Kurzemes Vārds

13:46 Piektdiena, 23. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ieilgusī privatizācija, kurā neiztika bez prihvatizācijas

Pēteris Jaunzems

Lauksaimniecības privatizācijas process, kas aizsākās vēl deviņdesmito gadu sākumā, ir nepiedodami ieildzis. Šāda vilcināšanās neko labu mūsu laukiem nespēj dot, taču tai ir gan savi iemesli, gan vēsture un sekas. Par to savos ieskatos dalīties aicināju rajona Lauksaimniecības departamenta direktora vietnieku Ivaru Šalmu.

- Vairāku gadu gaitā jums kā amatpersonai un arī kā laukiem tuvam cilvēkam ir nācies ar šīm privatizācijas lietām ne tikai saskarties, bet arī tās kārtot. Kā jums šķiet, kāpēc process norit tik gausi un vēl tagad nevar vien beigties?

- Ja runājam par paju sabiedrībām, tad jāteic, ka līdz šim rajonā ir likvidētas 14 saimniecības, kas izsvītrotas no Uzņēmumu reģistra, darboties vēl turpina divas - Ālande "Grobiņā un "Alokste" Kazdangā, bet likvidācijas stadijā atrodas 17. Turklāt veselu virkni, proti, 12 no tām, piemēram, "Vārtāja", "Tadaiķi", "Dunalka", "Vecpils", "Ulmale" un vēl citas likvidē jau kopš 1993.gada.

- Kādi tam cēloņi?

- Iemesli, manuprāt, ir trīs. Un kā pirmo es nosauktu parādus. Lielākā daļa no likvidācijai pakļautajām saimniecībām tos nav nomaksājušas un nekad arī vairs nenokārtos, jo ir maksātnespējīgas. Nenokārtoto sociālo un citu maksājumu parādiem klāt pieskaitīti vēl arī naudassodi, un rezultātā summas ir sanākušas ļoti lielas. Pašlaik jautājumu cenšamies risināt tā, ka tos uzskatām par bezizredžu nodokļiem, jo valdība ir apsolījusi, ka tos norakstīs. Likvidācijas paātrināšanai varētu pielietot likumu par maksātnespēju, taču to darīt kavē kāda būtiska lieta. Maksātnespēju var ierosināt vai no sabiedrības pašas, kreditori vai mēs. Taču, lai tas notiktu, ir vajadzīga nauda, kuras nav ne vienam, ne otram, ne trešajam.

- Un tāpēc, atvainojos par izteicienu, notiek tāda muļļāšanās?

- Lielā mērā. Jo bijušajās sabiedrībās nekāda darbība vairs nenotiek, nekāda īpašuma, ko varētu realizēt, tur arī vairs nav.

- Un pa to laiku postaža tikai vēršas plašumā?

- Tur faktiski viss jau ir cauri, kas bijis paņemams, tas ir aizvests. Otrs iemesls, kāpēc kavējas lietas, ir parādi "Latvenergo". Tādi uzkrājušies četrām saimniecībām. Tur tāpat nav cerību kaut ko saņemt atpakaļ. Nav arī neviena, no kā varētu kaut ko piedzīt. Tāpēc "Latvenergo" sola, ka parādus norakstīs. Kad šie šķēršļi būs novākti, tad paliks tikai trešais cēlonis - vienaldzība. Tāda raksturīga "Kalētiem", kur divu gadu laikā nevar un nevar nodot arhīvu. Ar to es nebūt negribu apgalvot, ka šāda attieksme vērojama visur. Ir vietas, no kurienes departamentam zvana gandrīz vai katru dienu, interesējas... Piemēram, no Sakas.

- To var saprast. Cilvēkiem gribas iegūt kaut kādu skaidrību. Cik ilgi var tā dzīvot?

- Taisnība. Bet, ja runājam par rezultātiem, tad jāteic, ka arī tie ir ļoti dažādi. Ne visur postaža ir tik liela. Uzmanīgāk likvidācijai piegāja Otaņķos, Nīcā, Vērgalē. Tur privatizējot centās saglabāt kaut ko tādu, kas visiem vajadzīgs, lai varētu apkalpot tos lauku ļaudis, kuriem nebija radīta iespēja tikt pie tehnikas, kuri nevarēja sev neko sagrābt. Jo faktiski daudzviet jau notika tā, ka izveicīgākie izmantoja privatizācijas likumā ierakstīto tēzi, kas atļāva dibināt klientu sabiedrības. Šīm sabiedrībām bija dotas priekšrocības tehnikas un cita īpašuma nošķirošanā un iegūšanā īpašumā. Pirms tam bija paredzēts, ka rīkos izsoles un konkursus. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Nodibinājās klientu sabiedrības, kas nebija nekas cits kā radinieku vai draugu grupiņas. Pašu vērtīgāko tās paņēma, bet to, ko nevajadzēja, atstāja citiem. Tajā laikā tie, kam turējās nauda, lēti uzpirka arī pajas. Gados vecie cilvēki tās pārdeva, nesaprotot kāda tām nozīme un patiesā vērtība. Un tā arī izrādījās, ka vieni ir ieguvuši visu, bet citi palikuši tukšā.

- Viss noritēja likumīgi, taču attiecībā pret iedzīvotājiem netaisnīgi.

- Un tāpēc tagad, lūk, plūcam rūgtus augļus. Lai pavērojam kaut vai situāciju mūsu rajonā. 1994.gadā skaitījās 52 tehnikas koplietošanas sabiedrības. Tagad no tām uzskatē palikušas 12, bet darbojas vairs tikai trīs vai četras! Otaņķos. Vērgalē. Virgā. Tur privatizācijas komisijas prātīgi strādāja.

- Otaņķos ir arī "Laura"...

- Tie ir piensaimnieki. Arī ar tiem notika līdzīgi. Tajā laikā, kad sākās privatizācija, Otaņķos priekšsēdētājs Ķepals man uzdeva, lai kārtoju jautājumu par kooperatīvo sabiedrību dibināšanu. Es, to darīdams, sapulcē izskaidroju ļaudīm kas un kā. Labi, ka viņi uzticējās un paklausīja man toreiz. Jo opozīcija bija liela. Par mani pat avīzē uzrakstīja, ka Šalms, vienu kolhozu nolikvidējis, tūlīt citu taisot vietā. Tas raksts saucās "Tie paši vēži, bet citā kulītē". Toreiz teicu, sauciet, kā gribiet, bet kooperatīvs ir vienīgā iespēja, kā saglabāt to tehnikas parku, kas vajadzīga lietošanai visiem.

- Nu izrādījies, ka jums bija taisnība.

- Dzīve parādīja, kā vajag. Tas, protams, nenotika manu runu dēļ, svarīgs bija pagasta vadītāju atbalsts, komisijas darbs. Bet, ja cilvēki nebūtu noticējuši, daudz kas tiktu izputināts. Lielai daļai pagastu šodien ir tādas problēmas.

- Bet kā, jūsuprāt, tās risināt?

- Uzskatu, ka arī tagad jārod iespējas kooperēties. Saprotu, ka daudziem tā joprojām saistās ar kolektivizāciju, ar sarkano krāsu, ko savulaik centās lipināt pat bērnudārziem klāt. Par bērnudārziem es vēl esmu gatavs piekrist, tur pastāv sava audzināšanas darba specifika. Bet ražošana ir pavisam kas cits. Tur viens neko nespēs, tur bez kooperācijas iztikt nebūs iespējams. Gribam to vai negribam, apstākļi pamazām piespiedīs. Paraugieties, kā ir pasaulē. Tur viens zemnieks pat vairākos kooperatīvos vienlaikus ir iekļāvies. Manuprāt, lauki tagad izskatītos pavisam citādāk, ja savulaik Saeimā nebūtu pieņemts tas nelaimīgais, bet kādam varbūt arī laimīgais, labojums likumā par zemes reformu. Sākumā līdzīgi tam, kā tas notika Vācijā un vēl šur tur, bija paredzēts, ka primārais būs zemes lietotājs, bet īpašniekiem izmaksās vai nu kompensāciju, vai arī ierādīs zemi citā vietā. Taču vēlāk šo kārtību izmainīja. Un sākās briesmu lietas. Mums Otaņķos bija ferma "Ievnieki". Tur stāvēja simts izcilas šķirnes govis, kas katra deva 5,5 tūkstošus litru piena gadā. Ferma bija tikko izremontēta. Tur strādāja lielisks kolektīvs. Un netrūka cilvēku, kas to gribēja privatizēt. Protams, ar visu zemi. Kad kļuva zināms, ka līdz pat fermas slieksnim zeme ir paņemta nost un privātīpašums ir svēts, pretendenti no fermas atteicās. Pēc tam sākās - vispirms nocēla jumtu, tad visu pārējo. Govis izkāva vai atdeva pret pajām. Tas ir tikai viens no piemēriem. Tā diemžēl notika ne jau tikai "Ievniekos". Un ko redzam šodien? Tā zeme nevienam vairs nav vajdzīga. Daudzi īpašnieki to pat nedomā apstrādāt, dzīvo Rīgā, Liepājā vai pat ārzemēs, bet zeme stāv neizmantota, tur aug kokvilna, un arī kompleksi ir pagalam. Tagad progresu sagaidīsim tikai pēc tam, kad ekonomiskā situācija laukos izmainīsies. Šobrīd tur vēl katastrofāli trūkst līdzekļu. Mēs bijām gaidījuši, ka pēc subsīdijām šopavasar daudz vairāk zemnieku nāks pieteiksies. Bet nenāk. Baidās no kredītiem, jo procenti ir augsti. Zemnieks mūsu valstī ir absolūti neaizsargāts pret ārzemju lēto lauksaimniecības produktu intervenci, jo šobrīd vēl neesam konkurētspējīgi. Zemnieks dzīvo neziņā, kur un par kādu cenu realizēs saimniecībā izaudzēto. Pasludinot par svētu lozungu - par tirgus ekonomiku, mūsu valsts likumdevēji neredz vai arī negrib redzēt, kā tirgus ekonomiku sekmīgi savieno ar zemnieku interešu aizstāvību valstis Eiropā. Tas viss rada rūgtumu un vilšanos zemniekos, drūmu perspektīvu, jo īpaši mazajiem zemniekiem, kuri nezina, kā izdzīvot. Ar subsīdijām tehnikas iegādē varbūt ir nedaudz citādāk, jo to iegādāties var palīdzēt pārstrādes uzņēmumi. Ja ir noslēgti labi līgumi, kaut kas tur var sanākt. Kaut gan, kopumā vērtējot, jāatzīst, ka subsīdiju apmērs lauksaimniecībai salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir ievērojami palielinājies. Un arī bankas ir pretimnākošākas. Īpaši to var teikt par Hipotēku un zemes banku, arī Unibanku. Paplašināts arī to pasākumu loks, kam piešķir subsīdijas. Tas vieš cerību, ka lauksaimniecība atgūs reformu gaitā pazaudētos spēkus.