Kurzemes Vārds

01:21 Sestdiena, 26. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pārdomas par skolotāja dzīvi

RIHARDS RUBĪNS

Jau gadsimta pusi piedalos mācību iestāžu norisēs. Manuprāt, runas par straujo mainību stipri pārspīlētas. Tiesa, mainījušies pedagogi, skolēni, mācību metodes, bet, strikti jūtu, palicis kaut kas stabils, arhaiski principi, kas skolās svēti kopš Komenska laikiem.

Allaž aktuālas bijušas, šodien arī, skolotāju un audzēkņu attiecības. Tajās atspoguļojās mūsu mentalitāte, pasaulizjūta, domāšanas veids, vēlmes, intereses. Zem kurām, šaubu nav, virmo tā vai cita filozofija. Tie, kas māca, un tie, kas mācās - didaktisko procesu iztver dažādi. Kas vieniem labs, tas otriem - indīgs. Tas tā jau no sendienām.

Mūsdienās, raugi, skolās viegli matīt... apgaismības ruporu un postmodernistu dialogu. Ne tikai skolotāju, bet arī ļaužu lielākā daļa strikti tic, ka izglītojot, apmācot jauno paaudzi, darām svētīgu darbu. Postmodernisti oponē. Skolojot ļaunas dvēseles, sabiedrība pati rada sev briesmas. Augsti skolots nelietis (tādu šodien netrūkst!) ir šausmas, salīdzinot ar zemisku, zaglīgu dumiķi.

Kāda tad ir akadēmiski strādājoša, ierindas skolotāja dzīve? Nogurdinošs darbs skolā. Divas mācību slodzes, jo citādi dzīvot nevar. Izmisīgs mēģinājums sasniegt paša izvirzītos mērķus, kuri laika gaitā kļūst arvien utopiskāki, attālinās no reālās dzīves. Šāds pedagogs, runājot ar skolēniem, piedāvā Apgaismības laikmeta "dārgumus", uzskatot, ka tie nemainīgi der jebkuros laikos. Pārliecināts, ka runā priekš viņiem, bet praktiski sanāk tikai sev. Ja zvans pārtrauc pusvārdā, tad jau pēc dienas ar dziļu nopietnību acīs skolotājs turpinās pārtraukto frāzi, ka nekas nebūtu noticis... Godīgums, centība, kārtība ir tās relikvijas, ko šāds skolmeistars var piedāvāt mūsdienu absurdai pasaulei...

Bet solos sēž postmodernisti. Ar savu smeldzi, sāpi, vēlmi, domu, likteni un ironiju dvēselē. Jaunie cilvēki jūt, ka apgūt to visu, ko piedāvā "vakardienas pravieši", nav iespējams. Tāpēc labāk jau atmest ar roku, censties iegūt tikai to, kas pašreiz modē, ar ko var taisīt karjeru un naudiņu. Dzīve apkārt kā bārdāma trako, nav taču laika siekaloties ap morālām grabažām. "Mežonīgo Rietumu" likums māca: ja nezagsim mēs, tad to veiksmīgi darīs citi.

Postmodernisti vairs nejūt pret skolu pietāti un bijību. Arhaiska iestāde, kur par santīmiem strādā "dzīves pabērni", "krahobori" (tulkojumā - drupačlaši). Īstās dzīves gudrības postmodernists mācīsies citur - mārketingā, ofisos, prezentācijās, tur, kur pērk un pārdod, kur skaisti saģērbti ļaudis brauc uz Eiropu.

* * *

Apgaismības apoloģēti mīl grāmatu. Jo vecāka, jo labāka. Skolotājiem šķiet, ka grāmata nes sevī sava laikmeta gudrību, tēlainību, protams, arī muļķību. Lasot dvēsele caur zināšanām tiecas pēc garīguma, patiesības, cilvēcības sakrālā svaidījuma. Lasītājs darbojas līdzi, noglāsta vizuālo tekstu gara acīm. Laba grāmata - svētki dvēselei...

Daudziem mūsdienu jauniešiem šāda "vecmodīga" sajūsma nepiemīt. Viņi gaužām maz lasa. Postmodernistiem grāmata šķiet muzeja eskponāts. Tā prasa lielu vietu, laiku lasīšanai, dvēseles mokas.

Mūsdienu dievs ir dators. Tas paģēr modernu pasaulizjūtu, dzīves veidu, attīsta prātu, fantāziju. Informācija, plašas zināšanas ir pašmērķis. Dvēseliskās vājības tikai traucē, pazemo mākslīgo intelektu. Tiesa, nav labuma bez ļaunuma. Datori cilvēkos veicina robotismu, automātiskumu. Cilvēki, kas ikdienā darbojas tikai ar kompjūteriem, kļūst tādi īpatņi. Bet tas tā tikai pagaidām. Scientizms uzskata, ka katrai slimībai ātri vai vēlu prāts atrod zāles.

Skolās, klasēs pedagogi cenšas izvietot gleznas, izmantot tās mācību procesā, cenšoties radīt tēlainību, iedarboties uz skolēnu garīgo dzīvi. Daudzi mūsdienu jaunieši ironiski vīpsnā par "bildi rāmī". Viņus saista videoklips. Mūsdienīgs, steidzīgs, izteikti efektīgs, dinamisks, negaidīts, šokējošs. Klipā galvenais: priekšmeta, parādības, procesa īslaicīga atrādīšana, saskaldot, savienojot, radot bezgala daudz kombinācijas. Gaismas efekts, skaņas īpatnības, talantīga montāža un vārdos neizsakāmais - modernais nervs. Glezna prasa skatītāja estētiski-garīgu līdzdarbību. Klips, atļauju neprasot, uzspiež savu gribu. Šova iespaidā cilvēciņš apstulbst, stāv vai sēž un blisina acis...

* * *

Pedagogi, bezcerībā grimuši, tomēr saglabā skumju optimismu. Viņi sludina, ka labais vienmēr ir uzvarējis ļauno, ka drīz vien dzīve kļūs labāka.

Postmodernisms ir ironiski nihilisks. Labais esot atmests. Valdot tikai ļaunais. Savā daudzveidībā tas esot visvarens. Ar to mūsdienās nāksies samierināties ikvienam. Un vispār - ļaunais ir brīnišķa lieta. Bez tā ļaudis nomirtu aiz garlaicības.

Progress pastāv. Progress tehnikā, civilizācijā neglābjami slēpj sevī regresu morālē, kultūrā. Nevar tikai iegūt, nāksies arī nežēlīgi zaudēt. Lai atrastu jaunas patiesības, nemitīgi jākļūdās.

* * *

Pārdomu brīžos nāk prātā mīts par Sizifu. Pilnīgi iespējams, ka cilvēce akmeni morālā ziņā uzvēlusi jau visaugstāk - tagad, nudien, laiks ripot lejā. Un akmens, kas sācis velties, nav apturams.

Ēriks Ādamsons savā pēdējā dzejolī raksta: "... lai tava griba kāda, glābiņa nav nekāda..."

Savulaik brīvstundās jaunieši skolu pagalmos draiskojās, rotaļājās, spēlēja bumbu. Tagad bieži vien kā bezdarbnieki stāv bariņā, nikotinizējas, spļaudās. It īpaši meitenes. Desmit minūtēs izsmēķē pat divas cigaretes.

Priecāsimies - pagaidām viņi vēl tikai pīpo. Bet rīt, parīt?

Mūsu laikmeta garam piemīt kaut kas narkotisks. Daži gudrie saka, ka tās ir vienīgi zāles, ar kurām jūtīgai dvēselei saglabāt savu esmi absurda pasaulē. Laika garam, gribot negribot, mesli jāmaksā.

Bērnus audzināt ir grūti, nepateicīgs darbs. Tāpēc valdība pareizi dara, palielinot līdzekļus policijai un cietumiem..