Kurzemes Vārds

03:40 Trešdiena, 26. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

SKATIENS

Parādīt cieņu pret mirušajiem - tas nepieciešams dzīvajiem

INDRA IMBOVICA

Teikšu tā - es nepiederu pie tiem akurātajiem cilvēkiem, kuri savu piederīgo kapus apmeklē ik nedēļu vai mēnesi. Diemžēl. Vajadzētu biežāk. Bet cieņu un pietāti pret atdusu vietām vecāki manī ir ieaudzinājuši un kapuvietu sakopšanai sekoju regulāri, jo citādi man mieru neliek sava veida vainas apziņa. Sirds pati pasaka, kad laiks apciemot aizgājējus. Esmu svēti pārliecināta, ka parādīt cieņu pret mirušajiem vispirms nepieciešams pašiem dzīvajiem. Tā ir apbrīnojami smalka saite, kas vieno paaudzes, tā ir kā dzīvību nesoša robežupe starp pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir tāda psiholoģiski ļoti smalka lieta un reizē arī trausla, jo tas var būt arī tikai viens solis līdz mankurtismam, kad tu, tavi bērni, mazbērni vai vesela tauta vairs sevi neapzinās kā veselumu, neatpazīst vairs savas saknes.

Daudzi vēsturnieki, sociologi, psihologi un citi zinātnieki pētījuši, kāpēc tik maza tauta, kā latvieši, ir izdzīvojusi un saglabājusi savu tikpat mazo un seno valodu cauri gadusimteņiem un daudzām okupācijas varām? Pamatsecinājums - tāpēc, ka tai ir ļoti dziļas tradīcijas, kas, salīdzinot tagad kaut vai ar kaimiņiem - skandināvu tautām, lielā mērā saglabājušās vēl līdz šai dienai. Atcerēsimies, ka latviešu tautas tērpus sievas nereti valkāja vēl gadsimta sākumā. Viena no noturīgākajām ir bērēšanas tradīcijas, gan pagāniskās, gan kristietības, kuras laika gaitā salijušas, izlīdzinājušās. Dzīvākas tās ir laukos, jo pilsētas dzīve prasījusi savu tiesu upurus uz kosmopolītisma altāra.

Viena no tradīcijām ir arī kapu kopšana. Ne velti daudzie Latvijas viesi ir priecājušies par rūpīgi un skaisti koptiem latviešu kapiem. Šo tradīciju pārņēmuši arī daļa mūsu zemē ieaugušie cittautieši. Taču, šķiet, neviena no tradīcijām pēdējos gadu desmitos nav tik konsekventi nīdēta kā atdusu vietu kopšana. Veidi ir bijuši visdažādākie, arī šķietami nevainīgi vai arī pārprasti patriotiski, kā, piemēram, tie ir mūsu kritušie varoņi un tie ir ienaidnieku, tātad no zemes virsas noslaukāmi kapi. Patlaban ir pienācis laiks, kad nav pat svarīgi, vai tas ir bijis ievērojams cilvēks sabiedrībā, vai tikai katram ierindas cilvēkam tuvs un mīļš aizgājējs, bieži vien viņi tiek aizmirsti un līdz ar to arī viņu atdusas vietas. Bet šādai attieksmei var būt bumeranga efekts - sitienu, bieži vien visnegaidītākā veidā, varam saņemt mēs paši - dzīvie un pašpārliecinātie.

Mūsu kapsētās ir daudz aizmirstu kapavietu, kur atdusas spilgtas personības, ar kurām mēs vārdos joprojām lepojamies, tāpat kā atceramies tautastērpu, kad vajag dižoties viesu priekšā vai krāšņot kādu svinīgu pasākumu. Aizvakar Centrālkapos atceres brīdī pie Liepājas teātra izcilās aktrises Amālijas Jaunvalkas atdusas vietas, viņas deviņdesmitajā dzimšanas dienā, sapulcējās pārdesmit bijušo tuvāko kolēģu un cienītāju, pie tam to organizēja 2. bibliotēka, bet divdesmit minūtes laika neatrada teātra vadība un jaunākā paaudze. Bez pagātnes apzināšanas, bez saknēm nav nākotnes... Daudziem nepatīk Mātes piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem jūras krastā, bet vai tad runa ir par bronzas tēlu vai par cilvēku attieksmi pret tiem neskaitāmiem , kuru miesu paņēmusi un vēl daudz savā dzelmē ieraus jūra? Krastā paliek daudz sērojošu, asaru pielijušu siržu. Cik ilgi?

Pēdējā laikā priekšā nāca divi diametrāli pretēji gadījumi. Nesen Nepilngadīgo lietu inspekcija noķēra dažas pusaudzes, kura kapos bija zagušas puķes. Inspektores mēģināja vest meitenes pie prāta, lai padomā, kādu grēka darbu dara, aplaupot mirušos, jo tas var vērsties pret pašām. Grūti pateikt, kādi spēki darbojās, varbūt sagadīšanās, bet neilgi pēc tam viena no meitenēm noslīka. Aizvadītajā nedēļā kopā ar ģimeni biju apkopt tēva kapu. Dienas vidū kapsēta bija tukša, tikai viens tīnis, ādas jakā, spurainiem matiem, ar puķītēm rokā vientuļi stāvēja pie kādas kopiņas. Nepārprotami, viņam tas bija svēts un sāpju pilns brīdis, kam skatītāji bija lieki. Viņš bija atnācis, jo citādi nevarēja. Varbūt stāvoklis nav tik bezcerīgs un trauslā saite starp pagātni un nākotni vēl netrūks.