Kurzemes Vārds

22:35 Otrdiena, 14. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šīs nedēļas notikumi

Ar elkoņiem un dūrēm ap medus podu

Andžils Remess

Kamēr pavasaris vēl laužas pie mums cauri miglas blāķiem un lietus šaltīm un kamēr vēl nav uzvirmojušas jaunas pašmāju kaislības, līdzīgas sašutumam par pārlieku lielo brīvību suņiem, tramvaja biļešu kontrolieru nekaunību vai koku zaru apzāģēšanu, varam pasekot līdzi plašākām un vērienīgākām norisēm, kuras notiek it kā patālu no mums, taču kurās esam ierauti arī mēs, gribam to vai negribam.

Tā pati vecā dziesma, un pat skaņas nav jaunas

Nav pamata domāt, ka jau šonedēļ kaut kas mainīsies Krievijas un Latvijas attiecībās, un būs pagājis pusotrs mēnesis, kopš sākās Krievijas psiholoģiskais spiediens, kas pārtapa ekonomiskās sankcijās, bet faktiski to visu kopā var saukt par auksto karu.

Joprojām mēģināsim rast atbildi uz jautājumu, kāpēc Krievijai tas viss vajadzīgs, bet tā arī netiksim skaidrībā, kas ir noteicošais - novērst uzmanību no haosa savā iekšpolitikā, ar izdomāta ārējā ienaidnieka tēla veidošanu vienot savu sabiedrību, ar Latvijas kompromitēšanu pasaules acīs neļaut tai pietuvoties Eiropas struktūrām, parādīt, kā izturēsies pret valstīm, kuras centīsies attālināties no Krievijas ietekmes sfēras, vai virzīt uz politisko varu Latvijā tos spēkus, kuru rokās jau ir ekonomiskā vara. Maskavas oficiālajai versijai - rūpēm par krievu tiesību ievērošanu Latvijā - nu jau diez vai tic pat tie, par kuriem it kā rūpējas.

Kas vēl šonedēļ nemainīsies? Droši vien Krievijas retorika, jo ko nu vairāk izgudrot par to, ka Latvijā krievus neuzskata par cilvēkiem, viņiem viss ir aizliegts, jādzīvo kā arestā, pie varas ir fašisti, pret krieviem ir genocīds un jau sākušās atklātas represijas. Nē, šīs runas neskan algas un pensijas nesaņēmušo maskaviešu komunālo dzīvokļu virtuvēs, to publiski pauž Krievijas politiķi. Par krieviem kā vergiem un Pola Pota režīmu gan vairs nerunā. Laikam apķērās, ka pāršauts pār strīpu.

Tāpat kā apķērās, ka labi neskan jēdziens - ekonomiskās sankcijas un ka vispār ekonomiska iespaidošana nav nopietna lieta ne tikai pasaules acīs, jo sašutumu par to sāka izrādīt arī Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, Maskavas uzņēmēji un inteliģence, kura savu viedokli izteica pat citkārt tik naidīgajā piketā pie Latvijas vēstniecības Maskavā. Tāpēc arī Latvijas krievu valodā iznākošā prese sāka mierināt, sak, nevajag protestēt pret Maskavas rīcību, tagad vajag tikai pāris nedēļas mierīgi nogaidīt, gan jau ekonomiskā sadarbība atjaunosies, jo režīms (?!) jau grīļojas un drīz vien kritīs. Savukārt Krievijas varasvīri mierina krievus, ka naftas tranzīta ierobežošana skaršot tikai latviešus, jo šajā nozarē darbojoties tikai latvieši?

Varētu būt, ka šonedēļ pieklusīs Krievijas saceltā brēka par piketa izgaiņāšanu marta sākumā Rīgā, jo Latvijas policistu rīcība bija maiga kā meitenes glāsti salīdzinājumā ar to, ko visa Krievija redzēja televizoru ekrānos pārraidē no Jekaterinburgas, kur milicija patiešām piekāva studentu manifestāciju. Un varbūt pieklusīs arī uzbrēcieni par antisemītismu, jo Krievijā parādījušās tik klajas pret ebrejiem vērstas publikācijas, ka tās var sajaukt pat ar Hitlera pausto ideoloģiju, tikai nez kāpēc tik acīgais Vīzentāla centrs to vēl nav pamanījis.

Interesanti, kā būtu, ja Latvija pēkšņi sāktu sūdzēties starptautiskām organizācijām, ka Krievijā pārkāpj cilvēktiesības, jo nežēlīgi sit demonstrantus, un ka Krievijā atdzimst fašisms, jo tur izplatās antisemītisms? Vai pasaule to ņemtu par pilnu?

Un tomēr pats interesantākais šonedēļ būs gaidīt Krievijas reakciju uz izmaiņām Latvijas likumdošanā. Jo Krievija visu laiku uzsver: mūsu spiediens turpināsies tik ilgi, kamēr Latvija nesāks ievērot starptautisko organizāciju rekomendācijas. Tagad šīs rekomendācijas ievērotas, Latvijas nostāju apsveic gan EDSO, gan Baltijas jūras valstu padome, gan ASV, Vācijas, Zviedrijas valdības. Ko vēl? Vai nebūtu loģiski, ja Krievijas masu saziņas līdzekļos pakāpeniski sāktu samazināties melu lavīna par Latviju? Taču atļaujos šaubīties, ka tā notiks. Jo gan jau Krievija atradīs, ko pārmest, un tas varētu turpināties vismaz līdz Saeimas vēlēšanām. Ja nu vienīgi Krievijas attieksmi mainītu tādas valdības nākšana pie varas Latvijā, kas visas Maskavas vēlēšanās nolasa tai no acīm.

Nožēlojami

Kā mēdz teikt, nu jau pat ar neapbruņotu aci redzama jaunā fāze valdības krīzes provocēšanā Latvijā, un šonedēļ šī cīņa par varu sasniegs kulmināciju.

Varu uzsvērt tikai to, ko esmu minējis vairākkārt, proti, pilnīgi iespējams, ka tēvzemiešu valdība nav tā stiprākā, kāds cits droši vien labāk par Guntaru Krastu stabilizētu Ministru kabinetu un vienotu to. Taču nav nepiemērotāka laika mainīt valdību kā pašreiz, jo būsim tikai apliecinājuši, ka paši bez ārēju spēku iejaukšanās nekādi nespējam izlemt savu likteni un ar mūsu politiķiem rīkojas kā ar marionetēm, un par šo pašcieņas tūkumu ir skumji visvairāk.

Mēs brīnāmies, ka igauņi, kuru ekonomika nebūt nav labākā stāvoklī par mūsu tautsaimniecību, tomēr iet Latvijai pa priekšu. Bet vai visu neizšķir tas, ka igauņi ir politiski gudrāki? Igauņi negaidīja, kamēr Maskava izdara spiedienu, bet apsteidza Krieviju un izsita tai no rokām ieročus, mainot likumdošanu, kamēr Latvija tik sīksti turējās pie katra sīkuma, ka pat mums labvēlīgie Rietumi sāka uz Latviju skatīties greizi. Un bija vajadzīga jezga pa visu pasauli, bija jāaicina palīgā starptautiskas organizācijas, lai mums tagad piespiedu kārtā nāktos izdarīt to pašu, ko vēl rudenī varēja izdarīt labprātīgi. Ar to tikai gribu teikt, ka mēs ļoti atpaliekam no dažādu situāciju attīstības, ka atmodāmies tikai pēc tam, kad jau bija vājināta Latvijas politika, sagrauta valdības koalīcija, polarizēta sabiedriskā doma, un izrādās, ka pat paši bez ārējās ietekmes nespējam mainīt valdību.

Šī nožēlojamā procesa virkni lieliski papildināja metodes, kā šo Latvijai tik grūto situāciju politiskie spēki izmanto, lai tiktu pie varas, un ne tikai pie tās. Gan "Saimnieka", gan "Latvijas ceļa" popularitāte bija nokritusi tik zemu, ka to pārstāvniecība nākamajā Saeimā likās problemātiska, un viens no šiem spēkiem aši izmantoja Krievijas spiedienu un izraisīja valdības krīzi, lai rautos pie varas pats, bet otrs savukārt izmantoja šo krīzi, lai tiktu pie teikšanas.

Var saprast "Saimnieku", kam vienmēr pietrūcis intelekta un kas tiekšanos pēc varas izvirzījis par pašmērķi, kaut arī nav pratis tikt galā ar to, kas tam dots, jo partijas līdera Ziedoņa Čevera pārziņā nodotā nozare gan nogulēja nepilsoņu dokumentu izsniegšanu, gan provocējošo piketu pie Rīgas domes, gan vandalisma aktus. Bet "Saimnieka" pārstāvji vienmēr bijuši politiski tirgoņi, kuri neslēpj savu mērķi pelnīt uz Latvijas pazemošanas rēķina, tāpēc nav brīnums ka viņi nolaidās tik zemu, ka Latvijai tik smagajā laikā aicināja uz streikiem, ja valdība nepakļausies Krievijas prasībām. Jā, tas bija nesimpātiski, pat riebīgi, taču atklāti. Jo viņi neslēpj savu kredo - ja no Krievijas nāk nafta un gāze, tad mums jāsamierinās ar Krievijas diktēto politiku.

Bet pārsteidza it kā intelektuāli bagātais "Latvijas ceļš", kas tā grib tikt pie varas, ka vienalga - kā, vienalga - ar ko, ka tikai vara, un to grib izdrīt ar? pašreizējās valdības rokām. Pasludinājuši sevi par valsts stabilizētājiem, viņi pieprasa Ministru prezidentam Guntaram Krastam pašam ierosināt Saeimā uzticības balsojumu sev. To vēl varētu saprast, ja "Latvijas ceļš" skaidri un gaiši pateiktu - aicinām izteikt neuzticību Krastam un gribam paši veidot valdību. Bet tā vietā locīšanās, sak, ja citi nenometīs šo valdību, tad mēs tai pievienosimies, bet, ja citi nometīs, tad mēs ierosināsim savu premjerministru - Anatoliju Gorbunovu.

Var jau būt, ka Gorbunova līdzsvarotība, diplomāta spējas un māka rast kompromisu šobrīd Latvijai ir vajadzīgāki par Krasta pragmātismu, un gan jau arī pasaule pārāk nevaikstīsies par to, ka Latvijā valda bijušie kompartijas nomenklatūras darbinieki, jo viens bijušais augsta ranga sekretārs jau sēd parlamenta priekšgalā, bet otrs būs valdības galvgalā. To vēl, kā saka, pārkodīs. Tikai negribu ticēt, ka rudenī parlamenta vēlēšanās šī locīšanās nepavērsīsies pret ceļiniekiem pašiem. Jo viņiem pēc šāda manevra vairs neticēs tāpat kā sociāldemokrātiem, kuri, spēlējot uz tautas patriotisma jūtām, sestdien aicināja Rīgā protestēt pret Krievijas jaukšanos Latvijas lietās, taču šo mītiņu pārvērta par visparastāko priekšvēlēšanu aģitācijas sapulci.

Un lai man neviens nemēģina iestāstīt, ka šī raušanās pie varas ar elkoņiem un dūrēm ir Latvijas interesēs, nevis cenšanās tikt pie medus poda, ko sauc arī par vēl neprivatizētajiem lielajiem uzņēmumiem. Un te nu starp varas gribētājiem nekādas atšķirības nav, jo vieni, kuru rokās ir ekonomiskās sviras, grib tikt pie politiskajām svirām, savukārt otri grib iegūt politisko varu tāpēc, lai tiktu pie mantas dalīšanas.