Kurzemes Vārds

22:35 Otrdiena, 14. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Bez vainas vainīgie?

EDGARS LŪSĒNS

Līdzvērtīgi salnai pavasarī arī Liepājas sabiedrību skāra saspīlējums divu kaimiņvalstu attiecībās, kas vairāk vai mazāk atkal visus sadalīja mūsējos un jūsējos. Taču pati sabiedrība noteikti ir mainījusies šajos septiņos Latvijas neatkarības gados, un grūti spēkiem no malas iestāstīt, ka ir tikai baltā un melnā krāsa, jo demokrātija apliecinājusi daudz lielāku krāsainību. Tomēr "Kurzemes Vārdam" šķita interesanti aprunāties ar to sabiedrības daļu, kas, manuprāt, zināmā mērā atrodas dzīves pārmaiņu likteņdzirnu pašā šaurākajā vietā - jauniešiem, kuri skolā mācās krievu valodā. Jauniešus lappusē "Lācis" uzklausīja, nemēģinot mācīt, audzināt, bet SAPRAST.

2. un 12.vidusskolā sarunā piedalījās vairāki desmiti jauniešu, kas šajā vai nākamajā gadā absolvēs savu mācību iestādi un nonāks lielajā dzīves ritenī.

- Cik daudz sava laika jūs varat atļauties veltīt notikumiem sev apkārt. Vai politika, kurā šobrīd aktuālākais ir saspīlējums Latvijas un Krievijas attiecībās, skar arī jūs? Cik lielā mērā jūsu dzīvi ietekmē šie pēdējo pāris mēnešu notikumi?

2.vidusskola:

- Par politiku interesējamies tik, cik atļauj no mācībām brīvais laiks. No vienas puses, es piekrītu Krievijai, jo kādreiz taču bija jāpievērš uzmanība zināmā mērā absurdajai situācijai, ka trešdaļa Latvijas valsts iedzīvotāju ir nepilsoņi. No otras puses, man šķiet, ka lielais austrumu kaimiņš krietni pāršāvis pār strīpu. Ekonomiskās sankcijas var destabilizēt sociālo situāciju, cenas atkal augs, algas - ne, un cilvēki būs spiesti domāt tikai un vienīgi par izdzīvošanu.

- Es arī domāju, ka Krievijas rīcība ir pārspīlēta. Man ir pieņemama austrumu kaimiņu vēlme rūpēties par saviem tautiešiem, taču domāju, ka Latvijai tādā gadījumā ir ļoti maz izredžu saglabāt pašreizējo ekonomisko līmeni. Sadarbība ar Rietumiem man šķiet nereāla, jo kam gan mēs tur esam vajadzīgi? Es vienīgi brīnos, kāpēc Krievija nesaprot, ka cietīs taču ne tikai radikāļi vai latvieši, bet arī krievi. Lai gan tautība šajā gadījumā vispār nav svarīga - cietīs ikvienas nacionalitātes pārstāvis.

- Uzskatu, ka Latvijas kā valsts politika ir nepareiza no paša sākuma, jo šīs rindas pēc jaunajām pasēm, bezjēdzīgā nīkšana pie ierēdņu kabinetu durvīm, lai iegūtu nepieciešamos dokumentus, ar ko nācies saskarties daudziem no mums, arī man - tas viss vairāk vai mazāk tieši norāda šās valsts attieksmi pret mums.

12.vidusskola:

- Arī es izjūtu sāpīgi to, ka man nav pilsonības. Tādējādi mani nepamet sajūta, ka nevarēšu savu dzīvi plānot tikpat perspektīvi kā mani latviešu vienaudži.

- Vai tādā gadījumā jūs esat gatavi ar grūtsirdīgu nopūtu samierināties ar to, ka dzimteni neizvēlas?

12.vidusskola:

- Es šeit nevienam neesmu vajadzīga, tāpēc es nemaz nevēlos vietu, kurā es dzīvoju, saukt par savu dzimteni tikai tāpēc, ka es, lūk, dzīvoju tieši šeit.

- Nu gan tu runā. Politiķi taču var gvelzt, līdz viņiem nelabi paliek. Tāpat arī šeit var ievērot vai neievērot cilvēktiesības, bet Latvija ir un paliks mana dzimtene neatkarīgi no šiem blakusprocesiem.

- Īstenībā jau mūs visvairāk kaitina tieši tās runas, it kā mēs varam braukt kaut kur citur, ja mums šeit nepatīk. Nekur taču mēs nebrauksim, jo šeit mēs esam dzimuši un auguši - šeit ir mūsu dzimtene.

2.vidusskola:

- Es taču neesmu vainīgs, ka man nācās piedzimt PSRS un ka tad, kad sāku mācīties skolā, neviens ij iepīkstēties nevarēja, ka Latvija būs neatkarīga valsts, kurā augstāko izglītību varēs iegūt tikai latviešu valodā.

- Bet, ja reiz mēs dzīvojam neatkarīgā valstī un gribam būt tās pilsoņi, tad taču mums jāzina šās valsts valoda.

- Es arī šo valodu zinu, bet tā man, tāpat kā maniem draugiem, nav dzimtā valoda, tāpēc daudzi krievi nevarēs būt konkurētspējīgi augstskolu iestājeksāmenos. Bet, ja lielai sabiedrības daļai būs jāsamierinās ar otršķirīgām fakultātēm vai jābrauc mācīties citur, tad lielākā zaudētāja tomēr būs valsts, kas zaudēs būtisku intelektuālo potenciālu.

12.vidusskola:

- Būtiskākais ir tas, ka ir jābūt motivācijai, lai mācītos valodu, un šī motivācija, protams, ir vēlme iekļūt iespējami labākas augstskolas labākā fakultātē. Taču mēs, krievi, baidāmies, ka var būt profesijas, kurās mums kā nepilsoņiem neļaus strādāt. Tāpēc daļa jauniešu nevēlas riskēt un labāk iestājas tajās fakultātēs, kur iegūtās profesijas ir mazāk prestižas, toties tās var apgūt krievu valodā.

- Bet sakiet, vai jūs paši, šeit, Liepājā, dzīvojot, patiešām reāli jūtat kaut kādas diskriminācijas iezīmes?

2.vidusskola:

- Es nekādu diskrimināciju nejūtu. Katrā tautā jau ir indivīdi, kas nav normāli cilvēki. Ar to jāsamierinās.

- Arī man apkārtējā sabiedrībā šī diskriminācija nav saprotams termins.

- Piekrītu, taču domājam, ka mēs, skolēni, vēl neesam izjutuši tos neoficiālos likumus, kas valda darba tirgū, kur latviešiem ir priviliģētāks stāvoklis nekā cittautiešiem. Tā tas diemžēl ir.

- Nē, tā gan nav, jo es iepriekšējā vasarā pati strādāju veikalā. Tā īpašnieks savus darbiniekus meklēja, tautībai nepievēršot nekādu uzmanību. Viņam bija mazsvarīga viņu darbinieku izcelsme, galvenais - kvalifikācija, stradātprasme.

- Var jau būt, un tomēr krievu tiesības ierobežo tas, ka viņi nevar iegādāties īpašumu.

- Hmm, tomēr maniem paziņām, kas ir nepilsoņi, pieder veikals...

- Tad viņi to ieguvuši ar fiktīvu pilsoņa dokumentu palīdzību.

- Muļķības. Viņi ir godīgi cilvēki.

12.vidusskola:

- Saprotams, ka nekādas diskriminācijas nav.

- Es gan esmu kafejnīcā sajutusi, ka mani apkalpo pēdējo tikai tāpēc, ka es krieviski prasīju ēdienkarti.

- Tas ir viens gadījums, kas tomēr neliecina par kopējo situāciju. Man ir draugi gan krievi, gan latvieši, un šādas problēmas vispār nav. Cita lieta, ka mums ir atšķirīgas gaumes mūzikā un ģērbšanās stilā, bet tās jau ir atšķirības mentalitātē, kuras mākslīgi apvienot, es pat šaubos, vai nepieciešams. Tomēr mums vajadzētu savstarpēji toleranti izturēties pret citu kultūras īpatnībām. Krieviem vajag respektēt latviešu tradīcijas, savukārt latviešiem nevajadzētu uztiept, lai krievs aizmirst, ka viņš ir krievs.

Sarunā iesaistās 2.vidusskolas vēstures skolotājs:

- Šī diskusija ir interesanta, taču, manuprāt, visi šie argumenti ved pie vienas un tās pašas problēmas, kas ir gan man, gan maniem audzēkņiem. Redzi, es, gluži tāpat kā tu, Edgar, piedzimu 1972.gadā Latvijas PSR, kas bija PSRS teritorijā. Arī mani vecāki, tāpat kā tavējie, tūlīt pēc kara piedzima Latvijā. Mēs ar tevi spēlējām futbolu vienā sporta skolā, vienā komandā. Bet 1991.gadā tu kļuvi par pilsoni, es - par nepilsoni. Tādu piemēru, kā mūsējais, ir tūkstošiem, un tā nav vienas kaut kādas stagnātiskas, vairs nederīgas paaudzes problēma, bet arī to jauno un talantīgo jauniešu sāpe, kas skolu beidz no astoņdesmito gadu beigām līdz pat šai dienai. Un arī naturalizācijas gausumā motīvs ir vairāk nekā skaidrs. Armija šeit nav problēma jaunekļiem, kas Latviju uzskata par savu dzimteni. Problēma nav arī tajos 15 vai 30 latos, kas jāsamaksā. Lielajam vairākumam šeit sēdošo nav problēma arī valodas un Latvijas vēstures zināšanas. Tāpat mēs bez ierunām pildām likumus un piedalāmies valsts piedāvātajos integrācijas projektos. Tomēr problēma ir apstāklī, ka nepilsoņu lielākais vairums jūtas nepelnīti pazemoti, jo viņi ir lojāli šai valstij, bet valsts nav īsti gatava viņus pieņemt.

- Vai esmu pareizi jūs sapratis, ka zināmā mēra jūs savā pašreizējā situācijā jūtaties tādi kā bez vainas vainīgie?

2.vidusskola:

- Tieši tā.

12.vidusskola:

- Pilnīgi pareizi.

- Un manī tādēļ rodas spīts. Gribas bļaut.

- Bet tu jau to vari darīt.

- Ha, tas ir bezjēdzīgi, jo pašreiz valdību vada tās partijas premjers, kura mums par visām varītēm cenšas iestāstīt, ka mēs šeit esam otrās šķiras cilvēki, kuru vienīgais uzdevums ir bezierunu paklausība.

- Tomēr pašreizējā valdība nodzīvojusi krietnu īsāku mūžu nekā jūsu problēma. Jūs runājat par pilsonības piešķiršanu visiem. Bet iedomāsimies variantu, ka tā patiešām notiek, un nākamās vēlēšanās, kā gadījies kā ne, Latvija tiek pie kreisās valdības, kurai nekas nav pretī atgriezties lielā kaimiņa skavās. Jūs to vēlētos?

12.vidusskola:

- Protams, ne, jo tur taču ir vēl lielākas sociālās un ekonomiskās problēmas.

- Jūs varbūt nesapratāt, bet mums nav vajadzīga cita valsts. Mums ir savējā, un tā ir Latvija. Mēs esam šai valstij piederīgi, bet mums derdzas politisko spēku manipulācijas. Mēs gribam būt šai valstij vajadzīgi.

- Es domāju, ka jūsu pozīcija ir saprotama. Un tomēr šī distance saglabājas. Varbūt vairāk lielās politikas līmenī, mazāk uz ielas ikdienā. Turklāt nevar arī noliegt, ka pēdējo mēnešu notikumi šo distanci ir tikai palielinājuši, nevis sadeldējuši. Tomēr saspīlējuma samazināšanās iespējama tikai tad, ja šīs divas sabiedrības daļas spers soli viena otrai pretim? Vai jūs redzat, kāds varētu būt šis solis?

12.vidusskola:

- Mēs esam iemācījušies latviešu valodu.

- Mēs arī zinām svarīgāko Latvijas vēsturē.

- Mēs esam gatavi strādāt un dzīvot šajā valstī kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, bet mēs negribam būt Latvijas piedēkļi, ko nacionālisti var nerrot tad, kad viņiem ir izdevīgi krāt popularitātes punktus vēlēšanām.

- Es gribētu uzsvērt, ka šis solis ir jāsper no abām pusēm. Jo, ja mēs esam divi un es gribu draudzēties, bet otra puse - ne, tad tur nekas nesanāks. Manuprāt, mūsu paaudze jau ir apliecinjājusi šo vēlmi integrēties. Mums vienīgi ir dažādi uzskati par gaumi, bet tās taču nav nosaucamas par starpnacionālām problēmām. Pagaidām man liekas, ka tieši valdība ir tā, kas pati prasa un prasa, bet neko nav gatava dot pretim.

2.vidusskola:

- Mēs esam gatavi izpildīt valsts noteiktās prasības, taču vēlamies, lai arī valsts būtu vairāk ieinteresēta integrācijas iespējami pozitīvā iznākumā.

- Nu ja. Vidusskolā daudzi jaunieši eksāmenos valsts valodā demonstrē prasmi atbilstoši augstākajai kategorijai. Tāpat ir ar Latvijas vēstures zināšanām. Kāpēc nepieciešama šī dubulkontrole? Tā taču nomāc, jo norāda, ka mums neuzticas.

- Mēs labprāt un godprātīgi apgūstam mācību priekšmetus latviešu valodā, bet bieži vien visiem nepietiek grāmatu. Čaklākie, protams, dodas uz bibliotēkām, taču nebūtu slikti, ja to varētu nodrošināt skola. Tā pati skola, kura ar saviem skolotājiem un audzēkņiem atrodas valsts paspārnē. Mēs būtu priecīgi kaut vai par šādu pussolīti no valsts. Valsts, kuru mēs uzskatām par savējo.