Kurzemes Vārds

03:49 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Teātris

"Emma, tas esmu es"

SARMĪTE PUJĒNA

Lai arī dzimis tukumnieks, mācījies Rīgā un pēc tam četrus gadus pavadījis Gulbenē, par savām, mājām režisors Imants Jaunzems uzskata Ventspili, jo Ventspils tautas teātrī ir viņa pamatdarbs. Nu jau sesto gadu. Mukt prom no Ventspils režisors netaisās. Tā ir vieta, kas viņu uztur, jo Ventspils pašvaldība maksā pastāvīgu algu. Pašreiz Imants Jaunzems ir Liepājas teātra "viesis", un iestudē šeit Gistava Flobēra romāna "Bovarī kundze" dramatizējumu.

- Tad jau runas par to, ka Ventspilī neciena kultūru, nav pamatotas?

- Teātris Ventspilī savā ziņā ir priviliģēts, jo tam nav problēmu ar līdzekļiem. Ja izrādei naudiņa ir nepieciešama, tad to var arī saņemt. Protams, visam ir jābūt reālam pamatojam, un ir jāpierāda, ka vajadzīgs tieši tik. Taču Ventspils tomēr laikam nav kultūras pilsēta, vairāk tā ir rūpniecisks centrs. Tā jau ir tradīcija. Kultūras sarīkojumi Ventspilij nav organiski, ikdienas dzīvē tie nav nepieciešami. Tiem vairāk ir gadījuma raksturs. Tās ir atsevišķas izpausmes, uz kurām cilvēks tiek "izvilkts", viņš iet nevis tāpēc, ka viņam tas būtu vajadzīgs. Tādu, ko varētu saukt par kultūras cilvēkiem, kuri cenšas apmeklēt visus sarīkojumus un kam tas ir nepieciešams, Ventspilī ir apmēram četri simti. Līdz ar to arī teātris, rēķinās ar šādu skatītāju skaitu. Mēs atrodamies Ventspils Kultūras centrā, kas ir apmēram trīs reizes mazāks nekā kultūras nams "Jūras vārti", taču ventspilnieki šo vietu iecienījuši vairāk. "Mazformāta" telpas vairāk atbilst šodienas kultūras pieprasījumam. Tie, kuriem vajagt teātri, tie tajā ir, un viņi nejūtas vientuļi.

- Vai daudz pa šiem sešiem gadiem Ventspilī izdarīts?

- Esmu iestudējis deviņas izrādes. Pa šo laiku ir radikāli mainīti noteikumi, uz kādiem mēs strādājam. Arī mērķi ir citi. Ja agrāk teātris vairāk vai mazāk kalpoja izklaidei, tad šobrīd esmu nostādījis visu tā, ka tas tomēr ir nopietns darbs, kuram jāseko nopietnam rezultātam. Amatierteātra aktieri algu nesaņem. Tāpēc man ar viņiem ir jāstrādā intensīvi. Šodien nav tā, ka aktieri nāk uz mēģinājumu "pačupoties" vai izklaidēties, tāpēc vien, ka viņam nav ko darīt. Visiem ir ļoti daudz ko darīt, un arī iespējas izklaidēties ir ļoti lielas. Tāpēc teātris šodien drīzāk ir sava veida pašapliecināšanās cilvēkiem, kuri apbrīnojamā kārtā grib vēl kaut ko bez sava ikdienas darba.

- Ventspilī notikuši vairāki starptautiski amatierteātru festivāli. Vai tie kļūst par tradīcija?

- Jā, tikko - marta beigās - notika jau trešais starptautiskais Ventspils amatierteātru festivāls. Šos festivālus mēs rīkojam reizi divos gados. Šoreiz tās bija trīs intensīvas ļoti atšķirīgu izrāžu dienas, jo piedalījās vairāk kolektīvu nekā iepriekšējās reizes. Pie mums viesojās vācu teātris, čehu trupa, divas lietuviešu grupas un viens dāņu kolektīvs. Iepriekšējo reizi bija angļu kolektīvs no Bristoles, krievu studijteātris "Modeļteatr", kas Maskavā ļoti augstu kotējas, interesants un augsti profesionāls Zviedrijas somu teātris.

- Vai nav tā, ka reizēm grūti novilkt robežu starp amatierteātri un profesionālu teātri?

- Tāpat kā Latvijā arī ārzemēs ir ļoti dažādi amatierteātri. Ir "lauku klubiņi", kas iestudē nepretenciozus darbiņus sev un savam ciemam. Un arī jūtas labi, arī pulcējas starptautiskos festivālos. Nākošais solis ir jauniešu un skolēnu grupas, kas strādā kā izglītību papildinošas vienības. Trešā pakāpe ir studijteātri, tiem jau ir pretenzijas uz mākslu, uz zināmiem meklējumiem teātra jomā.

Apmēram pirms gadiem desmit notika lūzums, kad amatierteātros sāka ienākt profesionāli režisori. Šodien amatierteātris no profesionāla teātra atšķiras vienīgi ar to, ka tajā aktieri nesaņem algu. Kvalitāte un līmenis ir atkarīgi no režisora pieredzes, gaumes, inteliģences, no tā, kā viņš strādā ar aktieriem, un ko viņš no šī teātra grib izveidot. Un paldies, Dievam, ka vismaz teātra jomā nav gluži tā, ka tas, ko dara par velti, ir bez garantijas un norakstāms. Materiālo kompensāciju es mēģinu aizvietot ar morālo - aizvedot uz starptautiskiem festivāliem, dibinot kontaktus ar citiem teātriem.

- Vai pašlaik nav grūti strādāt profesionālā teātrī, kur vajadzīgi citi paņēmieni, kurš nav tik intīms, klusināts, kā jūs pats teicāt?

- Nē, un es neesmu pirmais gadījums, kad amatierteātra režisors nokļūst profesionālā teātrī. Principiāli atšķirību nejūtu. Man ir tāpat kā aktierim, kuram, sākot darbu pie jaunas lomas, ir jāaizmirst viss un jāsāk no nulles. Un jo lielāka iepriekšējā pieredze velkas līdzi, jo mazāk profesionāls tu esi. Attīrīt šo pieredzi ir pats pirmais uzdevums. Tā ir gan manā teātrī sākot darbu pie jauna iestudējuma, gan šeit. Ar profesionāliem aktieriem varbūt ir vieglāk tādā ziņā, ka viņi ātrāk aptver spēles noteikumus un pieļauj vairāk provokāciju. Savukārt problēma ir tāda, ka šeit gandrīz neiespējami panākt tādu trupas vienotību, kāda ir amatierteātrī, kur mēs esam viena ģimene, mēs elpojam vienu elpu, dzīvojam vienu dzīvi. Laika ir par maz, lai to izdarītu.

- Kā jūs nokļuvāt Liepājā?

- Diezgan likumsakarīgi, lai arī te iesistītas gan nejaušības, gan liktenīgas sakritības. Pirms gadiem trim Ventspilī iestudēju Jonesku "Krēslus". Ar šo darbu mēs izbraukājām dažādus festivālus un guvām milzu panākumus. Vienā tādā festivālā mūs pamanīja Gunārs Treimanis, kurš mani ieteica Liepājas teātra mākslinieciskajam vadītājam. Juris Bartkevičs nenobijās un uzaicināja mani iestudēt šo izrādi.

- Kāda būs jūsu "Bovarī kundze"?

- Tur būs daudz huligānismu, un, iespējams, vecākajai paaudzei šis tas liksies šokējošs. Katrā ziņā nekā klasiska, akadēmiska un tradicionāla tur nebūs. Bet šis materiāls priekš manis noteikti bija atklājums.

- Vai stāsts par Bovarī kundzi šodien ir aktuāls?

- Noteikti. Materiālā pasaule iznīcina jebkuras romantiskās tieksmes, vēlmes, ilgas, kas faktiski ir cilvēka būtība. Cilvēks kļūst par robotu. Un šodien par tādiem ir kļuvusi lielākā daļa apkārtējo. Ilgas? Kas tās tādas? Šis vārds ir izslēgts no leksikas. Galvenais šodien ir, cik es nopelnīšu un kā es dzīvošu. Bet eksistē tāda Emma Bovarī, kuras iekšējā pasaule, tieksmes un emocijas ņem virsroku pār šo saprātīgo reālo pasauli. Izrāde skatītājam dos iespēju divas, kaut vai vienu stundu sevī noskaidrot, vai viņā tomēr nav kaut kripatiņa no šīs Emmas, vai viņš nevar šo sievieti attaisnot vai kaut vai pažēlot.

- Kāda ir Imanta Jaunzema personīgā attieksme pret Emmu Bovarī?

- Ļoti vienkārši. Varu atbildēt tāpat kā Flobērs, kad viņam uzdeva šādu jautājumu: "Emma, tas esmu es." Pašlaik man ir jādzīvo ar šo sajūtu, jākapinā tā sevī, lai Emma varētu dzīvot.