Kurzemes Vārds

23:37 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tulpju mīlestība

Ēriks Kūlis

Simtgadīgas pilsdrupas. Gleznaina nogāze ar mazu, neaizsalstošu avotu, kura ūdeņi dzidri irdz pār nosūnojušiem akmeņiem, lai caur lekno zāli ielejā aiztecētu līdz rāmajam klaidam tur lejā, vecās pils dīķī, kas, šķiet, ietvēris sevī daļu debesu zilgmes. Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu izplaukušu tulpju, dižojoties ar greznajām ziedlapām un apskurbušas no neikdienišķajām krāsu orģijām visapkārt, tvīkst saulē.

Gandrīz vai paradīzes stūrītis, trūkst tikai reklāmas, ka pasaulē gardākais dzēriens ir Coca-Cola.

Ak! - varbūt iesauksies kāda jūsmīga būtne, ak, tik skaistas dabas ainavas ir tikai ārzemēs, pie mums jau nekā tamlīdzīga nekad un nemūžam neredzēsi, visur tikai alkšņiem aizauguši grāvji un grāvjos metājas dzērāji!

Tomēr runa ir nevis par Holandi vai Franciju, vai Šveici, bet par mūsu pašu Grobiņu, par divu brāļu - Jura un Kārļa Egles dārzu Dzirnavu ielā, kur katra zemes sauja simtiem reižu caur pirkstiem izlaista un katrs kvadrātcentimetrs noravēts, lai nezāles te netraucētu tulpēm justies kā lepnām karalienēm. Runa būs par diviem cilvēkiem, kas neviena nemudināti (drīzāk gan apskausti) ar savu darbu un prieku ir radījuši ziedošu oāzi gandrīz pašā mazpilsētas vidū, it kā pierādot, ka skaistāka par visām ārzemēm var būt brāļa sēta paša dzimtenē.

Mēs ar Juri sēdam šalcošā ēnā zem bērza dīķa malā, jo esam jau izstaigājuši visas tulpju dobes, avīzes fotogrāfam nepārtraukti sūkstoties, kādēļ "Kurzemes Vārds" netiekot drukāts krāsās, lai "cilvēki riktīgi varētu apskatīt, kādas šitās kolosālas puķes".

Esam apskatījuši "Andželiku", pēc kurām, Jura vārdiem runājot, "sievietes pēdējā laikā vai trakas paliek", esam redzējuši tulpes-mutantus, kas mainījušas krāsu un formu no Černobiļas atplūdušas radiācijas iespaidā, apjūsmojuši "Negritu", "Leen van der Mark", "Arabian Mystery", "Atlantis", "Yellon King", "Monte Carlo", "Blue Parrot", "Black Parrot", "Flaming Parrot", "Giant Parrot", "Laverock", "Canova", "Free Latvia" un simtiem citu turlpju škirņu visā to plaukumā un tagad apspriežam zagļu lietas, jo pašā ūdens malā Juris atrada pagājušās nakts "vizītes" pēdas - barbariski izrautu tulpi, kura, garnadzim bēgot, izkritusi. Samaidzīta, saņurcīta, aplauzītām lapām un vēl pavisam negatavu sīpoliņu, tā pusvītusi guļ Jura platajā plaukstā.

- Daudz viņiem neizdevās izplēst, - Juris teic, - iedarbojās signalizācija, iedegās simtvatīgās spuldzes un suns sāka riet kā negudrs. Tas bija trijos naktī. Kad izsteidzos ārā, redzēju tikai dažus bēgošus stāvus. Kur viņi liks aplauzītās tulpes, nespēju iedomāties. Ne tur kāds skaistums, ne peļņa.

Bet varbūt vairāk par visu zagļus ietekmējusi cilvēku mūžsenā nenovīdība, sak, kā gan tā - viņam ir, bet man nav. Varbūt izkropļotā izpratne par skaistumu vispār - cik neesmu redzējis ezerā sarautus ūdensrožu ziedus, kas, karstajās rokās novītuši, nevīžīgi iesviesti ceļmalas putekļos. Cilvēks, apjēdzis skaistuma kluso spēku, nezina, kā pret to izturēties. Viņā pamostas primitīvākie instinkti - tas man patīk un es to gribu sev.

Juris - tāds rāms un nesteidzīgs, kā jau zemes un ziedu kopējs, pasmaida par manis izteikto versiju un teic: - Ar to skaistumu tā ir, kā ir. Kad pirmoreiz Rīgas tirgū ieraudzīju "Andželiku", sastingu no sajūsmas. Labi, ka pietika naudas vismaz vienam šīs tulpes šķirnes sīpolam, savādāk naktī nebūtu varējis gulēt. Divdesmitpieci rubļi Brežņeva laikā bija diezgan liela summa, it sevišķi man, tikko Rīgas Politehnikumu beigušam "jaunajam speciālistam", kurš nule kā sācis darba gaitas Liepājas skaitļošanas centrā. Kaut gan - ir arī tulpju šķirnes, kuru viens sīpols maksāja 150 rubļus. Tādu ieraugot, pat īstam grobiņniekam - tulpju audzētājam jākļūst domīgam. Es vēl sevi uzskatu tikai par tulpju audzētāju-amatieri, kaut gan ar šīm puķēm nodarbojos jau divdesmit gadu, tieši tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs, lai selekcionētu vienu jaunu šķirni. Seši gadi nepieciešami, lai no sēklas kriksīša kniepadatas galviņas lielumā tikai izaudzētu pirmo ziedošo tulpi? Daudzi jautā - kāpēc tev, pie joda, vajadzīgas vairāk nekā četrsimts tulpju šķirnes? Tas taču milzīgs krāms. Būtu audzējis kādas trīs, četras un uz tirgu prom.

Bet man jau šī robeža - audzēt, lai pārdotu - jau sen aiz muguras. Esmu jau kļuvis fanātiķis, kas sapņo sava mūža godkārīgāko sapni - selekcionēt pilnīgi jaunu šķirni, kādas vēl nav pasaules tulpju audzētāju oficiālajā katalogā?

Varbūt arī tāpēc četrdesmit triju gadu vecumā vēl neesmu precējies. Man vajadzēja izšķirties - vai nu tulpes, vai ģimene. Priekšroku devu ziediem, jo sieviete prasītu, lai viņa būtu pirmajā vietā. Tiesa, arī ziedi prasa daudz - pagājušo rudeni, stādīdams sīpolus, dabūju kaut kādu ceļgala slimību, celis uztūka, kļuva stīvs. Četrus mēnešus ārstēju ar amerikāņu zālēm, tikai tagad atkal varu bez sāpēm pietupties. Redzēsim, kā būs, kad pēc Jāņiem atkal vajadzēs visu šo lauku nokopt.

Juris Egle pārlaiž skatienu varavīkšņainajam tulpju laukam un domīgā balsī teic: - No tūkstošiem parastu ziedu viens, augstākais, divi ir tādi, kas piesaista ar savu neparasto krāsu gammu vai formu. Tad nu to vērts iestādīt atsevišķi un apputeksnēt ar kādu citu, tikpat interesantu ziedu, protams, pēc gada, nākošajā ziedēšanas reizē. Bet līdz tam pārziemošanai jāsagatavo tonnām tulpju sīpolu. Tas nu ir tik piņķerīgs darbs, ka pēc divu nedēļu knibināšanās acis kļūst tik raibas un dzīve sāk šķist viena vienīga sīpolu dobe. Pagājušajā gadā maksājām algu brāļa meitas klases biedrenēm, lai tiktu galā. Godīgi sakot - ja man nebūtu brālis, kas nodarbojas ar šīs lietas finansiālo pusi, varbūt es jau būtu bankrotējis ar visām savām 400 šķirnēm. Viņš bija tas, kas nokārtoja mūsu vecāku mājas denacionalizācijas lietas un pats pirmais Grobiņā dabūja Zemesgrāmatas dokumentu ar kārtas numuru viens, viņš, šķiet, būs tas, kas šo pussatrunējušo koka māju spēs izremontēt tiktāl, lai pēc kāda laika tajā varbūt varētu pat iekārtot viesnīcu. Cik zinu, Grobiņā vēl nav viesnīcas. Un kādēļ lai tā nebūtu te - vienā no gleznainākajām vietām mūsu pilsētā?

Bet tas vēl ir tikai plāns nākotnei. Pagaidām brālis ar tulpēm apgādā veikalu Grobiņā, Lielā ielā un kādus pāris Liepājas ziedu veikalus - no janvāra pirmajām dienām, līdz tulpju uzplaukšanai brīvā dabā un tālāk līdz Jāņiem. Manā ziņā ir ar lāpstu uzrakt 1000 kvadrātmetru zemes tūlīt pēc Jāņiem, kad tulpju sīpoli novākti, lai septembra vidū sāktu un līdz novembra vidum pabeigtu stādīšanu nākamai sezonai. Peļņa? Visu peļņu jāliek lietā - minerālmēsli, ķīmija, kūdra, jaunas sīpolu šķirnes, cilvēkiem algas. Ļaudis, protams, domā un rēķina savādāk - ja viena tulpe tik un tik, tad šo skaitli atliek palielināt ar tulpju skaitu un nauda rokā. Bet latus skaitīt cita makā jau vienmēr ir vieglāk. Kas man dod spēku? Nesmaidiet, ja teikšu, ka man spēku dod tulpju skaistums. Ja kādu novakares brīdi varu pasēdēt pie šīs krāsainās ziedu jūras, tad aizmirstas, ka esi astoņpadsmit stundas dienā strādājis, muguru neatliecot. Jā, ekskursijas gan mazliet traucē, it sevišķi, ja ierodas ārzemnieki. Viņi pieraduši visu pamatīgi izpētīt, izdibināt un izprāšņāt, bet man ar tām aizjūras valodām tā pašvaki. Vakar bija atbraukuši no Cēsīm. Uzrunā mani - selekcionār, selekcionār? Kas es par selekcionāru? Viena īpatnējāka tulpe, kas izaugusi šajā darzā, vēl nevēsta par iespējamas jaunas šķirnes rašanos. Bet mūsu plašā tulpju kolekcija vajadzīga, lai spētu salīdzināt, kas notiek pasaulē. No divām šķirnēm nekā jauna nevar radīt. Skaidrs, ka ne visi ekskursanti to saprot. Un viņiem to pārmest būtu naivi. Šovasar mani nez kāpēc apsēdusi mormoņu sekte - divas meitenes nāk ik pa laikam. Viena tāda smuka, lielām acīm. Pāris mēnešos iemācījušās runāt latviski, aicina mani, lai sadarbojos ar viņiem. Bet, kā dzird, mormoņiem esot modē daudzsievība. Ko tad es, vecpuisis, tur iesākšu?

Un Juris Egle nosmej veselīgu zemnieka smieklu. Brīdi sēdam klusēdami. Desmit tūkstoš tulpju smaržas vilnis, ko atnes vēja pūsma, mūs apņem un liek aizmirst gan mormoņus, gan tulpju zagļus. Juris skatās uz nesen atgūto divstāvu koka māju, kura slejas pāri sakuplojušajām, sulīgi zaļajām koku galotnēm, un teic: - Brālis deviņdesmit piektajā gadā te sarīkoja plenēru. Šajā mājā dzīvoja Liepājas mākslinieki Aldis Kļaviņš, Aivars Kleins, Miķelis Golts un vēl citi otas meistari. Viņi gleznoja un zīmēja ziedus un sarīkoja izstādi. Togad Grobiņa svinēja savu 300. gadadienu. Un mēs, grobiņnieki, vienu brīdi atkal jutāmies tik vienoti kā atmodas laikos. Pēc tam šī pleca sajūta izplēnēja, un tagad katrs atkal vienatnē plēšas, lai uz galda būtu kāds gaļas gabals un garāžā kāda padsmitgadīga automašīna. Vai mēs, latvieši, saliedēti un vienoti spējam būt tikai priekos un bēdās, bet ne ikdienā?

Raugos uz tulpju dobēm, kuras sākas tur, saules apspīdētajā piekalnē un beidzas te, pie manām kājām, un prātoju - vai tulpe tāpēc mazāk krāšņi zied, ja tā aug viena pati par sevi?

Juris Egle pieceļas no sola un saka: - Bija laiks, kad šķita - par tulpēm jau zinu visu, kas jāzina. Taču, jo ilgāk ar tām nodarbojos, jo man vairāk kļūst skaidrs, ka tā ir tikpat noslēpumaina, cik krāsu niansēm bagāta, un nez vai zieda dvēseli kāds dārzieks vispār izdibinās. Gali galā - tas arī nemaz nav vajadzīgs - ja mums, cilvēkiem, viss būs skaidrs kā divreiz divi, tajā dienā pasaule zaudēs daudz no sava krāšņuma, pievilcības un oriģinalitātes.

Mēs atstājam solu šalcošo bērzu ēnā. Sekojot tulpju vīram, es gandrīz vai paklūpu uz metāla loksnes, kas iežogo dobes visgarām vecajam dzirnavu dīķim.

- Loksnes ieraktas vesela metra dziļumā, lai ciemos nenāktu ūdensžurkas, - skaidro Juris, - nez vai šodien es uzņemtos tādu darbu kā toreiz, jaunībā.

Ejam caur ziedošo plantāciju, un vairos no galīgi apskurbušām bitēm un kamenēm, kas dūkdamas riņķo virs dobēm, būdamas pilnīgā neziņā, no kura tulpju kausa baudīt nektāru. Klusi izsaku bitēm savu visdziļāko līdzjūtību, bet pats prātoju, kādus no šiem ziediem gribētu redzēt savu tuvāko cilvēku rokās. Varbūt "Princesse Charmante"? Vai eņģeļu spārniem līdzīgās "Rosy Dream"? Zeltainās "Golden Day"? Kuplās, mirdzošās "Grand Defficite"? Prieka pilnās, rotaļīgās "Plaisir"? Neesmu taču selekcionārs, kā Juris Egle, kas nesen radījis jaunu tulpju šķirni un par godu savai mātei devis puķei vārdu "Lia".

Jūtu, ka esmu tikpat apjucis kā bites un šobrīd visvairāk vēlētos te palikt, jo nez vai tikšu tajā paradīzē, kurā sirdsšķīstie cilvēki nonāk pēc nāves.

Kaut kādā veidā tomēr nonāku Jura Egles ēnainajā namā, kurā viņš, kā pats smejot saka, ir tikai apakšīrnieks - visas telpas tulpju sīpoliņu uzglabāšanas laikā aizņemot neskaitāmu un paštaisītu kastīšu grēdas.

- Dari, kā zini, bet tos dažus mēnešus šajās istabās man jāuztur ne vairāk, ne mazāk kā plus divdesmit trīs grādu temperatūra pēc Celsija, - teic tulpju audzētājs, rādīdams uz komplicētu ventilatoru - kaloriferu sistēmu, ko, būdams inženieris, pats sameistarojis, - un rēķins par strāvu tulpju sīpolus nebūt neinteresē. Tie jānomaksā man.

Uz galda ieraugu ģimenes albūmu. Lūdzu atļauju to atvērt, jo ceru ieraudzīt manam avīžrakstam vajadzīgās bildes. Kas tev deva! Šķir, kuru lapu gribi, visās krāsu bagātībā lepojas tulpju fotogrāfijas.

- Nav slikti amatierim, vai ne? - smaidot jautā saimnieks.

Nepavisam nav slikti, ja uz tulpes zieda redzu vieglu, kā vēja dvesmu, tauriņu un varu iztēloties, kā notrīs tā spārni. Ar tādu pietāti pret dzīvo dabu var fotogrāfēt tikai tulpēs iemīlējies cilvēks.

Juris Egle ver vaļā vienu atvilktni pēc otras, pārlūko grāmatplauktu, ieskatās kaut kādās kārbās, līdz beidzot visai pārsteigts saka: - Tiešām nezinu, kur tās ģimenes bildes esmu nobāzis. Bet vai tas ir tik svarīgi? Ielieciet avīzē tulpju bildes. Tās par mani visu pateiks. Bet tagad iziesim otrajā dārzā, gribu vēl kaut ko parādīt. Tas būs pārsteigums jums.

Pārsteigums izrādās krāšņa, skaraina, trīskrāsaina, viņa paša selekcionāta tulpe - pagaidām vienīgais eksemplārs visā dārzā.

- Es tai gribu dot nosaukumu "Kurzemes Vārds", - ar pirmatklājēja prieku balsī teic Juris Egle, un mēs ar fotogrāfu Andri Gertsonu nezinām, kā tik svinīgā brīdī izturēties - vai nostāties miera stājā, vai aizturēt elpu, vai abus pasākumus veikt vienlaicīgi. Kaut kas tāds cilvēkam var gadīties vienreiz mūžā. Un turklāt ne jau katram.

Atvadoties, pie dārza vārtiņiem ar kuplu tulpju klēpi rokās, jautāju saimniekam: - Varbūt jūs tomēr pateiktu, kādēļ tulpes pie jums tik labi jūtas? Esmu redzējis dārzus tikpat rūpīgi koptus kā jūsējos, taču ziediem ne tuvu nebija tā ziedētprieka.

Juris Egle uzmanīgi palūkojas manī, it kā novērtēdams, vai var uzticēt kādam tik svarīgu noslēpumu, tad klusi bilst: - Vakaros, saulrieta stundās, ar tulpēm vajag no sirds parunāties. Viņas daudz ko saprot?