājs jau redz, kad kaut kas var notikt. Un tad, manuprāt, vajadzētu iesaistīties speciālistam, runāt ar bērniem, kā risināt nesaskaņas bez dūru vicināšanas. Ja pusaudzis nezina neko citu, kā aizstāvēt savu viedokli, kā tikai ar kaušanos, tad iznāk šāds rezultāts.

- Kā vēl varat ietekmēt pusaudzi, kā panākt, lai viņš nejustos nesodāms, ka var atļauties darīt visu, bet par to nekas nedraud? Agrāk tādiem zēniem un meitenēm draudēja mazgadīgo kolonija.

- Tas bija sen. Tagad pēc atteikuma viņas pat nenonāktu policijas uzskaitē, jo instrukcija tādu punktu neparedz. Bet policijas uzmanības lokā meitene būs nonākusi. Ja viņa izdarīs vēl kaut ko, tad par likumu pārkāpumu sistemātisku izdarīšanu nonāks uzskaitē. Konkrētajā gadījumā izskanēja pārmetums, kāpēc meitenes netika sodītas administratīvi, bet piekaušanas fakts nav izvērtējams kā administratīvs pārkāpums.

Bērns taču esot savas ģimenes spogulis

Trīs no meitenēm, kuras bija iesaistītas kautiņā, mācījās Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolā. Pedagogi un skolas direktors Tālivaldis Deklaus, uzzinot par notikušo, nevēlējās ciest klusu un izlikties, ka nekas nav bijis. Kaut arī skolas lēmumu gan pedagogi, gan sabiedrība un kautiņā piedalījušos meiteņu vecāki neuztvēra vienprātīgi. Par šiem gadījumiem izsakās 9.b klases audzinātāja Rudīte Kokina un direktora vietniece pamatskolas klasēs Alda Mičule.

- Sabiedrībā ir jāvalda pārliecībai, ka bērnus vispirms audzina vecāki, - teica R.Kokina. - Šobrīd ir tā, ka vecāki saviem bērniem nepievērš pienācīgu uzmanību, viņi nemīl nākt uz vecāku sapulcēm. Es runāju par to meiteņu vecākiem, kuras bija iesaistītas konfliktā, kuras bija tās sitējas. Ja mamma neredz, kā viņas bērns aiziet uz skolu, cik viņš ir izaicinoši saģērbies, uzkrāsojies, ja nerāj, ka regulāri iet kopā ar puikām uzsmēķēt, tad ko var teikt skolotāji? Es kā audzinātāja nevaru īpaši protestēt, ja vecāki to atļauj.

- Vai jūs kā audzinātāja manījāt, ka briest konflikts?

- Tajā dienā, kad notika piekaušana, es nebiju skolā. Otrajā dienā paši bērni pateica par kaušanos. Pirmā reakcija bija visai sarežģīta. Vainīgās meloja, viņas domāja, ka neviens neinteresēsies un neko neuzzinās, līdz ar to viņas neviens nesodīs.

- Vai meitene, kuru piekāva, meklēja aizstāvību pie skolotājiem?

- Es esmu tas cilvēks, pie kura atnāca meitene, kurai bija draudēts, ka piekaus. Es viņu pavadīju līdz tramvaja pieturai, cerot, ka viss būs kārtībā. Bet es nevaru izvadīt visus skolabērnus līdz mājām, - teica A.Mičule. Viņa pastāstīja, ka skola pēc šā notikuma meklēja patiesību. Līdz saprata, ko bērns, kurš pēc piekaušanas ārstējās slimnīcā, ir izcietis, ka viņš ticis ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski iespaidots.

- Manuprāt, tagad lielākā problēma ir tā, ka pilsētas izglītības vadītāji mums pārmeta, ka esot pārkāpts Izglītības likums, ka kauslīgās meitenes ir izslēgtas no skolas pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas, - saka A.Mičule. - Izrādījās, ka 64 skolotāju lēmums neko nenozīmē. Un visu vainu nogrūda uz skolu. Bet kurš domā par cietušo bērnu, kurš aizstāvēs viņu, viņa tiesības? Skola paliek aci pret aci ar problēmu. Vieglāk jau tad, ja skola nevelk dienas gaismā to, kas notiek.

- Ko pedagogi domā par sodīšanas mehānismu? Vai tiešām var apzināti un mērķtiecīgi darīt pāri citam?

- Tāpēc jau mēs pieņēmām lēmumu: izslēgt. Arī visi pārējie skolēni gaidīja, kāds būs lēmums, ko mēs darīsim. Jo šie gadījumi taču ir ārkārtēji. Protams, ka ir problēmas tiem, kurus izslēdza, kā nekā divi mēneši līdz skolas beigām, līdz eksāmeniem. Arī vecāki nelūdza piedošanu skolas sapulcē.

Skolas direktors T.Deklaus:

- Diemžēl bez pirksta kratīšanas un bez galvas glaudīšanas skolas rīcībā nekādas citas ietekmēšanas funkcijas nav. Brīdinājums, uzvedības atzīmes pazeminājums tādiem "varoņiem" ir bijis nebijis. Un pret dažādiem pārkāpumiem skolās cīnās, kā prot. Zinu, ka ir mācību iestādes, kur pat noteikts naudassods: par, teiksim, smēķēšanu - tik, par citu pārkāpumu - tik. Bet tas ir nelikumīgi. Tāpēc ir jāsakārto pilsētas mērogā jautājums, kā skola varētu iedarboties uz skolēnu. Un, ja Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir paredzēta vecāku atbildība par sava bērna nodarījumu, tad kāpēc skolas direktors nav tiesīgs šos administratīvos sodus pielietot? Es negribu, lai šī nauda nāktu skolas kontā, lai naudassods par manis sastādīto protokolu iet pilsētas kontā. Uzskatu, ka skolai ir jāaizstāv savi skolēni, to nosaka arī Bērnu tiesību konvencija, ka neviens nedrīkst būt pakļauts procedūrām, kuras aizskar cieņu, drošību, veselību. Skolā ir jāvalda maksimālai atklātībai, cilvēcībai, stingrībai.

Skarot konkrēto kautiņu un izslēgšanas gadījumu, T.Deklaus precizēja:

- 19.martā bija skolas pedagoģiskās padomes sēde, kurā pieņēma lēmumu par skolnieču izslēgšanu. Pēc tam es sakārtoju dokumentus, izsniedzu lēmumus cietušās vecākiem, Skolu valdei un ar pavadvēstuli aizsūtīju Pilsētas domei, jo Izglītības likumā ir frāze, ka bērns līdz 15 gadu vecumam no skolas tiek izslēgts ar pašvaldības atļauju. Pašvaldībai noteiktos termiņos tas jāizskata.

"Problēma nezūd, ja izliekas, ka tās nav "

Tā teica Skolu valdes priekšsēdētāja Ludmila Molčanova. Runājot par konkrēto situāciju skolās, viņa vēlējās šos faktus vispārināt, ne tik daudz uzsvērt to, kas, kur un kā ir noticis.

- Ja kāds izliekas, ka šīs problēma nav, tad tā ir strausa politika. Un tā nav vienas mācību iestādes, tā ir visas sabiedrības problēma. Jo šī agresivitāte, tās izpausmes ir vērojamas visās skolās, tās ir vērojamas pat bērnudārzos, to mēs redzam arī uz ielas un dažādos pasākumos. Tā ir pasaules problēma. Bet runāsim par mūsu Liepāju. Te es redzu divas puses. Vispirms, ko var darīt vecāki. Jo tēva un mammas loma bērna audzināšanā ir ļoti liela. Un otrā puse ir sabiedrība - skola, tiesībsargājošās institūcijas. Sociālais dienests.

Vecāki. Diemžēl tagad bieži vērojam, ka viņiem ir ļoti nekritiska attieksme pret savu bērnu, laikam jau dažādu apstākļu dēļ. Viņiem vajadzētu pamēģināt ieraudzīt savu dēlu vai meitu no malas. Bieži ir tā, ka mājās bērns ir viens - mīļš, kautrīgs, izpalīdzīgs, bet skolā - pilnīgi cits un uz ielas - atkal citādāks. Runājot par vecākiem, atkal var izdalīt divus tādus momentus. Bērni no riska ģimenēm, no nelabvēlīgas vides - arī tad, kad mamma viena audzina atvasi, strādā divās darba vietās, viņa grib, bet fiziski nespēj morāli psiholoģiski palīdzēt savējam. Tagad ir parādījusies vēl viena vecāku kategorija. Situēti biznesa vai lietišķo darījumu cilvēki, kuri ir ļoti, ļoti aizņemti ar savu karjeru un biznesu. Viņu bērniem it kā ir viss. Materiālā ziņā. Bet viņiem trūkst siltuma, mīlestības. Arī viņi meklē šo izeju uz ielas, un te izpausmes var būt ļoti dažādas.

Skola. Pilsētas apstākļos mācību iestādes ir pārpildītas, pārslogotas tīri fiziski. Katrs cīnās par savu dzīves telpu. Tas ir viens no faktoriem. Skolotājiem pašiem ir jāstrādā ar lielu pārslodzi. Bet katram šim bērnam būtu vajadzīgs ļoti liels individuāls darbs. Realitāte ir tāda, ka tagad masu skolā individuālo darbu neizdodas realizēt, neizdodas konfliktu, problēmu saredzēt laikus, nevis tad, kad kaut kas jau ir noticis. Gribu minēt šodienas likumdošanas nesakārtotību, kad viens likums ar citu iet garām. Un piedevām vēl tā vardarbība, ko mūsu bērni redz sev apkārt - kino, televīzijā, mūsu sadzīvē. Es neaicinu izslēgt un izmest televizorus, tas būtu smieklīgi tagad - 1998.gadā. Bet aicinu vecākus padomāt, cik daudz mazais cilvēks psiholoģiski spēj izturēt šo agresijas vilni, kas veļas uz viņu no televīzijas ekrāna. Tāpat ģimenēs bieži uzliesmo agresijas izpausmes, vērstas arī pret bērniem. Bet mazais taču ir tik psiholoģiski neaizsargāts un nenobriedis, viņā notiek tādas vērtību izmaiņas, ka viņš vairs neapzinās dzīvības, veselības cenu, mīlestības nozīmi. Tas gan ir no citas operas, bet gribu pieminēt tamagoči, šīs japāņu elektroniskās spēļu mantiņas. Te būtu viela pārdomām psihologiem, teologiem, kā devalvējas dzīvības un nāves jēdzieni.

Mums visiem vajadzētu paskatīties apkārt un nopietni padomāt, vai ar mums pašiem viss ir kārtībā!